Jaunā Gaita nr. 168, augusts 1988

 

 

Pēteris Cedriņš

PASAKA PAR VAKARIEM

 

Celu žnaudz nocirsti un vētrā krituši koki kā vārdi sen škīrušies no savām nozīmēm. Kur mežs krīt, pilsētas aug; tās ceļas kā dievi, kuŗiem neviens vairs netic.

Viņa mieg ciet.

Pamati drupās.

Izvirtušas rokas sniedzas sanemt viņas silto sīknaudu, epilepsijas acis vilina kā charismatiķu baznīcas. Atlaisti tirgotāju kalpi, atstutējušies pret stacijas sienām, dzeŗ vīnu no avīzēs ietītām pudelēm.

Nakts tinte atnākusi atriebties. Mēs naktij darām pāri, palikdami brūngani zem niknām analfabētu saulēm, kamēr akli tulki tumsā raksta dievu vārdus. Un tuksneši aug.

Rītā kalpones noliek sadegušu speķi pie mūsu tumšām, tulznainām rokām. Mēs ēdam. Kad tulki beidzot pārtulko klusumu, tuksneši izauguši plaši.

Taukainām lūpām skūpstam viņas, bet, izgurušām rokām turēdami glumus sivēnus, mēs vairs nevaram tvert...

Par to, ka puķu bērns vārtījies adatainos mēnešos, liečina viņa zilganie izsitumi. Viņa pagriežas pret gaismu. Kails draugs durvīs.

- Kādas puķes manī, aug nezāles.

Klusām atbildam, uzskrienot sēkļiem (un sapnī aug salvija, kaktuss), viņa ļauj saviem vārdiem pārtecēt lūpām. Vai vēlāk viņai būs atcerēties mirkli, kad noklusētās iekšējās pārrunas pārņēma muti. Klausoties, kā vannas ūdens skalojas pār draugu, viņa ieguļas segās atstātajā siltumā.

Ielas mīl zirgu, heroīnu, zirgu. Viņa pasmaida. Draugā tēva siltums, gultā tēva cietums. Viņš parādās atkal viņas durvīs un izzūd, atstādams pilsētu viņas acīs.

- Zelta zirgs. Viņa aizmieg.

Kad viņa ieradās, nakšņainā flora rādīja, ka bija rietumi; virs aizmigušajiem ubagiem slaidas palmas šalca, virs resnajām liepu saknēm celi uzsprāga.

Tuksnesī viņa bija piepildījusi savas pekeles ar sāli. Kad viņa to izvelk, tas sacietējis stabos. Tos viņa izliek uz grīdas rakstā kā laidņus kādā slāpju spēlē. Viņa sakrusto kājas. Vai viņa ir kaila, vai viņai nav vārda. Izvairīdamies no Lata sievas likteņa, viņa nekad neskatās atpakaļ austrumos, visu laiku klaiņo uz vakaru pusi. Nonāks pūrā kādudien.

Bet viņa kavējas ostā, ko draugs atstāja acīs, kur saules meitas sevi pārdod vakaru stūŗos, līkas, it kā zem viņu acīm būtu pamesta galvas pilsēta. Visi vaļņi apzīmēti hieroglifiem. To zudušā nozīme vēl raida lasāmu tumsu. Vannas ūdens ap draugu saaukstējas kā rītā izšķaidīts sapnis.

Matrozis ir pirmais, kas viņu ievēro. Viņa laiž viņam vest viņu pa krogiem, viņa ļauj viņa rokai (vienā pirkstā Nameja gredzens, otrā rēta, ko atstāja sieva) tecēt pa viņas ciskām. Sēž pie logiem: - man vienmēr jāskatās rietumos, - jā, saulriets skaists, skaists kā tu. Viņa nedzird. Pienāk vēl viens matrozis, nu divas rokas gramstās viņas klēpī un divas viņas kreklā, divas balsis ielūdz viņu staigāt, visi trīs dodas ceļā, rokas kā taustekļi glāsta viņas ķermeni, norauj viņas brunčus, ceļmalā. Viņi ne redz, ne dzird viņu. Un viņa nejūt. Mašīnas drāžas gaŗām, to gaismas appludina viņus, bremzes brēc, tālāk, brauc tālāk.

Bērni aizveŗ acis un stāv sapnī pie atejas, iztukšojas, pamostas slapjās gultās. Tā viņa dara, viņas pūslī sakrājies neskaitāmu glāžu salds vīns, viņa silti atvieglinājas, bet matroži nekā nemana.

lr nakts. Ir grūti izlasīt debespuses. Vai viņas acis garšo pēc Lata sievas. Var pateikt pēc zvaigznēm, ka viņas kājas atveŗas pret rietumiem. Samaņa atkāpjas un pirmā gaisma manāma virs viņas aizvērtās galvas.

Mēris ceļo caur netīrām adatām. Kad valdība apsveŗ izdalīt jaunas adatas, tai jāsaskaita adatu lietotāji. Patversmes zemē dzīvo vairāk cilvēku, kas grūž adatas savās rokās (un, kad tur pietrūkst neizdurtu vēnu, savās kājās) nekā viņas valodas pratēji un šī tauta ar savām adatām vairosies, pārdzīvos, augs. Kamēr viņas valodas pratēji bāzīs dainas datoros, lēks pār jāņugunīm, atkārtos tukšus trochajus un ļaus katram svētam vārdam lēnām izpilēt no sirds.

Ja no rīta ūdeņus segtu plāna ledus kārta un viņa gulētu grāvī, silti viņa muldētu. Virs viņas lūpām rastos lūka, tvaiki virmotu viņas mutē un gaŗāmejošiem sludinātājiem viņa izskatītos kā no krasta ieraudzīta zīdītāju zivs. Kur pazuda matroži. Bet ūdeņi nesalst. Ir rietumi un jūra, kur saule riet, silda mūs, ūdeņi urdz grāvī, izskalo zemi, nes līdz saburzītus papīrus, papirosus un asiņainu apakšveļu. Ja no rīta viņa mostos sludinātāju solītajās debesīs, drēbēs cietās kā bruņas, miklu mēli, Saturna riņķiem ap acīm... Bet viņa mostas pilsētā, kāds viņu atveda atpakal pilsētā, vina mostas kaila, glāsta savus zilumus. Varbūt viņa noguļ visu dienu tā, skatās, kā gaisma spīd caur šķirbām zem aizkariem, kā tā ceļas kā tā dilst, skatās gaismā un guļ uz muguras, kaila, pusapzinīgi glāstīdama savus zilumus. Kamēr atkal nakts.

Kā mums ietu zemē, kur vienīgais likums būtu aizmirst, ka kaut kas aiz robežām mūs gaida.

Rītā viņa ietinas palagā, piesēžas pie loga. Jūra netāla; viņa sagaršo sāli, kad viņa palaiza savas lūpas. Var uzzināt no ēnām, ka logā rietumi, skaidri virs palodzes. Viņas acīs stari lauzti un vārdzināti (cik trulas dienas notikušas aiz necaurredzamām acenēm, pazemē ubagojot). Rokas arī skaidras, vina skatās savās rokās, it kā tajās būtu ko izzīlēt, kā no tiem slaidajiem, reti lietotajiem rīkiem varētu izzīlēt... garšu? gaismu? Ceļu.

Kā matrozis rakņājas vinas izmisumā, viņa rokas pilnas ar brutālu cerību atrast viņā kādu lūdzošu miesu, kādu jautājumu. - Kā tu esi manī, liecies kā zaglis vai izvarotājs, kā tu liecies kā sakropļots koks, purva rūgtos ūdenus dzerdams.

Kāds tu esi.

Viņa gaida samarieti, kas atdeva viņu pilsētai.

- Manas tautas izžuvušos sapņos iestaigā tulki ar saviem klusajiem rakstiem. Kur viņi iet, zeme atveras un avoti atkal dzemdē. Varbūt ir zeme manai tautai, kur viņas vēnas atvērsies zelta zirgam un tā pievilcībā pastāvēs, kur viņas acīs spīdēs arkls un visu nakti kaplis bungos, kamēr aizsaulē baroti augļi kritīs no kokiem viņas mutēs.

Viņa dziedās.

Kad viņa ir padevusies aklumam, viņa nonāk pie jūras. Samarietis klauvē pie durvīm kā segās ietīts zvans. Viņa izlieto savu pēdējo spēku, lai acīs parādītos raksts kā dejotājas mājiens no panzijas.

Kas tur kustas, kaut kas kustas, murmina kalpones virtuvē.

Grāmatas tauta tuksnesī zeļ, atgriezusies no savas trimdas.

Un kas MĒS esam laikmetā, kad visām mātēm iemācīts lasīt, bet meitas atstāj mājas, ierodas pasaulē bez vārdiem, pasaulē ar citu valodu, bez vārdiem.

Atelpojamies; MĒS neesam grāmatas tauta. Tulki skrien gar krastmalu kā kliedzošas Kasandras.

Pagriezdamies pret austrumiem, vina ielaiž jūru savā mēmajā mutē.

 

Kalifornijā, 1986. g. Vlll - X

 

Jaunā Gaita