Es tevi atceros

no baraku pasaules

un dzeloņstiepuļu iežoga,

kad, stalti izkāmējis,

tu muļķoji zilganpelēkos sargus.

Mēs teicām - lūk, īsts latviešu Jēpis!

Nekas tev nebij par prastu:

maizes dona, ūdens malks, liesa zirņu vira,

apaļš baļķēns pagalvim, caurs maiss segas vietā.

Nu jau drīz svinēsim divpadsmit ar pus gadu

aizritēšanu mūžībā kopš dienas tās,

kad aizlaidāmies lapās katrs uz savu pusi.

Laikam sīva ritēšana.

Mēs nebijām nekas un arī neesam nekas.

Tomēr savos svētkos

mēs ļausim saules stariem iespīdēt

Reinas krastos vēlā rudens saulē vākto

rozīnīgo vīnogu raudzētās sulas glāzēs.

Ak, kāds patīkami saldens skābums

mūs iepriecēs!

Un pieminēsim sauli un priekus bada gados

Reinas un Nekāras krastos,

kā citi piemin vasarnīcas Mežaparkā.

Mūsu tēvzeme, šķiet, ir kautkur tālāk, dziļāk.

Tā vairāk dziesmās, patiesībā, savā liktenī un valodā.

Lai dzīvo jubilejas!

Lai pateicamies liktenim par to,

ko tas mums devis, pašiem piepalīdzot!

Lai Dievs, mīļais Jēpi, tev vēl dod

nodzīvot trīskārt trejdeviņus gadus

un sastapt vecos draugus,

kas, ja nav jau pie Pēteŗa,

šodien klīst Brazīlijas džungļos, Kazachstanā,

Saskačevanā, Ņujorkā, Stokholmā,

Maskavā un Rīgā.

Uz sasatikšanos!

Pie mums atlidoja dzejniece no Ceilonas.

Nu atkal kopā nācām

un gaidījām Godo

tāpat kā toreiz,

kad atlaidās pravietis

no Baltijas jūŗas krastiem

un teica,

lai mostoties, mostoties.

Bet mēs jau desmit gadus

bijām nomodā.

„Iemigt, aizmigt, mirt,

vairs neuznirt”

aicināja Ceilonas dzejniece,

„jo viss ir māņi

un tikai pats ir mūžīgs.”

Vai desmit gadus klīdām

kā mēnessērdzīgie?

Vispirms ledainā pagrabā

ar gleznotu ziloņa portretu

dabīgā lielumā

džina pudeli tukšojām

un ļāvām sevi uzņemt filmā,

ko rādīšot Zviedrijas latviešiem.

Bet kustība neradās.

Tad cerējām -

atnāks Godo

un viss būs citādi.

„Varbūt,” kāds teica,

„Godo gaida mūs Bizārā Bārā?”

Tad līdām no ledus pagraba ārā,

prom no Jupitera gaismām,

prom uz citu elli sveču gaismā

dzert šampanieti,

nē, karsētu ābolsulu

ar kanēļa garšu

un slepus klāt lieto konjaku.

Bar Bizarre.

Zvejnieku tīklos

jaukā krēslā

gandrīz kā japāņi

uz grīdas sēdējām

un domājām,

kādi gan esam mēs spīdekļi.

Meitenes melnos letardos

kailiem pleciem

pienesa sviestmaizes

un peperoni.

Kaut kur kāds ģitāri strinkšķināja

un man šķita,

kaut kur zem zemes

grab kauli,

kā smejot.

Skaļrunī skanēja

jaunākais Trinidādes kalipso.

Bet mēs gaidījām Godo

tāpat kā toreiz

Baltijas krastu pravieša dienā.

Nevienam nebij drosmes pateikt,

ka Godo arī šoreiz nenāks.

(1958)

Vakarnakt

ar tintes kalpiem un vagariem,

ar trimdas dzejdariem

es gaidīju jauno gadu.

Šorīt es dzeru tikai tēju.

Vakarnakt kādam bij jauna grāmata rokās,

un cits atkal pantus bij dāvājis

dzeju klajā laidējam.

Tad visi svēra

ar Pikaso manierē lauztām krūtīm

zivis un vīnogu ķekarus

un slīdēja vārdiem

pa Ņujorkas bāriem

un peļķotām asfalta ielām

pie kliņģersievām

un zivju tirgoņiem,

kas paši brauc jūŗā zvejā.

Bet to jau biju dzirdējis

aizvakar un senāk.

Tāpat kā:

„Vai atceries,

kā toreiz to teica

Medenis un Čaks,

un kā tie dzēra un nedzēra,

un kā tie prātoja

„Vai projām iet, vai palikt teju;”

Bet es, projām gājis,

jau pieci simti sesto reizi

klausījos

„Vai projām iet, vai palikt teju,”

un bēdās ar nama tēva aizkaru

aizklāju savu baku rētaino seju.

Tad cits trimdas zelta trubadūrs

ar papīra cepuri galvā

man teica:

„Vai vēl tu piemini dienas jaukās,

kad Rīgā ekrāni rādīja Tomu Miku

un Als Džonsons

krievu mēlē dziedāja

jeņķu častučkas?”

„Jā, atceros,” es skaļi brēcu -

un klusām: „Es toreiz

mātei no ratiņiem izlēcu

un aizbēgu

ar vēderu gluži pliku

skatīties Tomu Miku.”

Tad, kā sengrieķu drāmā,

kārta bij runas korim:

Visi pilnās balsīs lādēja

šo zemi,

kur dzīve nav tāda

kā Rīgā un Ķeipenē

pusgadu pirms lielā kaŗa

un, maisot alu ar vīnu,

slavēja Valmieras cūkūdeni.

Visu sejas bij klātas paštaisniem viepļiem.

Aiz logiem

bērni pūta papīra taurēs

kā Jerikas bazūnēs.

(Mūsu laiks prasa, lai dzejā vai nedzejā

virmotu bībeles tēli.)

Tad vakars itkā zaudēja

grieķu traģēdijas noskaņu,

un iznira veidoli

no japāņu klasiskā kabuki teātŗa:

robota vadīti

melni rati ar vīna un alus glāzēm

man aizritēja gaŗām

jau pieci simti un sesto reizi.

Tāpat melna ķēve

tumšā naktē, zaļā zālē

griežas pinekļu saistīta,

ap zemē iedzītu mietu.

Jā, mēs varam ganīties iedomu pļavās

tikai tik tālu,

cik tālu mūs laiž mūsu

domu valgi un pinekļi.

Ak, ja kādam būtu Medeņa vecā satīras slota!

Paslaucīt derētu trimdas kultūras pagalmiņu,

pašķaidot blašķītes, dzērienu glāzītes.

Hei, brāļi, bāleliņi,

ko tupiet un gaužaties!

Hei, māsas, māršaviņas,

visi laiki vienmēr slikti un labi!