Jaunā Gaita nr. 163, jūnijs 1987

 

 

Laimonis Mieriņš

PIEZĪMES PAR LATVIJAS MĀKSLAS DZĪVI 1986. GADĀ

Mākslas Dienas Vecrīgā.

 

 

Mākslas dienas Vecrīgā

Pēc Valsts Mākslas mūzeja direktores Ināras Ņefedovas domām mākslā katram esot jāsāk viss no gala. Viņas novērojums ir pamatots un tam var pievienoties. Vienīgi paliek neatbildēts uz mūžīgo jautājumu, kādai tad šai mākslai vajadzētu būt. Lai gan mākslai piemīt ielas meitas mentalitāte izpatikšanas nozīmē, taču padomju izpratnē par tās īsto sūtību šaubu nav. Dominē viedoklis, ka mākslai ir jāizpilda specifiska audzināšanas funkcija: tai ir efektīvi jāatspoguļo kārtējie padomju „evaņģēlija” ideāli un aktīvi jāpiedalās šo ideālu propagandēšanā. Māksliniekiem pie šādi programmēta uzdevuma ir jāpieiet ar lielu atbildības sajūtu ... Sekmīgākie saņem visādu režīma labvēlību. Tikko aizvadītajā mākslas dzīves gadā par labāko „strādnieku tēmas atspoguļojumu” apbalvoja jauno gleznotāju Juri Utānu.

Lai virzītu mākslas attīstību pēc iespējas sev vēlamā virzienā, padomju režīms bieži nonāk konfliktā ar māksliniekiem. Praksē tiek paciesta novirzīšanās no oficiālajām norādēm, un tieši šis aspekts veido padomju mākslas visinteresantāko daļu. Runa ir par mākslinieku uzdrīkstēšanos par tik, par cik tās konsekvences neapdraud partijas vadošās pozicijas. Piemēram, aizliegta ir jebkāda veida māksla, kas satur pat minimālu režīma polītiskās sistēmas kritiku; tiek paciestas visdažādākās „kiča” tendences, bet ne sulīga erotika, perverso ieskaitot u.t.t. Ieskats, ka māksla ir nevis kultūras blakus produkts, drīzāk tās mērķtiecīgs rezultāts, ir dziļi iesakņojies padomju domāšanas dzīlēs. Tāpēc īsta, programmēta māksla ir mācāma speciālajās mācību iestādēs, kuŗās, diemžēl, sen vairs neieplūst „svaigi talanti no provincēm. Viņu vietas aizņem ‘sagatavoti’ pilsētas inteliģences un mākslinieku bērni” (Māksla 2).

Par speciālajām padomju mākslas pasaules problēmām, kas izriet no mākslinieku saprotamās kūtrības pēc iespējas izvairīties vai vismaz atšķaidīt jaunrades „direktīvas no ārpuses”, tiek daudz runāts, bet bez radikālas situācijas maiņas. Piemēram, partijas pēdējā kongresā vērtējumu  „... saņēma visi padomju mākslas veidi. Kopsummā atzinīgu, taču bez tradicionālās jūsmošanas par kādu gleznu vai izrādi, dziesmu vai kinofilmu. Kongress izteica to neatliekamo prasīgumu, ko no mākslas gaida skatītājs un klausītājs. Partija aicina koncentrēties, pārskatīt, ko sevī slēpj jēdziens ‘pelēcīgums’. Ir pelēcīgas izrādes un izstādes, kinofilmas un koncerti, ir mākslinieki, kas savu poziciju daiļradē izsaka ar pilsonisku atturību, ar parastu atteikšanos ‘ko es tur, gan jau citi...’ Arī virzošās un lemjošās instances reizēm netiek galā ar domstarpībām radošo personību vidū; teātŗa un kino dramaturgi uzskata, ka viņu lugas un scenāriji ir augstākā mākslinieciskā briedumā, bet režisoriem ir pretējas domas; tēlotājas mākslas meistari, nododami izstāžu rīkotājiem savus darbus, pārliecināti, ka radījuši neparasti nozīmīgas vērtības, bet izstāžu rīkotāji tās nesaskata; sabiedrība izsaka pārmetumus mūsdienu architektūras nabadzībai un bezgaumībai, bet architekti aizstāvas, vaininiekos uzrādīdami celtniekus ...” (Māksla 2)

Te vietā atgādināt, ka padomju mākslā konflikts starp izteiktu individuālismu un tā pretstatu − komunistiski programmētu pieeju jaunradei, ir organisks un laikam paliekošs. Protams, līdzīgas situācijas pazīst arī citur. No cita viedokļa par to izsakās jaunais mākslinieks Ģirts Muižnieks: „Zinātnē un technikā notiek lēcieni un sprādzieni cits pēc cita” atliek tikai apbrīnot to pašsaprotamību, ar kādu tiek uzņemta, piemēram, jaunākā vēsts gēnu inženierijā vai kosmosa apgūšanā. Turpretī mākslas laukā mēs turpinām attīstīt tradicijas, kuŗas uzsākuši meistari gadsimtu mijā. Un te neizpratni izraisa pat ne jauna, bet tikai neierastāka parādība.” (Māksla 2)

Lai kaut cik izkristallizētu Latvijas mākslas zīmīgākās parādības, ieskaitot ārzemēs redzētās, tad jāpievērš uzmanība daudzo personālo izstāžu izlasei, jo tieši tur visvairāk jūt spēcīgu individuālo rokrakstu un māksliniecisko izdomas bagātību. Vērojamas interesantas, jauktas lietiskās mākslas skates. Vispārinošā nozīmē patlaban Latvijas mākslā notiek lēna dažādu vizuālo mākslu disciplīnu saplūšana. Tas notiek tekstilmākslā un arī glezniecībā var sastapt „tipisku grafikas” parādīšanos un otrādi. Latvijā nav labu dizaineru trūkuma, taču padomju sistēmas dīvainību dēļ viņu darba rezultāti ir ļoti dažādi. Tieši pārtikas produktu iesaiņojumu apdare ir vāja, bet ir arī izņēmumi, piemēram, slavenās „Laimas” šokolādes izlase „Suvenīrs” pēc latviešu dizaineru zīmējumiem ir izgatavots Somijā!

 


J. Utāns. Pēcpusdiena depo. Eļļa.

I. Iltnere. Kāzas. Eļļa.

Izstāde „Tērps” Ķīpsalas izstāžu zālē ir unikāla parādība tāpēc, ka te speciālistu vietā piedalījušies tēlotāji mākslinieki no dažādiem konceptuāliem viedokļiem: dramatiskā, smalku rokdarbu u.c. Paliek iespaids, ka kaut kur, kaut kas ticis aizsprostots, līdz situācija ir sasniegusi eksplozijas punktu. Šai sakarā trāpīgu vērtējumu ir sniegusi Sandra Kalmīte: „...izstādes programmā ietvertais aicinājums vērsties pret masu modes visuresošu klātbūtni daudziem nav bijis pa spēkam. Viņi paši sapinušies kiča valgos. Un šajā apstāklī nevaram vainot tikai māksliniekus, viņi iet soli priekšā mūsu ikdienai, īstie vainīgie laikam atrodami citos resoros. Tur nepieciešami četri desmiti parakstu, lai kādu tautas patēriņa preci ieviestu ražošanā. Mākslinieki skaudri izjūt šo laikmeta stila un mūsu ikdienas neatbilstību, tādēļ viņi mēģina ar sev pieejamiem līdzekļiem darīt to, kas citur pasaulē atrisināts rūpnieciski.” (LuM 40)

Bet batikas un dekoratīvo audumu izstāde Mākslinieku namā ir bijusi tik veikli līdzsvarota, „... ka nevienam īpaši acīs neduras ne veiksmes, ne arī neveiksmes.” (LuM 11) Te ir runa par šīs mākslas disciplīnas piekopēju pārlieko mērenību un uzdrošināšanās trūkumu, lai gan izstādē līdzdalību ņēmuši liels skaits visu paaudžu autoru.

Tēlnieku namā jaunā tekstilmāksliniece Inga Skujiņa izstādījusi tikai 10 vērienīgas tekstilijas. Ar jau izveidotu māksliniecisko seju un apveltīta ar labu krāsu izjūtu, viņas darbu tēlainība izaug no formu un faktūru saspēļu nejaušībām. Tas pasarga Skujiņu no pietuvošanās latviešu mītoloģijas tēliem bez forsētas naīvitātes vai populāras romantiskas apbrīnas.

Tekstilmāksliniece Aija Muze Pēteŗa baznīcas telpās debitē ar pirmo personālizstādi, kas izcila ar savu vērienīgumu. Izstādīti arī pasūtinājuma darbi. Tie norāda uz viņas spēju iejusties speciālā vidē, tēlā. Muze virtuozi pārvalda gobelēna un citas aušanas disciplīnas un labi orientējas vēsturiskos stilos.

Tēlnieku namā Ritas Blumbergas tekstiliju skate valdzina ar savu nosvērtību, lai gan tā lāgā neiekļaujas latviešu tekstilmākslas kopainā. Viņa labprāt strādā ar liniem, tos pēc vajadzības tonāli padziļinot, tad ar vilnu, kokvilnu u.c. visdažādākajās šo materiālu attīstības pakāpēs. Un Blumberga panāk savdabīgu rokrakstu.

Tautas fotostudijas „Rīga” zālēs eksponēts fotografu J. Kanāķa un V. Sinkas darbu klāsts. Sinkas mākslinieciskais rokraksts veidojas mērķtiecīgi, grafiski. Izcilas ir viņa rupjā grauda portretu studijas, dažādu noskaņu tvērumi. Kanāķis mazāk izmanto techniskās iespējas, dodot priekšroku saturam, piemēram, humora dzirkstīm. Te slēpjas viņa atjautība un spēks. Abi fotografi izmanto fotomontāžu.

Astrīdes Gagaines-Siltumas ādas mākslas darbu ekspozicija, Zinību namā, pretendē uz monumentālitāti. Māksliniece pilnīgi orientējas dažādajās ādas apdares technikās un materiālu īpatnībās, vienalga vai darīšana ar praktisku vai dekoratīvu priekšmetu. Viņai arī laba formas un krāsu izjūta.

 


A. Priedīte. Senču laiva. Jaukta technika.

Ķīpsalas izstāžu zālē Latvītes Mednieces keramikas personālizstādē eksponēta viņas pēdējo gadu veikuma izlase. Māksliniece konsekventi strādā sīkplastikā. Tieši figūrālā sīkplastika ir viņas temperamentam vispiemērotākā, kā tas redzams no groteskajām, komiskajām un pat traģiskajām koncepcijām. Medniece saprot sīkplastikas specifiku un labi izjūt materiālu. Viņas kompozicijas ir virtuozi veidotas, emociju pielādētas un vienmēr pārliecinošas.

Keramiķe Elza Zariņa savā personālizstādē Gustava Šķiltera memoriālajā mūzejā sintezē tautas keramikas meistaru meklējumus labā nozīmē. Uz šādas bazes un ar uzsvaru uz funkcionālo Zariņa droši veido personīgo stilu.

Izstāžu zālē „Latvija” vienlaikus dalās republikas 12. stājgrafikas ar 5. republikas miniatūrgrafiku izstādi. Te labi redzams latviešu grafiķu plašais, panorāmiskais pasaules skatījums, ko iekrāso romantizētas vai reālistiskas ievijas ar nodevām no klasiskās pagātnes, Rietumeiropas strāvojumiem, pat Tālo Austrumu ieskaņām. Pavīd arī laikmetīgas technoloģijas klišejas. Taču 7. Tallinas grafikas triennālē latviešu ekspozicijas izvēle ir radījusi citādāku un, jādomā, negribētu kopējo efektu. Proti, „Latviešu ekspozicija atstāj vispretrunīgāko, nestabilu, gadījuma rakstura iespaidu. Vēl vairāk − latviešu kultūras apziņa šķiet chaotiska. Tai nav kur iesakņoties. Tādā pašā stāvoklī ir arī formveides tradicija. Jaunie latviešu mākslinieki cenšas ieslēgties mūsdienu mākslas tradiciju noliedzošā kontekstā.” (LuM 43)

Tikai ar 10 darbiem granītā Tēlnieku namā pārstāvēts Ojārs Brežģis, no kuŗiem divi ir portreti. Brežģis pilnīgi izprot formas plastiku, kas viņa rokās iegūst sasprindzinātu intensitāti ar pretenzijām uz monumentālitāti. Brežģis ir viens no nedaudzajiem latviešu tēlniecības savdabniekiem.

Tēlnieku namā Laimonis Blumbergs eksponējis akmens skulptūras, gan raupji veidotas, gan gludinātas. Viņu fascinē viena vai vairāku cilvēku figūras dažādās kustību situācijās. Tās pārsteidz ar savu nianšu bagātību, vienmēr atsedzot kādu jaunu un negaidītu aspektu.

Valsts Mākslas akadēmijā atvērta interesanta šīs mācību iestādes mācībspēka tēlnieka Dzintara Lemchena personālizstāde. Konceptuāli viņš jāpieskaita pie abstraktās mākslas pārstāvjiem, kas nepiemērotās telpās un apgaismojumā tomēr spēj parādīt laba dizaina un laikmetīgas tēlniecības sintēzi interjera kontekstā. Lemchens operē ar lielu un mazu apmēru formām, kas domātas tiražēšanai. Nereti viņa idejas ir bazētas uz novērojumiem dabas studijās, uzsveŗot neierastākus, vizuāli pievilcīgus risinājumus.

Vienam no latviešu tēlniecības avangarda pārstāvjiem, savdabīgajam tēlniekam Jurim Zichmanim, Tēlnieku namā iekārtotā personālizstāde parāda pēdējo gadu veikumu. Viņam sevišķi interesē primitīvā un naīvā māksla un tās pārdzīvojuma tiešums. Tieši pēdējais moments Zichmanim ļoti svarīgs, ko viņš veikli savij ar nostalģiskām ieskaņām, teiksmainību. Eksponētās skulptūras darinātas kokā un granītā.


B. Bērziņš. Pie upes. Akvarelis.

Neparasta parādība latviešu tēlniecības tematikā ir Teklas Degsnes pirmā personālizstāde Zinību nama telpās. Jaunā māksliniece strādā šamotā, veidodama neliela apmēra dzīvnieku figūras. Taču viņas intereses centrējas ap dzīvnieku kustību graciozitāti un visādām emociju izpausmēm, ko viņa panāk ar plastiskiem līdzekļiem droši un pārliecinoši.

Ar elegantu personālizstādi Architektu namā zināmu dzīvību ienes pazīstamais akvareļglezniecības meistars Kurts Fridrichsons. Šīs disciplīnas specifika ir kā radīta viņa mākslinieciskajam temperamentam. Vienmēr spoži saskanīgā kolorītā un atjautīgā zīmējumā Fridrichsons veikli iemieso savas bagātās fantāzijas iztēles vizuāli sakarīgos, konkrētos veidolos. Pa reizei šais koncepcijās iemirdzas patālas sirreālisma ieskaņas.

Tradicionālās glezniecības skolas pārstāvis labā nozīmē, Bruno Celmiņš, rāda nelielu ekspoziciju Doles salas mūzejā. Relatīvi maz pazīstamais mākslinieks rāda solidi konstruētas, koloristiski interesantas ainavas un virkni portretu. Celmiņš ir pelnījis daudz plašāku ievērību.

Mākslas mūzejā eksponētajās Birutas Baumanes gleznās mājo pārsteidzoši pretstati − vīrišķīgais skarbums un sievišķīga juteklība; robustais un primitīvais mijas ar klasisku eleganci. Baumane ir pazīstama kā monumentāliste un portretu gleznotāja. Te māksliniece nemēdz sēdētājam glaimot vai liekuļot, viņa cenšas drīzāk atsegt kādu dziļāku vaibstu, skatījumu. Sulīgās krāsās ieturētie sievietes kailfigūras gleznojumi pulsēt pulsē veselīgu kuplumu un īsti zemniecisku vitalitāti.


Gleznotāja Aija Zariņa.

Ja pēckaŗa gados Latvijas mākslas dzīve, atskaitot pāris nelielus satricinājumus, ritēja samērā gludi, tad šogad tās ainavā ir ienākušas potenciāli radikālas pārmaiņas. Ir radusies černobiļiskam izvirdumam līdzīga situācija, kuŗas autore ir jaunā un spējīgā gleznotāja Aija Zariņa. Viņas personālizstāde Mākslinieku namā ir sacēlusi padomju sabiedrībā vēl neredzētu vētru ar sirdīgām debatēm par un pret to, kuŗas joprojām negrib beigties. Un tā ir pozitīva parādība.

Ar ko tad Aija Zariņa ir tik pēkšņi nonākusi latviešu mākslas uzmanības centrā? Pašos pamatos te darīšana ar efektīvu sacelšanos „pret akadēmiskām doktrīnām.” (LuM 19) Padomju kontekstā tā ir tiešām nedzirdēta uzdrīkstēšanās. Būtiski viņa paliek uzticīga figūrālās un narrātīvās mākslas metodēm, neatdarinot dabas formas. Visam Zariņa uzliek savu stilizācijas zīmogu, radniecisku naīvai mākslai. Viņai ir nemaldīga dizainiskā izjūta un laba krāsu mijiedarbes izpratne, kas gan neietilpst viņas arsenālā. Dažos vārdos tā būtu Zariņas vizuālās valodas esence, bet tās saturs, mērķis − enerģiska pastāvošās mākslas bauslības galdiņu sadauzīšana. Izraisītā kontroversija ir saprotama.

Talantīgā Zariņa uzbrūk − rada tipiski sievišķīgā garā: šķietami neorganizēti, irracionāli, juceklīgi. Būdama brīva no aizspriedumiem, viņa nesaudzīgi ironizē, reizēm smīdina, bet arī aizskaŗ, apvaino ... Taupīts netiek nekas. Organiski izjuzdama formas funkciju, tā bieži tiek kontūrēta. Un kopiespaids ir tiešām varens, svinīgi vienkāršs, efektīvs. Kā teikt, kaislīga mākslas amazone, kas piedzimusi īstajā laikā un vietā.

Gleznotāja Zariņa patlaban ir visvairāk diskutētā parādība Latvijas mākslas dzīvē. Viņas konstruktīvi graujošā pieeja, ne vizuālās specifikas labad, tiek skatīta sievietes acīm. Tas ir interesanti un zīmīgi. Nāk prātā kādreiz Anglijā dzirdētais referāts par tautasdziesmām, kad kritiķis un redaktors Jānis Andrups pamatoja tezi, it kā mūsu kultūras pretestība esot sievietes pasīvās mentalitātes iekrāsota. Te gan jāpiebilst, ka temperamentīgā Zariņa, kas jūtas pārliecināta par savas lietas taisnīgumu, vispirms ir radoša māksliniece ar skaidri iezīmētu misiju. Uz to norāda viņas ārēji mazliet „pop vai komiķu” mākslai līdzīgie darbi un skatītāju reakcija. Tie liek domāt par Kārli Padegu, Borisu Bērziņu, Jāni Anmani un pat krievu tautības disidenti, dzejnieci Irīnu Ratušinskaju ...

Pašreiz Aijas Zariņas lomu latviešu mākslas attīstībā ir daudz par agru vērtēt. To darīs laiks. Bet, ja viņu pārceļ Rietumu kontekstā, tad Zariņas māksla tūlīt pazaudē savu novelitāti un dzeloņa asumu ...

Nobeidzot šīs piezīmes, jāpiemin tautā populārās mākslas dienas. Ar izstādēm un līdzīgām izdarībām aktīvizējas visu rajonu centri, kur, cirkum līdzīgā izpriecu atmosfairā, piedalās mākslinieki un publika. Te var pārmest nopietnības trūkumu, ko aizstāj sabiedriska kopības apziņa. Tomēr Jānis Mitrēvics, kārtējo mākslas dienu komisijas priekšsēdētājs, domā citādāk, paskaidrodams, ka Mākslas dienas ir mākslas demokratizācijas process. Tā īstenošanai ir nepieciešama sabiedrības vēlēšanās, sagatavotība un mākslinieku talants. Kustības attīstība. Stāvēšana uz vietas, gandarījums par padarīto ir provinciālas domāšanas balsti. Mākslinieks ir šī demokratizācijas procesa sastāvdaļa. Pagātne nes sevī kā labo, tā slikto, un tas ir jāapzinās. Jācenšas rast iespēja labajam izlauzties un neīstajam, novecojušam, lētajam nogrimt. Skatītājam ir jāatbrīvojas no aizdomām. Māksla ieiet katrā cilvēkā tik daudz, cik tai atvēlēta vieta. Mākslas dienas − Mākslinieku savienības darbība koncentrētā programmā. Attīstība vairākos virzienos. Jaunu izstāžu formu meklēšanā, jaunu izteiksmes līdzekļu radīšanā. Pilsētas, katra rajona sejas izveidē, ārtelpas organizēšanā. Mākslu sintezes procesā. Rezultātus izkristallizēs laiks. (LuM 151) Šo labi nostabilizēto tradiciju nav pārņēmušas citas republikas. Tas mazliet pārsteidz.

Vēl speciāli atzīmējamas ir nedaudzās Rietumu latviešu mākslinieku skates. Piemēram, Valdis Kupris no ASV bija eksponējis apgleznotas fotografijas TFS salonā „Rīga”, saņemot pieklājīgas, bet atturīgas atsauksmes. Principā kultūras apmaiņa ir apsveicama, taču jājautā, vai šādu un līdzīgu maz rosinošu darbu parādīšanās no ārzemēm, kas režīmam pieņemami, drīzāk nekalpo konservatīvās vakardienas lāpīšanai nekā jaunām idejām. Taisnība, padomju režīms jau vienmēr atgādina, ka „... pats galvenais, par ko mūsu dienās jādomā ikvienam māksliniekam − tā ir miera un kaŗa tema. Te nepieciešams padziļināts skatījums, polītiski saasināta pieeja.” (LuM 50) Žēl, jo augošā Latvijas māksla no „miermīlīga” rakstura izstādēm iegūst gaužām maz.
 


A. Zariņa. Karmena. Eļļa.

A. Zariņa. Kāda kareivja stāsts. Eļļa.

 

Jaunā Gaita