Jaunā Gaita nr. 168, augusts 1988

 

 

GAIŠAIS MANTOJUMS

Jānis Klīdzējs. Dāvātās dvēseles. Romāns. Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1986. g. 514 lp.

 

Ar šo grāmatu Jānis Klīdzējs ir atkal Latgalē, savā dzimtajā pusē. Vieta ir kaut kur starp Rēzekni un Vitāniem. Skaidrās dienās no Krusta Priedes galotnes var pamalē saskatīt Lubānas ezera sudraba spoguli.

Laiks ir, kā liekas, trīsdesmitie gadi. Tuvāk papētot atklājas, ka grāmatu plauktos jau ir par Jāni Klīdzēju sešus gadus jaunākā novadnieka Alberta Sprūdža stāsti. Romāna galvenajai personai Milcei tos dod lasīt Basais Andrīvs, kuŗa gaišā dzīves gudrība ir no Dieva, zemes un viņa paša bagātā grāmatu krājuma nākusi.

Dāvātās dvēseles ir stāsts par deviņiem gadiem Milces dzīvē, par laika posmu, kuŗā viņa izaug no mazas ganu knīpas Salānu pļavās līdz studentei nepārredzamajā un neaptveramajā Rīgā. Kā vienīgā ilustrācija grāmatā neparastā kārtā atrodama Milces fotografija. Zinātājiem tā droši vien apstiprinās to, ko citi lasītāji var nojaust - starp izdomu un īstenību robeža šinī grāmatā nav velkama. Fabulēšanas sīkumi un raibumi te pie tam nav tik svarīgi kā pašas Milces tēls, viņas apziņas veidošanās bērnības un agrās jaunības gados.

Savā vielā Dāvātās dvēseles tātad pieslēdzas citām Jāņa Klīdzēja Latgales grāmatām, varbūt vistiešāk piecdesmitajos gados rakstītajam bērnības tēlojuman Cilvēka bērns, kas gan nav stāsts par izaugšanu, bet aptver tikai vienu ziemu un vasaru mazā ganuzēna Bona mūžā. Viena un tā pati Mūrdulas upe tek kā Bona, tā Milces pļavās, pa kuŗām ļaudis maija vakaros iet uz Krusta Priedes pakalnu, lai tur pulkā ar dziesmām godinātu Dievmāti Mariju.

Katoliskā Latgale Jānim Klīdzējam nav pirmām kārtām interesanta, atšķirīga un joprojām vēl nenolietota kolorīta devēja. Tā ir viņa garīgais mantojums, kuŗa strāva pulsē caur gadu desmitiem bez sevišķa atjaunojuma vajadzības. No paaudzes paaudzē pārņemtas un tomēr spontānas, šaubu nenomāktas reliģiozitātes attēlojums ir viens no raksturīgākajiem elementiem Jāņa Klīdzēja darbos. Parasti tas izpaužas liriski noskaņotās ainās, kuŗu emocionālais siltums un savdabīgais svaigums atvaira intelektuālus iebildumus par reizēm pārāk tālu aizgājušu vienkāršojumu. To bez tam vēl līdzsvaro rakstnieka spēja naivitātes un bērnišķīgas paļāvības atveidojumā sasniegt šīm īpašībām piemītošo dziļuma dimensiju.

Ticība, tās rituāli un ticīgi ļaudis apņem Milci jau no pašas mazotnes. Ļoti tuva ir vecmāte, un no viņas meitene mācās, ka lūgšanām ir ne mazums kopēja ar buŗamiem vārdiem, ar apvārdošanu. Ticība vārda varai un vārdu spēles prieks savienojas līdzīgi kā radības prieks dabā un ticībā radītājam. Par spīti tumšajām ēnām pasaule ir gaiša tam, kas prot gaišumu saskatīt, un lai to varētu, ir jādzīvo ar atvērtu dvēseli, kas dāvā prieku citiem. Tāda ir rakstnieka no dzimtās puses mantotā dzīves ziņa, kuŗai viņš ļauj runāt daudzās Dāvāto dvēseļu lappusēs.

Ar skopajām, savtīgajām dvēselēm šinī grāmatā vairāk joki vien ir, kaut gan resnā bodnieka Repa atriebīgā viltība izvēršas par vienu no galvenajām romāna darbības intrigām. Tādus cilvēkus ir jāpažēlo, saka vecmāte, kad Repu žmiedz grēki, jo tikai Dievam būs tiesāt.

Ar nopietnāka rakstura sabiedriskām problēmām Milcei un ļaudīm viņas apkārtnē Jānis Klīdzējs šoreiz neliek sadurties. Tādas, bez šaubām, ir rakstniekam prātā, bet Dāvātās dvēseles nu reiz nav grāmata, kas būtu rakstīta sabiedriska reālisma gaŗā. Pāris pavisam īsas epizodes tomēr norāda, par ko varētu plašāk būt runa kādā citā grāmatā.

Milces brālis Vaclavs jau zēna gados atstāj mājas un meklē sev ceļu pasaulē, jo tēva novadā, kā viņš saka, ir tikai siļķu un petrolejas bodes un tie mūžīgie pātari.

Milces iesvētību dienā Barkavā (Latgalē teica "iestiprināšana"), uz bīskapu Rancānu gaidot, pašā baznīcas dārzā pasprūk asi vārdi pret Milces luterticīgo pavadoni: Te viena luteriete... nezina nekā no ticības, bet ir sagrābusi bērnu... Jāpasaka baznīckungam".

Var jau mēģināt iedomāties, ka šādas tematikas pamatīgāks iestrādājums būtu Dāvātajām dvēselēm nācis par labu. Romānam ir varens Grāmatu Drauga piecsimt lappušu apmērs, un tanī, blakus visam pārejam, ir diezgan daudz runīguma un amiziera, kam varbūt ir nevainīga laika kavēkļa funkcija, bet ari ne vairāk. Un ja nu profesionāli sagatavotais un daudz pieredzējušais sociologs Jānis Klīdzējs tā vietā būtu plašāk attēlojis apstākļus, kas dzina Vaclavu meklēt brīvāku apvārsni un spirgtāku gaisu citā malā? Tad Dāvātās dvēseles būtu jau cits stāsts.

Lai kā, ari šai Jāņa Klīdzēja grāmatai noteikti ir liela lasītāju atsaucība. To vēl papildina 1987. gada Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balva.

Beidzot vēl kāda piezīme. Pie mums ir ieviesies maldīgais uzskats, atkārtots ari šinī romānā, ka bronzas tēls Brīvības pieminekļa smailē būtu Mātes Latvijas tēls. Pārpratumu var noskaidrot, piemēram, Adolfa Šildes grāmatā Latvijas vēsture 1914-1940 : 19 metrus augsto, travertina plāksnēm veidoto obelisku noslēdz tumšzaļi patinētā bronzā kaldināts Brīvības tēls - 9 metru augsts jaunavas stāvs ar trim zeltītām zvaigznēm paceltajās rokās."

 

Mārtiņš Lasmanis

Jaunā Gaita