Jaunā Gaita nr. 182, maijs 1991

 

 

Kurts Fridrichsons Andrejostā 1989. g.

 

Rūta Muižniece

KURTAM FRIDRIHSONAM AIZEJOT

 

 

„Es negribu atrast dārgakmeņus citur kā savās gleznās”. Tie ir reiz rakstīti Kurta Fridrihsona vārdi.

Šodien mums jāsāk samierināties ar to gluži neiespējamo domu, ka nekad vairs nejutīsim viņa atturīgo, it kā saudzējošo rokasspiedienu, vērīgi laipnīgo skatienu, klusināto uzrunu − kodolīgi īsu, bet tieši tev, tikai tev vienam.

Vairs nekad nemēģināsim atrast viņu citur kā tikai viņa gleznās.

 

*

 

Mēs esam gājuši caur Kurta Fridrihsona akvareļu izstādēm, šķīruši viņa zīmētos tēlus „Pasāžās” vai pasaules gara ģēniju grāmatās, lasījuši trāpīgās, pilnīgi suģestējošās esejas par mākslu un māksliniekiem.

Vai esam satikuši šais lapās viņu pašu? Vai savus lībiešu senčus? Varbūt notrīsot uz mirkli pieskārušies klusējošo indiāņu vai brīvo čigānu neatkarīgajam garam? Ieelpojuši malku seno grieķu kultūras spirdzinājuma, uzlasījuši pa mirdzošai Šopēna klaviermūzikas lauskai? Pabijuši kādā malā? Vai kādā ostā?

Kur te ir bijis viņš pats?

Visur.

Bērnības krastmalā. Tur viņš met akmentiņus pāri Andrejostas ūdens klaidam. No malas uz malu. Fridrihsona akvareļu akmentiņi tā ir lidojuši visu mūžu. Kā sasniegšanas, satikšanas, saprašanās vēstneši − starp cilvēku un cilvēku, tautu un tautu, starp cilvēces gara uzmirdzējumiem vakar, šodien, pāri laikam.

Akvareļu akmentiņi. Viegli un krāsaini, noslīpētībā vizoši, prasmīgas, drošas un laimīgas rokas mesti. Tevi trāpa, un tu esi − pasažieris. Citkārt viesis. Tad patiesi stāvi kādā malā.

„Mala” nav ne tā tuksnesīgi izdzeltējusi pilsēta ar diviem arābiem, ne vārtu liekums kādas citas pilsētas pelēkos mūŗos, pat ne līnija starp krasta smilti un zilo jūras aicinājumu. Drīzāk situācija, kādā cilvēks reizēm nonāk: vai gājums aiz muguras vai priekšā vēl?

Kurta Fridrihsona akvareļi ir domu un izjūtu impresijas, kas vedina uz jēgas uztaustījumu. Eksistēt vai dzīvot? Iet vai apstāties? Mēģināt izprast otra cilvēka pasauli vai nešķirties?

Bet tās nav traģisma pilnas robežsituācijas. Fridrihsona „Mala” ir reizē kaut kā beigas un kaut kā cita sākums, arvien ar brīnišķīgu jaunas iespējas klātesamību.

„Pasažieri”. Kas viņi ir? Cilvēki, kas kaut kur dodas? Cilvēki ar savu uzdevumu? Katrs dažāds, un uzdevums katram cits. Tad viņi ir katrs par sevi, pa vienam. Kā tas „gūsteknis”. (Cilvēku? Vai sevis paša?) Neiespējami melns akvarelis. Tikai malās uzšaujas pa oranžai vertikālei − kā dvēseles degšana vai kā atbrīvošanās ilgojums.

Brīžiem viņi, šie pasažieri, ir lāsmojoši krāsaini, idejas uzlādēti. Četras slaidas, trauslas figūras tikko manāmā kustībā. Melns, balta, sarkani zila un melnbalta. Noteiktā virzībā uz kaut ko − arī noteiktu, kaut mums nezināmu. Bet tas nav svarīgi. Svarīgi ir kustība. Dzidri pelēcīgajā gaisā, šķiet, vibrē mērķa sasniedzamības solījums.

Vēl viņi var būt sadrūzmējušies − kā pūlis, kā neziņas nebeidzamība. Varbūt tad viņi gan kustas, bet mērķis ir pazaudēts?

„Pasažieris var būt arī viesis − un otrādi,” kādreiz teica mākslinieks. Kas bija viņš pats? Kas gribēja būt? Un kas ir viņa „Viesi”?

Nereti viņi ir divi. Vīrietis un sieviete vai vienkārši − divi cilvēki. Saulaini, caurmirdzoši, ja viens otram līdzās. Tad viņus zīmē viegli skrejoša līnija, brīnišķi trausla kā tīmeklītis, kā divu pasauļu tuvas, tuvas tuvības sapnis. Bet citkārt tās ir lepnas savrupības, zili melna un sarkana patība ar zilganpelēku vēsumu apkārt.

Starp viņiem ir viesi, kas atnāk un aiziet, ar mums (vienalga vai esam namaturētāji vai paši arī viesi) kontakta nemeklējot. Bet ir arī tādi, kas atnākuši pie mums visiem un pie ikviena − viesi no pasaules literatūras diždarbiem, no citām tautām, no citiem laikmetiem. Katrs ar savu ideju, cilvēciskuma šķautni, garīguma pamatkrāsu. Salome. Šopēns. Munks. Leonardo. Strindbergs. Hamsuns. Kāds no lepno basku zemes. No Andersena pasakām. Cilvēces gara dzirkstis, kas ir ar mums kādā prieka vai smaguma stundā vai dažkārt pavada mūs kvēlodamas visu mūžu.

Tur viņi nāk. Tad ir jau klāt. Seja pie sejas, profilā, pretskatā − te liegi plūstošas, te skaudri, drudžaini lūstošas līnijas iezīmētas. Pa gabalu skan tikai atnācēja pamattonis − violets, gaišzils, oranžs, brūngans vai dzeltenīgs. Un runā acis − neizzīmētas, neizgleznotas, tikpat vispārinātas, pat abstrahētas, cik viss cits. Cilvēka pamatraksturs, labās vai ļaunās domas, tumšais vai gaišais noskaņojums. No melnas grūtsirdības līdz slēptai zilai sāpei, no aizplīvurota domīguma līdz atklātam, bezdibenīgi baltam tukšumam. Viņā, atnācējā? Bet ja nu viņš raugās manī kā tukšumā? 

Kurts Fridrihsona akvareļdomas trāpa ikvienu, tas ir gandrīz nenovēršami. Jo tās nekavējas pie sīkumiem, pie ikdienības, pie pārejošā, kas neatstāj pēdu. Ikdienība mums katram sava, katram pašam mezglojama. Cilvēka gars ir aicināts stāvēt tai pāri. Te skan šis aicinājums. Vai gan neatsauksimies?

Viņš pats spēja stāvēt pāri visām fiziskām sāpēm un nevarēšanai, pazemojumam apcietinājumā un izsūtījumā Sibīrijā, aizliegumiem un noniecinājumam tepat Latvijā, arī vēlākam atzinumam un vēl vēlākai patiesai cieņai. Viņš zīmēja gluži neiespējamos apstākļos un palika − nepakļauts. Viņš bija uzticīgs savai misijai un gleznoja diendienas nenovēršamībā, nekad nenogriezdamies no sava gaismas ceļa.

Viņa fiziskā esība varbūt jau sen bija nebūtiska mala garīgajai?

 

*

 

Vēl tepat, vēl visi kopā gājām no janvāŗa uz februāri. Viņš palika pie malas vai aizgāja uz bezgalību?

Zeme turpina griezties pretim pavasarim, bet viens Pasažieris ir izkāpis, viens Viesis aizgājis, viena Zvaigzne nokritusi.

KURTS FRIDRIHSONS ir miris.

Viņa Gaismas ceļa Pēdas paliek zīmējamies starp Latviju un Mūžību.

 

1991. g. 6. februārī.

 

Kurts Fridrichsons. Viena diena gana dzīvē. Flomasters.

Kurts Fridrichsons. Sarunas ir tās pašas. Flomasters.

 

 

RŪTA MUIŽNIECE PAR SEVI

Esmu dzimusi 1937. gadā Cēsīs. Kas mani ir veidojis?

Viss. Vecātēva māja un dārzs. Ganu vasaras laukos. Ceļš cauri visai pilsētai uz skolu. Gauja un priežu mežs. Studijas LU Filoloģijas fakultātē (beidzu 1960. g.) un Mākslas akadēmijas mākslas zinātņu nodaļā (beidzu 1974. g.).

Brīnišķīgi cilvēki. Sevišķi mans nelaiķis vīrs Oskars Muižnieks, mani brāļi un māsas. Māte.

Darbs televīzijas mākslas redakcijā, Latvijas Vēstures muzejā, Latvijas Mākslas muzeja izstāžu nodaļā. Arī mākslas vēstures lekciju kurss, ko 6 gadus lasīju Konservatorijā, vairāk, domāju, deva man pašai nekā maniem studentiem. Patīk rakstīt. Diemžēl nekad nav bijusi izdevība nodarboties tikai ar to. Ir kaudze rakstu. Ir divas grāmatiņas: Latvijas PSR Vēstures muzeja kokskulptūru kolekcija (Rīga, Avots, 1984) un Aleksandrs Dembo (Rīga, Liesma, 1987). Patīk veidot izstādes. Dažas varbūt ir arī izdevušās. Bet labāks ir pats process.

Patīk klausīties mūziku.

Turpinu veidoties. Kad beigšu, tad arī vairs nebūšu.

Rīgā, 11.04.91.

 

 

Jaunā Gaita