PAGĀTNE NERIMST...

(14. jūnijā, 1988.)

Caur kristallzīļotiem

asaru šķidrautiem,

pār ledus klājieniem,

krustu tiltiem

laiks ietecējis šai dienā,

un pagātne nerimst –

uz kapiem un

ap pieminekli

tā baltus un sarkanus

ziedus pulcina

un drosmīgas balsis:

vārdi, kas iekalti akmenī,

augšāmcēlušies sirdīs.

Dzejas nodaļai šoreiz materiāli no 1988. gada 1. un 2. jūlija Rakstnieku rītiem 8. Vispārējos latviešu dziesmu svētkos ASV. Ar to gribēts saglabāt, vismaz uz papīra, daļu no Rakstnieku rītu programmas un varbūt atkal likt pārdzīvot kaut ko no tās tuvības ar „tālo zemi”, ko izjutām Indianapolē.

Desmit dzejnieku vārsmām tematiski piebiedrojas no Latvijas saņemtie dzejoļi, kas latviešus abās pusēs ļauj saskatīt par vienas un tās pašas lielās svētku saimes dalībniekiem.

Laika tecējumā pavīd ūdenskritumi ūdeņu šalcošās straumes

putu baltie virpuļi akmens pieres un akmens krūtis klinšu

melnie klēpji šļakatām auglībai svētīti muguras muguras

gludas un sidraba sviedros mirdzošas

Tikai pie Saules koka vizuļo lapas kā dzeltenas rudens

zvaigznes tikai pie Saules koka debesis zemi satiek un iedomu

zilās puķes kā naktis uz pelēkiem akmeņiem zied

Ūdeņi gāžas no augstumiem grūst un krīt no lapām un logu

rūtīm aiztek nepaliek ne uz pieres ne stikla paliek ezerā

paliek jūŗā paliek peļķē uz ceļa un grambā un debesis un ieži

mūžam ūdeni glabā bet Saules koku Saule pati un mēness ar

zvaigznēm sargā

Zilas puķes un naktis uz pelēkiem akmeņiem zied roka

ūdeņus netura ciet tie nāk un tie projām iet krastā tauta

savu ūdeņu dziesmu dzied un zelta lapas no Saules koka

atraisās

zelta lapkritī

BEIDZ ZIEDĒT

Laiks, kuŗam tu

par upuri kriti – kā viņu

definēt?

Nupat beidz ziedēt liepas, dievi

drīz dzers viņu tējas –

pavisam neatvairāmi smaržo

gaiss aiz mirstošiem ziediem.

Māte reiz gāja pie liepām, lasīja ziedus,

vēlāk, bērti uz Jaunāko Ziņu lapām,

izklātām istabas kaktā uz grīdas, tie

izkalta, krāsojās iebrūni, skurbīgā aromātā

ietinās parastās lietas –

uz debess milzīgajām avīzēm izlaistas

līdzīgi reibina zvaigznes.

Un mēs – kas arī esam

viena no lielajām debess parādēm

un kas esam uz zemes

un pavisam vienādi augam?

Vasara jau

uz aiziešanu, aizsmaržo liepas –

kas dzers no mums, kā mūs

definēt?

No rīta aizlaižas gājputni. Kad

viņi atgriezīsies? Gaiss līgojas aiz

spārnu švīkstēšanas, debesīs sauciens

jau pavisam tālu tur augšā, neredzams spēks

nes lidojumu, netveŗams –

tas pats,

kas mums liek atliekt galvas,

ilgoties. Pēc kā

tev sāp, cilvēk, kad putns lēnām, it kā

aizdomājies kad putns

pelēkam jumtam pāri lido? Kur,

kādā telpā, lēnām, it kā izdomāt gribēdams kādā telpā

tu zini putna spārnu?

Gaisma no spārna līst, tu lielā spožumā

mērc savus tumšos pirkstus.

KOKI ŠŪPOJAS

šovasar mīlestības

vējojošā atmiņa, šū-

­pojas koki, aiz mizas viņiem

ielieti, aiz mizas sulās tek šifri,

ko neatminēt

nevienam, rūnu raksts

bijušajam,

pat tu ne, pat ne es

prastu iztulkot katru zīmi,

visas valodas vienudien aizmirstas.

Koki šū­-

pojas vējā, mirdzošas sulas aiz­-

šūpo jās līdz galotnēm, skrien kā laivas,

viss augšup, saulup, pāri plūstošs, klusu,

tā ka beidzot,

jau ar debesu karogiem mastos,

izskaidrojas –

    cik tu stāvi skaists

    tai spožajā neaizsniedzamībā!

Mana īstenība atliec galvu

un negrib nekā cita.

Es jutu, ko izelpo zāle

    – vasara, nakts,

    varēja redzēt, kā uz mēness

    divi pastaigājās roku rokā, viegli –

    viņi bija ļoti jauni

    vai ļoti veci – tik tuvu saskaŗas tikai

    dzīves virsotnēs –

Es jutu, ko Izelpo zāle

    – uz mēness malas viņa pastiepās,

    paņēma zemes lodi

    un dāvāja viņam, viņai bija

    jaunas rokas

    vai ļoti vecas – tik tieši un skaidri

    zin, ko darīt tikai

    mūža galotnēs.

Es jutu, ko izelpo zāle,

un raudzījos sev uz rokām, tās bija

kaut kam vidū, it kā

vairs nekur, vēl nekur – liels mēness

Izgaismoja katru dvašojumu, katru zāles stīgu,

manas rokas.

Skaties, kā atspīd gredzenā

sveču liesmas un gadi,

kā tai zeltītā mirdzumā –

lokā bez malas, bez gala,

skaties, kā tajā vizuļo

gadi un dzīve tava.

    Ai, tālais laiks –

    ar Ievu un ābeļu gaismu,

    ar sapņiem par dzīvi –

    kā sauli, tik lieliem,

    bez rudeņiem, sala, bez sniegiem –

Tu ieraugi sevi aiz gadiem,

jaunības spraigumā gaidot

brīnumu, kuŗam ir jānāk

ar mirkli, kad pirmo reiz pirkstā

mirdzošais gredzens tev likts.

Pēc laika – patiešām liels brīnums klāt:

tavās rokās dus bērns, kuŗu tev mīlēt,

audzināt dzīvei un pasargāt!

Kā putni, kā vāvere žigla

tu steidzīgi māju sev veido,

jo faunu ritumu dienām

ar priekiem un rūpestiem reizē

ienesis gavilēs – bērns!

    Ai, tālais laiks –

    ar ziedu un vasaras smaržu,

    ar zīdainu magoņu kvēli,

    bet drīz – jau ar asteres ziedu –

Vasara lēnām aizlido projām.

Dzērves sapņus aizšūpo kāsī.

Un kādā dienā, kādā rudens saulainā dienā

savas mājas durvis uz sliekšņa tu stāvi

un skaties – kāds aiziet projām.

Tavs bērns! Izaudzis liels,

trauc dzīvē un darbā,

jaunajā brīvībā metas ar prieku:

viņš cels, viņš veidos, viņš būvēs

visu pasauli jaunu kā nieku!

Visas durvis tam vērsies,

jo viņš taču varēs, viņš spēs

tikai ar jauno dzīvot,

to veco – pārvarēs!

    Ai, tālais laiks –

    ar salnu un birstošām lapām

    brīnišķā skaistumā degot,

    bet lēnām aizlidojam –

Tomēr tu redzi – tavs bērns

pasaules raibumā apmulsis stāv

un dzīvē uz priekšu nedroši taustās.

Liekas, labprāt viņš būtu pie mātes un mazs

tai vietā, ko sauca par mājām.

Šis vārds viņā kā svece iemirdzas

ar bērnības dienām un prieku,

ar pasaku zelta āboliem

un tautas dziesmu sieku.

Bērns atnāk mājās – kā ciemos,

gan stāsta, cik brīnišķa dzīve ir,

bet acis tam apglāsta kā vēl nekad

vecās istabu sienas,

reiz deldēto grīdu un grāmatas,

un puķi aizvien vēl kas ziedos.

Viņš pieliek roku te šim, te tam,

kā iesūcot sevī spēku

no vecajām lietām, līdzi kas nāk

ar pagātnes pamatu drošu.

Putns savu bērnu izmet no ligzdas,

lācis uztrenc to kokā,

bet cilvēka bērns vienumēr var

atgriezties ģimenes lokā,

kur dzisušie gadi kā liesmas dreb

un roka pret roku stiepjas.

    Ai, tālais laiks –

    ar atmiņu ziedu kas likts,

    lai vēl tas atplaukst un smaržo,

    kaut ārā ir auksts,

    kaut ārā jau tavas dzīves

    un cerību ziema.

    Tu zini – kuŗu katru brīdi

    var sākt snigt.

Kaŗā kauto dvēseļu zeme

Nu aizdzijusi,

Apvilkusi virs rētām

Kūpošo rudzu kreklu

Un viļņojas vējā.

Mīļā mana,

Tu jūti,

Tas ir sviedru krekls,

Zem kuŗa knieš

Neaizmirstamas brūces.

Vasaras vējš

Tavos matos,

Tavos zaļajos

Birztalu matos

Pieklust kā mīlnieks.

Bet tu viļņojies.

Tavā rudzu klēpī

Briest sēkla

Jaunu varoņu

Maizei.

BĒRNĪBAS

LIELCEĻAM

Kādreiz sapņoju,

ka lielceļu,

pasaulē vedēju,

piemānīšu:

atstāšu lielceļu,

kad būšu galā,

ceļa malā.

Iznāca tā,

ka vēl šodien

baltais lielceļš

ir savā malā,

bet es esmu

sava ceļa galā –

bez ceļa

svešā malā.

ŠIS EMIGRANTA

DZEJOLIS LAI KĻŪST

PAR VELTĪJUMU

(fragments)

Četrās sienās

pie aprakstītām papīra lapām,

pats savā balsī klausoties,

es uzrunāju jūs,

citus cilvēkus,

ko varbūt nesastapšu,

kam palikšu

nepazīts,

kas mani pašu

nekad nedzirdēs.

– Es esmu

              daļa

no veselā!

– Es esmu

              daļa

no jums!

– Kad es apsūdzu

savu likteni,

es stāstu

tikai par mums.

Jūsu sauciens naktī

pamodina mani,

jo tas esmu es,

no kuŗa lūpām

laužas

šīs bailes

kā sašauti putni–––

    * * *

Lai kur pasaulē

mēs būtu nonākuši,

mēs visur

uzvedamies

kā savas patvarīgās,

nenokratāmās pagātnes

gūstekņi.

Mēs esam

neredzama

baiļu un aizdomu geto

iemītnieki:

kuŗu katru brīdi

var atgriezties

četrpadsmitais jūnijs

vai četrdesmitdevītā marts

kuŗu katru brīdi

var ierasties sargi

ar durkļotām šautenēm

un stāvi zilajās uniformās

lauzītā latviešu valodā

prasīt pēc mums –––

kuŗu katru brīdi šņācošs,

aiznaglots preču vagonu ešelons

var iznirt ceļa līkumā,

pazust sumpurnis,

līdzi aizvedot mūs –––

Kādēļ?

Atbildiet man kāds!

Par ko

esam notiesāti

uz visu mūžu

ar aizrestotu apvārsni?

KĀPĒC DIEVS TEICA

LATAM –

NEATSKATIES!

(Vai – kāpēc man

tagad grūti rakstīt

atskaņās)

Maize no mājām?

Tā pēdējā pazūd

No lietām sāļām,

Bēgot ko līdzi ņēmām.

Sāls – kas ir atmiņa –

Berz to acīs, līdz kliedz!

Sāls – kas ir valoda–

Turi uz mēles un nenoliedz!

Nedrīkst pārmest, nedrīkst pārmest vēderam,

Ka vēders vēl atceras,

Ko sirds beidzot atteic – kas sirdij kaitē.

Un prāts? – Allaž atraida, kas prātam top bīstams.

Domājat, var dzīvot ilgi

Ar pagātnes sāli? – Jo, lūk, visi

Viņi itin visi kā apmāti

Toreiz atskatījās.

Tad šūpuļos mums sāli bēra

Un kā senie ēģiptieši cerēja

No iziršanas Dzīvē

Mūs iesālītus pasargāt.

Ēdu maizi no mājām, lētticīgā, un nerīstos,

It kā tanī vēl valgums un gaisma slēptos,

It kā aizmirstie vārdi, samaltie graudi

Mani vēl barotu ar sanošām atskaņām

Sanošām ...

It kā sāls apbērtā laukā

Vārds spētu augt,

It kā šinī bālā rētā

Atrastos mana mute

Slēgtā.

(Laukā, sāls apbērtā,

Mutē, kas nespēs klusu ciest,

Senā cirtiena bālajā rētā

Kāda briesmīga skaņa briest.)

Tikai tādēļ,

ka šobrīd sāpes ir manas

rokas padarījušas tik smagas,

ka gandrīz nevaru pacelt cigareti,

Jūs domājat, ka esmu nevarīga.

Bet es gatavojos. Es pošos.

Izdzeršu šo rūgtumu līdz rūgtākām

mielēm un tad celšos.

Jo es sevi mīlu. Jūs to nevarat iznīcināt

savā sevis nemīlēšanā.

Un jā – es pagriezīšu otru vaigu,

lai jūs redzētu, cik arī tas

ir skaists. Un katru reizi,

kad jūs man vienu vaigu nopelsit

un apsmiesit un iznīcināsit,

es pagriezīšu otru vaigu –

vēl skaistāku.

Līdz kamēr Jūs skūpstīt gribēsit

to gaismas un ēnas robežu.

Tik ļoti jūs gribat

to vietu,

kur jūsu bēdā turētā mīlestība

un slāpēs turētā kaisle

varētu sastapties brīnumainā,

krēslainā vietā – kur neviens neglūn, neviens nesoda.

Tikai jūs paši – tikai pats tur esi – beidzot brīvs –

bet cik drausma

grūtniecība – brīvība. Brīvība – kā ūdens,

vējš un uguns – neaptēšama.

Jūs domājat, ka būt labam ir būt vārgam.

Jūs maldāties. Labie arī ir

stipri. Galu galā

skaisti. Un skaistums ir

neaplēšams. Jo atklājas,

tikai pašam gribot.

Pašai gribot.

1987. g. septembri

UN BEIGU NAV

(fragments)

Kastānes ziedos. Pils. Rindām logi

un torņi kārtu kārtām stīviem

miglas laizītiem jumtiem. Nekas te

ačgārni. Ūdeņu neatstarota, tā

no pagātnes ēnām nākotnei atburta.

Nātrēs, pīpenēs maurs. Lietus smagas

puķes ģirlandēs kārtojas, ozol­-

lapas vainagos pinas.

Modras madrigāles, ko vecās

kastānes alejās glabā, nu vēja

modinātas, atšalko dejai.

Pēkšņi (gārgoli, ausaities!) skan

un visas citas skaņas pārskan

ne ragi, citaras, bungas, bet senas

skaņi dziedātas dziesmas ––

Abrenes pilī

Jāni

daudzina!

Reiz zivis dziedās,

kurmji kurks un urkstēs, irks.

Reiz mākonis,

balts lietū mazgāts,

reiz melnā tumsā

mēness greizs un dzeltens,

kļūs ragana,

kļūs gaisos parauts zirgs.

Reiz mālos mīcīts,

mālos veidots velns,

kļūs puķe,

stindzis ziedā.

Un tur –

kaut kur pa vidu –

zivis dziedās.

Un Iesākumā bij skaņa –

priekos un bēdās

tāda tīri dzīvnieciska klaigāšana;

Tad nāca vārds

un bez kaut kādām

rokas, sapņu un ziņģu grāmatām,

bez dziesmu lapiņām,

vārds kļuva dziedāšana

un varēja

un spēja

nu priekos un bēdās

visu dienu

visu nakti

visu dzīvi izdziedāt.

Kāpēc neskan mūsu dziesma?

No kalna,

no Izdzisušas uguns vietas,

uz otru kalnu

es ūjinu, es saucu-kaucu

un mani klusums mēda

Kāpēc nedzird mūsu dziesmu?

Brālis brālim

ar zobiem

pie rīkles,

tāpēc nedzird mūsu dziesmu.

Un tad nu beigās

vai atkal iesim

priekos un bēdās,

veļu iemītās pēdās,

visu dienu,

visu nakti

savu nāvi saklaigāt.

(1987. /1988.)

DZIESMU SVĒTKOS

PRET TREŠO STUNDU

Sauc bāliņš,

met ar roku,

bet grīda grīļojas,

un nabags netrāpa

un roka zemē krīt.

Sauc bāliņš,

met ar aci,

nu trāpa

viņa pagriežas,

met skatu atpakaļ

un bāliņš salecas

un met

un bailēs iemet

atkal vienu

iemetienu.

Met meitiņa,

met ar galvu:

nāc bāliņi klētiņā,

bet bāliņš mauj

pret tumšu silu

un tikai met un met un met.

Un atkal vieni svētki cauri

un sveši gaiļi

smagu rītu sauc.

1988.g. jūlijā.

Daži balti,

pēc dārgas un smaržīgas peldes,

noberzuši sen

dzimtenes putekļus no kājām,

neredz vairs ceļu

uz īstajām mājām,

nu bradā pa lielām jūŗām

un šaubās

un gaida

druskas no svešu kungu galda,

uzdzied pusaizmirstus senus vārdus

un savās šaubās pat nīst savus brāļus.

Vēl jāpagaida, vēl jau nevar zināt,

varbūt, ka tās degošās sirdis tur

Ir tikai māņi.

Kalendārā nav paredzētas vētras,

šaubas ir lielas,

balles ir lielas,

ticības maz

un tik tālu tās ielas

kuŗas jūnija ziedi sedz

un kur daži

sārti pēc pirts,

kā Piebalgas novakaru padebeši

Ir sākuši pa ūdens virsu staigāt.

Ir sākuši ticēt,

Ir sākuši cerēt,

Ir sākuši vētru saukt.

Mīlēt jau viņi nekad neapstāja,

viņi zināja, ka jāsaglābj māja,

ka Daugavu nedrīkst izdzert sausu,

ka jāsargā oši no cirvja,

ka jāizrok akmens vīra spēks

no asaru zemes,

ka tauta ir viena

un dziesma Ir viena

un pēc katras nakts

jauna nāk diena.

BRĀĻI, ES ESMU AR JUMS!

1988.g. jūlijā

MĀMIŅA BRAUCAMĀ

KRĒSLĀ

Mēs tikāmies dziesmu svētkos,

man nepazīstamā māmiņa braucamā krēslā

un es, uz koncertu kādu gaŗām steidzot.

Man palika prātā māmiņas acis.

Nākamā dienā mēs tikāmies atkal.

Man gribējās pieiet viņai klāt

un noskūpstīt roku. Un pajautāt,

no kuŗas viņa Latvijas puses?

Varbūt no tēva dzimtās vietas,

no Rimzātuciema netālu no Ventas rumbas,

varbūt no Kuldīgas pat vai Rendas,

kuŗas tērpu es valkāju lepna.

Vai arī no mātes puses, no Ķīšezera,

no Ceplīša pie Ogres? Vai manas

bērnības Zemgales – Lestenes, Jaunpils, Džūkstes,

Ulmaņu dzimtas Līvbērzes ar Pikšām,

Kleišiem un krustmātes Brākšķiem?

Māmiņa raudzījās mierīgi. Ap galvu

viegls lakatiņš apsiets. Man nebija drosmes.

Kā var tā iet klāt un traucēt?

Mēs taču dzīvojam zemē, kur tādas lietas nenotiek.

Es aizsteidzos tālāk uz koncertu citu.

Trešajā dienā es nācu no izstādes par kaŗavīriem,

kur manī raudzījās tēva acis, kā sakot:

redzi, meit, kur mēs atkal satiekamies.

Nekas jau nezūd.

Vēlreiz man gadījās ceļā māmiņa braucamā krēslā.

Man gribējās ielikt galvu viņai klēpī

un jautāt, vai viņa arī zaudējusi kādu,

vīru varbūt vai dēlu. Pajautāt, kādēļ viņa

vairs nevar staigāt. Un palūgt, lai uzliek

man roku uz galvas un noglāsta

tā kā bērnībā, tā pavisam klusi.

1988.g.jūlijā.

„Laras istabā” dzejnieki – Modris Mednis, Astrīde Ivaska, Ivars Lindbergs.
Foto: Viktors Neimanis

Dina Bitēna-Sirmā

Latvietim jau nevajaga daudz, –

Savu māju, pašam savu sētu,

Un lai tad, kad tālu aiziet viņš,

Viņu domās gaiši pieminētu.

Latvietim jau nevajaga daudz, –

Galdautu uz galda balti austu,

Un lai tad, kad rudzus iesēj viņš,

Svešas acis maizi nenoskaustu.

Latvietim jau nevajaga daudz, –

Savu kumeļu un savu bišu saimi

Un no svešām mēlēm pasargāt

Savu kluso, pieticīgo laimi.

Latvietim jau nevajaga daudz, –

Savu gotiņu un bērniem siltu pienu,

Un ja augsti kungi atvēlēs,

Nolīgos viņš savu Jāņu dienu.

Tas nekas, ja vajadzēs pēc tam

Trejas rijas kult par savu „līgo”,

Izkuls rijas un par naudu to

Sūtīs dēlu skoloties uz Rīgu.

Pārbrauks dēls un jautās latvietim:

„Kā ar brīvību mums ir tās lietas?

Kāpēc savā zemē latvietim

Paliek aizvien mazāk brīvas vietas?”

„Latvietim jau nevajaga daudz.” –

Saka tēvs un nosmīn sirmā bārdā, –

„Brīvībai ir vārdu ļoti daudz,

Tikai nesauc viņu skaļā vārdā.

Klusi klusi pasauc viņu sev,

Tā, kā puķe biti piesauc klātu,

Tā, kā māte bērnu sauc zem sirds,

Lai no svešām ausīm pasargātu.

Latvietim jau nevajaga daudz,

Bet no mazumiņa neatdod ne sprīdi.

Brīvība ir cerība uz to,

Cerība uz vienu gaišu bridi.”

VIENA DIENA RĪGĀ

(Čaka motīvs –

fragmenti)

Rīts ievēra caurvēja diegu

baznīcas torņa smailē

Un piešuva pie debesīm

saules dzelteno pogu.

Debesis aizpogājās tik cieši,

ka ap pusdienas laiku

Cilvēkiem sāka trūkt elpas.

Termometra stabiņš rāpās uz augšu

kā kaķis bērzā,

Kur tam noskatīts strazdu būris.

Rīga čurkstēja kā panna,

kur ļaužu kaislības sprēgāja

Līdzīgi karstiem taukiem,

atstājot dvēselē neglītus traipus.

Skumji.

Un es gāju uz veco Rīgu,

kur spraugās starp namiem

Vēl gulēja vēsums kā citrona šķēle

uz bruģa kalstošās mēles.

Es apstājos vārtos vecos,

kur sēdēja laiks

Un adīja rūsas cakas;

Kur pārklāta putekļiem

kā ar visdārgāko samtu,

Gulēja Dzejnieka sirds, –

tik mīļa un pierasta

Kā vecmāmiņas sudraba karote šūplādē,

ar kuru var paēst sapņus

Un stāstus par bijušiem laikiem;

Sirds,

kuru ikdienā aizmirstam bieži,

Bet godos noslaukām putekļus grāmatām piecām

un rādām viesiem:

„Es dabūju Čaku.”

Pēkšņi kāds nospļāvās slaidi man blakus.

Es satrūkos tā,

It kā saņemtu pļauku:

Sirds!

Es noliecos, pacēlu sirdi un noslaucīja to

kabataslakatā baltā,

Uz kura Izšūti mana vārda pirmie burti.

Bet sirds gulēja plaukstā

stipra un liela,

Un tad es zināju,

ka ir jāpiedzimst Čaka ielai,

Lai spļāvēji zina,

uz kā viņi spļāvuši,

Jau tā pārāk ilgi

mēs esam to ļāvuši.

Vakars sabēra zvaigznes baltā miglas tūtā

un cienāja ar tām baznīcu torņus.

Tramvaja sliedes vizēja blāvi

kā sudraba rokassprādzes

Uz ielu slaidajām rokām.

Cilvēki aizvilka krāsainus aizkarus logiem

un paslēpa aiz tiem

Savus krāsainos sapņus par labāku dzīvi,

Es gāju mājās, liekot soļus klusi kā puķes

uz akmeņu pierēm:

Mēs esam vēl, Čak! Mēs esam.

Tu vari būt mierīgs.

Sapņos no debesīm,

Dienā no kājām krītam,

Dzīvojam līdz algai

Un domājam līdz rītam.

Bet tālāk? Vai es zinu.

Es arī to zvaigzni tālo

Citiem dzirdot vairs nepieminu.

Bet, mīļie, tad kāpēc mēs

Kopā esam,

Ja karogus savus kā zaudētus

Spārnus nesam?

Es, tu, viņš, viņa, mēs visi:

Nu, kur tu iesi tāds

Pusizdzisis?

Kā tu gaismas pili no tumsas

Izgavilēsi,

Ja tu dziesmai vārdus

Aizmirsis esi?

Kur guļ tava dziesmiņa

Darbdienas rītos?

Mēs savu zemīti

Izkaisīto

Zem ziemeļu saulītes skopās

Savas tautas dziesmā

Sanesām atkal kopā.

Sanesām kopā no čuksta

Līdz kliedzienam šorīt.

Es stāvu pašā maliņā

Dziesmu svētku lielajā korī

Un, kamēr man liktenis

Stāvēt te lēmis,

„Lai trīc visa

Tēvu zeme!”

Neko labāku mēs vairs

Nevaram darīt.

Dziedāsim, mīļie, dziedāsim!

Un es arī.

Paldies dzejniekiem un rakstniekiem par manuskriptiem no Latvijas. Pirmpublicējumā Dinas Bitēnas–Sirmās dzejoļi, kuŗus dzejniece lasīja Čaka ielas sarīkojumā, Rīgas Operetes teātrī 1988. g. 11. jūnijā.

Atzīmējams, ka „ievērojot Čaka izcilo vietu latviešu kultūrā un dižā dzejnieka saistību ar kādreizējo Marijas ielu, Latvijas Kultūras fonda prezidijs atbalsta ierosmi pārdēvēt Suvorova, bij. Marijas ielu, par Aleksandra Čaka ielu...” Diemžēl, bijām spiesti uz nākošo JG numuru atlikt divus rakstus, kas noteikti iesildīs Čaka cienītāju sirdis – Edītes Zuzenas „Tilti starp mākslām” un Dailes teātŗa režisora Kārļa Auškāpa „Tā tāda krāsa – nevar pateikt”.

A.K., L.Z.