Jaunā Gaita nr. 185, decembris 1991

 

 

53

 

Tava tumsa un dziļumi mani nebaida. (Valda Dreimane)

 

Ko tālāk?

Latvija atguvusi neatkarību. Saka: nekāda trimda vairs nav, ir tikai emigrācija. Daļa šejienes aktīvistu jūsmīgi pārorientējas uz tiešu palīdzību „jaunajai republikai”, latviskas izcelsmes biznesmeņi tur meklē peļņas iespējas, bet emigrantu (un viņu pēcteču) vairākums liekas paguris, savādi noslēdzies. Visu laiku bijām pret − nu uzreiz jābūt par. (Dažs labs cīnītājs tagad ir tikpat bezprātīgi par, kā reiz bija pret!) Bet mēs nevaram vienā elpā pāriet no vispārējas cīņas pret ļaunumu uz precīziem pacietīgas celsmes darbiem, jo nav izšķirts galvenais jautājums: ko īsti celsim? Par to maz gribam runāt.

Vispirms, protams, nekāds īsts lūzums nav noticis − tikai principā Latvija ir neatkarīga, akadēmiskā tvērienā vien trimda uzreiz pārvērtusies emigrācijā. Tas ir pārejas posms, ar vēl nenoteiktu mērķi. Diplomātiskā atzīšana ir tikai sākums. Kā būs tālāk − i Latvijā, i šeit?

Eiforija izkūp un ir skaidrs, ka īsta neatkarība nav iespējama, kamēr okupācijas armija sēž bāzēs, kamēr svešas valsts aģenti (lai tikai pa daļai) vēl kontrolē robežas. Nepieciešamas ne tikai neatkarības formas, bet arī netraucēts to izpildījums. „Sociālisma” bankrots lieku reizi pierādījis, ka mūsdienu pasaulē nav tāda lieta, kā ekonomiska neatkarība (tāpēc arī nekad pilnīga politiskā): to ņemot vērā, kāda iekārta paredzēta Latvijā (un Baltijā), kādas (kop)tirgus attiecības vēlamas? Kā (un kas!) strādās, kā (un ar ko) piepildīs veikalu plauktus? Dzīvus neatkarības vaibstus veidos pilsoņu sastāvs, raksturs un tikumi. Cik demokrātisks, cik enerģisks un ražens būs šis veidojošais spēks? Iekšējo cilvēku − vēl vairāk, kā vidi − pamatīgi jāatsārņo. Sāpīgi, sarežģīti jautājumi − un jau redzam no Polijas, Cechoslovākijas un Ungārijas piemēriem, ka gatavu atrisinājumu nav. Daudzi reiz ieslēgtie „sociālisma” pilsoņi, arī latvieši, izmanto brīvību lai meklētu darbu (un „labāku” dzīvi) rietumos.

Tāpat nevar sagaidīt, ka „emigranti” tūlīt cilās ceļa somas, pametīs iestrādāto un atgriezīsies Latvijā. Teorētiski pieteikta brīvība vien viņiem neatradīs pieņemamu dzīves vietu, nesagādās darbu, nepiedāvās ēdienu, nenodrošinās medicīnisku palīdzību − visi jau tā tur grūti jautājumi. Viņi nepārsviedīs bērnus no vienas izglītības sistēmas otrā, svešā. Kāpēc momentā pāriet no pilnas personīgas un rīcības brīvības stipri ierobežotā un draudīgā vidē? Nav arī nozīmes tādus cilvēkus uzreiz (no skaudības) saukt par „nodevējiem” − viņu pienākums, vispirms, ir nedrošos apstākļos neievest, nenodot savējos, lai cik vēlams būtu dzīva spēka ieplūdums Latvijā. (Un ja tiešām vēlams, ko dod pilsonības likumprojekts, kas potenciālus braucējus atbaida?) Tas nozīmē, ka kādu laiku vēl „emigrācija” pastāvēs. Un tālāk, ka emigrācijai (un tās organizācijām), aiz pārejas laika jautājumu risināšanas, jāsāk pievērsties principiem.

Kādu gribam nākotnes Latviju? Protams − skaistu, bagātu, drošu, dinamisku, daudzsološu. Bet tie ir gala mērķa raksturojumi. Kā tos panākt? Pamatos visai virzošai politikai ir vienkāršs apsvērums: vai izcelsim kolektīvo, vai individuālo?

Kolektīvais, t.s. franču modelis, pieņem, ka valsts (t.i., ierēdņu, birokrātu, akadēmiķu, politiķu, ziņu avotu u.c. padomdevēju virsšķira) plāno un gādā, visādi nodrošina un aprūpē, dažnedažādi veido vienlīdzību − un ar viltu (likumiem), vai varu (policiju) panāk nepieciešamo. Pakāpeniski no spējīgajiem ņemot, bet izmantotajiem piešķiršot iespējas, tas nokauj personīgu iniciatīvu un atbildību. Tas putina ģimenes vienību, kur bērns var iemācīties „maldīgas” tradīcijas. (Sociāldemokrātu architekti Zviedrijā runā par dzīvokļu būvprojektiem, kuŗos izcelts „komunālais”.) Reiz cilvēks neatraujami pakļauts valsts „palīdzībai”, viņš visu vainu meklēs citur (ne pie sevis) un pieprasīs arvien plašākus pakalpojumus. (To mudina arī uzspiesta politikas-ekonomijas-kultūras trīsvienība.) Tad, dabīgi, nepieciešami ietveŗošāki birokrātijas slāņi − ministrijas un regulatori, tribunāli un inspektori, institūti un standarti, reglamenti, noteikumi, likumi, formas. Francijā ierēdņu skolas pat sagatavo svaigus kadrus! Dabīgi arī, ka tāda iekārta prasa arvien lielākus nodokļus (vai aizņēmumus uz nākotnes rēķina), „sabiedrisku mērķu” dēļ realizē svarīgu ekonomijas sektoru nacionalizāciju, ierobežo un atņem privātu īpašumu; tā distancējas no tiešas atbildības rēķinu maksātāju, t.i., pilsoņu priekšā, paplašina valdību, tās aģentiem piešķir labas algas, lepnas privilēģijas. Varas piesavināšanos šī šķira attaisno ar labākas pasaules veidošanas blēņām. Krasākais šī modeļa piemērs: nobankrotējušais padomijas „sociālisms”.

Pretējais, t.s. angļu modelis, pieņem, ka plānota „vienlīdzība” nav ne dabīga, nedz vēlama (perfekta vienlīdzība = stagnācija), jo tikai no radošas atšķirību pārvarēšanas un izmantošanas izriet īsts progress, paliekošas labklājības celšana. Tajā katrs indivīds pats ir par savu nākotni atbildīgs un viņš to veido (vai ne) bez valdības palīdzības, neciešot tās iejaukšanos. Brīvība arī nozīmē − brīvību riskēt, mēģināt un pa laikam ciest avārijas. Un: brīvību būt citādam, īpatnam, līdz kaimiņa tiesību pārkāpšanas robežām − neprasot saviem meklējumiem vai dzīves veidam valsts pabalstu. Nevienam neuzspiež draudzību (franču revolūcijas trešo ideālu), ja tāda no savstarpējas cieņas, vai praktiskas nepieciešamības nenodibinājās. Īpašums (fiziskais, intelektuālais) vispirms pieder indivīdam, un viņš valsts saimniekošanā nodod iespējami maz: sen skaidrs, ka birokrātija neprot uzņēmumus sekmīgi vadīt. Sabiedriskas un tirgus attiecības nosprauž savstarpēji cienītu likumu un līgumu rāmjos, vēlamo nenosaka „no augšas”. Tiesības nelīdzina ar prasībām − jo pilsoņi saprot, ka par katru apmierinātu prasību kādam ir jāmaksā. (Jo vairāk saražo, jo vairāk var piešķirt patiesi trūcīgiem un nespēcīgiem.) Tas nozīmē minimālu valdību, kuŗas pirmais pienākums ir veidot indivīda (un ģimenes) centieniem labvēlīgu infrastruktūru − pirmklasīgas skolas, gludus ceļus, plašus saziņtīklus, viegli pieejamus kredītus, likumīgu, tīru, drošu vidi, utt. Tajā ražotājs vienmēr būs indivīds, ne valsts. Viņš sagaida, ka prasme nesīs sekmes un peļņu, bet nemākulība − neveiksmes, bankrotu (valsts neglābs nemākulīgos). Valsts ražošanu veicina ar brīvu tirgu, brīvu ideju, pakalpojumu un mantu apgrozību − kuŗā visiem vienādas iespējas. Tās aparatūra kalpo indivīdam un tiešu atbildību bīda arvien tuvāk lēmuma vietai darbā, skolā, pilsētā, kur pilsoņi var labāk pārredzēt savu ievēlēto pārstāvju rīcību. Varaskārus politikas-ekonomijas-kultūras savienojumus apgaismo un kritizē. Dinamiskākais šāda modeļa piemērs: ASV.

Kolektīvais modelis nosprauž savu ideālu, un tad visu tālāko rīcību attaisno uz to atsaucoties − par objektīvu pareizību, vai praktiskām sekām (piem., Gulagu) neuztraucoties. Sistēma, vot, veidos „nākotnes cilvēku”. Salīdzinājumā individuālais modelis ir daudz nekārtīgāks, un nekādus īpašus ideālus nepauž. Tas nelielās ar cēlu gala mērķi, bet pazemīgi pieņem (bez deklarācijām), ka tikai gudri, atsevišķi centieni šobrīd panāks labāku, pilnīgāku rītdienu. Tādi pat rīt - raženāku aizparītu. Radošs cilvēks neatlaidīgi, lēnām veido nākotni − ar visiem trūkumiem (tādi vienmēr būs). Tās ir divas fundamentāli atšķirīgas, naidīgas sistēmas un katrā modernā valsti i viena i otra var iegūt pārsvaru. Kolektīvam, protams, labākas izredzes: tam ir sava filozofija, savi ideologi, un katras valdības (un birokrātu šķiras) dabīgā tieksme ir − valdīt. 

Ne Latvijā, ne trimdā, nav skaidrs kādu nākotnes Latviju vēlamies: kolektīvo, vai individuālo modeli? Vai saprotam atšķirības (arī nianses − piem., par cik Ulmaņa modelis bija „kolektīvs”)? Vai zinām, kuŗu ar savu rīcību īsti atbalstām? Saka: skaidrs, ka neatkarība nav panākta, lai turpinātu „sociālismu” − uz tādu zemi arī nedomājam atgriezties. Bet, bet ... Jau redzamas tendences, sataustāmi izvēles punkti.

Piemēram: rietumos iet debates par palīdzības sniegšanu bijušajam austrumblokam (tajā nozīmējot arī Baltiju) un, humanitāro noliekot sānus, galvenais jautājums ir un paliek − vai akls atbalsts vienkārši nestutēs patreizējos režīmus, nekavēs īstas reformas, it īpaši privatizāciju, tirgus ekonomijas ievešanu? Prasa, ar vārdu sakot, krasas maiņas. Pierādījumus, ne runas. „Ieejas maksa” integrētā pasaules tirgū ir pilnīga sabiedrības pārorientēšana. Arī Latvijai. Par cik tās valdība tomēr sev paredz vadošu lomu tālākā attīstībā? Aiz nozagto lauku un pilsētu īpašumu atbrīvošanas − nav zināms. Kamēr nav, „par” ko nav ko jūsmot.

No otras puses, i „nacionālisti” i „sociālisti” sāk skaļāk apstrīdēt „kapitālistu varasdarbus”, piem., Skodas pārdošanu Folksvāgenam, Teslas − GE, utt: jā, nāks iekšā kapitāls, sekos modernizācija, bet izputēs garantētās darba vietas, būs patiešām jāstrādā, un valdīs sacensības nežēlība. (Vai ir izvēle − ja vecās „sociālisma” rūpnīcas ražo pasaules tirgū nepieņemamu brāķi, ar kuŗu reiz pašmājās bija jāsamierinājas? Kādas izredzes šodienas VEFam?) Ilgāku laiku ies grūti − liekas, ka brīvība nenes pat to, ko stagnācija varēja piegādāt. Vai „atbrīvotām” zemēm lemts būt lēta darba spēka geto, Eiropas Meksikai? Kādas tām iespējas, ja Eiropas koptirgus neņem pretī pat lauksaimniecības produktus? (Absolūti nedrīkst ielaisties kaut kādā rokas puiša lomā − no kapitālisma pirātiem vienmēr jāuzmanās!) Kāda grūtos apstākļos ir Latvijas valdības stratēģija un pret kuŗu sabiedrības modeli tā konsekventi ved?

Visbīstamākais ir politisks infantīlisms. Vaicā: vai nevajadzētu stingrāku roku (kā Jeltsina Krievijā, Valensas Polijā)? „Sociālisms” nokāvis ne tikai darba tikumu, bet arī elementāru saprašanu: tieši „stingras rokas” ekonomiju ieveda strupceļā (un to darīs atkal)! Ar pārvaldi, pavēlēm un līdzekļu sadali vien neko nevar panākt, tieši otrādi: par katru cenu jāveicina raža, jāceļ jauna ekonomija „no apakšas”. (Kā Latvijā mīl runāt par līdzekļu sadali − bet par ražošanu ... neprot.) Kur palikusi tālejoša valdības reforma, piem., tāda, kā Krievijas, kas slēdz veselas ministrijas un atvaļina aparatčiku tūkstošus? Leons Briedis sūdzējies − Kultūras ministrijā sēž 1000 birokrāti, ko viņi dara? Īstais jautājums: kam demokrātijā vispār tāda ministrija vajadzīga? Kāds tai, un citām, uzdevums? Perspektīvāk: par cik varam sagaidīt nopietnas maiņas no vadošām aprindām (valdībā, skolās, institūtos, uzņēmumos, presē, televīzijā), kuŗas vairāk vai mazāk uzticīgi kalpojušas nule (un ne pavisam) gāztai iekārtai? Čechi, piemēram, ar likumu aizliedz bijušiem čekas un iekšlietu ministrijas darbiniekiem uz pieciem gadiem ieņemt publiski ievēlētus vai algotus posteņus. Par cik piedot, par cik tiesāt, un kā nodrošināt maiņu neatgriežamību − katrā indivīdā? Vai mēs zinām ar ko sadarbojamies? Pat ja cilvēks izteikti vēlas mainīties (pieņemsim, ka tā), vai viņš to māk? Akla mūsu palīdzība sarūgtina plašas aprindas Latvijā, kuŗas jau labu laiku vīpsnā par „tiem pašiem vēžiem jaunā kulē”. Tā ir mūsu valsts uz strīpas. Spēle ir pārāk nopietna, lai tajā pieļautu izšķērdīgus, ciniskus, neprincipiālus gājienus. Ieilgusi nenoteiktība arī neizsauks rietumu simpātijas.

Un principiem tieši politiskā arēnā klājas visgrūtāk − tos knapi var sameklēt. Latvija vēl nav aizgājusi līdz Polijas absurdam (29 partijas, ieskaitot Alus mīlētāju), bet drīz jau! Pārejas (lielākoties − vecā nojaukšanas) likumprojektus pie malas, kas jaunbūvē pārstāvēs kolektīvo modeli, kas individuālo? Kur ir skaidra izvēle? Mēs redzam dažnedažādas mīklainas frakcijas, uz gadījuma sastādītus blokus, bezgala rīvēšanos un izrēķināšanos. Aiz kņadas vienā galā „sociālistu” aizsegā iegājuši kompartieši, turpat blakus mērenāki sociāldemokrāti, otrā nepieredzējuši „republikāņi”, sīkgruntnieki, bet centrā − nu tur laikam pulcējas visi „praktiskie”. Ar uzviju tiek aizstāvētas šauras intereses, pret citām, tikpat šaurām. Par pamatprincipiem nav nopietnas runas.

Pārejas posmā tos katram jāpiesaka. Nākotnes veidošanā arī bijušie trimdinieki var ielikt pieredzi un tirgus sacensībā gūto praksi, gudrību. Mūsu atbalsts nedrīkst būt bez noteikumiem, bez plāna. Mūsu cerības un ziedojumi − ja padomājam − tiecas noteiktā virzienā. Ir jāatgriežas pie vērtībām, kuŗas reiz jau latvju tautu izveda brīvībā un labklājībā − un tām nav nekas kopējs ar „sociālismu” vai tā atšķaidītiem variantiem. Ar piecdesmit zaudētiem gadiem „ceļā uz nekurieni” pietiek.

Noslēgties nevar atļauties neviens, lai cik noguris. Tālāk par Latviju − un kāda tā būs – atbildam visi kopā.

 

Juris Mazutis

 

− Āre, atkal viens ārzemju ieguldītājs!

(G. Bērziņa vāks žurnāla Dadzis 1991. g. 23. numuram.)

− Dzirdams, ka Zilīšu partiju tomēr nedibināšot. Lai paliek tāpat − tautas kustība.

E. Oša zīmējums žurnālā Dadzis, 1991. g. 21. numurā.

Dadzis iznāk Rīgā. Redakcijas adrese: Rīga 226081, Balasta dambī 3, AB. K19. Galvenais redaktors Eglons Strautiņš.

Jaunā Gaita