Jaunā Gaita nr. 159, septembris 1986

 



„Civilizētie cilvēki” Anšlava Eglīša lugā
Leo. Sidnejas latviešu teātŗa uzvedumā. 1983. gadā. Skats no 2. ainas.

Foto: Vilis Motmillers

 

Tālivaldis Ķiķauka

VĒSTULE ANŠLAVAM EGLĪTIM

(Stāsts)

 

Man nebija viegli izdomāt pareizo uzrunas formu, jo ar visu to, ka esam, cik atceros, vismaz trīs reizes tikušies, es labi apzinos, ka šajā saulē uz „Tu” mēs netiksim un ne jau es pēc „Tu” tik briesmīgi snaikos, nedz arī toreiz Kalifornijā, kad Jūs mani vadājāt pa Holivudas studiju „papīra” ielām, beidzot apstājoties pie tās milzu studijas durvīm, kas visnotaļ atgādināja visgarāžiskāko no garāžu garāžām, tūliņ kļuva skaidrs − te ir tā milzu pasaules godība, te ienāk un iziet filmu zvaigznes un mēnestiņi.

Es jau varēju izvēlēties tādu pagalam vieglu paveidu un Jūs vienkārši uzrunāt par „Anšlava kungu”, bet tas izklausās pavisam absurdi un vēl sliktāk ir ar „Eglīša kungu”, jo tad var maldīgi domāt, ka mans uzrunātais ir vai nu dzejnieks Andrejs Eglītis vai vēl kāds cits, kas būtu katastrofālas dabas pārpratums un tālab apzinīgs trimigrantu saimes maldinājums, un tāpēc arī negribēju lietāt „A. Eglīša kungs!”, jo arī te Andrejs varētu paslēpties, un nepietiktu pat vārda rakstību pagarināt uz „An.” − te būtu vajadzīgs „Anš.”, kas atkal neder un droši vien beigās būtu apmierinājies ar „Anšl.”, bet ja jau tik tālu, tad labāk rakstīt pilnu priekšvārdu.

Savā laikā daži valodnieki, kas skauda svešvārdus un ieteica šo to labu, mēģināja ieviest „kungs Eglītis”, kas skanēja jau teju teju patriciski, bet, droši vien sakarā ar mūsu bēgļu braucienu uz Vāczemi, pajuka kā daudzi labi nodomi. Tad nu, kā smejies, Jūs redzat, kālabad esmu izvēlējies samērā īso, pārlieku familiāro, taču vienīgo lietājamo „Mīļo Anšlav!”, kas ir pārdrošība, jo adjektīvu „mīļo” daži uzskatīs kā kādu pielabināšanās mēģinājumu; taču varu apgalvot, ka šo formu lietāju tikai tāpēc, ka citas labākas atrast tiešām nespēju.

Nupat dabūju palabot savu rakstāmmašīnu, kuŗai aizķepējuši „a” un „o” burti, un par Jāni Bieriņu domājot, uz ātru roku izsukāju burtu rindas, jo teikumam ir jānostājas lasītāja priekšā tikpat skaidri un stipri, kāds bija Surģenieku nams grāmatā Līgavu mednieki, kas mani burtiski „izsita ārā” no jebkādas citas literātūras, pat tulkojumus ieskaitot. Mana krustmāte Alīse Jureviča, krusttēva Paula Jureviča laipnā laulātā draudzene, bija čakla grāmatu tulkotāja, galvenokārt no franču valodas, un tā grāmatu trūkuma nebija nemaz, jo jau kādu 13 gadu vecumā man bija krietna bibiliotēka pašam, ieskaitot īstu kartotēkas sistēmu: pats „izņēmu grāmatas” lasīšanai, parakstījos un vēlāk atkal tās „nodevu” atpakaļ savai bibliotēkai, vēlreiz parakstoties.

Ja atmiņa neviļ, starp citu, Jureviča bija tulkojusi Melno Indiju, dažu labu Žila Verna romānu, kuŗu starpā labi atceros Mazo kapteini, pie staba piesietu, gaidot brīdi, kad viņu noslīcinās, taču „burlaku moru virsaitis”, kas jau nedēļām ilgi bija dzēris stipru, alkoholisku dziru, jautāja mazajam kapteinim, vai viņam neesot kāda vēlēšanās. „Jā.” viņš atteica un vēlējās „sasmēķēt” ar virsaiti, savu bendi. Tajā brīdī, kad virsaitis aizdedzināju savu ļuļķi, viņš pats aizdegās, izcēlās jukas, un mazajam kapteinim bija iespēja izbēgt.

Biju jau palapojis dažu labu lubu romānu, ieskaitot Gvīdo Veronas kādu darbu, kas sākās ar teikumu: „Pirmo reizi viņa pārdevās grants bedrē par trim apelsīniem.”

Arī Kuprīna Bedre par prieka namu un tā apmeklētājiem bija itin veikli uzrakstīta, taču netika līdz Līgavu medniekiem. Cik atceros, Līgavu medniekus izlasīju neilgi pēc tam, kad grāmata pirmo reizi parādījās Rīgā, un nedaudz vēlāk pietiku klāt Jūsu pirmajai grāmatai Maestro, kas uzsita gandrīz vēl lielāku vilni. Jūs sapratīsit, kad teikšu, ka mani toreiz vilināja tikai stilistika resp., veids, tas bija pateikts, tas man šķita vienīgais kritērijs un nebija svarīgs pats notikums. Pēc Līgavu medniekiem nekas cits nelikās diezgan labs: mani kaitināja Skalbes emocionālais sentimentālisms, nepatika Jaunsudrabiņa galīgi neslīpētā, laucinieciskā pļāpāšana, un Kaudzīšu Mērnieku laiki bija pilnīgi nelasāmi. Tāpat dažu labu dzejas grāmatu uzšķīris, tikpat ātri to aizškīru, bet bija viens izņēmums: Ēriks Ādamsons alias Ēriks Rīga, kuŗa Sava ceļa gājēju lasīju avīžu turpinājumos ar interesi: taču autors neprata savu stāstu nobeigt: tas kaut kur beigās sagriezās un nespēja vairs saistīt.

Man patika Jāņa Ezeriņa baismīgie stāsti, taču paplukusī, lakoniskā valoda bija neizkopta, tramīga kā trusis. Tad jau labāki bija tulkotie Mopasāna stāsti, it sevišķi „Izbraukums laukos”.

Skolas laikā necietu tādus kā Neikenu, Sudrabu Edžu, Janševski, bet Purapuķes stāstu Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes izlasīju ar mokām.

Varēju lasīt arī Jāņa Sārta Logus par trekno saimniekdēlu, kas negrib iet skolā un māna savu mammu, sacīdams: „Tagad skolas nav, jo tai mūrē jaunus logus.”

Nelasāms man bija arī romānists un drāmatiķis Upītis Andrejs un vēl tagad, kad Velta Toma man iedeva lasīšanai viņa lugas, žāvas vien nāk.

Dzeju toreiz atmetu pavisam, jo redzēju, ka tā tāda spēlēšanās ar vārdiem, rīmēm, alliterācijām, pilna ar „bula laiku” un „tīmekļiem”.

Toreiz jau laikam Latvijā bija tāds „bula laiks”, kad „barkas ar sienu” slija lejup pa Daugavu.

Man jāatzīstas, ka bija vēl viena, mazliet nelegāla literātūra, ko lasīju pa burtnīcām: tie bija „Old Vaverlī” stāstiņi. Bija arī grāmatiņu sērija par diviem latviešu franču ārzemju leģionāriem Arvīdu Vanagu un otru. Atceros kādu epizodu: arābs izšāva lodi, kas drāzās mūsu leģionāram taisni virsū, bet pēdējais veikli pielieca galvu un lode atsitās klintī aiz leģionāra muguras, tad ātri devās atpakaļ kā „rikošete”, ķerot arābu pašu sirdī tā, „ka tas bija uz vietas beigts”.

Mans klases biedrs Uldis Inveiss, jā, tagad tas pats mūsu sabiedriskais darbinieks Milvokos, toreiz kaut kur bija nogrābis Fantomasa piedzīvojumu romānus − kriminālos detektīvu stāstījumus, veselu romānu seriju, ko tad arī lapoju ar interesi. Taču Līgavu mednieki un Maestro bija pagalam vareni iegravēti manā domāšanā un dažu labu rindu atceros vēl šodien.

Ar nolūku esmu nodomājis nepārbaudīt atmiņu, salīdzinot tekstu ar burtkopu, un tādēļ, mīļo Anšlav, ja vīlos, esiet man saudzīgs!

„Publiskā atejas vietā tas bija kritis ar seju uz leju, un žandarmi atrada to”... jo vainīga bija „Melnā loze − tuberkoloze” (Vāravs). Citureiz ar kādu meiteni iepazīstoties, es stādījos priekšā kā „Alfonso ... de Suņiga di Karamba”, gaidīdams, ka meitenes vārds būs „Goi Hjū”. Tāpat man ļoti cēls likās „viņetes” padzejolis Līgavu medniekos, kas pārsteidza ar īsumu: „Atsaroka vēzējies” (Jānis Medenis).

„Sajūt, sajūt mana nāss, kaut kur smaržo ananass”, kas nāca no Olivereto spalvas, jau kļuva par Rīgas vidusskolnieku „izteiku”, tāpat, augsti vērtēju A. Čaka „Krodziņš šitais nav priekš gnīdām”, ko gan nevarētu teikt par Toronto Centra Umurkumuru, un savu „burbuli uzsita” arī Mirdzas Bendrupes „Maestro! Suns pagalam!” un nezinu, vai tam kāds sakars ar to, ka kāds īsts suns reiz laukos Latvijā man iekoda kājā.

Kaut kur atmiņā valstās rindas: „Uz via Apia, man jādzer kapija,” un tad „uz Rivoli, mēs kļuvām frivoli.”

Jā, Anšlav, frivols laikam kļūstu tik daudz Jūs citēdams, taču toreiz, kad biju apmēram 13 vai 14 gadu vecs, Jūs man bijāt tas „zīmju gudrais tulks”, mans Epalts, kuŗa dzīves ziņu tik labi Medniekos pateica vārdi grāmatas beigās: „Pieraugi, ka nenocīnies savu mūžu gar niekiem.” (Epalts Imantam) Kāpēc taisni šis teikums tā iespiedies manā atmiņā? Gluži vienkārši, man tikai tagad nokrita „zvīņas no acīm”. To teikumu Epalts teica Imantam, un, Anšlav, šis Imants esmu es.

Toreiz, lasīdams Līgavu medniekus, īsti nezināju, kas mani grāmatai tā klāt velk, bet šodien, 40 gadu vēlāk, tas skaidrs.

Slavenajā dialogā starp Epaltu un Imantu vēl dažas labas dzīves ziņas. „... zaudēt cienu paša acīs nozīmē beigas” un „Tādēļ cīnies vienmēr tā, lai tu vari sevi cienīt arī tad, ... kad būsi zaudējis. Liec savus mērķus augsti. Ja liktenis tev piešķīris ... iespēju pašam izvēlēties pretinieku, tad gādā, ja tas ir vīrietis, lai ir visstiprākais, ja sieviete, tad visdaiļākā, ja ideja, tad visskaistākā.” Vēl beigās: katra uzvara ir tikai jaunas cīņas sākums...” Un, Anšlav, man visai tīk tas beidzamais teikums, kur Imants saka: „Nu mums abiem iet kā tam mācītājam: klausies manos vārdos, neskaties manos darbos.”

Kad šovakar padomāju par Līgavu medniekiem, man vēl aizvien liekas, ka tā ir interesantākā grāmata latviešu valodā, jo tā īsteni „nelasās”, bet „izsprāgst kā petarde” acu priekšā tik vizuāli ticama, plastiski lokana tā atplaiksnās un ieplandās mūsu domu graudu apcirkņos.

Līgavu medniekiem es redzu parallēli ar Džoisa The Artist as a Young Man. Kas mazajam Stīvenam ir izkurtējusī katoļu sabiedrība Īrijā, tas Jums ir mūsu „vienaldzīgo” laikmets Rīgā, kad staigāja biezajās „porgās”, kad žakešu pleci, biezi uzpopēti, bija kā ragi, kad kakla saites bija tievas kā diegs. To visu labi toreiz attēloja Egils un Gunārs Hermanovski.

Man ir aizdomas, ka Jūs vēl aizvien esat vismazāk saprastais latviešu autors, jo, lai gan iemīlēts un populārs, Jūsu stila sniegums paliek neapjausts pat vēl mūsdienu jaunajai paaudzei Latvijā, par trimdu nerunājot. Līgavu medniekos Jūs pats esat Epalts vai labāk: Jūs esat paslēpies aiz Epalta, jo kā renesanses laikmeta gleznā sevi izcelt nevēlaties, jo tas sajauktu kārtību, plūsmu, vārdu saspēli un, lenkdams Grizeldu, pie Nikolīnes netiktu. Cik interesanti ir šie tēli: manas simpātijas allaž bija Grizeldas pusē, jo viņai, tādai pilnasinīgai patricietei, bija drosme un stils, kamēr trauslā Nikolīne kaktā čukstēja kaut ko mājskolotājam. Bet Nikolīnei bija tikai tāda romantikas migliņa apkārt: nav brīnums, ka Epaltam beigās bija Rīga jāpamet un viņš devās projām uz kuģi.

Mana paša pirmā grāmata Tramvajs tuksnesī ir pilnīgā Jūsu ietekmē un tur kopā savāktās noveles un stāsti ir tipiski „anšlaviski” iespēlētas, izspēlētas, rindotas, pakārtotas un ar salīdzinājumiem un metaforām piebārstītas, gardēžu patēriņam darinātas, kas pagalam netiecas uz caurmēra lasītāju un mani pārsteidza fakts, ka par šo grāmatu kāds preses klubiņš Toronto man pasniedza „aploksni”.

Ar Putniem jau savicināju spārnus un sāku teikumus apraut tādā kā Džoisa ietekmē. Sapratu, ka gaŗi izteikties nav vairs modē, un tā bija žēl. Arī savā Leonardā daudz ko patapināju no Jums: jau to pašu arāba Omalas tipu, kas nāk no Āzijas stepēm, ar visu to, ka es viņu nevietoju kaut kādā izdomātā Āfrikas Eliopijā, kas savādā veidā ir tuvu (valodnieciski) Etiopijai, lai gan Latvijā mēs šo zemi saucām par Abesiniju.

Kādreiz ar nelaiķi Richardu Rīdzinieku resp. Ervīnu Grīnu Stokholmā pārrunājām, cik grūti ir literāri pastāvēt autoram, ja viņa tēvs ir literāri pārāks: rezultātā rodas mazvērtības komplekss, kāds bija man un bija arī Ervīnam. Kad beidzamo reizi viņu satiku Ņujorkā, kur viņš nelaimīgā veidā bija saistījies ar Laiku, viņš aprādīja, ka nu beidzot pēc daudz gadiem, kad tēvs jau miris, lēnām raisoties vaļā no lielās tēva, kritiķa Jāņa Grīna, ietekmes.

Profesora Pētera Ķiķaukas milzīgā valodnieciskā erudīcija daudzu valodu zināšanas rezultātā arī man, viņa dēlam, radīja vēlēšanos „izbēgt” un pazust no hellēniskās paaudzes, no Safojas glāstiem, no Alkaja verdzības, pazust no Ksenofonta Anabasis lasīšanas 11 gadu vecumā, par ko mans tēvs man maksāja naudu, proti 50 santīmu stundā, naudu, par ko es pirku grāmatas savai bibliotēkai un arī krāju pastmarkas kollekcijai, kas bija diezgan vērtīga un kuŗu pārdodot kāds mans radinieks Latvijā tika pie labas naudas.

Tāpat redzu arī Jūsu tēvu, Viktoru Eglīti, nesaprastu, izglītotu, ģeniālu rakstnieku un filozofu, kas skatījās pāri mazajai Latvijai jau tajos senos laikos. Viņu daži kritiķi „piesēja” dekadentu skolai, kas no šāsdienas viedokļa liekas pavisam savādi: vai tas tikai nebija veids kā „izrēķināties”.

Jūs taču pats labi sapratīsit to lielo skaudību, kas piemīt literātiem, ja viņi lasa cita darbu, kas stilistiski pārāks? Kuŗš gan nebūs vēlējies pateikt lietas tik efektīvi un visnotaļ vareni, kā to šur tur dara Šekspīrs? Ne par velti viņa temas un stils ir manāmi arī Jūsu dramatiskajos darbos.

Bet atgriežoties pie mūsu tēvu „sindroma”, jākonstatē, ka mēs abi esam pievērsušies vēl vienai profesijai − gleznošanai, lai gan Jūs apmierināties ar pildāmspalvas zīmējumiem, bet esat paveicis to pašu, ko J. Jaunsudrabiņš Baltajā grāmatā.

Savā grāmatā Pansija pilī Jūs rakstāt par savu tēvu, kas toreiz Inciemā aiz Turaidas grūtos laikos, kad nevarēja atrast īrniekus, iesaucies: „Ja uz nabagmāju, tad labāk ielēkt upē!” (P.P. 16. lp.) tā norādot uz to lielo pašcieņas vajadzību, ko savukārt Līgavu medniekos Imantam pasludināja Epalts. Kā redzat, logi atveŗas un loki savijas, un tā mēs turpinām savu tēvu iesākto tecējumu cauri pasaulei.

Protams, nav jau tēvi vienīgie, kas ietekmējuši mūsu jaunradi: Pansija pilī Jūs ļoti labi raksturojat mūsu „galma dzejnieku” Edvartu Virzu, kam hiperboliskie Straumēni tiešām izdevās, taču Virzam par katru vari nevajadzēja dzejot. Protams, viņam padevās viss, kas bija teatrāls un kas skanēja labāk nekā lasījās. Arī viņa franču valodas erudīciju kā bijušais Franču liceja audzēknis varu apšaubīt tādā pašā veidā, kā Veseļa antīkās pasaules raksturojumi derdzās manam tēvam, kas taisni šajā plāksnē saredzēja diletantismu. To viņš Veselim nekad nepiedeva. Ar visu to, ka ar savām teiksmām un leģendām Veselis bija lasāms autors, it sevišķi literāri pieticīgai sabiedrībai, antīkajā pasaulē tikai ieskatījies, viņš iedomājās to pārzinām, un tā kļūda ir uz mata tā pati, ko pielaida Virza ar savām „Marselīnēm”, kuŗas viņš burtiski nogāza zālē vai uz lāčādas. Var, protams, saprast, ka Virza bija īsts tips un ar savu pundurisko augumu bija latviešiem kaut kas tāds, kā francūžiem bija Tulūzs-Lotreks. Varu saprast, ka arī Virzu kaitināja Jūsu tēva lielā erudīcija un, atspēlēties mēģinādams, viņš reiz esot teicis Jūsu tēvam: „Ja tev būtu tik lokans stils un tīra valoda kā Marijai [Jūsu mātei]...” (P.P. 100. lp.) Protams. Virza bija Jums labvēlīgs, jo toreiz nesaskatīja Jūsos sev pretinieka.

Tālāk tajā pašā grāmatā Pansija pilī Jūs, Anšlav, uzzīmējāt vareni efektīvā veidā Antonu Bucinski, kas, manuprāt, varētu būt arī izdomāts tips, ar kuŗa palīdzību Jūs izbraukājāt pa mūsu mazās zemītes literārajiem tīrumiem. Man ļoti patīk Jūsu un Bucinska saruna (137. lp).

Bucinskis: „Es domāju, ka te [Inciemā] dzīvo tikai rakstnieki.”

Jūs: „Mākslinieki nereti ir vispusīgi, mīl pamēģināt arī citās mākslas nozarēs [runa par gleznošanu].”

B: „Bet vai tas nav diletantisms?”

Jūs: „Pārāk liela speciālizēšanās arī nav nekas labs. Tā ved uz aprobežotību.”

Un tad, Anšlav, Pansija pilī 142. lp. Jūs izsaucaties: „Lai Dievs pasarga mūs no titulētajiem kritiķiem! Vienkāršs kritiķis vēl spēj atzīt savu alošanos, bet profesors nekad, jo to neļauj viņa akadēmiskais prestižs.”

Bet galvenais faktors, lielākais devums Jūsu darbos ir un paliek HUMORS. Radīt literāru humoru vai satiru − to var tikai retais. Dievs ir lēmis Jums un arī man būt šo humora svaidīto rindās, kādu latviešiem ir maz. To „trimigrācijā” varam paskatīties Rūgtajā Apīnī vai arī Jaunajā Gaitā, kur humoru ņem nopietni, kā nelaiķis Herberts Sils teiktu, nelaikā pie dieviem aizgājis humora kopējs, gleznotājs, grafiķis, bet visā visumā maz ir tādu, kas humoru spēj radīt. Būtu, kā Sils reiz teica, jādibina tāda „degunā kodēju biedrība” resp. satiriķu savienība.

Savā laikā vienīgais latviešu dzejnieks, ko varēju lasīt, man likās Valdis Grēviņš, kuŗa Lapas lido, lapas skan iznāca 1946 gadā Rīgā. Atceros rindu: „Un tā bija tāda savāda iela ar vienu pašu māju, un tur es katru dienu gāju.” Zīmīgi, ka līdzīgi man arī Grēviņam nav bijis vairāk par trim izdotām grāmatām: Pirmā dzeju grāmata (1923), Otrā dzeju grāmata (1933) un beidzamā, protams, Lapas.

Arī Valdim Grēviņam bija dēls Valts, arī rakstnieks, kas mira 40 gadu vecumā un ir apbedīts Rīgā, kamēr viņa tēvs Valdis dzīvoja vēl 7 gadus pēc dēla nāves. Valts Grēviņš 1938. gadā sarakstīja stāstu − romānu Nams Raiņa bulvārī, ko savā laikā kāri lasīju

Tā iet un paiet dzīvē viss, viss irst kā serpentīns zem kājām.
Ar spožu saksofonu bojs iet rīta agrumā uz mājām.
(Valdis Grēviņš)

Šo rakstu sāku rakstīt ap desmitiem vakarā, bet nu jau ir četri no rīta! Tagad nonāku tajā vietā savā vēstulē, kur jārunā par to, ko Jūs atzīmējāt savā Ziemsvētku kartītē man, kas, kā allaž, ir unikāla un kuŗā varu saskatīt veselu rindu Jūsu kommentāru, piezīmju un spriedumu.

Jūs man lūdzāt aizsūtīt Jums kādu kopiju no saviem rakstiem angļu valodā. Esmu vietējā avīzē tas, ko sauc par Columnist, un jāsaka, ka rakstīt man veicas un patīk. Angļu valodā mans paraugs ir H.L. Menkens (Mencken), ASV žurnālists, kas ar savu indīgo, žultaino, spuraino, kā „ušnu duramo” apveltīto prozu vēl līdz šai dienai ir palicis būtībā nelasīts, jo viņš gāž virsū tādu pātagošanas izvirdumu, ka retais var izbēgt no šī vīra Dies irae.

Menkena memuāri ir trijās daļās: Happy Days, Newspaper Days, Heathen Days. Menkena triloģija ir liels retums, taču man laimējās to iegūt privāti. Tie trīs sējumi kā kaskoti kareivji sēž manā grāmatu plauktā.

Menkens strādāja ātri, ar cigāru mutē (viņa tēvam piederēja cigāru fabrika!) un rakstīja, cik jaudāja.

Ja dzīvotu vēlreiz, Menkens teica, viņš izvēlētos tos pašus vecākus, to pašu dzimšanas vietu, to pašu amatu, tos pašus ienākumus, to pašu polītiku, to pašu metafiziku, to pašu sievu, tos pašus draugus un (kas šokēs daudzus) tos pašus radus.

Menkenam nebija nekas labs sakāms par nevienu etnisko grupējumu ASV. Labi, ka latvieši vēl tajā laikā nebija ieradušies. Mani ar Menkenu kopā saveda Herberts Sils Austrālijā. Viņa grāmatā Tēlotāja māksla un vārds Menkena stils iet caur un cauri.

Savā ziņā, Anšlav, kā Jums, tā arī man un Herbertam Silam tas kopsaucējs tiešām ir šis amerikāņu žurnālists, ko savā laikā slavēja, apskauda, apsmēja, ienīda, mīlēja daudzie lasītāji, kas lasīja Baltimore Sun, bet galvenokārt Menkens bija reportieris.

Manā uztverē arī Hemingvejs ir šajā līgā un darbojas unikāli, izlaizdams vārdus un rindas, kuŗas lasītājam pašam ir jāpiepilda.

Mēs trīs: Jūs, Sils un es varam sevi atmērīt no Menkena apmēram šādi: Sils bija iezīdies Menkenā kā dēle un šaustīja visus un visu, preses balles, izlēkšanu un izlikšanos, bet nespēja atkratīties no niekiem, kamēr Jūs esat patiesībā diezgan tālu no Menkena un Jūsu satīra negāž ar bomi, bet rīvē pašapziņā, dažos gadījumos to galīgi saberžot miltos. Tātad gala rezultāta Jūs nonākat turpat kur Sils resp. Menkens, bet Jūs to veicat ar aplombu, ar stilu, ar žestu, ar mazu galvas pamājienu, tikko sazīmējamu smīnu, pats stāvēdams attālu no pūļa, kā stāvēja Tēns Jūsu grāmatas Adžurdžonga beigās, kur Jūs rakstāt:

Tas vienmēr turas mazliet nost no drūzmas, allaž ļoti laipns, allaž smaida − it kā nekas visā pasaulē nebūtu nopietnības vērts. Tā smaida visi, kas glabā noslēpumu.

Un par mani pašu lai runā Leo(nards). Jums tāda luga ir, ko sauc par Leo? Grāmatas beigās līdzīgi Adžurdžongai arī es novietoju varoni Leonardu tālu no viņa Eliopijas, tālu no viņa mīļās Kalliopes un to vietu saucu par Gogemu Ontario ziemeļos.

Tur nonākusi mana „trešā persona” atstāsta, kā tas īsti beidzās ar Leonardu, kas arī bija viens beigās tāpat kā Epalts.

Un Leonards turpināja griezties, un es redzēju vairākus Leonardus un viņu skaits turpināja pieaugt Nebija vairāk ko pulēties. Ķēdes reakcija bija sākusies. Ieraudzīdams ap sevi sastājušos krietnu laužu baru, es tiem teicu:

− Nebīstieties, mazas daļiņas reiz izglābs pasauli! −

Mans sauciens pazuda lielā burzmā, klaigās un izsaucienos. Bija jauka pavasara diena.

Tā beidzas mans Leonards. Kaut kādā veidā uz mana galda ir palikusi tikai viena pati Jūsu grāmata, Anšlav, un es to atšķiru uz labu laimi. Kā būtu, ja es arī no šīs grāmatas citētu Jūsu beidzamo teikumu?

Tas (Trešajā zvanā) skan: „Tā tu atnāci un šķīries, pārceļotājs teātris!”

Beigu beigās Jums atkal taisnība: mūsu dzīve tiešām nav nekas vairāk kā skatuve. Un mēs − aktieŗi un statisti.

Rītdien celšos parastajā laikā un mēģināšu slēpēt.

FINIS

 

Tā Kunga Ziemas mēneša Piektajā Dienā, kad vārda diena ir Sīmanim un Zintim Latvijā saule šajā diena lec 10:00 un noriet 16:58.

 

 

Rīgas jaunie literāti 1942. gadā. No kreisās: Andrejs Johansons, Andrejs Eglītis, Velta Toma un Anšlavs Eglītis.

 

 

 


Fragments no Anšlava Eglīša zvērinātā piezīmēm
Tiesa nāk. (Grāmatu Draugs, 1967. g.)

Autora illustrācija

Zvērināto vidū ir parkotavas uzraugs, televizoru labošanas darbnīcas īpašnieks, cauruļu licējs, bridža skolotāja, bankas ierēdnis, banzīna pildītavas vadītājs un vairākas namamātes. Kad pienāk mana kārta atbildēt, brīdi svārstos, vai labāk neteikt, ka esmu žurnālists; rakstnieks, man liekas, skanēs tā kā aušīgi. Tomēr, saku rakstnieks! — Neviens uz mani pat nepaskatās. Šeit, Holivudas tuvumā, rakstnieku netrūkst un rakstīšana ir gluži tāds pat darbs kā visi citi. Vienīgi tiesnesis pavēro mani mazu brīdi ilgāk nekā vajadzētu, bet varbūt tas man tikai tā liekas. Man liekas, ka tiesnesi vienmuļīgā iztaujāšana garlaiko; viņš pamet pa izklaidīgam skatienam sāņus, ietur ilgas, mulsinošas pauzes, un viņa taujāšanā sāk ielēkt pa atskabargai.

„Ar ko jūs nodarbojaties?” viņš vaicā elegantajai Ziemsvētku kartīšu rakstītājai Helēnai Holdena kundzei.

„Esmu šķirtene,” viņa atbild ar pašcieņu.

„Tā nav profesija, kundze, tas ir negadījums.”

„Es biju augstāka bankas ierēdņa sieva!”

„Arī tas vēl neko neliecina par jūsu nodarbošanos.”

„Es vadīju saimniecību,” saka kundze pietvīkusi.

„Tātad namamāte! Tieši to es vēlējos no jums dzirdēt. Tā − ir ļoti cienījama un izplatīta nodarbošanās.”

 

 


Jaunā Gaita