Jaunā Gaita nr. 163, jūnijs 1987

 

 

SALTOS VĒJOS

Augusts Saulietis. Pret ziemeļiem. Lugas. Rīgā: Liesma, 1986.347 lp.

 

Augusts Saulietis (1869-1933) samērā maz pieminēts ir viņpus, ir šaipus Dzelzs aizkara, katrā ziņā retāk kā viņa slavenie laika biedri Blaumanis, Rainis, Aspazija, Brigadere, u.c. Tādēļ ar patiesu interesi atveŗam grāmatu ar viņa drāmaturģijas izlasi, kas nesen izdota okupētajā Latvijā. Izlasei izraudzītas 5 lugas - drāmatisks tēlojums Pret ziemeļiem (sacerēts 1911. g.), drāmas Jēkabs Saltups (1913. g.) un Līgo (1922. g.), tautasdrāma Audžu bērni (1929. g.) un satira Vienprātības komiteja (?).

Saulieša lugas savā veidā atgādina veclaicīgas gleznas, kas gan valdzina ar savu īpatnējo gaisotni un kolorītu, bet kuŗās tomēr vairs nespējam tā īsteni iejusties. Un ne jau tādēļ, ka mūs no latviešu lauku vides šķiŗ tik daudz gadu un pārdzīvojumu! Šo plaisu nebūt nemanām baudot Rūdolfa Blaumaņa darbus, kuŗu personāžs notēlots tik dzīvi, mākslinieciski spilgti un ticami, ka tas ar savām vispārcilvēciskajām tieksmēm un kaislībām viegli pārkāpj laikmetu robežas. Saulieša ļaudis, turpretī, cieši saistīti ar lauku dzīves problēmām šī gadsimteņa sākumā. Turklāt, viņu attieksmes un pārdzīvojumi stipri vienkāršoti, un viņu darbošanos nosaka, ar maz izņēmumiem, tikai viena vadoša - vai nu pozitīva vai negātīva - rakstura īpašība. Līdz ar to Saulieša drāmaturģijai pietrūkst tās īpašās dimensijas, kas liek mums atkal un atkal atgriezties pie klasiķu darbiem un tur atrast sev ko tuvu un nozīmīgu.

Tomēr arī mūsdienu skatījumā Saulieša lugām piemīt sava neapšaubāma vērtība. Sevišķi tagadējos apstākļos, kad arvien vairāk mēģinām sataustīt ceļu uz pagātni, lai iepazītu sevi pilnībā un nepazustu lielo tautu juceklī, der pakavēties Saulieša dziļi latviskajā pasaulē. Un varbūt vecās Eglāju saimnieces sirdssāpes par izpostīto sētas krāšņumu - staltajām eglēm, kas pārvērstas lietas kokā gan ienesīs krietnu peļņu (lugā Pret ziemeļiem), vai Saltupu Jēkaba atziņa, ka "viss nepadodas aprēķināties naudā" (lugā Jēkabs Saltups), vai arī Kaļvu tēva stingrā pārliecība, ka cilvēkam jācenšas "godam runāt un godam dzīvot" (lugā Andžu bērni), tomēr atradīs kādu atbalsi arī tagadnes skeptiskajā lasītājā. Dabas mīlestība, taisnības izjūta, goda prāts un, pāri visam, ārkārtīga pieķeršanās savai zemei, savām mājām - šīs sīksti iesakņojušās latviešu zemnieka raksturības ļauj Saulieša radītajiem tēliem sasaukties ar līdziniekiem Blaumaņa, Brigaderes, Purapuķes un citu mūsu latviskās literātūras pamatlicēju darbos.

Lauku dzīve nav viegla. To, pie tam, vēl sarežģī nesamaksāti parādi, likstas ar nevīžīgiem kalpiem un radu ķildas mantojuma lietās. Tomēr Saltups pamet labi atalgotu vietu un pat iecerētu līgavu pilsētā, lai atgrieztos sava mirušā tēva mājās. - "Bet ka tu zinātu, kā es daudzreiz esmu pēc mājas ilgojies! Pēc šās vecās istabas un saules, kas te nāk pa aizzilējušo logu... pēc tā apiņu pudura vasarā un pēc vecās ievas sētmalī... pēc egļu gāršas un aŗot kūpošās zemes!" viņš skaidro draugam, kad tas brīdina nepārsteigties ar izšķirīgo soli. Uzņemoties saimniekošanu nolaistajās mājās, Saltups, tāpat kā Eglāju saime, ir spiests pagriezties "pret ziemeļiem". Nāk pārbaudījums pēc pārbaudījuma, taču tie nespēj mazināt viņa gribas spēku un spītu - iecirtīgo apņemšanos visu izturēt un pārvarēt, - šo spītu, ko Zenta Mauriņa savā esejā "Baltās drānas" apzīmējusi par vienu no svarīgākajām īpatnībām latviešu tautas raksturā. Gaŗus gadu simtus tā pasargājusi tautu no iznīcības, un jācer, ka tā palīdzēs mums arī tagad.

Saulieša lugās darbība virzās gausi, bez izteikta kāpinājuma vai drāmatiska spraiguma mirkļiem. Tāpat raksturu sadursmes norit bez īsta cīņas asuma. Kā spilgts izņēmums te gan jāmin Kaļvu tēva un viņa nelietīgā kaimiņa Rāvuļa dialogs drāmas Audžu bērni 4. cēlienā, kad nepamatots apvainojums par naudas izkrāpšanu izraisa gluži "blaumanisku" uzliesmojumu. Vispār, no drāmaturģijas viedokļa raugoties, Audžu bērni uzskatāmi par veiksmīgāko lugu šai krājumā, un nelaimīgais, sirdsapziņas mocītais audžu dēls Indriķis ir pats šķautnainākais - un, līdz ar to, interesantākais - tēls šai grāmatā sastopamo tipu galerijā.

Atsevišķi pieminama savā laikā tik populārā drāma Līgo. Arī te rādīta lauku sēta ar tradicionālajām, komiskajām vecenēm un vecmeitām, jaunu, iemīlējušos kalpu pāri un centīgiem rentniekiem, kam rūp, lai mājās valdītu miers un kārtība. Taču pašu saimnieku Vaivaru moca nepiepildīta mīlestība un ilgas "pēc kaut kā cēla, nezināma", kas tad nu noved viņu līdz pašnāvībai lugas nobeigumā. Te Saulieti ietekmējis 19. gadsimta romantisma slimīgais novirziens, kas ir būtiski svešs latviskajai dzīves ziņai. Varbūt tādēļ darbs mākslinieciski nepārliecina, kaut arī autora simpatijas nepāprotami pieder jūsmīgajam sapņotājam Vaivaram.

Vienprātības komiteja, uzrakstīta kā farss, pazobo cilvēku mūžvecās vājības, t.i., patmīlību, skaudību, neiecietību, lielību, mantkārību, lišķību u.t.t. Komitejas locekļi, kuŗiem uzdots izraudzīt visiem pieņemamu vietu biedrības nama būvei, pēc gaŗiem strīdiņiem un savstarpējiem apvainojumiem spēj "vienoties" tikai par komitejas priekšnieka nozākāšanu. Jo viņš, lūk, ieturējis neitrālu stāju un nav parādījis gaidīto labvēlību nedz vienam, nedz otram uzskatu nogrupējumam. Te pazib daža laba asprātība, uzdzirkst humors, un šķiet, ka varam saskatīt šķelmīgu smaidu citādi gaužām nopietnajā, pat drūmajā Saulieša vaigā.

Priekšvārdus lugu krājumam devis pazīstamais teātŗa mākslas un drāmas kritiķis Viktors Hausmanis, visai plaši un iejūtīgi iztirzājot Saulieša daiļradi. Rietumpuses lasītājam gan liekas, ka lugu analizēs nevajadzīgi meklēts un uzsvērts "sociālais moments". Taču bez tā jau laikam austrumpusē neiztikt! Iepriecina informācija par lugu iestudējumiem, tāpat arī pievienotie uzņēmumi. Vienīgi jānožēlo, ka dati nav pilnīgi. Acīmredzot, sava tiesa archīvu gājusi bojā, jo arī Kārļa Kundziņa kapitāldarbā Latviešu teātŗa vēsture (izdota pa daļām 1968. un 1972. g.) un Lilijas Dzenes grāmatā Drāmas teātris (izd. 1979), kas kā apjomīgs jubilejas izdevums ietveŗ arī agrākā Rīgas Nacionālā teātŗa darbību, trūkst jebkādu ziņu par lomu sadalījumu Saulieša lugu pirmuzvedumos.

Nobeigumā gribas vēl atzīmēt Saulieša dzejisko, novadnieciski iekrāsoto valodu, kas pat skatuves dekorātīvā ietērpa aprakstos uzbuŗ gleznaini pievilcīgu ainavu, piem.: "Ūdens upes līkumā laistās saules rieta mirdzumā zili zeltaini, bet tad pamazām dziest, un upes kraujainie krasti noslēpjas aiz vieglas miglas un vakara krēslas" (Līgo, 1. cēl. sākums).

Ne jau katrs iestudējums spēs izpildīt šādu autora vēlmi. Toties katrs lasītājs var pārdomāt Eglāju mātes stoisko atziņu, ka gluži dabiskā ilgošanās pēc labākiem laikiem - pēc "dienvidiem" - tomēr nedrīkst vājināt cilvēka dzīvotspēju: "Gribētos griezties ... uz dienvidu pusi, bet dzīve - tā griež un dzen pret ziemeļiem. Pūš salts vējš un dzen sniegu acīs, bet jāiet vien ..." - Arī mūsu tautai nu jau vairāk kā 40 gadu ceļš ved "pret ziemeļiem", taču, par spīti visam, "jāiet vien". Varbūt Saulieša lugas un viņa tēlu morālais stiprums iespēs šai gaitā mazliet palīdzēt.

 

Rasma Birzgale

Jaunā Gaita