Jaunā Gaita nr. 164, septembris 1987

 

Rita Gāle

 

 
MĪLESTĪBA

Ar uguns pēdām

viņa iegāja naktī,

un viss

palika liesmās –

 

ne zemdegas dziļumā,

tādās,

kur galotnes

kauc.

 

Viņas priekšā

viss liecās un vēlējās

degt,

lai liesmotu mūžam.

 

Kad atausa rīts,

jauns

cīrulis cēlās pār pelniem

un ieskrēja saulē.

 

KAD SMIEKLI AIZSKAN,

dziesmas klusas tiek,

kam vēl ir jāpaliek?

 

      Tai takai, ko

      pa rīta rasu iet

      un tai, kas tālāk

      kalnā pavada.

      Tām skujām, kuŗās

      baltas puķes zied,

      tam Jāņu vainagam,

      kas skujās paslēpies.

 

      Tai mūžībai,

      kas rudzu laukā iet,

      un tai, kas mākonī

      virs liepas augstākās.

      Tam dārzam, kas

      zem tava loga zied

      un tavas rokas

      vienmēr atceras.

 

Kad smiekli aizskan,

dziesmas klusas tiek,

tam vēl ir jāpaliek.

 

LĪDZTEKAS

Vasaras saule augstu

viegli

uz sevi noskatīties

pirksti irdina smiltis

plaukstā sēklas – viegli

uz sevi noskatīties

ābele dienvidū

vēdina ēnas uz pieres

viegli

uz sevi noskatīties

strautā brienu un dziedu

pie Gaujas

viegli uz sevi noskatīties

Rudens dārzā līkst zari

grūti

ir sevī paskatīties

dzeltē zāle

tālumā dzeltē druvas

grūti

ir sevī paskatīties

lietainas naktis ziemu

jauš – grūti

ir sevī paskatīties

pašas ledus būs

jāsalauž

grūti ir sevī paskatīties

 

SIBĪRIJĀ DZIMUSI

 
*

Tālu aiz sala un tumsas

mēs dziedājām Jāņu dziesmas,

pirms atgriezāmies

šai mēmajā zemē.

Kas jūsu mutes aizveŗ,

kūtrums vai bailes?

**

Vecāmāte reiz mācīja

rokās ņemt ogles.

„Nebaidies,” viņa sacīja,

„bez baiļu nedeg!”

 

Man vienmēr likusies

uguns kā patiesība,

ko nakti aprauš

un rītā iededz par jaunu.

***

Es biju lāse asins

manas mātes mazajā augumā,

kad no jūnija dārza to izrāva

un aizveda ziemā.

 

Es biju lāse asins

manas mātes jaunajā augumā,

kad, cerībai dīgstot,

tā atgriezās mājās.

 

Es biju asins manas mātes

jaunajā aizlauztā augumā,

kad viņu atkal veda tur,

kur putni vairs neiet.

 

Es biju sēkla sniegā un salā

manas mātes visdziļākā siltumā.

Jūs prasāt, kāpēc manī nav baiļu?

Es esmu bijusi visur.

 


 

Baiba Bičole

 

 
*

– viņa taču nupat vēl

                              griezās.

kā apdullusi, kā piedzērusi

                              virpuļoja

                              apkārt un

                                    apkārt,

                              – it kā ap kādu,

                              kas mīlams,

                              un kopā ar to

                              ap visu,

                                    visiem

                              un visumā sviedās

              kā vilciņš, kā

              paātrināta zemeslode,

              kā sajukusi pulksteņa seja –

              – nupat vēl –

      un tad pēkšņi

      pakrita, nokrita

                                    lejā

                              no galda (kur spuldze

                              bij karsta un spoža

                              kā jūlija saule)

                              uz pelēkās,

                              pirmo rudenīgo lapu

                                    piedrazotās

                              lieveņa grīdas –

 

              vēl spārngalos dreb

              augšup celšanās alkas, vēl

              taustekļi liecas, kā tveŗot

              zieda pavērto muti,

              vēl taustās –

                              šaustīts

              noraustās augums,

              tad savelkas čokurā

              Sausnēja lapa,

              ēveles nokosta skaida,

              neatraisīta jautājuma

                                    zīme –

                              vasaras bite.

*

– līst un līst. Šīs lāses

pelēkas, blāvi spīdīgas metalla

stieples.

Top sprosts.

Sprosts top un jostas.

Slapjuma pievilcies lakats

šķērsām pār muti.

Miklā svīdumā

klātu spiezdamās

smagas saktas uz krūtīm.

Tik ciešas – tik ciešas

ap kaklu žņaudzas

sudraba krelles –

elpai – manai

elpai

vēl telpu!

 

– un pļāvējs brauc, gārdz

zāle aizcirstu rīkli, stiebri

vīdamies, tīdamies, pīdamies

viens pie otra, viens ap otru

paši savu sulu – viens otra sulu

lipīgos

nāves pinekļos –

– sakapā – sakapā – kapā – kopā –

kopā–

 

visa pļava kaltušu asiņu pilna

un smaržo,

smaržo kā neprātīga –

ārprātīgi smaržo.

*

– šodien

visas tveices dūņas un aļģes

izkāstas, izvilktas ārā,

dziļumi tīri un skaidri –

– starp diviem negaisiem

skaidri?

 

 


 

Aina Zemdega

 

 

DĪVAINĪBAS

 

1

Tai brīnumainā dienā,

kad visapkārt sala,

atkusa nami, atlaidās zeme,

un kātus staipīdamas

plauka lašu krāsā tulpes.

„Tevpretī, pretī!”– viņas lalināja.

Tikko spēju tās noturēt vāzē.

Un, kad tu uzradies,'

ne ar liftu vai baloniem,

bet ormaņa ratos uzbraukdams

divdesmit ceturtā stāvā,

tās sarkdamas skatījās

kā izliecāmies pa logu

un, plaukstas pāri pilsētai izstiepuši,

dzērām vīnu, kas lielām lāsēm

lija uz rokām mums

un matos.

2

 

„Vai tiešām jau aizvākts, noārdīts?

Vēl vakar, aizvakar tepat, tepat

grieķu krodziņš bija ar

āboliem un vīnu –”

saldami gājām pa ielu pret

vienīgo spuldzi tumsā.

 

„Aplamie! Zemnieki, Ņujorkā iebraukuši!”

trīs puiši smēja,

„meklējiet starp Delfiem un Rīgu!”

un ielas malā uz dīvāna sasēdušies, barankas

grauzdami, slīdēja mums gaŗām.

 

Un patiesi!

Ar vecu igauni no Sāmsalas

un jaunu amerikāni

drīz vien sildījāmies pie sarkanvīna

un baltas sveces.

Vīnogulājos sapinušies, ilgojāmies

pēc vīģēm un jāņogu lapas.

3

 

(Fr. Miltam)

 

Un kamēr mēs vīna smaržas aplipuši

mākoņiem mājam

un ūjojam pēc mājām,

viņš, mūsu glezninieks, stiprinieks,

simts gadu rūdījies,

nolauž pilsētai pa stūrim, pa namam,

pajumtam un pagrabam

un ceļ to pa druskai, pa gabalam

caur logu sev istabā,

liek gultā, uz grīdas, glabā lādēs,

gaužas un lādas:

„Kāds sods! Kāda apsēstība!

Kam man tā vajaga

sevi dzīvu aprakt...”

Bet, kad ierodamies ar vīnu un vīnogām,

lai draugu glābtu,

melns kaķis, kūkumu uzmetis, iznāk mums pretī

un šņāc:

„Netraucējiet gleznotāju! –

Viņš vēl nav galā,”

un mums iedod sudrabainu

jumta maliņu.

„Tas jums no maestro,” viņš noņurd

un zilacaini šķielēdams

aizveŗ durvis.

 

 


 

Māra Zālīte

 

 

KUR VISI VIENMĒR,

VISI UN VIENMĒR

 

Kāds mani mērķēja

uz mērķi cēlu.

Bet es tā vietā

dzemdināju dēlu.

Kāds mani izšāva

uz liela mērķa pusi.

Bet man tā vietā

meita piedzimusi.

Nāks Mērķī Šāvējs kādā dienā:

Kur ir tā lode?

— Aizgāja pēc piena. —

 

* * *

 

„Ak, dibināsim sev dzimteni!”

J. Dievkociņš

 

Mēs nākam iz zaļas zāles,

Mēs nākam iz tumšas nakts,

Kur bāliņš guļ ceļa malā

Nokauts un neaprakts.

 

Mēs nākam iz Mēness dārziem,

Iz zvaigžņu un Saules spēlēm.

Iz akmeņu klusēšanas,

Iz putna lokanām mēlēm.

 

Mēs nākam iz ābeles baltuma,

Iz mūžības miglājiem blīviem,

Un atnākam tieši tai brīdī,

Kad jāsākas mūsu dzīvei.

 

Mēs nākam iz riju dūmiem,

Iz zobenu sarkanas rūsas.

Neraudi, bārenīt, neraudi,

Dziesma ir māte mūsu.

 

Neraudi, brālīti, neraudi.

Mums dziesma par dzimteni kļūs.

Kad tēvzeme izdalīta,

Dziesma mums tēvzeme būs.

 

ZEMGALE

Zemgales līdzenums — karalauks, kapulauks,

arēna, skatuve, deju grīda.

Dejo Vēsture, uzlūdz Liktenis.

Kājām mīda, jo grīda ir grīda.

 

Zemgales līdzenums — dvēselei lidlauks,

ieskrējiens elpai, bet elpa — ai,

zemgaļi, zemgaļi, dodiet man roku,

bet viņi dod priekšroku brīvībai.

 

Aiziet no Zemgales, aiziet paši

sudraba saulēm uz krūtīm.

Aiziet pašiem vai ļauties, ka aizved,

kurš var pateikt, kas grūtāk.

 

Iešus aiziet. Un vešus aizved.

Šķēpu šķinda. Un vagonu duna.

Zemgale, Zemgale, neklusē, lūdzama,

runā, Zemgale, runā.

 

Zemgales līdzenums — grāmata vienīgā,

no kuras man brīvību citēt.

Zemgales līdzenums — dzimtene kliedzienam.

Vaigs, kur asarai ritēt.

 

VALODA

Valoda, tu esi mirguļojoša upe,

kurā kailu un siltu es gremdēju sevi,

žēlojot mirkli

un mūžību neizprotot.

Valoda, tu esi asins un miesa

manām nezinnokurienes plūstošām domām.

Es mīlu tevi un katru,

kas pieskaras manai dzirdei

caur tevi,

mirguļojošā upe.

Tikai tevī es izjūtu mūžību,

iebrienot tajā pat vietā, kur vienmēr,

kur visi vienmēr, visi un vienmēr.

Skalojas man ap kājām vārdi,

asinsbalss runā, čukst un

piepilda velves.

Mirguļojoša upe.

Lūk, es esmu.

Vienīgi tu to vari

apliecināt.

 

 

Karogs, 1987, 3

 

 

Jaunā Gaita