Jaunā Gaita nr. 165, decembris 1987

 

 

 

Mākslas jomā līdz šim visnozīmīgākā svešatnes latviešu parādīšanās Rīgā bija Vijas Celmiņas, Svena Lūkina un Edvīna Strautmaņa izstāde Aizrobežu mākslas muzejā no 14. līdz 24. maijam (zibensizstāde vai − kā Ināra Ņefedova teiktu − tankš!)

Apmeklētāju skaita ziņā skate nevarēja pat tuvoties Valda Kupra pirms pāris gadiem sarīkotās zīmējumu izstādes popularitātei. Vai zināma liecība par Rīgas mākslas publikas gaumi un mākslas izpratnes līmeni?

Vija Celmiņa domā, ka izstādītie darbi visumā palikuši Latvijas skatītāju neizprasti. Atsauksmes par izstādi Rīgas periodikā nominālas. No līdz šim publicētā nozīmīgākais ir Pētera Bankovska vērtējums Padomju Jaunatnē 22. maijā.

Par skates spēka punktu Bankovskis uzskata Strautmaņa glezniecību, ko viņš raksturo kā „patiesu un stipru”. Tad vēl autors izmanto Strautmaņa darbus, lai vedinātu skatītājus, „kas raduši pie priekšmetiskās glezniecības”, ielūkoties bezpriekšmetīgajos audeklos ar to pašu uzmanību, ko pelna „visabstraktākā no visām mākslām” − simfoniskā mūzika.

Rakstot par Celmiņas darbiem, Bankovskis atzīst, „ka konceptuāla, dažbrīd ar visai minimāliem līdzekļiem veidota, māksla var sniegt ārkārtīgi bagātu intelektuālo pārdomu krājumu” un ka „intelektuāla dominante jūtama arī S. Lūkina telpiskajos veidojumos”.

Īpaši iepriecina Bankovska spēja skatīties uz apjomos pašauro izstādi plašākā un latviešu mākslai nozīmīgākā kontekstā. „Paplašinoties sabiedrības demokratizācijai, arī starptautiskai sadarbībai, cerams, ka tepat Rīgā mums būs iespēja biežāk tikties ar plašāku pasaules mākslas kontekstu. ... Jo mākslai ir jābūt VISĀDAI. Kad atbrauc ciemiņi no aizjūras zemēm, mēs to it kā saprotam. Bet vai vienmēr mums pietiek inteliģences, savaldības, pat elementāras pieklājības, kad tiekamies ar ‘pašmāju’ mākslinieku centieniem.”

Literatūras un Mākslas 22. maija numurā Induļa Zariņa izteikas par šo izstādi īsi (gan ar 3 jaukām ik autora darbu illustrācijām) pierakstījusi Aija Brasliņa. Jābrīnās, ka iepretī latviešu kultūras dzīves izpausmēm iejūtīgais laikraksts nav atradis vietu nopietnākai izstādes vērtēšanai. Šķiet, ka Indulis Zariņš, rakstot par mākslu, visnotaļ ir nopietnības un humora robežzonā. „Strautmaņa gleznošanas veidu es nosauktu par abstrakto ekspresionismu ar romantisku ievirzi” − raksta Indulis Zariņš. „Manuprāt Strautmaņa darbos par daudz ‘švunkas’, par daudz kāpināta patosa, lai tos sauktu par romantiskiem, bet par to jau domas varētu dalīties.” „Es nosauktu par abstrakto ekspresionismu” − ir gluži kā kad Indulis, izceļot sev virs galvas riteni, izsauktos: Re, ko es izgudroju! Turpat tālāk: − „darbos jūt telpu un dziļumu”. Bet abstraktais ekspresionisms visai būtiski ir telpas un dziļuma noliegums. Abstrakto ekspresionistu iefokusēšanās uz gleznas plakni nu jau 35 gadus ir vispāratzīts kā viens no viņu būtiskākajiem devumiem pasaules mākslai. Aprakstot Strautmaņa gleznu virsmas apdari, tiek paskaidrots, ka tā „rāda izjūtu, kas ir tipiska pēdējā gadsimta mākslas sasniegumiem”. Kad es 1982. gada vēstulē nelaiķim Valdim Āboliņam rakstīju par minimālismu kā šīsdienas mākslas izpausmi, tad Valdis mani pamācīja, ka minimālisma laiks pieder sen pagājušiem septiņdesmitiem, kas mākslas vēstures plūdumā jau esot tādā kā „akmens laikmetā”. Rīgas Indulim turpretī vesela gadsimta tipiskais iepilējis Strautmaņa gleznu faktūrās! „Ar Vijas Celmiņas grafikām es biju iepazinies jau katalogos”, raksta cienījamais Ļeņina balvas laureāts, un runa, šķiet, ir par Vijas uz Rīgu aizsūtīto 96 lappušu 1979. g. katalogu „Vija Celmiņš − A Survey Exhibition”. Katalogā ap 60 Celmiņas darbu reprodukciju: 15 eļļas gleznojumi, vairums ar zīmuli uz akriļa pamatnes, bet nevienas (!) grafikas.

Vēstulē no Rīgas: − „trīs istabas: Strautmanim, Celmiņai un skulptoram, kuŗu maz izjutu. Kāda starpība starp abiem vārdā nosauktiem! Cik viens atdevīgs spēkpilnam radīšanas mirklim un otra pacietīgi un neaptverami smalki veidojusi pasaules un bezgalības struktūras!”

Mēnesi pirms Vijas un Edvīna uz Mākslas dienām Rīgā ciemojās Ruta Grāvleja no Toronto. Ruta Kanadā galvenokārt strādājusi installāciju žanrā. Rīgā viņa tikusies un izjutusi garīgu tuvību ar saviem vienaudžiem. Kopā ar Aiju Zariņu, Kristapu Ģelzi un citiem piedalījusies Mākslas dienās, veidojusi vides objektus. Rutas ķieģeļu krāvums Daugavas patiltē nofotografēts 24. aprīļa Literatūrā un Mākslā kā piemiņas zīme šai sadarbībai. Bez visa labā un skaistā ar skumjām atceras, kā interesantās metalla skulptūras (latviešu tēlnieku radītas Rīgā pirmo reizi!) Bērnu dienā Doma laukumā pārvērstas par spēļu un nevērības objektiem un kā skulpturālie objekti un installāciju elementi Rīgas stacijas gājēju tunelī izsaukuši izsmieklu, agresivitāti un beidzot klaji brutālu vandālismu.

Par šīm izdarībām rūgtus kommentārus (LuM 15. maijā) dod Džemma Skulme un Juris Petraškēvics. Lasot šīs rindas, traģiski apjaušam, cik lielu pūļu, līdzekļu, garīgās enerģijas un mākslinieciskās izdomas ieguldīts šais pasākumos, pretī saņemot neizpratni, izsmieklu, agresiju. Runājot par Doma laukuma skulptūrām, patiess izlaušanās mēģinājums izskan vārdos: − „varētu beidzot atteikties no krāsotajām riepām un krāsotiem ķieģeļiem; kuŗi ir no Sočiem līdz Novgorodai”. Gribot negribot jāpasmaida par Skulmes izskaidrojumu stacijas tunelī „uzceltajiem” un pēc tam vandaļu vai milicijas iznīcinātiem goda vārtiem: − „tak saproti, ka mēs esam goda vārtus būvējuši produkcijai, kas ir miskastē metama! (Un arī miskasti es trīsreiz pirku − brāķis!)”.

Reizē dziļa rūpe un traģisma apjausma ir 1953. gadā dzimušā šo Mākslas dienu vadītāja Jura Petraškēvica vārdos: „Šos jauniešus taču ir audzinājusi tā paaudze, kuŗas sievietes brauca ar traktoriem, brauca uz jaunapgūtajām zemēm, pildīja un pārpildīja plānus, audzināja savus bērnus pa telefonu. Tā ir pirmā īstā bērnudārza paaudze, paaudze, kuŗa nav augusi ģimenē. Viņiem nav savas dzimtas, ģimenes tradiciju. Viņus ir audzinājusi iela. Tā ir kopmītnēs izaugusi paaudze. Viņi vairs neatšķiŗ, kas ir vērtīgs.”

Bet no otras puses tai pašā avīzes numurā Hārdijs Lediņš Maijai Tabakai skaidro „aptuvenās mākslas” konceptus. Cik var noprast „aptuvenā māksla” ir visai blīvs žanru sintezēs meklējums, kur prominenta vieta (Rīgā šodien goda vietā sēdinātajam) „video”. Tā, šķiet, ir māksla, kas nav priekš visiem un nav arī priekš „vienmēr”, bet labi, ka Rīgā ir! Katrā gadījumā „6. dienā − slēgšanas uzvedumā visi mūziķi spēlē gammu, atkal mainot 1 toni, un dodas gājienā pa trepēm uz augšu”. Tātad pretī zvaigznēm!

No paaudžu konfliktiem, no rūpēm par ģimeni, dzimtu un tautu, no novatorisma uzsprakšķiem pie Jāņa Kalnača cieņas un pietātes rindām par Jāņa Kalmītes gleznu skati Sīmaņa baznīcā Valmierā (LuM 26. jūnijā). Jānis Kalmīte no dzimtās Valmieras tālajā Mineapolē 2. martā nosvinēja savu 80. dzimšanas dienu. Valmieras skatē bez paša meistara dāvinātām 14 gleznām senāka laika darbi ar rūpību vākti no vairākām Latvijas kollekcijām. Kalnačs raksta, ka „Otrā pasaules kara beigās Jānis Kalmīte, tāpat kā daudzi, aizbrauca no dzimtenes”. Tāds mazs patiesības sīkumiņš, bet cik daudzu gadu vajadzēja, lai atzītu, ka Jānis Kalmīte un arī mēs citi neesam kādas dabas stichijas katastrofā nejauši vai gandrīz pret pašu gribu atradušies kaut kur Amerikas krastā (kaŗa vētras aizskaloja svešumā!). Par Kalmītes dzimtenes ilgās izauklēto un daudzos darbos izjusti gleznoto rijas motīvu: − „Kalmītem tā nav ne etnogrāfiski precīza celtne, ne sērīgas atmiņas, bet lakonisks un ietilpīgs dzimtenes simbols.” Valmieras izstādes atklāšanā piedalījusies Vija Celmiņa un Edvīns Strautmanis, apsolot aizvest Kalmītem uz Ameriku tēlnieka A. Vārpas veidoto bronzas medaļu ar J. Kalmītes portretu.

 

*  *  *

 

Rīgā latviešu mākslinieki gatavojas Mākslinieku savienības 11. kongresam (10. bija 1982. g. februārī.). Ja pirmskongresa debates periodikā arī citreiz ir bijušas demokratiskas un interesantas, tad šīs dienas atklātības gaisotnē dabīgi gaidām īpaši daudz.

Plašākā kontekstā Gorbačeva „glasnostj” un „perestroika” ir kļuvuši par modes vārdiem rietumu pasaulē. Krievu publikācijas ir Frankfurtes gadskārtējās grāmatu mesas degpunktā. Ņujorkas mākslinieki runā par Ilja Glazunova fainomenu. Konservatīvais Artnews publicējis plašu rakstu par mākslu Krievijā, atsevišķu rakstu par Kultūras fonda nodibināšanu Padomju Savienībā, un „Harper & Row” apgāds novembrī laidīs tirgū Gorbačeva grāmatu Perestroika un sagaida, ka tā uz līdzenas vietas kļūs par bestselleri.

Pēc rietumos pieejamām ziņām krievu (PSRS?) Mākslinieku savienības kongresā maijā bijusi sīva cīņa starp konservatīvajiem sociālā reālisma forta turētājiem un progresīvajiem revolūcijas laika mākslas centienu atbalstītājiem. Jau minētais Ilja Glazunovs (krievu nacionālists, Brežņeva, Indiras Gandi un Džinas Lolobridžitas portretu autors) Maskavas Pravdā nesen aicinājis atgriezties pie pirmsrevolūcijas laika krievu mākslas tradicijām, it īpaši slavējot 19. g.s. gleznotāju Ilju Repinu. Kā nu būs Rīgā?

Raugoties no šīs okeāna puses, jāsecina, ka konservatīvos uzskatus pārstāv Mākslas akadēmijas rektors Indulis Zariņš (šogad iecelts šai amatā slimā V. Dišlera vietā) un viņa piekritēju grupiņa.

Intervijā ar Jāni Borgu (Māksla, 1987,4) par jaunajiem māksliniekiem Zariņš domā, ka viņu māksla balstās uz negācijām, ir bez dvēseles, ka tai trūkst domas dziļuma un pārliecības, trūkst satura un tajā zudušas tradicionālās vērtības.

Atbildot uz jautājumu, kā viņš raksturo aktuālās norises mūsu mākslā un kultūrā, un mijiedarbību ar masu komunikācijas līdzekļiem, − Zariņš izskaidro, ka ir radusies jauna konjunktūra, kas balstās uz trīs „valzivīm”: kiča, literārisma un diletantisma. Informācijas esot par daudz un tā nepareiza. „Mēs it kā zinām visu kaut ko, kas notiek apkārt pasaulē. Un gandrīz nekā par savu tautu, tās kultūru, par savu kaimiņu kultūru.” Sarūgtināts Indulis Zariņš ir par Rīgas mākslas presi, neapmierināts par Mākslas dienām. „Pilnvērtīgas kulminācijas trūkst arī tādēļ, ka nevienai sevi cienošai iestādei tomēr nav nekādas video ierakstu studijas, tehnikas”. Vietām ar atbildi neapmierinātā emocija it kā ņem virsroku par tās saprotamību. „Tāpat arī vides māksla. Pateicoties tai, ir sajukuši daudzi kritēriji. Aizvien vairāk parādās viendienīši, kas ar mākslu nemaz nav saistāmi.” Savus konservatīvos argumentus Zariņš mēdz balstīt uz ārzemju pieredzi vai atsaucoties uz rietumu autoritātēm, bieži, šķiet, neprecīzos vai sagrozītos kontekstos.

Pārliecinoši skan atbilde uz jautājumu par viņa mākslas principiem: „Ai, cilvēki, kas ir tikuši gleznoti, jūs varat būt laimīgi, jo jūsu smaids un jūsu tērps, un jūsu matu sakārtojums, ja jums ir veicies atrast pareizo mākslinieku, dzīvos mūžīgi.” Bet atrodi nu to „pareizo”!

Meklēšana pēc pareizā viscaur izmanāma Juŗa Petraškēvica rakstā „Kādi mēs esam” (LuM 25. sept.). Petraškēvica rakstam iezīmīga konkrētība: „Informācija par mūsdienu mākslas norisēm pasaulē mums ir ļoti minimāla – ‘lntergrafika’, ‘Arta’, vēl pāris sociālistisko valstu žurnālu, kuŗus ierobežoti iespējams abonēt šauram speciālistu lokam, ar grūtībām pieejami žurnāli ‘Domus’, ‘Print’, ‘Arbitare’ un daži citi, kā arī kolēģu atvestā informācija katalogu, žurnālu un diapozitīvu veidā. Pat māksliniekam nav iespējams iepazīties ar savas nozares nozīmīgākajām izstādēm kaut vai Eiropā (piemēram, grafiķiem − Krakovā, Ļubjanā, Bredfordā u.c.), nemaz jau nerunājot par aktualitātēm, kas notiek pasaulē.”

Un šodien tik populārais godīgums: „Uzspiests melīgs saturs ir daudz bīstamāka parādība par jebkādu ismu. Tas padara skatītāju par kultūras mankurtu, bezdomu patērētāju, nespējīgu saprast cita domu. Šāda veida bezkonflikta mākslas izpratnes sludināšana zem demokratijas, atklātības karoga, balstoties uz piecdesmito gadu staļiniešu domāšanu, ir dezinformējoša, tuvredzīga, apolītiska.”

Un tālāk it kā summējot: „Ļeņina tēzei, ‘Māksla pieder tautai’ jāatjauno tās primārais statuss: māksla − tautai; brīva māksla brīvai tautai.” Lai top!

 

*  *  *

 

Oziriss − pasaules radīšanas kosmiskais spēks, cilvēces tēvs un māte, senās Ēģiptes zemes un ūdens auglības un veģetācijas audzelības Dievs. Mūžīgā atjaunotne. Līdz ar nokritušo lapu smārdu arvien nomirst rudenī, lai atkal no jauna atdzimtu pavasaŗa pumpuru maigajā pastelī. Oziriss, kas dāvinājis Nīlas krastu iedzīvotājiem maizi un mākslu, sava nodevīgā brāļa Seta nogalināts, lai gabalos sacirstās miesas aizskalotu uz Babilonu. Izida − Ozirisa māsa un sieva, viņa miesas gabalus salasījusi, atvedusi atpakaļ Ēģiptē un no jauna iedvesusi tiem dzīvību.

Kaseles Dokumenta 8 izstādē aizgājušā vasarā Fredericianum galerijas veselu sienu (148” x 218” x 6”) noklāj vācu mākslinieka Anselma Kīfera glezna „Osiris un Isis”. Zemes krāsas − melns, brūns − krāsu pigments, zeme. Zemes sajūta. Ira Tepfere no Geteborgas saka: „Zemes sajūta kā Lara Strunkes gleznās.” „Osiris un Isis” − milzu piramida, kuŗas pamatnē izkaisīti 14 salauzta porcelāna gabali un kas viscaur nostīgota ar kapara cauruļu stīgām − Ozirisa miesas gabali, kas Kīfera gleznā atdzimst jaunā, (šo laiku) mākslinieciskā enerģijā.

Un man jādomā par Ilmāra Blumberga litogrāfijas cikla „Cilvēks un upe” 3. lapu. Pār slīpi izvērstu pelēku lauku (piramidas sāni) izmētāti gabali gaida kopā savākšanos un pie horizonta pusuzlēkusi zilas saules ripa. Zemes sajūta. Uz vecā pīšļiem nākamās lapas atjaunotnes apsolījums.

Atšķirības darbu formātos (Blumberga lapas 24” x 30”) liecina par Blumberga Purvciema darbnīcas (Ai, Ieriķu iela − latviešu mākslas Barbizona!) pieticīgajām dimensijām iepretī šīsdienas mākslas jaunā Vāgnera 18,000 kvadrātpēdu darbnīcai Vācijas dienvidos, pa kuŗu četri asistenti brauc ar riteņiem, lai īstenotu 1945. gadā dzimušā vācu mākslinieka idejas.

Pēc Kaseles (Izstāde, kuŗā piedalījās 150 mākslinieku, vasarā gaidīja 350,000 skatītāju un plānoja ieņemt 7 miljoni marku!) ciemojāmies Minsterē, galvenokārt, lai apskatītu pa visu pilsētu izkaisīto starptautisko tēlniecības skati (Skulptūrprojekts Minstere).

Jaunajā Minsteres latviešu centrā runājāmies ar Fredi Launagu, Andri Kadeģi un Daci Veinbergu. Runājāmies ar simpātisko ģimnāzijas direktori Ilgu Gravu, kuŗa nezināja par tēlniecības izstādi, „jo mēs jau vairāk par to iekšējo kultūru”. Kļuva mazliet skumji. Biju iedomājies, ka latviešu ģimnāzistiem izstāde tepat durvju priekšā būtu lielisks izpētes un aprakstes projekts. No kurienes tad lai nāktu tas jaunais līdumnieks”, kas vienlīdz labi orientēsies latviešu un pasaules lietās. Šis jaunais latvietis ar plašu pasaules skatu, par ko tik cerīgi stāsta Vaira Freiberga, latviešiem būtu tik ļoti vērtīgs. Mūsu etniskajā „ķēķī” jau viņš laikam tomēr neizaugs! Varbūt tādēļ īpaši cerīgi Minsteres centrā bija satikt vēl nesen Toronto draugu grupā pazītos Mārīti, Uģi un Zanīti Ziemeļus, kas tagad dzīvo Minchenē un Minsterē vadīja Bavārijas 2 x 2 nometnes sēdi!

 

Nikolajs Bulmanis

 



Antonijs Gromlijs, „Līdz zemes malai”. Ģipsis, plastika, svins; 1987. Foto: M. Nikolic, Kaselē

Ilmārs Blumbergs, „Upe un cilvēks” 2. lapa; litogrāfija. 1984.

 

Jaunā Gaita