Jaunā Gaita nr. 175, novembris 1989

 

 

 

SLAUCAMĀS GOVIS UN SLINKI LĒKŠOTAIS RUCAVIETIS

I. Bulmanes uzņēmumi.

 

Gananokve − kūrortpilsētiņa Kanādas Sv. Labrenča krastā. Aizgājušā aprīli bija taisni tā, kā Andrievs Ezergailis to aprakstījis (JG173) un kā jau tas iepriekš ir bijis neatminamus gadu tūkstošus − ledus bija salauzts, un straume to nesa uz okeānu. Brīnumains atmodas mirklis. Kopā sabraukuši latvieši no Latvijas Tautas frontes, no Latvijas Kultūras fonda, no Rīgas Jaunatnes teātŗa, no Sanfrancisko, Andželosas, Klīvlandes, Vašingtonas un Ņujorkas. Jā, arī tak no Montreālas, Otavas un Toronto. Atmiņā Vairas Freibergas ticības apliecinājums 7. aprīļa rītā, ka kosmosa bezgalībā pavisam noteikti ir sava vietiņa latviešu tautai. Un aicinājums nodrošināt šo vietu, meklējot tautas sapratnes kopsaucējus. Tāpat saistīja Visvalža Klīves skats Latvijas garīgajā nākotnē nākamā rītā. Klīves nākotnes Latvijā nozīmīga vieta ir minoritātēm rītdienas celtniecības darbā. Tās bija virsotnes šai kopā sanākšanā, kur visumā pietrūka spraigu debašu, demokrātiskas gaisotnes un kopējā mērķa izjūtas.

Pirmo reizi visai noteikti izjutu atšķirību starp Kanādas un ASV latviešiem. Tā vien likās, ka viesi no pārupes (otrpus Labrencim ir „visu iespēju un kokakolas” dižvalsts) dominēja. Vadīja, zināja un nekautrējās izskaidrot. Un faktiski jau arī nav ko brīnīties, ka pēc mūža nodzīvošanas varenajā valstī arī latviešu cilmes Amerikas pilsoņi apaugļojušies ar „neglītā amerikāņa” (ugly American) iedabu. Saietā bez kultūras darbiniekiem piedalījās arī biznesmeņi, advokāti, ekologi, politiķi, tirgziņi un dievziņi. Tamdēļ jau arī notikuma ievirze bija it kā pragmatiska ar zināmu vulgarizēšanos pārrunu līmenī. Džemma Skulme reiz skaidroja: Kultūra un māksla diktē citas attiecības ar padomju varas pārstāvjiem, ar parastajiem cilvēkiem, ar visiem kungiem un dāmām, jo saskare taču ir ar intelektu. Kultūra un māksla cilvēku savstarpējās attiecības humanizē. (JG 162) Un lai arī tas ir teikts ne pārāk sen (1986. gada beigās), tad tomēr citā laikmetā, un Gananokves dominante jau visumā bija pa pragmatisma līniju. Šī dažādo profesiju plecu pielikšana Latvijas lietai, kas stagnācijas gados bija aizliegta, jau neapšaubāmi šodien ir vēlama. Tai pat laikā Latvijas aplaimošanai ar rietumu un it īpaši ar amerikāņu pieeju vajadzētu tuvoties ar apdomu un paškritiku, apzinoties visziņa sindroma potenciālo postu.

šopavasar Latvijā viesojās Amerikas biznesmeņu grupa. Interesanta atskaņa par to 15. maija Atmodā. Sarmīte Ēlerte intervē četrdesmitpiecgadnieku, ASV biznesmeni Jāni Freivaldu. Jāņa izteikumi visumā amerikāniski. „Mēs pārliecinājāmies, ka ir veidi, kā Latvijā visu sakārtot. Nav tā, ka te nevar. Ir grūtāk, bet kaut kas notiks.” Esot bijuši arī nelietišķi piedāvājumi, bet „es meklēju tās govis, ko var slaukt...” Un tad vēl pirms prombraukšanas: „esmu neiedomājami laimīgs, ka Latvijā ne reizi nedzirdēju ‘Pūt vējiņi’ dziedam!” Nav jau tā, ka Jānis Freivalds intervijā nebūtu pateicis vienu otru labu domu, bet izlasījušam tomēr paliek kauns. Dzimto valodu nevīžo saglabāt, bet nekautrējas no nievas par dziesmu, kas viņa senčiem grūtos laikos bijis spēka avots. Rainim „Pūt vējiņi” bija „tās gaŗi elstās sēri jautrās skaņas, kam līdzi mīļu pasaulē vairs nav. ...”. Bet laiki jau mainās.

Un kā tad ir šodien? Trīsdesmitgadniece Gundega Repše pēc Austrālijas ceļojuma ar apbrīnas cienīgu redzīgumu raksta: Brīnišķīgi tīņi, ko vecāki atved mašīnās uz tautas dejām, atstāj viņus skolotājam, kamēr paši dzeŗ kafiju un parunājas. Lepni vecāki, priecīgi vecāki, ka viņu bērni aug latviskā garā. Brīnišķīgie tīņi ļauj vecākiem to mazo prieku un angliski pļāpādami par jaunības piedienīgām tēmām, slinki lēkšo „Rucavieti”. Gribas kliegt. Bet uz ko? (Lit. un M. 1989. 15. jūlijā).

Bet no otras puses − mūsu astoņpadsmitgadīgā Andra ar milzu dedzību gatavojas nākamgada Dziesmu svētkiem, un cerēt tak ir tik skaisti!

 

 

TIKŠANĀS AR LARI STRUNKI UN MĀRU ZVAIGZNI STOKHOLMĀ

Stokholmas gaisā ir vēsums, kad 28. maija pavakarē pēc sešiem gadiem atkal esam Laŗa Strunkes oranžērijas darbnīcā. Darbnīcā 12 milzu audeklu − pasūtījuma darbs jaunajam stacijas restorānam. Darbos ir āra elpa, ir debess un vēl vairāk zemes bezgalība. Sārti brūnā zemes krāsa, dzeltenais un zilais − plūsma un ritms. Pa horizontāli it kā meklējot pasaules iesākumu. Pēdējā milzu trejskaldnī ainava saplīsusi gabalos. It kā ziboša ainava no vilciena loga − skaidro mākslinieks. Mūsu steidzīgā laikmeta iezīme. Ja agrāk rakstīja, ka Strunke savos darbos gleznojot ziemeļu gaismu, tad šoreiz Laris skaidro, ka gleznojot tumsu un varbūt vēl vairāk − tumsā gaismu. Un varētu jau būt arī tā! Mani fascinē Strunkes mēroga vērienīgums un horizontāli izvērstā ekspresija. Tie pauž demokrātiskā Zviedrijā briedinātu, atzinībā un panākumos balstītu pašapziņu. Kā vai it visiem māksliniekiem, kuŗi pašapzinīgi ieņem savu nišu brīnumainajā mākslas pasaulē, turpat kaimiņos piemājo briesmas atkārtot vēlreiz pēc jau pārbaudītās formulas, pēc burvju receptes.

Kā tuvāko brāli Larim Strunkem latviešu glezniecībā varētu saskatīt Edvīnu Strautmani Ņujorkā. Lai arī Edvīns savu glezniecību vērš pa vertikāli, lai pa gaŗo pupu uzkāptu debesīs, bet Laris pa horizontāli klaida bezgalībā.

Ja 1983. gadā mans ierosinājums rīkot Strunkes skati Rīgā (JG 145) izklausījās pēc vieglprātīgas pārgalvības, tad nupat šoruden Arsenāla zālē būs!

Laris Strunke pie jaunākiem darbiem 1989. gada maijā.

Māra Zvaigzne 1989. g. maijā Stokholmā

 

Māra Zvaigzne. Vārds it kā īpaši izmeklēts māksliniecei. Zvaigzne, kuŗas glezniecība ir brīnumaini daudzveidīga ar atbalsta punktiem distortācijā, jā, pat primitīvismā. Māra nupat iegājusi četrdesmitos, dzimusi Austrijā, ko nemaz vairs neatceras. Savu vīru sastapusi Ēģiptē − francieti no Alžīras (ar bērniem viņš runā franciski, ar ciemiņiem angliski, ir atvērts pret Latviju un zinīgs par Toronto). Stokholmā Māra ar vienu roku audzina Sabīni un Rosalīnu, bet ar otru glezno savu pārdzīvojumu bagātību, kas it kā virmo ar cilvēciskām emocijām. Zviedru folkloras tēmas, pašportrets astotajā grūtniecības mēnesī, pirmās meitiņas dzemdības, otrās − lūk ar čūsku. Austrālijā Māra nemeklē Melburnas Daugavas vanagus vai Sidnejas operas namu, bet dzīvus aborigēnus un viņu folkloru. Jamaikas naktī fantāzijas kalnos ir ieslēpies vesels varžu koris, un visur dūc lidmašīnas. Kad draugi Mārai piedāvājušies iemācīt pareizi uzzīmēt lidmašīnu, tas atteikts, jo viņa jau negrib to pareizo. Viņa grib pati savu, savas iztēles lidmašīnu, un šķiet atkal mazs gabaliņš mākslas brīnuma. Māra ir Zvaigzne, kas spīd ar iekšēju gaismu, un to šķiet cilvēki Zviedrijā nav tā īsti ieraudzījuši. Varbūt Latvijā? Tad vēl piesitas doma, kur Zviedrijas mākslas hierarchijā ir Laris Strunke, kur Māra Zvaigzne? Un tad vēl, vai tas ir būtiski? Mākslai būtiski!

 

Pēteris Martinsons (pa kreisi) un Ilmārs Blumbergs ciemos pie Makdonalda Mičiganā.

PĒTERIS MARTINSONS AMERIKĀ.

Rīgas mākslinieki Ilmārs Blumbergs un Pēteris Martinsons šovasar divus mēnešus apmaiņas programmas ietvaros strādāja Mičiganā. Reportāža par šo notikumu publicēta Literatūrā un Mākslā (1989. g. 26. aug.). Keramiķa Pēteŗa Martinsona komentārus saņēmu vēstulē no Ņujorkas pēc raksta nosūtīšanas uz Rīgu. Pēteris Martinsons par savu darbu un pieredzi Amerikā:

Gluži dabīgi sākt jaunu tēmu tik īsā laikā nav reāli. Tas var izdoties, taču drošāk turpināt iesākto. No tās var izaugt jaunas kvalitātes. Neesmu māņticīgs, bet par saviem nodomiem nemēdzu iepriekš plātīties. Vajaga izdarīt, un tad var arī pateikt kādu vārdu. Kaut kur iekšā jau kas gruzd vienmēr.

Uzzināju, ka ir sālsceplis, orientējos uz to. Leiksaidas studijā bija divu veidu porcelāns, kādas tik vēlies akmens masas, augstas temperatūras dedzinājums, telpas strādāšanai, 3 elektriskie un 2 gāzes cepļi. Ko vēl keramiķim vajaga?

Vieta skaista − pats Mičiganas ezera krasts. Savā istabā dzirdu viļņu šalkas. Gan klausoties ezera šalkšanā, gan rītos skrienot ezermalā, esmu mājās − jūrmalā.

Pirmais pārsteigums, kad ieradāmies, bija, ka visas durvis visu laiku vaļā. Nekas netiek slēgts un apsargāts. Gluži kā pirmskaŗa laukos Latvijā, vai pat kaŗa un pirmajos pēckaŗa gados, kad gāju gana gaitās.

Mēs esam bezvalūtas apmaiņas augļi. Gandrīz kā nabaga radinieki un pārāk lepni, lai nepārtraukti lūgtu − nopērc to, vai aizved tur. Ļoti daudz strādājam. Īstenībā visu laiku pavadām darbnīcā, bet tas nav nepatīkami. Ilmārs arī veiksmīgi veido virsmas apgleznojumus, izmēģinu roku arī litogrāfijā. Uztaisu grafikas darbu pirmo reizi mūžā.

Turpinu pagājušā rudenī Polijā aizsākto tēmu − būris. Būvēju no porcelāna un akmens masas plāksnēm. Augstais dedzinājums un sāls glazūra. Var runāt par būri gan garīgā, gan fiziskā nozīmē. Varbūt kādam citam tās būs skaistas spēļlietiņas, tāpat kā mazās tautas lielajām impērijām. Vispirms augstais dedzinājums, pēc tam virsglazūras zīmējumi, vai otējumi ar porcelāna krāsām pie zemākas temperatūras.

Tad mani trīs lielie „bēbīši (gaŗākais 254 cm), veidoti no akmens masas plāksnēm un dedzināti sālsceplī.

Pēteris Martinsons ar amerikāņu asistentiem nes „ Lielo Bēbīti” no sāls cepļa.

Par līdzsvara tēmu − kuģošanas termins Leading line. Liels stabs no četri daļām ar angobas zīmējumu, kas vēl pasvītro līdzsvara zaudēšanas ilūziju.

Solitude − vientulība tādā nozīmē kā bāka. Stāv viena, bet nejūtas vientuļa.

Trešais Erozija − viens no amerikāņu zēniem teica Černobiļa.

Kā lieliskus amerikāņu keramiķus gribu minēt Filipu Kornelius (Philip Cornelius) un Rimas Vis Girda, ar kuŗiem strādāju Leiksaidā. Detroitā satikos ar Džosefu Benionu (Joseph Bennion), kuŗš mani apciemoja Rīgā un publicējis rakstu par manu keramiku žurnālā: Studio Pattern. Leiksaidā viņš man ieraksta: „Your work inspires me a great deal. I will always pray for the freedom and independence of Latvia.”

Viesojāmies arī pie latviešiem Kalamazū, Gaŗezerā un Ņujorkā. Skumji, kad dzirdu Simēnis, Bulmēnis, Strautmēnis, Skalti (Skulte). Arī valoda jau aizmirsta vai ar akcentu, bet labi apzināties, ka latvieši še daudz ko sasnieguši. Neceru uz viņu atgriešanos. Kā ārzemnieki ar latviskām saknēm viņi savai Latvijai var būt pat vairāk noderīgi. Viņi daudz labāk izglītoti 20. g.s. tehnikās un spēlēs.

Re, tā, latviešu keramiķis Pēteris Martinsons!

 

 

PASAULES VĒJI

Vai latviešu tautas atmoda tiek samaksāta ar mūsu radošo cilvēku talantiem? Politisko un sociālo pārvērtību laiks, kad dzejniece kļūst redaktore, dzejnieks politiķis, gleznotāja parlamentāriete un komponists brīvības cīnītājs! Literatūra un Māksla šogad vairāk par politiku un vēsturi nekā par literatūru un mākslu. Bet no otras puses Ave Sol dziesma Kalifornijā savijas ar Rīgas dzejnieka balsi, un latviešu šodienas mākslu var skatīt gan Berlīnes „kunsthallē”, gan So-Ho galerijā. Jaunā atvērtība pret pasauli − stimuls tautas pašapziņas izaugsmei, kā arī skaistums un vērtība par sevi.

1989. g. augustā no Stokholmas raksta: „Zviedru televīzijā nupat bija somu ierakstīta programma par simpātisko Rīgas gleznotāju Sandru Krastiņu.” Tad vēl 1988. g. nogalē Sandra mēnesi viesojās Kanādā un Toronto Centrā, diemžēl visai mazai grupai, uzstājās ar ilustrētu (diapozitīvi un video) lekciju par šodienas latviešu mākslu. Un tūlīt pēc tam janvārī Sandra ar it prāvu Rīgas kolēģu grupiņu viesojās Ņujorkā un izstādījās Nahamkina galerijā.

Pasaules vējš − stagnācijas barjeru nolīdzinātājs!

 

Nikolajs Bulmanis

Jaunā Gaita