Jaunā Gaita nr. 182, maijs 1991

 

 

51

 

Kremlis to lej, Sadams to lej un arī mūsu puse nekautrējas. Runa ir par propagandu.

Bet Jaunā Gaita ir rakstu krājums „kultūrai un brīvai domai”, tāpēc jau pamatos anti-propagandisks izdevums. Tas nenozīmē, ka esam neitrāli, vai ka JG autoriem nav principu, vai ka redaktors izvēlas tikai biklus materiālus, vai ka rūpīgi piekopjam ‘līdzsvaru’. Tāds pasākums ilgi neizturētu. Lasītāji zina, ka katra numura saturs ir dažāds, īpatns, ietveŗ plašu viedokļu diapazonu. Bet vārdiem jāstāv pašiem „uz savām kājām”. Tāpēc, lai tūlīt varētu sazīmēt propagandu, vienalga, kur to sastopam, un labāk saprast kā tā iedarbojas − īsais kurss par propagandas uzbūvi un taktiku.

Propaganda cenšas pastiprināt un izcelt savējo labumu, vienlaikus mazinot un slēpjot savas vājības un ļaunumu, bet tieši otrādi ar pretējo pusi.

Propaganda, tātad, (1) kalpo noteiktiem mērķiem, (2) izvēlas izdevīgākās (ne vienmēr tās pašas) metodes un (3) nav vienas reizes izpausme − bet labi izplānota kampaņa. To vada profesionāļi.

Propagandas klasikā ieies Gorbačova š.g. 17. marta jautājums: „Vai pieņemi, ka ir nepieciešams pasargāt PSRS kā atjaunotu, vienlīdzīgi suverēnu republiku federāciju, kur katras nacionalitātes cilvēku brīvība un tiesības būs pilnīgi garantētas?” Tam līdzi − visa „stingrās līnijas” glumā kampaņa.

Vispirms jau pilnīgi izlaists negatīvais: PSRS nav nekāda federācija, tajā ‘suverēna’ ir tikai centrālā vara un tās represīvie orgāni, tajā „brīvība un tiesības” ir slikts joks, garantijas nosaka armija un čeka, ja ne melnās beretes ar lodēm. Vienlīdzību (un bankrotu) organizē partokrātija. Pēdējais muļķis to zina, zina arī propagandisti. Tātad kopā: lielie meli. Kas te ko atjaunot? (Maldinoša cerība.) Kam tas nepieciešams? (Iebaidīšana.) Tad mulsināšana: no kaut kādām briesmām jāpasargā visu to (kopējo labumu) − varbūt no demokrātijas? Pušplēstais, agresīvais drauds: citi (ienīstami) grib savienību noārdīt, tiem (kopējam ienaidniekam) par katru cenu jāpretojas, jo (spēle uz bailēm, meli) citā virzienā gaida chaoss un civīlkaŗš.

 

Propaganda cenšas:

Izcelt savu labumu:

* Piesauc „taisnību” un „sabiedrības vērtības”;

* attaisno savas propagandas nepieciešamību, lai celtu tautas vienotību, lepnumu, lojalitāti, lai izraisītu paklausību, vēlēšanos upurēties „tautas un sabiedrības” labā;

* slavē „pozitīvos” varoņus un ideālus;

* ja esi stiprs, tad spēlē uz cilvēku bailēm;

* ja esi vājš, tad uzsveŗ pārmaiņu nepieciešamību, izcel pašreizējās varas netaisnību, spēlē uz cilvēku dusmām.

 

 

Slēpt savu slikto:

* Nepiemini savus trūkumus, neizskaidro iemeslus, apklusini un iznīcini nelabvēlīgu kritiku;

* attaisno ļaunumu ar „nepieciešamību”, neuzņemies atbildību par to, izliecies nevainīgs un netaisnīgi apvainots;

* mulsini, maskē − pielietojot tendenciozus salīdzinājumus, vispārinājumus, melus;

* pielieto (kropļo) valodu savām vajadzībām, lai mazinātu un slēptu sava ļaunuma īsto nozīmi.

 

 

Izcelt pretinieka ļaunumu:

* kurini dusmas, naidu, bailes ar agresīviem vārdiem un žestiem, mudini cilvēkus uz darbu, ciņu, izturību, atriebību;

* atgādini to, ko varētu zaudēt, ja tic pretinieka propagandai un draudiem;

* iztēlo pretinieku kā nezvēru, velnu, necilvēku, rādi viņa draudus, mežonības, perversijas kā viņam „tipiskas”, atkārto savus „lielos melus”;

* kāpini briesmu un trauksmes gaisotni ar ekstrēmu valodu, ultimātiem, melns-balts „bezkompromisa” cīņas izšķiršanos.

 

Slēpt pretinieka pozitīvo:

* noliedz, ignorē viņa kultūru, valodu, vērtības, paražas, tradīcijas, kultivē etnocentrismu;

* esi neiecietīgs, nesaprotošs pret „svešām” idejām, sūdzībām, prasībām;

* noraidi citas pieejas ar sarkasmu, mēdi tās kā nelīdzvērtīgas, ievērības necienīgas;

* iztēlo pretinieku kā abstraktu nedzīvu masu, nevis kā dzīvus indivīdus ar cilvēcīgām jūtām, lai tos varētu bez sirdsapziņas pārmetumiem iznīcināt.

Paralēli, protams, risinās pretējās puses nomelnošana: Lietuvas referendums − nelegāls (nozīmes kropļošana), to rīkojuši noziedznieki, necilvēki, tie paši, kas (meli) uzbrukuši (meli) varonīgiem padomju zaldātiem. Rietumu atjaunotā interese par Baltiju, savukārt − iejaukšanās mūsu iekšējās lietās (nepieklājība, aizdomīga rīcība, pieskāriens lepnuma stīgai). Kāpēc viņi nav tikpat uzmanīgi (sarkasms) savās mājas, piemēram ar Kvebekas separātistiem? (Tendenciozs salīdzinājums.) Tiem pašiem kapitālistiem (nicināšana) gandrīz izdevies (meli) Savienībā iepludināt 50 un 100 rubļu naudas zīmes, tādējādi apdraudot režīmu (samelotas briesmas) bet valsts šīs zīmes ievākuši, vot, (meli, nabadzības slēpšana) lai apkaŗotu spekulāciju. Nacionālisti (nicināšana, nozīmes kropļošana) varmācīgi izturas (meli) pret minoritātēm. Vajag (nozīmes kropļojums) nodrošināt (kopējais lielais labums) stabilitāti. Jāliek darbā nacionālās glābšanas komitejas (varmācīgi meli, plika krāpšana, jēdzienu kropļošana). Un tā tālāk.

Propaganda, acīmredzot, ir liela māksla. Pataisīt baltu par melnu un melnu par baltu tik veikli − nu, Džordža Orvela patiesības ministrija nespēja labāk.

Patlaban mums grūti izlobīt, vai padomijā (manījāt propagandas kniebienu?) plāns varaskārs slānis apzinās, ko dara (resp., saprot, kas ir patiesība, kas nē, un apzināti izmanto propagandu saviem nolūkiem), vai tiešām rīkojas no pārliecības (resp., nav vairs spējīgs objektīvi domāt, pats saviem pekstiņiem tic un ir propagandas lobotomizēts upuris). Propagandas pilnīgi pārņemtie ir bīstami fanātiķi, jo vairāk, ja tie stāv vadošos posteņos, piem. plkv. Alksnis. Viņiem vairs nav nekas cits atlicis kā savu uzskatu uztiepšana tiem, kas ‘nesaprot’ − ar varu, ja vajadzīgs. Netraucē mani ar savām domām, esmu jau izšķīries...

Tomēr, taisnības ieņemti, neaizmirsīsim, ka mūsu smadzenes tāpat mazgā. Anglijas The Guardian eļļas kaŗa leksikons:

Viņiem ir:

kara mašinērija

cenzūra

propaganda

 

Viņi:

iznīcina

nogalina

nogalina

tup ierakumos

 

Viņi laiž:

ložņas raķešuzbrukumus

bez provokācijas

 

Viņu raķetes:

ir vecas grabažas

nogalina civilistus

 

Viņi:

nedisciplinēti šauj uz visām pusēm

slēpjasbetona bunkuros

 

Viņu lidmašīnas:

iztīrām no debesīm

iznīcinām

 

Irakas kuģi ir

flote

 

Viņu kaŗavīri ir:

kaŗaspēks, ordas

bez saprāta

papes tīģeri

gļēvuļi

izmisuši

strupceļā

lielgabalu barība

Bagdades bastardi

akli paklausīgi

traki suņi

nežēlīgi

fanātiķi

 

Saņemti gūstā,

 

viņi

ir knapi izauguši skolas bērni

 

Viņus motivē

bailes no Sadama

 

Sadams Huseins ir:

ārprātīgs

izaicinošs

ļauns tirāns

pustraks monstrs

 

Mums ir:

armija

ziņošanas vadlīnijas

preses ziņojumi

 

Mēs:

novācam, nospiežam

neitralizējam, izslēdzam

nocērtam

veidojam pozīcijas

 

Mēs laižam:

pirmo sitienu

aizstāvoties

 

Mūsu raķetes:

ir kaut kas no „zvaigžņu kaŗiem”

izdara netiešus bojājumus

 

Mēs:

precīzi bumbojam

lidojam elles rīklē iekšā

 

Mūsu lidmašīnas:

cieš zaudējumus

neatgriežas no mērķa

 

Mūsu kuģi ir

armāda

 

Mūsu kaŗavīri ir

puiši, zēni

profesionāļi

ar lauvas sirdi

uzmanīgi

pārliecināti

varoņi

pārdrošnieki

jaunie debesu bruņinieki

lojāli

tuksneša žurkas

apņēmīgi

drosminieki

 

 

 

mēs

turamies braši

 

Mūs motivē

pienākuma apziņa

 

Džordžs Bušs ir:

nosvērts

apņēmīgs

valstsvīrs

pārliecināts

 

Un tā tālāk. Katra sadursme uzvanda propagandu. Vārdu spēle mazliet mainās − bet patiesība cieš tāpat. Momenta aizrautībā mēs nejūtam propagandas iedarbību. Bet suvenīru bodes skatlogā zaldāta jostas sprādze vienmēr teiks: Gott mit uns.

Tā neieļausimies mēs! It īpaši mūsu avīzēs un žurnālos, ievadrakstos, visprastākā lasītāju vēstuļu slejā, sanāksmēs, mācību materiālos, pat dzejā − nost ar šo jēlumu. Demokrātijā tam vietas nav. Vienalga, kur sastopam propagandu − rādīsim ar pirkstu, nekaunēsimies skaļi pieprasīt tās novākšanu. Apmātiem, saindētiem cilvēkiem nav iespējams sarunāties.

 

Juris Mazutis

 

Jaunā Gaita