Jaunā Gaita Nr. 16, 1958. g. jūlijā, augustā

 

 

VISU LAIKU CILVĒKS − SV. TOMASS AKVINIETIS

Sv. Akvinas Tomasam bija 40 gadu, kad piedzima Dante (1265. g.). Sagadīšanās − vai nē, bet ja runā par viduslaikiem, nav iespējams paiet gaŗām šiem diviem pīlāriem, uz kuriem balstās kristiānisma celtnes būtiskākās daļas. Dantes Komēdijas uzbūvi jau salīdzina ar katedrāli − šo viduslaiku gara precīzāko izpaudumu. Tomass arī ir uzcēlis katedrāli − filozofijas laukā un, ja tajā varbūt ir grūtāk ieiet nekā Dantes svētnīcā, tad tas ir tikai laikmetīgs simptoms. Šodienas cilvēkam, pēc Andrč Malro sprieduma, baznīcas vietu aizstāj mākslas mūzeji; neviens jau nebrauc pāri okeānam svētceļojumā uz Strasburgas katedrāli: fotoaparāts gādā par to, lai ari katedrāle kā uz burvja mājienu pārvērstos mūzejā. (Jāatzīmē, ka komūnisti, dekrētu ceļā izsludinādami baznīcas par mūzejiem vai tamlīdzīgi, šai ziņā ir metodiskāki un atklātāki.)

Bet, neraugoties uz visu, Tomasa katedrāle pastāv. Iet tajā lielāko tiesu gan tikai ordinēti filozofijas un teoloģijas profesori, dažs plašāka vēriena vēsturnieks; apmeklē to palaikam kāds nelaikmetīgs students, kāds, teiksim, antieksistenciālists ... Dantes stāvoklis ir labāks tai ziņā, ka skolās to spiež mācīties; tādējādi vismaz šī florencieša vārdu atceras daudzi.

Ar sv. Akvinas Tomasa vārdu turpretim − kur vispār to zina − bieži saistās kāds gatavs, gandrīz no mutes mutē pārņemts priekšstats, kas neglaimo ne Tomasam, ne viņa laikam. Viņu uzskata par „tumšo viduslaiku” personificējumu, par vienu no galvenajiem scholastiķiem, ar pēdējo vārdu apzīmējot cilvēku, kas skalda matus vai lēš, cik eņģeļu var uzsēdināt uz adatas gala. Blakus minot − matu skaldīšana starp viduslaiku scholastiķiem ir izrādījusies par mazāk bīstamu laika kavēkli nekā šīsdienas zinātnes scholaru piekoptā atomu skaldīšana...

Šādi un tamlīdzīgi uzskati par viduslaikiem bija ērti līdz tam brīdim, kamēr divi planetāri kaŗi nebija iedragājuši mūsu labo sirdsapziņu un kamēr saukties par kristieti likās pietiekoši, lai saglabātu respektu pašu un citu acīs, īsi − kamēr 20. g.s. kristīgā pasaule varēja domāt, ka ar tās kristietību viss ir vislabākā kārtībā, labākā nekā jebkad agrāk cilvēces vēsturē.

Šodien stāvoklis ir stipri mainījies. Ir radusies vajadzība revidēt dažu labu konsakrētu un par svētu turētu uzskatu. Un šīs revīzijas iznākumā arvien dzirdamākas top balsis, kas saka, ka viduslaiki, lūk, tik īsti tumši nemaz neesot bijuši, ja tos salīdzina ar mūsu dienām...; cilvēks esot juties jēdzīgāk savā ādā un viņam bijis lielāks respekts i pret paša ādu, i pret cita; Dievs vēl neesot bijis pataisīts par sabiedriskās kārtības uzraugu un meiteņu internātu sētnieku.

Jā, arī sv. Akvinas Tomasu rehabilitē. Ir radusies vesela jauntomisma kustība, kas interpretē meistara (Baznīcas parašu valodā A. Tomasa tituls ir Doctor Angelicus) doktrīnu, attīstot tālāk viņa būtiskākās domas, atmetot laikmetiski nosacīto. Daži no izcilākajiem mūsdienu domātājiem (Žilsons, Maritēns) nav vairījušies Tomasā sadzirdēt atbalsi pēc-modernā eksistenciālisma pamatpostulējumiem. (Sk. Jacques Maritain; „Existence and the existent”, tāpat nesen no vācu val. pārtulkoto Josef Pieper, „Silence of St. Thomas”.) Tumsonības citadeles sargs no jauna iesoļo mūsu pasaulē. Kas te viņam būtu darāms? Ko gan jaunu viņš var pateikt cilvēkam, kas ceļas un gulstas jaunumu aptaurēts no visām zemes pusēm?

Atbilde, manuprāt, ir vienkārša. Šīsdienas cilvēkā no jauna ir pamodusies prasība pēc autentiskiem absolūtiem lielumiem, pēc īstas metafizikas. Metafizikas un reliģijas izpērtiķojumu šodien, protams, netrūkst, īsti − katrs „isms” atklāti vai paslepus pretendē uz visaptverošu pasaules izskaidrojumu. Bet mums tie lielāko tiesu apnīkst, kolīdz histērija, kas tos pavada, lēnām saplok. Mums sāk apnikt viss, ko pavada histērija, lai cik labi tā domāta, lai cik šķietami nehistēriskos, jūsmas pilnos vārdos to pasniedz. Mums ir apnicis mūsu nemiers. Nemiers, kas, kā izrādās, nekur nav novedis, nekādu pestīšanu nav atklājis, ne pie kāda miera nav nokļuvis. „Svētais nemiers” vairs neliekas svēts, jo galu galā − tā jautājam sev − vai tik tas nav bijis nemiers nemiera dēļ, kaut kas sterīls, tātad, kāda paštīksmināšanās, karnevāla velna noturēšana par nopietnu radījumu. − Ir bijis par daudz skaļuma, patētikas, psīchozes ar atklāsmes pretenzijām. Cilvēks ir ticis izsludināts gan par tīru matēriju, gan par tīru garu, ir ticis nolikts gan planētas centrā, gan drusku nostat no centra, ticis gan lādēts, gan apdziedāts. Vai nu beidzot nepietiktu − tā viņam vedas jautāt − kad viņš konstatē, ka par spīti visiem stumdītajiem mati viņam joprojām aug no galvas ādas uz ārpusi, nevis uz iekšpusi.

Ir tieksme šodien atsvaldzināties būtiskākos, veselīgākos, mierīgākos avotos, skatīt lietas no vairākām pusēm, un neuztraukties par šo faktu. Sv. Akvinieša renesanse nenozīmē neko citu.

Šais rindās ir iespējams izcelt tikai pāris toņus sv. Tomasa mācībā, norādīt tikai uz dažām tomisma klimatiskām raksturībām.

Tomasa docēšanas laikā Parīzes universitātē par oficiālo filozofiju skaitījās augustīnisms, kas starp citu mācīja, ka cilvēks savas atziņas par Dievu un vispār − tīrā gara pasauli iegūst neatkarīgi no jutekliskās (sensitīvās) lietu percepcijas, ka mūsu jutekļu orgāniem, ar kuŗu palīdzību uztveŗam ārpasaules lietas, nav nekādas dalības gara pasaules izziņā. Tomasa tēze turpretim bija, ka jutekliskā lietu uztvere ir nepieciešama kā izejas punkts pat tad, ja atziņas gala mērķis ir dievības kontemplācija. Dieva izziņā, iesaistās viss cilvēks, nevis tikai kāds privileģēts slānis viņā.

Tas izklausās pēc skolmeistariskas ķildas, kas tikai nedaudz nozīmīgāka par parasto matu skaldīšanu. Taču tas, ko Tomass aizstāvēja, jo tālu pārsniedz katedras prestiža jautājumu. Viņa tezes aptverošākā jēga mums kļūst skaidra, kad ieskatām, ko tā īsti implicē. Apgalvot, ka arī „augstāko lietu” atziņā ir nepieciešama visa cilvēka līdzdalība, nenozīmē neko citu, kā noraidīt cilvēka būtnes dalīšanu garā un miesā, pie tam garu uzskatot par „īsto” cilvēku mūsos un miesu − par kaut ko nepilnīgu, par nastu, par gara cietumu. Tomasam cilvēkā nav īstās un neīstās daļas; miesa ir taisni tikpat īsta kā gars, un īstais cilvēks nav ne tikai gars, nedz tikai miesa. Miesa, ķermenis pieder pie cilvēka būtības, īsto cilvēku veido miesas un gara eksistenciālā vienība. − Šai sakarā nav jābrīnās, ka savā „Summa Theologica” − šai teoloģisko abstrakciju un subtilitāšu meistardarbā − Tomass ļoti vienkārši un, liktos, naivi ieteic peldēšanos un gulēšanu kā zāles pret dvēseles melancholiju.

Eksistenciālisma filozofi no Kirkegōra līdz Sartram un Marselam vismaz vienā ziņā ir ieņēmuši saskanīgu nostāju. Kirkegōrs savā laikā sacēlās pret Hēgeli ne tik daudz tāpēc, ka pēdējais pārstāvēja šādu vai tādu pasaules uzskatu, bet gan taisni pret Hēgeļa pretenziju − kaut ko tādu kā pasaules uzskatu spēt izveidot; pret pretenziju − iekapselēt pasauli (t.i. visu esošo) racionālā domu sistēmā, kas izskatās kā stalta pils, bet kuŗas cēlājs dzīvo tai blakus nožēlojamā būdā. Šī pils, proti, nav cilvēkam apdzīvojama, jo tā ir neīsta, mākslīga; sistēmas ir nedzīvas konstrukcijas, kuŗās prāts varbūt radis sev apmierinājumu, taču ne jau pats īstais cilvēks − cilvēks, kas nesastāv tikai no prāta, un kā bezdibeņi prātam allaž paliks terra incognita. Hēgels neatstāja vietas ticībai; evaņģēliju viņš akceptēja vienīgi tik tālu, cik tālu tas nerunāja pretim skaidrā prāta secinājumiem.

Kopš Kirkegōra ofensīvas modernie domātāji vairs neuzticas sistēmas garam: iespējama tikai fragmentāra skaidrība par dzīves un iras jēgu. Tikai atsevišķus esošā sektorus var izgaismot ar prāta palīdzību, pārējais jāatstāj reliģijas ziņā. Cilvēks ir mūžīgs ceļinieks (Marsela „homo viator”), nepārtrauktā ceļā uz patiesību, bet nekad − patiesības īpašnieki. Kristīgais eksistenciālists no savas puses teiks, ka kristietis ir vienmēr ceļā uz kristietību, un ka tas, kas iedrošinās teikt, ka viņš atrodas bezgala tālu no kristietības. Par kristieti var tikai kļūt, nekad − būt.

Sv. Akvinas Tomass savus uzskatus nav prezentējis tik dramatiskā stilā, kā to dara tagadnes eksistences filozofi. Bet viņš nav pateicis mazāk; tikai − mierīgāk, skaidrāk, sistemātiskāk.

Bet, neraugoties uz to, vēlākos laikos un pat līdz mūsu dienām Tomasam mēdza pārmest, ka viņa pieeja pasaules mistērijai ir pārāk racionāla, ka Dievu, kas taču ir visu mistēriju mistērija, viņš grasījās „izskaidrot” ar dabiskā saprāta palīdzību, neatstājot vietas ticībai un tādējādi iznīcinot pašu mistēriju.

Tiesa, Tomass, būdams apveltīts ar neparastām analītiķa dāvanām, ar šo mierīgo un skaidro lietu izšķiršanas spēju, kuŗas tik loti trūkst mūsdienu cilvēkam, kas atombumbu jauc kopā ar apokalipses jātniekiem, psīchoanalīzi ar teoloģiju, prāta pacilāšanu ar autentisku reliģiju u. t. jpr., − šis Tomass nebaidījās no loģikas. Viņš izvilka no tās apcirkņiem visus rīkus un rīciņus un izlietoja tos līdz pēdējai iespējai. Bet ne tālāk, nekad, teiksim, līdz neiespēja!. Viņš nemēģināja žonglēt ar loģikas ieročiem, lai panāktu efektīgu, bet lētu iespaidu. Mītiņu atmosfēra viņam bija pilnīgi sveša. − Darbā „Summa Theologica” jau no sākta gala Tomass mums deklarē, kā parasti savā skopajā un precīzajā valodā: „Tā kā mēs neesam spējīgi zināt, kas Dievs ir, bet tikai − kas Viņš nav, mēs nevaram kontemplēt, kāds Dievs ir, bet vienīgi − kāds Viņš nav.” Citā darbā − „Quaestiones Disputatae” − viņš pasaka to pašu citos vārdos: „Šī ir pēdējā, augstākā zināšana par Dievu: zināt, ka mēs Viņu nezinām.”

Loģika te ir nonākusi pie kādas gaismas, kas izrādās spēcīgāka un starojošāka par pašas loģikas gaismu; īsti, tā ir nonākusi pie visas gaismas avota − avota, kuŗa dēļ arī loģika var saturēt sevī gaismu, izgaismošanas spēju. Bet loģikas gaisma taču dabīgā kārtā var būt tikai par niecīgu, lai apgaismotu to, kas ir jebkuŗas gaismas avots. Par niecīgu, protams. Bet tā ir nepieciešama, lai vispār varētu ieraudzīt, ka ir neiespējami ieskatīties Avota dzīlēs. Mums ir nepieciešams prāts, lai zinātu, ka ar prātu viss nav atrisināms. Ir vajadzīga visasākā dienas skaidrība, lai pamanītu robežu, aiz kuŗas sākas noslēpums. Nikolajs no Kuzas, izskaidrodams sōkratisko „docta ignorantia”, saka: „Vienīgi tad, kad cilvēks nonāk redzes saskarē ar gaismu, viņš noprot, ka saules gaišums pārsniedz viņa redzes spēju.”

Iras (Dieva) būtība pēc Tomasa ir noslēpums un tādēļ cilvēkam neizzināms. Dievs ir mistērija, taču ne nakts un tumsas, bet gan gaismas mistērija. Prāta skatiens neiztur šo pārmērīgo gaismu. Un tikai tāpēc, ka tas neiztur šo gaismu, tas nevar to pilnīgi saprast. Prāts ir ierobežota, Dievs − bezgalīga gaisma.

Bet abi ir gaisma. Tāpēc arī prāts, būdams gaisma, var ierobežotā mērā apjēgt Gaismu, tomēr nekad nevarēdams cerēt izsmelt to pilnīgi. Prātam, paturot vajadzīgo pazemību, nav jānolaiž rokas. Tomass noraida radikālu agnosticismu. Lietas, būdamas Dieva radība, būdamas Augstākā Saprāta radība, satur daļu no Viņa gaismas; tās ir intelliģiblas (saprotamas) kā Dieva, Augstākās Intelliģences radība. Ne vairāk, ne mazāk. Lietas var tikt saprastas, bet tās nevar pašas saprast. Vienīgi cilvēks to var. Cilvēks un Dievs ir divi poli, starp kuŗiem atrodas pasaule. Dievs no vienas puses saprot savu radību (cilvēku ieskaitot) pilnīgi un bez atlikuma; cilvēks no otras puses (būdams tikai radība, bet atškirdamies no lietām ar to, ka ne tikai tas var tikt saprasts, bet arī pats var saprast) var saprast lietas un Dievu, kaut arī tikai nepilnīgi. Cilvēks saprot lietas par tik, par cik tās ir Dieva radījumi; un viņš saprot Dievu par tik, par cik viņš pats ir Dieva kā Logos’a radījums.

Ja mēs saprastu Dievu pilnīgi, mēs būtu līdzīgi Viņam. Čūskas kārdinājuma viltība, liekas, pastāvēja taisni šajā: iestāstīt pirmajam cilvēkam, ka, zinādams labu un ļaunu, viņš būs „sicut Deus”. Bet tā bija tikai viltība. Sörens Kirkegōrs paradīzes čūsku tāpēc sauc par melu tēvu. Pirmais cilvēku pāris tika velnišķīgi piekrāpts. Un no šiem meliem vairākums pārtiek vēl šodien. Vēl šodien cilvēks lolo liktenīgo illūziju, ka viņš ir dievs, kam viss iespējams. Pretēji tautas gudrībai šoreiz jāsaka, ka meliem ir bijušas garas kājas.

Akvinas Tomasa studiju biedri bija viņu iesaukuši par kurlmēmo vērsi − viņa nerunīgās dabas un pakorpulento miesas apmēru dēļ. Mēs varam teikt, ka tiešām ar īsti vērsisku ietiepību, ar apbrīnojamu koncentrēšanos visu savu dzīvi viņš ir
vajājis tikai vienu ienaidnieku − nule pieminēto melu tēvu. Un šai cīniņā Tomass ir bijis ne vien ietiepīgs, bet arī drosmīgs. Biogrāfi stāsta, ka biežajos disputos viņš mēdzis izvēlēties nevis pretinieka vājākos punktus, kā to parasti dara, bet
taisni visdraudošākos; ka, analizēdams tos, viņš ne reti tiem piedevis lielāku pārliecības un paticamības spēku par to, kāds slēpās pretinieka ar
gumentācijā. Šādu luksu var atļauties tikai vīrs, kam personīgas uzvaras vai sakāves perspektīva nenozīmē itin neko; vīrs, kam rūp tikai viena lieta − patiesības uzvara.

R. Mūks

Jaunā Gaita