Jaunā Gaita nr. 176, februāris 1990

 

 

Gunārs Bekmans

HULIGĀNI

 

 

Es piederu pie tiem cilvēkiem, kas dzīvē nav sasnieguši nekā. Jā, bija jau man reiz sava mājele, sava sievele, šūr. Bet kas tad tas ir? Gads augstskolā, un tu taisi Mičiganā mēbeles. Vai tad ar to var lepoties?

Dēli gan, tie man kaut kā padevās. Jau pirmais, 9 poundi 3. Galva ne lielāka par turnipi, bet rumpis kā bajāram. Visi brīnījās, kur es tāds skrimslis varēju uztaisīt kaut ko tik zolīdu. Jāatzīstas; tas nāca no mammeles puses. Aša un plata kā Latgales ķēve bija man sieva.

Agrāk es tā nemaz nedrīkstēju izteikties, tūlīt dabūtu pa skranstu. Lepna, kā jau rēzekniete. Pat audzējs tikai knapi tika ar viņu galā.

Jā, dēli mums bija braši. Uz tiem man kaut kā bija nags. Un pulierēt mēbeles, bet tas arī viss. Un dēli, tie jau nebija, tā sakot, mans nopelns vien.

Okē, okē reiz dabūju arī dzelzs krustu. Un cauršautu kaklu. Un šķembu dibenā, bet - so vat?

Tagad penzionējies, nedaru nekā. Dzīvoju pie vecākā dēla. Tas apprecēja īrieti, bērnu kā mudž. Bet vai tie latviski prot? Nekā. Es jau šos mācu un sūtu latviešu skolās, bet kur nu.

Mēs ar mammeli gan, ar bērniem tikai latviski. Jes sēr, latviski vien. Un latgaliski, protams.

Enīvej, pirms viņa aizvēra acis uz mūžu, mammele bija iestāstījusi mazdēliem, lai šie brauc uz Latviju un pierunā mani braukt līdz.

Šie bija to laikam apsolījušies ar, jo drīz vien pēc bērēm es sāku manīt visādas hintes.

"Ei, vecotēv, kad apciemosim Latviju? Tagad jau tā tikpat kā brīva."

Jeb:

"Vai nebūtu jauki pavadīt brīvdienas Latvija?

Tagad tur esot pavisam citādi."

Jeb:

"Ei, gremps, kāpēc tu negribi braukt uz Latviju?

Tagad jau tev nav vairs ko baidīties."

Neba jau bailes bija tās, kas mani visus šos gadus atturēja braukt. Ne ar! tas, ka biju saņēmis medaļu vai ka sastāvēju Daugavas Vanagos, vai visas šis "bezkompromisma cīņas" nonsense.

Tas bija brālis.

Labākais vada komandieris visā Rusmaņa vienībā. Prasiet, kam gribat. Pašpaļāvīgs, aukstasinīgs, bezbailīgs. Vellam bija īsts kaujas instinkts. Dabūja pirmās pakāpes dzelzs krustu, kamēr es vēl trinos pa Vaiņodi.

Un ar visu to pārgāja ienaidnieka pusē. Jā, jā, tieši tā, pie krieviem.

Pat to viņš izdarīja pavisam augstsirdīgi. Gaišā dienas laikā. Visu acu priekšā. Piecēlās, paņēma līdz vēl vienu krieveli un aizsoļoja pie vaņkām.

To pēcpusdienu mēs rudainos pārsteidzām un tuvcīņā atņēmām tiem mazu uzkalniņu. Par to viņi tā pārskaitās, ka deva mums virsū ar mīnmetējiem.

Cik ilgi tā sniegā gulēsi? Mēs atvelkamies atpakaļ uz mežu.

Kad troksnis norimstas, mēs skaitām vīrus. Brāļa nav. Es jau dodos šo meklēt, kad ratnieks aptur: "Rau," viņš rāda uz uzkalniņu.

Tur kāds kūņojas un tuntuļojas un lien ārā no sniega, kā lācis no migas. Kā tad, brālis ceļas augšā, it kā nupat būtu pamodies.

Šis noliecas vēlreiz un uzrauj augšā vienu ievainotu krieveli. Mēs jau domājam, ka šis mums vedīs gūstekni, bet nekā.

Viņš uzstutē Ivānu uz kājām, tad Šie apķeras viens otram ap pleciem un sāk virzīties uz krievu līnijas pusi.

Mēs mēmi. Pagāja minūte. Divas, trīs, vairākas.

"Šaut uz krievu?" kāds ievaicājās.

"Tad tie nošaus viņu ar," teica leitnants.

"Kāpēc? Viņš jau pie tiem iet šā vai tā."

"Anatol!" leitnants sauca vējā. "Anatolij Nakass!”

Gājēji apstājās. Brālis tā kā atskatījās, tā kā pamāja ar roku; tad gāja tālāk. Atpakaļ viņš vairs neatskatījās.

No tā laika man tuva radnieka Latvijā vairs nav bijis.

Mazdēliem es nekā par to nestāstīju. Tam nebija nekāda pointa.

Viņi strādāja vakarus, vīkendus un cauru vasaru un krāja naudu.

Tā pienāca mana 70. dzimšanas diena. Bez parastajiem sīkumiem es dabūju vienu īstu pārsteigumu, kopēju dāvanu no visas ģimenes - biļeti uz Latviju.

Nu, kā tu nu atteiksies. Ko es tur varēju vairs darīt, bija jāpadodas. Cits nekas neatlika, kā bija jāsāk pakoties.

Tā mēnesi un četras dienas pēc jubilejas, trīs koledžas studenti un viens padzīvojušāks kungs iekāpa lidmašīnā Kenedija ērportā un nākošā dienā bija Rīgā.

Vēl trīs dienas un visi četri sēdēja "pie Didža" un klausījās, ko mammeles radnieks stāsta par dzīvi Latvijā.

"Tas trakākais ir tas, ka neviens vairs neprot vārīt. No visām sievām, kas man bijušas, nebija neviena, kurai pavāra māksla būtu kas vairāk, kā viens mistisks un mirstīgam cilvēkam neaizsniedzams noslēpums.

"Vienīgi Gaļinas slavinātais falšais zaķis pacēlās pāri visprimitīvākai vārīšanas mākai. Laikam jau tāpēc es arī viņu apprecēju, bet cik tu ilgi ar to falšo zaķi pārtiks!? Drīz vien gribas kā vairāk. Bet nav. Tādu, kas prot gatavot kaut cik pieklājīgu ēdienu, tu Latvijā vairs neatradīsi."

Gribot negribot man bija viņa gastronomiskajam spriedumam jāpiekrīt. Spriežot pēc šīvakara maltītes, cepējam bija vēl gabals ko iet, lai sasniegtu kādus kulināros augstumus.

Mēs bijām ieslīguši tajā svētlaimīgajā pēcvakariņu fāzē, kad kafija ir jau pasniegta, bet rēķins vēl ne. Kad pogas tiek atlaistas, jostai caurumi pārlikti, un, atkarībā no vecuma, tev nāk smiekli, atraugas vai miegs.

Jaunie trieca kaut ko savā starpā, radniekam piemetās žegas, un es mēģināju nežāvāties.

Es sāku uzķert pāris frāzes no nākošā, kā saka, "būth" un man miegs tūlīt pārgāja; bet radnieks turpināja: " .. un es teicu: tu vari mani atstāt, tas nav nekas. Bet to tu vari darīt tikai vienu reizi. Pēc tam es pats sev vēl būšu, bet tev manis vairs nebūs. Un par to man ir tevis ļoti, ļoti žēl.

"Un zini ko viņa man atbildēja? Viņa teica: pirmkārt, tava latviešu valodas gramatika ... Boļeslav?.."

Bet es viņā vairs neklausījos. No viņu sarunas spriežot, man aiz muguras bija Guseva puiši. Tie mēģināja atcerēties, kā sauca viņu artilērijas novērotāju priekšējās pozīcijās. Tā vīra vārdu es zināju.

"Kārklavārns!" es iesaucos.

Klusums ievilkās ilgāk, kā es to biju paredzējis.

"Pareizi," nāca apstiprinājums no aizmugures. Un vēl pēc laika: "Kā jūs to zināt?"

"Biju tur, kad viņš vadīja jūsu uguni."

"Tu no deviņpadsmitās?"

Es paskatījos pāri nodalījuma malai. Tur sēdēja četri veči un dzēra konjaku. Diviem no tiem bija brilles ar bieziem stikliem, vienam trūka rokas un ceturtajam bija Parkinsons.

"Jep."

"Kuŗas vienības?"

Es viņiem pateicu.

"Pazīsti Prāteri?"

"Jā."

Viņi nosauca vēl dažus vārdus.

"Kā tevi sauc?"

Pateicu. Klusums.

"Brālis Anatolijs?"

"Kādreiz bija."

"Atbrauci ciemos?"

Es vilcinājos.

"Nē. Mēs nesarakstāmies."

"Viņš jau rakstīt nevar. Akls."

"Akls?"

"Vai tad nezini? Tuvcīņā krievs iegrūda pirkstu abās acīs. Šis vēl paspēja to sadurt. Pēc mīnu barāžas, sačamdīja krievu un ar dunci rokā spieda, lai ved uz mežmalu. Bet krievs viņu piešmauca un aizveda pie savējiem ..."

Tālāko es vairs nedzirdēju. Es uzlēcu kājās. Es gribēju redzēt to, kas man to stāstīja vaigu vaigā. Gribēju pratināt, jautāt. Ak, Dievs, vai tiešām?

Steigā es uzdrāžos virsū kafejnīcas patronam. Tas izgrūda virkni sulīgu krievu epitetu un atstūma mani nost. Tas iznāca tik nelaimīgi, ka es zaudēju līdzsvaru un iesēdos uz tuvējā galdiņa cūkas cepetī.

Tas viss notika tik ātri. Kevins bija augšā pirmais, viņam to īru asiņu laikam visvairāk. Viņš zvēla krievam pa žokli. Tas pat nesagrīļojās, nokrita plakans kā dēlis.

Bet krievs nebija viens pats, viņam bija līdz draugi. Tie nu metās virsū Kevinam, bet ari viņš nebija viens.

Bija pa krietnam brālim katrā pusē. Atguvis balanci, es nolīdu pie malas.

Artilēristi bija sastājušies ap telefonu un kādam zvanīja. Radniekam bija vai nu uznākusi krītamā kaite, vai tas bija dabūjis kārtīgi pa purnu. Tas sēdēja pagaldē ar pārsistu aci un berzēja deniņus.

Un mani mazdēliņi, tie tik kāvās.

Kevins bija labākais sitējs, bet vecākais brālis mācēja mazliet karatē. Likās, ka krievi bijās no viņa visvairāk. Jaunākais atkal bija lokans un izveicīgs kā bokseris, viņam bija grūti klāt tikt.

Ai, kā viņi prata!

Es uz viņiem biju tik lepns, ka man gribējās izmēģināt kaut ko pašam.

Man kāds bija blakām. Es piegāju tam tuvāk, saliku delnas kopā, atvēzos un grūdu elkoni tam vēderā.

Viņš pat nesaliecās.

"Kot' man siti?"

Es paskatos. Man blakām stāv labsirdīgs milzis ar pavāra mici galvā.

"Tas par to falšo zaķi. Sīksts. Nekam neder."

"Bet šodien falšais zaķis nemaz nebija."

"Nu, redzi pats," es teicu priecīgi un lasījos projām. Es nolēmu uzmeklēt kādu, kas ir tuvāks manam vecumam.

Vienā stūri bija sastājies bariņš vīriešu, kas sauca uzmundrinājumus. Skaļākais no tiem bija kāds ūsains krievs, apkrāvies ar visādām medaļām.

"Sit hansus! Sit tos fašistus!" viņš sauca vienā laidā.

Viņš varēja būt apmēram manā vecumā. Es piegāju tam klāt.

"Ko tu bļausties, Ivan. Ja mēs gribam būt fašisti, tā ir mūsu darīšana. Ja tev te nepatīk, brauc atpakaļ no kurienes esi nācis," un es parāvu viņa garās ūsas vēl garākas.

Boj, kā viņš sāka lamāties! Saķēra manu snīpi un tad deva ar abiem stobriem.

Atguvis ožamo, es atbildēju viņam ar līdzību, ko bībelē velti meklēt. Tad noskatīju vienu paprāvu medaļu, atrāvu to šim no krūts un nometu uz grīdas.

Viņš jutās aizskarts, bet tūlīt vēl man klāt neķērās. Tikai, kad man galva bija pagriezta un es ar bažām vēroju, ka mani zēni sāka jau pagurt, šis sagrāba manu šlipsi un savilka to tik cieši, ka nevarēju paelpot. Man jau sāka rādīties zvaigznītes, kad ieraudzīju durvīs - savu brāli. Un tam aiz muguras trīs jauniešus mazdēlu vecumā.

Es devu Ivanam tādu spērienu, ka tas aizlidoja uz vienu vēl neapgāzto galdiņu un to apgāza.

Jaunie uzreiz saprata, kas par lietu, un gāja manējiem palīgā. Cik labi bijātos redzēt cīnāmies kopā.

Manējie atguvās un nez kur tiem uzreiz radās latviešu mēle: "Paldies par palīgu!"

"Lūdzu. Katrā laikā!" paukš un atkal viens rudainais gar zemi.

"Uzmani, krievs aiz muguras!"

"Labs ir .." paukš. .Atstāj to sarkanbārdi man!" paukš, paukš.

Ai cik labi viņi sapratās. Krievi šķīda pa labi un pa kreisi.

Brālis stāvēja pie durvīm ar paceltu galvu, kā kādu meklēdams. Mans vecais brālis sirms, jo sirms.

Es pieskrēju klāt, apkampu.

"Piedod, piedod."

"Puiši piezvanīja, ka esot atbraucis. Steidzos."

Mēs apķērāmies ap kaklu un spiedām viens otru sev klāt tik cieši, cieši. Tik cieši, ka izkrita viena viņa stikla acs un mani liekie zobi. Pat tad mēs nelaidām viens otru vaļā.

Tikai, kad pie ieejas parādījās miliči ar nūjām, es sameklēju mūsu mantiņas, un mēs nogājām pie malas.

No miličiem tikai viens bija pilnā uniformā. Pārējie bija tā sauktie 'družiņikovi', viri ar apaļām galvām un resniem kakliem.

Pa divi, pa trīs tie klupa virsū zēniem, grāba pie rokām, pie kājām, nocīkstīja uz grīdas un uzsēdās tiem virsū. Kad nu beidzot visi tā gulēja uz vēdera ar uz muguru atliektām rokām, nāca pavēle tos celt pa vienam augšā un vest ārā uz aresta vagonu.

Pie durvīm tiem aizstājās priekšā pieci neparasti gari puiši dzeltenzaļos treniņtērpos ar uzrakstu LIETUVA aizmugurē un prasīja, kā tas nākas, ka aizturēti tiek tikai latvieši un krievi ne.

Ar tiem izgāja skaidroties resnais milicis.

Tas laikam neprata pienācīgi izteikties, jo nepagāja ilgi, kad viņu pacēla gaisā, padriblēja un iemeta papīrgrozā.

Tad visi pieci ienāca kafejnīcā, aiztaisīja durvis ciet un gribēja zināt, vai te arī ir kādi iebraucēji, kas domā, ka latvieši paši savā zemē nemāk uzvesties un ka tie ir jāpārmāca.

Palikuši bez vadoņa, družiņikovi bija kā pamiruši. Neviens nekustējās, varbūt tikai atlaida zēniem rokas drusku vaļīgāk.

"Tu," prasīja gaŗākais no lietuviešiem kādam, kam kakla nemaz nebija. "Kāpēc tevi te atsūtīja?"

"Lai ievestu un uzturētu kārtību."

"Redzi tos apgāztos galdus un krēslus un saplēstos traukus? Kā būtu, ja tu ar saviem biedriem ievestu tur mazliet kārtības? Ko tu saki?"

Uzrunātais noskatījās uz garo basketbolistu ar šķību aci, bet paklausīja. Uz pārējiem viņam bija tikai jāpaskatās, kad tie jau rausās augšā.

"Nevarējāt nociesties, bija jāsāk otrā fronte, ēh?" lietuvieši padeva zēniem roku un uzrāva tos vienu pēc otra augšā. Jeb varbūt, ka nemaz nezināt. Pa radio teica, ka latvieši sākuši sist krievus Maskavas priekšpilsētā. Visi miliči aizkomandēti tur."

Ak tad tāpēc viņi varēja tik droši rīkoties. Gudri gan.

Zēni bija cietuši pamatīgi. Vienam no brāļa mazdēliem bija asiņains deguns, cits bija dabūjis ar krēslu pa pieri.

Manējie neizskatījās labāk. Pie mazgājamā krāna tie stāvēja rindā.

Galdi bija drīz salikti, krēsli sakārtoti, družiņikovi atlaisti. Lietuvieši arī taisījās iet - bet par vēlu.

Virtuves durvis atdarījās un iekšā nāca Didzis pats. Smaidīdams savu labsirdīgo smaidu no auss līdz ausij, viņš nesa lielu, kūpošu zupas katlu. Tam uz pēdām sekoja viņa sieva, maza un smuka kā neļķīte, ar šķīvjiem, meita ar glāzēm un dēls ar pudeli vīna gandrīz paša lielumā.

Lietuvieši gan mēģināja atrunāties, ka viņiem ēšana ir paredzēta hotelī, bet, negribēdami saimnieku apbēdināt un nezinādami viņa virēja spējas, tie ļāva sevi pierunāt.

Ieēduši zupu bez komentāriem, tie palika kaut kā pavisam klusi. Tikai, kad pārējie sāka cilāt glāzes un saukt: "Brāļu tautai!", "Amerikas brālēniem!", "Latvijas brālēniem!", "Didzim no Dagdas!", viņi atdzīvojās un sāka saukt līdz.

Sajūsmā par viņam parādīto godu, Didzis tūlīt gribēja skriet atpakaļ uz virtuvi un sacept katram vēl pa šašlikam.

Pa visiem mēs viņu atrunājām, bet viņš pastāvēja, ka ies apskatīties, vai nav lejā vēl kāda pudele.

Tikko viņš bija izgājis, sprāga vaļā āra durvis un kafejnīca piebira pilna ar zaldātiem. Resnais milicis tūlīt norādīja uz lietuviešiem un militāristi atrotīja rokas, nokliedzās 'banzai' un metās tiem virsū.

Tādu kaušanos es vēl savā mūžā nebiju redzējis. Cilvēki lidoja pa gaisu, atsitās pret dēļiem, krēsli šķīda, galdi lūza, ķiveres mētājās kā kastroļi pa grīdu.

Tas savādākais bija tas, ka divi no kaŗavīriem pēkšņi mainīja puses un sāka sist paši savus ierindniekus.

Tikai, kad es sadzirdēju viņu "kurat!, kurat!", sapratu, kas par lietu.

Par redzēto es pastāstīju brālim.

"Kāpēc mēs, baltieši, tā nevarējām darīt piecdesmit gadu atpakaļ?" bija viss ko viņš teica. Pēc veca paraduma mēs saspiedām viens otram īkšķi.

Patlaban tiešam likās, ka mūsu puse sāk jau vinnēt. Lietuvieši cīnījās kā viņu jājējs Gediminas, igauņi kā lauvas, un mūsējie, kaut noguruši, arī nebija zemē metami.

Nezin, kā tas viss būtu beidzies, ja pie ieejas nebūtu parādījusies bruņota sardze ar uzvilktām šautenēm, sperdama gaisā vienu apdullinošu zalvi pēc otras. Kaļķi vien pašķīda, bet, kad putekļi nosēdās, ar to tad kautiņš arī bija cauri.

Mūs, protams, visus aizveda uz drošības iestādi un aizlika aiz restēm.

Lietuviešus drīz atlaida, tiem bija rīt jāspēlē basketbols. Mani ar brāli ar, bet bija jāapsola, ka ieradīsimies rītdien tiesā.

Igauņus pievāca militārā policija. Brālēnus salāpīja ar plāksteriem, bet tiem bija jāpaliek tur pa nakti.

Mani visvairāk pārsteidza pati tiesa.

Tiesnesis gandrīz ievaidējās, kad mēs atteicāmies no advokāta un atzināmies par līdzvainīgiem.

Viņš nespēja atvainoties vien, ka mēs, Amerikas viesi, esam iekļuvuši tik nepiedienīgās cirkumstancēs.

Viņš lika mums saprast, ka labprāt atlaistu mūs bez soda, bet diemžēl esot devis zvērestu, ka pildīs amatu bezpartejiski, bezfavoritisma un pēc labākās sirdsapziņas.

Viņš tīri vai apraudājās, ka nav varējis atrast nekādus mīkstinošus apstākļus mūsu labā un tāpēc ir spiests piemērot mums LPSR kriminālkodeksa 203. panta 4. nodaļu. Neplānots huligānisms. Sodāms ar 5 dienām cietumā un zaudējumu atmaksu cietējam.

Un kaut arī cietuma sodu viņš varot nosacīti atlaist, un būšot priecīgs to darīt, tad par izdarītiem zaudējumiem mums gan būs pašiem jāmaksā. Trīs tūkstots rubļu. Lieta izbeigta.

Didzis tūliņ cēlās kājās un protestēja. Nekādu naudu viņš neņemšot. Pats sataisīšot visu. Tiesnesis nopūtās, nu tādā gadījumā visa soda nauda aiziešot valstij.

Tāds atrisinājums protams nepatika nevienam, un mēs visi šķīrāmies ar apziņu, ka tiesas process Latvijā nu ir patiešām rehabilitēts un iet pareizā virzienā.

Es nezaudēju laiku, gāju uz centrāli zvanīt dēlam, lai sūta naudu.

"Tu esi notiesāts par ko? Par huligānu?" Viņš sāka smieties kā kutināts.

Es mēģināju viņam vēlreiz to visu izskaidrot, bet šis tikai zviedza kā zirgs: "Mans papa - huligāns!

Ha, ha, ha!"

Dažreiz ir tīri jāpabrīnās, cik tādiem inženieriem tomēr ir maz galvā.

Ar Didzi bija tīrais posts. Naudu viņš negribēja ņemt ne par ko. Tikai tad, kad aizrādījām, ka tādā gadījumā viņš darbojas pret tiesas spriedumu, kam var būt neparedzamas sekas, un, lūk, ka tā nauda tad mums būtu jādod valstij šā vai tā, pēdīgi viņš piekāpās, bet ar tādu noteikumu, ka mums ir jānāk "pie Didža" un jāēd kā viņa viesiem, kad vien mēs esam Rīgā. Mēs varēsim izvēlēties, ko gribam, par to neviens maksu neprasīs.

Doto naudu viņš izlietošot, lai pamācītos ko no franču šefpavāriem. Tieši sitiens pa vēderu esot bijis tas, kas licis viņam nojaust, ka viņa virtuves zināšanām ir vēl daži baltie plankumi. Tas ir bijis tāds 'džolts', kas viņam bijis taisni vajadzīgs.

Brālis ir tagad te pie manis, tāpēc Rīgā neesmu vairs bijis. Mazdēli gan. Kevins jau pavisam regulāri; viņš ir tā teikt 'saskatījies'. Ar Baibu ēdot "pie Didža" vai ik vakaru.

Un viņš zvēr, ka tas ir tagad viens no elegantākiem nouvelle cuisine restorāniem Rīgā. Rinda vienmēr.

Ja tā, tad tik traki varbūt nemaz nav. Varbūt, ka esmu savā dzīvē tomēr ko panācis.

Jaunā Gaita