Jaunā Gaita Nr. 16, 1958. g. jūlijā, augustā

 

 

Guno   PAMOŠANĀS   Vasarsvētkos Jenčēpingā 1958.

Maigām kājām staigā pele − maldīdamās raibos pēļos, kad − ķerts spoža saules stara − apkārt veļos uz otra − zila − sāna.   Kāds viņā stūrī par Anniņu miegā runā: To pirmoreiz viņš redzējis vakar pie Rātsnama veca; uz Lambreto aizvedis mājās − un šķīries.   Teic mākslinieks svainim (tā miegaina lauva pie Timbuktu rūc): „Laiks svētajiem vārdiem. Celies!” − − − „Netrako! Tas Kungs var pagaidīt!”   Kā pamests bēglis pilns visa pasaules posta: Imanta nevaid miris pēc vienas nakts uz pelēka maisa aiz pudeļu aizkara (vējā alus un ābolu sulas).   Kur palika visi ābeļziedi − meitenes baltos un rožainos tērpos? Visas aizrāva sev līdz, gar stūŗiem kā viesulis drāzdamās, Ugunsaste no Rietumu Krasta: No rītiņa celdamās Tik teica: Labrīt!   Dzelteni, zili un mēļi zvani zvana:   Rīts, rīts! Mostieties, jūs − kas vēl guļat!

Antons A. Acuraugs I   SIEVIETE

Variācijas par Friča Bārdas temu, Fricim Bārdām pazemīgi piedošanu lūdzot   Sieviete − tu esi trausla puķe, Kuŗa ātri plaukst un nozied: Pirms vēl pavasaris gaŗām − Galvā nokaltušu ziedlapiņu mice.   Sieviete − tu skaistākā starp puķēm: Tavi ziedputekšņi vējā bārstās, Saulē vīstot tvīku vilni met Pūderis un pudeļsmaržas.   Sieviete − tu esi maija vakars, Gaisīga kā vakarvēja vēsma, Kuŗa pļāpā apšu lapās Vecās, apnicīgās gaisa pļāpas.   Sieviete − tu esi gluda čūska, Varbūt − zutis zirņus zogot; Veikli izslīdi no kaislām zvejniekrokām, Kuŗas tevi kulturāli kūpinātu tīko.   Sieviete tu − svešs un blāzmains putnis, Sieviete tu − papagailis ...

 

IESPIEDKĻŪDU VELNIŅA KAKTS   Šis korrektors strādā kā piktnieks; Ko varu es nabaga sliktnieks? Es tikai pūšu un vaidu Un elles valstību gaidu, Kad piktnieks kļūs vellēna biktnieks.

 

 

 

 

 

 

 

 

KĀZAS (B)

Vairākās pētījumu nodaļās apcerēju puišu-meitu attiecības, īpaši līgavas meklēšanu. Pēdējais laiks aplūkāt īstās priekškāzu izdarības, t.i. derības un bildināšanu. Kur senlatvietis līgavu meklējis, to jau zinām, bet kā, tas vēl jāpētī.

Senlatvieši, būdami nosvērti cilvēki, visas lietas darījuši labi un pamatīgi. Arī sievas meklēšanu. Nekāda gulēšana līdz pusdienai nav bijusi, ne tad, kad siens pļaujams, ne arī tad, kad meita bildināma.

Gaisma, gaisma, bāleliņi,
Seglojiet kumeliņus!
Īsa diena, gaŗš celiņis,
Nederēta līgaviņa.

Te brītiņu jāapstājas. Kad VII nodaļā, zirgu slavēdams, nosaucu automašīnu par nožēlojamu technikas regresu, saņēmu vairākus tūkstošus vēstuļu. Lai saprastu, kā pusē šīs vēstules bija, mīļie lasītāji, izdarait vienkāršu, mazu eksperimentiņu: saskaitait, cik ir tādu cilvēku jūsu paziņu vidū, kam ir automašīnas, un cik tādu, kam ir zirgi. Tā, skaidrs? Varam turpināt.

Šoreiz, demokratijas labad, jāsaka šis tas par labu automobīlim: līdz gaismai bija jāgaida tāpēc, ka zirgiem nebija iebūvētas ne 12, ne 6, ne citādu voltu elektriskās sistēmas.

Tūliņ pie kumeļa jūgšanas sastopamies ar zīli, (skat. pētījumu I nodalu), kas, acīmredzot, bijusi nevien kaŗa, bet arī romantisku vēstuļu pārnēsātāja. Rosīgi meklēju dainas, kas liecinātu, ka zīles pārnēsājušas arī rēķinus un reklāmas. Tad analoģija ar pastniekiem būtu pilnīga.

    Skaisti man zīle dzied,
    Kumeliņu seglojot.

Nav bijis pieņemts pašā meitu sētā tā bez kāda iemesla (meitu noraudzīšana nav bijis iemesls) gāzties iekšā. Tāpēc lietotas visādas nejaukas viltības:

    Šķelmīts mans kumeliņš,

    Ietek meitu ciemiņā.

    Kumeliņa vainu saku,

    Mana paša gribēšana.

Kā jau minēju, šais laikos zirgu maz. Varētu jau nu tādai meitu sētai piebraukt mašīnā un teikt, ka karburētors samaitājies, vai. Bet, savādā kārtā, šis lieliskais veids maz lietots. Turpretim izplatīta ir kādas mantas, (piem., kofera vai taml.) iedabūšana izredzētās mājās, lai tad puisis varētu iet itkā savu mantu atprasīt. Nezinu, kāpēc cilvēki izvēlas grūtas lietas, ja kumeliņš bija tik labs!

Protams, meitas savu sētu un savu skaistumu zināmās reizēs turējušas vareni uzpostus; dažas meitas pat pārspīlējušas:

    Dzirās tautas agri jāt,

    Dzirās mani bas’ atrast;

    Es bij’ gudra, es apāvu,
    Savas kājas vakarā.

Vai:

Rozēm kaisu istabiņu,

Tautu dēlu gaidīdama.

Kad nu tautu dēls klāt, ierašanās ir varens notikums:

Danco mans kumeliņš,

Margo mans augumiņš;

Nāc ārā tautu meita,

Tevi jāju raudzīties.

Ļoti jāšaubās, vai sērs Galahads cēlāk piejāja pie pūķa pils, to uz cīņu izaicinot.

Pirms jebkādas runāšanas tautu dēlam bijis jānoskata, vai viņa kumeļu baros vai ne; ja ne − tad jāgriež apkārt un jājāj mājās. Šī paraža galīgi izzudusi, jo citādi jau katrā vietā, kur dzīvo meitas precību gados, būtu jātur benzīna pumpis.

Meitu bildināt senlatvieši varējuši vai nu tieši, vai caur tēvu un māti. Par tiešu bildināšanu senlatvieši izteikušies apbrīnojami poētiski un filozofiski:

Kas var liegt vējiņam

Rožu krūmu vēdināt,

Kas var liegt puisēnam

Daiļu meitu bildināt.

Taču, kā katrā sabiedrībā, arī senlatviešiem nav trūcis robustāku tipu, kas ar poēziju nav daudz krāmējušies, bet rīkojušies tieši un noteikti tā:

Labvakar, daiļa meita,

Sniedz rociņu, dod mutīti,

Sniedz rociņu, dod mutīti,

Būsi mana līgaviņa.

Šie paši robustie tipi, acīmredzot, gribējuši tikpat tiešu un noteiktu atbildi; proti:

Saki īsti, tautu meita,

Būsi mana, vai nebūsi,

Lai es savu kumeliņu,

Tev’s dēļ velti nesvīdinu.

Jāatzīst, ka tādā tempā var vienā pašā pavaļīgākā dienā nobildināt milzumu meitu. Tāpēc skaidrs, ka nevis Henrijs Fords, bet šādi senlatvieši izgudrojuši t.s. lentes sistēmu. Ja senlatvietēm šī sistēma būtu patikusi, tad industriālā revolūcija būtu notikusi 1000 gadus agrāk un turklāt daudz prātīgākā zemē, kā tā patiesībā notika. Bet pasaulei bija vien jāiet cauri Marksa un Engelsa posmam, jo senlatvietēm tik mechanizētas lietas nepatika:                                                     

Gribēj’ mani tautu dēls

Kā redzējis, tā dabūt;

Es nebiju putna bērns,

No zariņa paņemams.

Tā atraidīts tautu dēls nav īsti priecīgs:

Situ pliķi pret zābaku,

Lecu zirgam mugurā;

Jāju cauru dien’ un nakti,

Atpakaļ neskatos.

Visbiežāk, senlatvietis protams, griezies pie tēva un mātes:

Labvakar meitu māte,

Man rociņas nosalušas,

Mana cimdu adītāja

Sēd tavā istabā.

Ja nu meitu māte pagadījusies tāda neaptēsta, precinieks izteicies skaidrāk:

Labvakar, meitu māte,

Kuŗu meitu manīm dosi?

Ja vēl tad kautkādu iemeslu dēļ, lieta nav nokārtojusies, palīgā ņemts senlatvieša apbrīnojami versatīlais kumeliņš:

Labvakar, meitu tevis,

Mītosim kumeliņu:

Tev bij bēris, man spangainis,

Tev jāliek piedevām.

Es gan zinu, tev nav naudas,

Liec meitiņu piedevām.

Tikai tad, kad visi citi veidi bijuši izmēģināti, tautas ķērušās pie zagšanas, kā tas klāstīts vienā no samērā retajām daktila pantmērā rakstītajām dainām:

Lūdzam māmiņu,

Lai deva meitu,

Ja māte nedeva,

Lūgsim tēvu,

Ja tēvs nedeva,

Lūgsim brāli,

Ja brālis nedeva,

Lūgsim māsu,

Ja māsa nedeva,

Zagsim zagšus!

Tad nu izdodas tā, kā tam bāleliņam pētījumu VII nodaļā:

Bāliņ, tavas dzirnaviņas,

Liela ceļa maliņā.

Vakar tautas lielījās

Nozagt vienu malējiņu.

Pavisam rets gājiens ir tas, ka meita pati bēgusi tautās. Dziesmu par to ir maz; šķiet, ka senlatviešiem bijis neērti runāt par tādām lietām:

Nerāji, māmiņa,

Vakarā meitas,

No rīta celdamās,

Nerāsi vairs.

Bet, kā bijis, ja meita ar visu ģimeni bildinājumu pieņēmusi? Šo notikumu senlatvieši atkal apraksta varen daiļi:

Redz, kur jauns ozoliņš

Ar Ieviņu savijies;

Redz, kur jauna mūs’ māsiņa

Ar tautieti saderēja.

Jau tos laikos pazīstama bijusi iemaksas došana:

Kas spīdēja, kas vizēja,

Dzirnav’ galda galiņā?

Tautiets meta zelta naudu

Pret to rudzu malējiņu.

Arī meita no savas puses kautko devusi pretī, un tā cēlusies pazīstamā nelaime ar suņu rīdīšanu un māmiņas piemānīšanu.

Citās nodaļās pētīšu kāzu lietas tālāk; gribu gan piebilst, ka ar šo pētījumu cienītie lasītāji zina gana, lai, kā pie rudens, ievērotu šo cienījamo senlatviešu paradumu:

Eita, puiši, raudzīties,

Vai dzeltēja purva bērzi;

Ja dzeltēja purva bērzi,

Laiks meitiņas bildināt.

 

 

Apkārtraksts	Brīvmākslinieks	Caurlaide
Degunkniebis	Elkonis	Fotospiede

 

---

 

 BEZ KOMENTĀRIEM

Sadzīves ainiņas Latvijā

 

 

 

---

 

 

Čīrio, redakcija! Jūsu joki Anglijā nav saprotami. Ja gribat, lai Anglijā jūs lasa, drukājiet Anglijā saprotamus jokus.

RS, Londonā (Anglijā).

 

Red. atbilde: Ilgu laiku vilcinājāmies publicēt sekojošo no Anglijas atsūtīto joku, jo nevarējām to saprast. Bet varbūt Jums tas iespējams: „Kāds latviešu politiķis runāja Haidparkā uz ziepju kastes, un neviens viņā neklausījās.”

 

 

Redaktori! Saskaņā ar Šopenhauera formulēto inkongruences teoriju, kas nosaka, ka smieklīgs ir tas, kuŗā mēs novērojam ne to, ko sagaidām, bet kaut ko citu, kas nav tas, ko esam sākumā gaidījuši, jūsu publicētie humoristiskās satīras piemēri nevar atstāt attiecīgo iespaidu uz nopietno lasītāju. Piemēram, es pats esmu mēģinājis smieties, bet nevaru jūsu jokos atrast to filozofisko pamatojumu, kas man teorētiski dotu vajadzīgo praktisko stimulu inkongruences pamudinājuma rezultātā.

Prof. fil. et phil. Heidelbergā.

 

Red. atbilde: Sniedzam Jums inkongruentu joku, ko mums piesūtīja kāds matemātiķis: „Ja diviem trīsstūriem visas trīs malas kongruentas, tad paši trīsstūri ir inkongruenti.” (Te esot jāsmejas.)

 

 

„Skabargu” redakcijai! Steidzīgi − SVARĪGS LABOJUMS! ! ! Pagājušajā numurā Jūs sakāt, ka ministrs Bērziņa kungs sēžot uz bērza zara. Tas nav tiesa. Uz manis neviens − nesēž.

H. Bērzzars, Ņujorkā.

 

 

Cienījamā Skabargu redakcija! Mūsu biļetens ziņo par ALA-s kongresu Detroitā tā: „Ja kongresa sākumā un otrajā dienā jaunatnes pārstāvja izteicieni un pat it kā draudi par jaunatnes pazušanu sakarsēja kongresa atmosfairu,... tad kongresa beigu daļā tas pats jaunatnes pārstāvis jau runāja pavisam prātīgu valodu.” Kā tas izskaidrojams un kas ir prātīga valoda?

S.D-s, Dienvidkalifornijā (Losandželosā)

 

Red. atbilde: Iedomāsimies šādu piemēru: liela, liela istaba − pilna ļaužu. Visi gul. Jūs ieejat. Klusi uz pirkstgaliem. Sakāt: „Ak, kas par saldu, veselīgu miedziņu!” Un liekaties arī pats uz auss. Tā ir prātīga valoda. Bet ko jums līdzēs tas, ja lūkosim izskaidrot, kāpēc kongresa beigu daļā jaunatnes pārstāvis it kā runājis šādu valodu?

 

 

 

Skabargu vadītāji! Es sūdzos. Es apsūdzu! Dziesmu svētku laikā Ņujorkā piegāju pie Jaunās Gaitas galda, lai paprasītu, kur var pirkt alu. Man atteica, ka Jaunā Gaita maksājot lētāk par alu, lai nopērkot. Pēc kāda laika meklēju kungu istabu, atkal pie tā paša galda. Un atkal man ieteica pirkt Jauno Gaitu. Ziniet − tā jau nevar apieties ar godīgiem cilvēkiem! Kad beidzot sameklēju meklēto vietu, mani nelaida iekšā, pirms nebiju nopircis Jauno Gaitu. Tagad esmu izdevis pus-dolāru. Un par ko?

Jānis Z., Ročesterā.

 

Red. atbilde: Par Jauno Gaitu?

 

 

Redakcijas kungi! Jūs esat sākuši iet visādu viltus izdevēju pēdās, kas izplata padomju propagandu! No nacionālās klinšainības viedokļa slavas dziesmu Ļeņinam publicēšana jūsu 15. numurā ir padošanās ienaidniekam. Kāpēc jūs nelūdzat, lai Amerikas iestādes jūsu lapu slēdz kā komūnistisku?

-ps., Linkolnā.

 

Red. atbilde: Mēģināt jau varētu, bet vai Amerikas iestādes mums ticēs?

 

 

Redakcija! Labu laiku atpakaļ prasīju jums, kad būsit cauri un dibenā. Jūs atbildējāt, ka vajadzīga pacietība un laiks. Laiks pagājis, pacietība galā. Nu, vai būs?

A. P-ns, ziņkārīgs tautietis.

 

Red. atbilde: Dibenā jau esam, bet diemžēl nepietiek ūdens, lai būtu galīgi cauri. Varbūt Jūs piegāztu kādu spaini?

 

 

 

 

---

 

 

 

TRIMDĀ

 

 

Zviedrijā kāds rakstītājs „Latvju Vārdā” paziņojis: „Uzturot tautiskās tradīcijas, kad jo sīki tiek aprakstītas dažādu sarīkojumu organizātoriskipitoreskās detaļas ... varam ar lepnumu sirdī paziņot, ka neesam ne par naga melnumu sliktāki. Gēteborgas pārstāvis ceļā uz Stokholmu kafijas vagonā sēdējis pretim nevienam citam kā vienam karaliskās zviedru armijas ģenerālim.”

Tas ir ievērojams starptautisks notikums, un arī mēs esam lepni uz šo tautieti.

 

 

LATVIJĀ

 

 

Padomju Latvijas dzejnieka Ojāra Vācieša dzejoļu krājumus, tāpat kā jauno autoru žurnālu „Liesma”, izpērkot vienā vakarā. Vai arī Ojārs Vācietis kļuvis dusmīgs? (Skat. „Redaktora pačalu”) Vai apnikuši nebeidzamie slavas dzejoļi Ļeņinam un partijai? Sācis rakstīt arī liriku un tādu, par kuŗu priecātos pat Saliņš, Stumbrs, Jēgens, Mierkalns. Paraugs −

Maija zaļie karogi

Visos bērzos plīvo,

Nemierīgi vēji

Visos ceļos pūš −

Žēl, ka mums tik maz ir palicis ko dzīvot −

Tikai viens mūžs.

(Lzs.)

 

 

Sekojot Maskavas labajiem piemēriem, komūnisti Latvijā atrodas nepārtrauktas trauksmes stāvoklī par skolēnu un jauniešu labklājību. Tuvojoties skolas mācību gada noslēgumam, komūnistiskā prese cildināja (rietumos tādas lietas nepiedzīvot!) skolēnus par to, ka viņi ir

Čakli makulatūras, lūžņu un pelnu vācēji.

Pateicībā par šo čaklumu komūnisti sarīkoja bērniem skaisti karogotus gājienus un ceremonijas.

 

— Mūsu skolas pionieri savākuši 51 tonnu metāla lūžņu, ziņo 36. skolas pionieris Valdis Dārznieks (aplī).

 Šis ir cildens progresīvās audzināšanas paņēmiens. Bērniem bija ātri ieskaidrots −

KAS NESTRĀDĀ, TAM NEBŪS ĒST!

Bet, skolas gadam beidzoties, rūpes par bērniem pieauga augumā. Sākās vasaras brīvlaiks. Kā palīdzēt? Pēc rūpīgas konsultēšanās gan šur, gan tur tika ievēroti ārstu padomi −

Vispusīgi izmantosim vasaru bērnu organisma norūdīšanai

Svarīgs faktors skolēnu pareizas fiziskās attīstības nodrošināšanā ir norūdīšanās,

Tā Maskavā kādā ... un zilas lūpas norāda uz kļūdām vai  ...

 

Ja organisms jānorūda, tad jānorūda! Bet kā to vislabāk panākt? Bija ļoti daudzas iespējas, tāpēc katrai skolēnu grupai, pat katram atsevišķam skolēnam varēja izvēlēt savu. Tā daži −

Skolēni audzēs kolhozam teliņus

Zināms, organismu labi norūda kabačku sēja, tāpēc citiem izvēlēja to:

 

Bieži vien paraudzīties, kā strādā skolēni, atnāk padomju saimniecības agronoms Pūpa. Pašlaik viņš paskaidro, kā pareizāk veikt kabačku sēju.   R. Bērziņa foto

 

Vēl tālāk komūnistu partija noskaidroja, ka norūdīšanu vislabāk panākt būvdarbos:

 

 

(Piezīme tiem elementiem, kas augšējā uzņēmumā saskata kaut ko citu nekā to, kas tur rādīts: uzlūkojiet attēlu par 1. aprīļa joku!)

Gados vecāku jauniešu organisma norūdīšanas problēma komplicētāka. Meitenes nu vēl var iesaistīt celtniecības darbos:

 Daļa jauniešu savu organismu var norūdīt laukos, kur

JAUNIETI!

TEVI GAIDĪT GAIDA KATRS NEAPSĒTAIS TĪRUMS. PALĪDZI SAVAI BRIGĀDEI.

 

Taču vislabāk, kā to atzinusi partija rūpēs par jaunatnes labklājību, norūdīšanos var izdarīt jau apgūstamajās zemēs tālu prom no ierastās vides, kur kāds vēl varētu iedomāties pažēlot un traucēt labos nodomus. Tāpēc

 

Jaunieši,

atkal dosimies ceļā

Arī šogad brauksim uz jaunapgūtajām zemēm

 

 

 

Jūnija otrā nedēļā paziņoja ministru padomes lēmumu −

Sakara ar to, ka 24. jūnijā latvieši, svin savus nacionālos Līgo svētkus, Latvijas PSR Ministru Padome, atbalstot darbaļaužu vēlēšanos, nolēmusi izejamo dienu pārcelt no 22. uz 24. jūniju.

 

Ziņojumā pieminētie darba ļaudis gan teikuši: „Par to, ka drīkst svinēt Jāņus, nu visiem bez izņēmuma jāstrādā svētdienu iepriekš!”, bet ej’ nu klausies cilvēkos, kas neprot novērtēt ministru padomes augstsirdību.

Kas tie bija par Līgo svētkiem! Vismaz Latvijas komūnistiskā prese tādus piedzīvoja pirmo reizi. Bieži vien bija gadījies, ka dienas laikraksta septiņas astotdaļas bija jāziedo Chruščeva runu atreferējumiem vai ar ordeņiem apbalvoto sarakstiem. Nu laikrakstus varēja aizpildīt ar Līgo svētku „problēmām”. Atkal tika saproducēti virs plāna a la mode dzejojumi Ļeņinam Līgo svētku dzejoļi. Piemēram, Alfrēds Damburs „Lit. un Mākslā” (tur, kā jau literatūras un mākslas laikrakstā, ievietots pats labākais) sauca:

Līgo meži, līgo lauks −

mūža laimi sola draugs;

mīļā skūpstu neaizliedz −

papardei mirdz uguns zieds

līgo! līgo!

Partijas Jānis − JĀNIS Sudrabkalns ar „Cīņas” starpniecību aicināja Jāņos „dziļi izjust draudzību ar Maskavu”, aicināja savienot paaudžu paaudzes sakrāto ar „visu brīnišķo un vareno, kas radīts mūsu pašu rokām mūsu laikā mūsu mīļajā, brīvajā Latvijā”. (Piezīme − drošības labad jābrīdina par Sudrabkalna pēdējo rindu: autors vai nu bija iedomājies, ka dzīvo vēl joprojām ap to laiku, kad pats rakstīja ieskaņas vārdus „Grāmatu Drauga” 1939. gadā izdotajiem Plūdoņa kopotiem rakstiem, jeb, starp mums runājot, jau bija sācis svinēt Līgo svētkus kādu nedēliņu agrāk. Taču abi apstākļi viņu attaisnotu − dzejnieks! − ja, teiksim, varas vīriem ienāktu prātā papētīt viņa apgalvojumu.)

Bet Līgo svētki jau sen gaŗām. Un laiks ir nežēlīgs! Taču, ja no visa komūnistu inscenētā nekas cits nepaliktu pāri, mēs domājam, šīs te „kolektrades” līgo dziesmas gan paliks atmiņā un vienmēr kaut ko atgādinās:

Kur, Jānīti, tu līgosi,
Skolu beidzis šovasar?
Rūpnīcā, kolchozā
īsti draugi piebalsos.

Kolchoznieki ziedus vija,
Traktoristus sagaidīja,
 Tēraudzirgiem pretim gāja,
Čaklas rokas godināja.

Šovasar viļņi met
Augstu loku Daugavā.
Ies Jānītis, nāks Jānītis,
Šalkos viļņi turbīnā.

Noriet saule, noriet zvaigznes,
Jānu nakts vidiņā,
Pavadonis atspīdēja
Pašā rīta agrumā.

Ai, Jānīti, dieva dēlis,
Ko tu vedi vezumā?
Es atvedu medaļiņas
Čaklām piena slaucējām.

 

 

---

 

 

 

 

 

---

 

 

Opera 4 cēlienos Anton ach Azzurauck I un Vittorio och Poppulo librets   Sākums JG 11. numurā   Ceturtais cēliens Vadmotīvi:   Hahaha! Ā - ā - ā! Mīīī − au! Grandioso et grave de la modo Vagnerigue at Samsonique Ieskanas drūma uvertīra kontrabasiem, bazūnēm un bungām. Draudīgi ceļas priekškars. Redzama milzīga tiesas zāle Vāgnera stilā, kuŗas sienas šķiet gāžamies uz iekšu. Centrā zāli balsta vai nu milzīgs izkurtējis koka stumbrs vai, ja tas nebūtu iespējams, milzīga doriešu kolonna. Tumsu šķeļ gaismas šautras no augšas, bet arī tad tālākie kakti ir noslēpumaini un krēslaini. No uvertīras izveidojas Volgas strūdzinieku dziesmas motīvs, lēns, baigs, nomācošs; bungas rīb liktenīgā taktī. Uznāk procesija. Pa priekšu divi resni cietumsargi ved savažotu melno kaķi no otra cēliena. Seko tievs Cietumsargs (smīnīgs koloratūrbass), kam seko četri cietēji. Cietēji visi saistīti važām, kas piestiprinātas pie dzelzs apkaklēm. Važu žvadzēšana automātiski atbalsojas orķestrī. Ieskanas triumfanti motīvi trompetei, norādot, ka cietēju gars nav salauzts. Beigās nāk Policists, griezdams divas rundziņas un svilpodams, Miera traucētājs, strimšķinādams vienu ģitāri. Apcietinātie ar sargiem nostājas pie gaŗa apsūdzēto sola, Policists un Miera traucētājs − pie gaŗa liecinieku sola. Bleķa šķīvjiem un bungām plīstot, visi reizē apsēstas. CIETUMSARGS (smīnīgs koloratūrbass) pielec kājās, rāda ar pirkstu uz četriem cietējiem un dzied: koloratūrsmieklus smīnīgam koloratūrbasam   Ha - hahāhaha - hahā - hā! Hi - hihīhihi - hihī - hī! Hu - huhūhuhu - huhū - hū! Ho - hohōhoho - hohō - hō! Hā - hā - hā! POLICISTS (resns varoņtenors):        A - ā - ā! Šai brīdī ieskanas vientuļa trompete. No tāluma sauc varena saucēja balss: Piecelties tiesa! Nāk tiesneša miesa! Visi pieceļas. Atkal atskan trompete. Tad absolūts klusums. Baigi čīkst lielās durvis aiz tiesneša katedras. Durvis veŗas. Orķestris pāriet uz spēcīgu, svētsvinīgu „Kur tu teci” motīvu marša tempā, kuŗam atskanot pa durvīm izsoļo sīks tiesnesis. Viņš paķer veserīti un sit pa katedru. Orķestris apklust pustaktī. Atkal no tāluma sauc saucēja balss: Apsēsties zālē, Kad tiesnesis vālē! Vēlreiz plīst bleķa šķīvji un bungu ādas; visi apsēstas kā viens. TIESNESIS (bargs baritons): Rečitatīvs Lieta nummur viens: Kaķis, kas nav balts kā piens! Iztaujāšanas un sprieduma trio Nr. 1 Judicum acceleratum Nr. 1. TIESNESIS: Kāpēc kaķi šurpu trauca, Pie bargas atbildības sauca? MIERA TRAUCĒTĀJS: Viņš naktī stipri kauca Un miera stundu jauca, Viņš citus kaķus sauca Un mūsu ādas mauca. POLICISTS: Plāksteŗi šeit pierāda: Skrāpēta mums ir āda. TIESNESIS: Šis noziegums lai sodīts top! POLICISTS UN M.T.: Lai sodīts top! Lai sodīts top! CIETUMSARGS: Hahohīho! Hahohīho! TIESNESIS: Ir runcim jātop baltam Kā ledus kaķim saltam Un izsūtītam taigā, Kur ziemļpeles staigā. Pa sniegu un pa glečeri, Lai viņam paiet večeri. Skanot Volgas strūdzinieku tēmai kontrabasos, abi resnie cietumsargi izved kaķi no zāles. TIESNESIS: Rečitatīvs Lieta nummur divi: Zeļļi, kas nav divi. Iztaujāšanas un sprieduma trio Nr. 2 Judicum acceleratum Nr. 2 TIESNESIS: Kādēļ šos šeit kopā trauca, Pie bargas atbildības sauca? POLICISTS: Ar sešdesmit tie brauca, Tiem riepas dikti kauca; No manis projām šmauca Un savas pēdas jauca. MIERA TRAUCĒTĀJS: Alus smaka visiem klāt, Nevar taisni nostaigāt! TIESNESIS: Šis noziegums lai sodīts top! POLICISTS UN M.T.: Lai sodīts top! Lai sodīts top! CIETUMSARGS:       Hahohīho!       Hahohīho! PIRMAIS CIETĒJS:           Bet − − CIETUMSARGS:               He! OTRS CIETĒJS:               Ak! − − CIETUMSARGS:               Ha! TREŠAIS CIETĒJS:       * Kamph? CIETUMSARGS:               Hamph! Tiesnesis sit ar veserīti pa katedru. Klusums. TIESNESIS:       Šie zeļļi restojami, Pa šķirbu barojami;       Uz divi gadiem būrī       Tie jāpārdomā sūri:       Pie ūdena un rupuča,       Ne vairs pie meitu viduča. Tiesnesis uzsit ar veserīti pa katedru un, trompetēm spēlējot „Projām jāiet” tēmu, atstāj zāli. Skanot Volgas strūdzinieku tēmai bazūnēs, Cietumsargs izved visus četrus cietējus no zāles. Tie, pārvarot likteni, dzied: Triumfa āriju Glorioso spirito toreadorissimo Iekšā mēs esam, Ārā − netiekam: Stipriem vaj’g būt, Uzvaru gūt! Ja dzelžu važas cieši saslēdz mūs: Sirdis vienotas būs! Kad važas sarausies, Kad sarausies Tad raus, Tad graus, Un bļaus! POLICISTS: Rečitatīvs Pelnīto sodu nelieši guva, Divgadu tumsa pār viņiem gruva. Es esmu pilsētas lielkārtībnieks Un gūstīt neliešus vienmēr man prieks! Fififi - fī - fifīfifi - fī! MIERA TRAUCĒTĀJS: Ai ģitāre, dziedi riebības slavu, Varenos toņos uzvaru savu: Mēs nešķirti abi pasaulē iesim, Pa pasaules lielceļiem mīlīgi diesim. Fififi - fī - fifīfifi - fī! ABI: At - rie - bī - ba! Rie - bī - ba! Bī - ba! Bī - ba! Ba! Ba! Ba! CIETUMSARGS (ienākot): Ha! Ha! Ha! POLICISTS (fff): A - ā - ā! Ģitāres pavadījumā policists uzsāk kaislīgu, triumfantu Atriebības vēderdeju resnam varoņtenoram. A la modo de la Salomē et la Carmenē. Šajā dejā abas rundziņas tiek izmantotas kastaņetēm līdzīgu efektu sasniegšanai. Temps pieaug, pašās beigās pārspējot ātrāko, ko metronoms spējīgs reģistrēt. Policists pavada deju primitīviem saucieniem: Ba - ba - ba! Ā - ā - ā! Cietumsargs žvadzina roku dzelžus, dziedot Mefistofeliskā balsī: Ha - ha - ha! Hā - hā - hā! Policistam beidzot savu deju, cietumsargs uzsāk Konspirācijas āriju Diabolique et Mephistophelique. Ai draugi, šito lielo prieku Es − hahā! − Vēl gribu lielināt par nieku. Ai draugi, bumbas smaga svina Tur − hahā! − Pie kājām viņiem piekarina. Ai draugi, nesot kaudzes bleķa, Šiem − hahā! − Ap vidu nepaliks daudz speķa. Ai draugi, divu gadu laikā Es − hahā! − Šos pārvērtīšu baigā vaigā. Ai draugi, mūžu mūžos šamās Šos − hahā! −− Par rieboņiem un spokiem lamās. Policists ar cietumsargu sadodas rokās, dejojot Policistu deju Anticum Tūdaliņ, tāgadiņ Policisti danco: Cits ar nūjām, Cits ar kūjām, Cits ar smagām bumbām. Pēkšņi mūzika pārtrūkst. Uzskrien trīs meitenes un sekretāre. Viņas izskatās pa pusei kā valkīres, pa pusei kā harpijas. Viņas vieglā lokā apņem visus trīs svinētājus, draudīgi dziedot Fūriju dziesmu Furioso Mēs esam fūrijas No likteņžūrijas: Jums klāsies slikti, Ai − dikti, dikti Jums klāsies slikti! Mēs esam fūrijas No likteņžūrijas: Jums klāsies ļauni, Ai − fauni, klauni, Jums klāsies ļauni! POLICISTS: Rečitatīvs Kas tā par baigu priekšnojautu? MIERA TRAUCĒTĀJS: It kā prieku sirdī kautu! CIETUMSARGS: It kā nāves brīdis klātu Sirdsapziņu kutinātu! VISI: Ai - ai - ai! Vai - vai - vai! FŪRIJAS: Mēs esam fūrijas No likteņžūrijas: Lai bumba − smagā Ai! − zāli dragā, Lai bumba smagā! Uznāk cietēji, pie kājām pievažotās svina bumbas stiepdami. CIETĒJI: Rečitatīvs Četr’ vīri bumbas stiepa Un drūmi, drūmi čiepa! Uzvaras dziesma Simsonozo Tirannu vara, Tā nebūs gaŗa; Stipriem vaj’g būt, Uzvaru gūt! Viņi metas vai nu pie izkurtējušā koka stumbra vai pie doriešu kolonnas (kas nu atrodas zāles vidū) un triec svina bumbas pret to. Meiteņu un cietēju koris triumfā sauc: Tirannu vara Tā nebij gaŗa: Gāžas un grūst, Gāžas un grūst! * Grrrrrrrrrrrrrrrrr! (indoeiropejiski!) Orķestris pieaug spēkā un skaļumā, ar draudīgiem krakšķiem pareģojot telpas grūšanu. Kad kolonna sašķīdusi, orķestris apklust. Nekas nenotiek. Tad orķestris pieliek visus spēkus, spēlējot pārdesmit decibelu skaļumā. Zāle grīļojas, no visu mutēm skan skaļš Aāāāāāāāāāāā - ūūūūūūūūū! Pūšamie instrumenti izpūš ķieģeļu un kaļķu miglu, kas uz brīdi aizsedz skatuvi, kur pa to laiku zāle iegrūst, aprokot visu zem sevis. No tāluma vienīgi skan atbalss: Mī - āāāāāāā - ūūūūūū! Stīgām palīdzot izkliedēt putekļus, kļūst redzama liela gruvešu kaudze, uz tās melns savažots kaķis baltām svītrām, kas dzied: Mīīīīī - āāāā - ūūūūūū! Mīīīīī - āāāā - ūūūūūū! Mīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīī! Aāāāāāāāāāāāāāāāāāāāā! Uūūūūūūūūūūūūūūūūūūūū! Pie pēdējā „ū!” kaķis sarauj važas un, orķestrim spēlējot strauju tušu, krīt   priekškars   Piezīme: Ja aktieŗi zem gruvešu kaudzes palikuši dzīvi, var pacelt priekškaru vēlreiz, lai ļautu viņiem pateikties par aplausiem, kuri nav vēl sākušies.