Jaunā Gaita nr. 158, jūlijs 1986

 



Juris Ruņģis
 

 

INTERVIJA AR „SAULES JOSTAS” ADMINISTRATORU JURI RUŅĢI

 

Par „Saules jostas” ansambli nav publicēti 1000 raksti dažādās valodās, bet šo Austrālijas latviešu pasākumu pazīst visi trimdas aktīvie latviešu jaunieši, tāpat vecākā paaudze. Lai labāk saprastu „Saules jostas” darbu un centienus un netieši arī spēcīgi izvērsto folkloras kustību Latvijā, publicējam Juŗa Mazuša interviju ar Juri Ruņģi 1984. g. oktobrī − Austrālijas pavasarī.

Technisku iemeslu dēļ intervijas publicēšana nokavējusies.

 


MĀRIETAS DZIESMA − Līkstenis.

 

JURIS MAZUTIS: Vispirms jautājums par ģimenes nozīmi ansambļa darbā. Ja pāršķirsta „Mārpuķītes” turnejas programmu un arī iepriekšējo turneju programmas, tad nevar paiet gaŗām tam, ka „Saules jostā” ir vairākas ģimeņu vienības − ir brāļi, māsas, tēvi, mātes un to bērni. Izrādes skatītājam vispār liekas, ka pats ansamblis ir kā liela ģimene, radu pulks.

 

JURIS RUŅĢIS: Es domāju, ka mēs tiešām esam, ja ne ģimene, tad vismaz radu saime. Mums daudziem šeit nav tiešu radu, bet tādus mēs atrodam tuvos draugos. Man ar Skaidrīti (Skaidrīte Darius − „Saules jostas” vadītāja. Red.) tas sākās nometņu laikā Vācijā. Pats biju toreiz mazs zēns, bet mūsu ģimenes bija tuvas. Abas ģimenes izbrauca uz Austrāliju, kur bērnu un šo ģimeņu starpā bija liela draudzība. Tā arī izveidojās tālākā sadarbība ar Skaidrīti. Pārējie − pret tiem mēs jūtam lojalitāti. Katrs, kas ir jau ansamblī piedalījies, varētu nākt atpakaļ un no jauna piedalīties mūsu saimē.

 

JM: Kā ar sveštautiešiem? Kā viņi iekļuva „Saules jostā”?

 

JR: Tie galvenokārt ir dalībnieku draugi. Izņēmums ir flautiste, kuŗa mums bija vajadzīga, jo latviešu starpā tanī laikā tādas nebija.

 

JM: Gribētos pieskarties jautājumam par kvalitāti. Bieži dzirdam, ka svarīgākais ir piedalīties. Bet sagatavot tādu uzvedumu kā „Mārpuķīte” prasa vairāk kā tikai vienkāršu piedalīšanos. Vai, piemēram, „Saules jostai” ir sagatavošanas ansambļi, no kuŗiem tikai labākie ieiet turnejas grupā? Vai kvalitāte dalībniekus pievelk, vai atbaida? Kā ar disciplīnu?

 

JR: Mums nav izlases. Katrā turnejā ir piedalījušies tie, kas varēja atļauties samaksāt ceļa naudu un kas varēja atrast vajadzīgo brīvo laiku. Kvalitāti panāk ar to, ka katram ansambļa dalībniekam iedod piemērotu lomu pēc viņa īpašām spējām. Iesācējiem minimālais sagatavošanās laiks ir 18 mēneši.

Disciplīnu panākam uzdodot katram dalībniekam zināmu darbu − dažam lielāku, dažam mazāku. Piemēram, viens tāds, kas katram jāveic turnejas laikā, ir savu tautas tērpu uzraudzīšana un uzkopšana starp izrādēm. Tas dod atbildības sajūtu un veido pašdisciplīnu. Otrkārt, izmantoju laikā ieradušos dalībnieku spiedienu pret tādiem, kas nāk vēlu uz mēģinājumiem. Tas arī rada pašdisciplīnu, jo tad tā ir visa ansambļa atbildība un ne tikai vadības. Mums nav bijušas nekādas lielas problēmas ar disciplīnu, bet es domāju, ka tas iet atpakaļ pie pirmā jautājuma par draudzību. Dažreiz kādam ir jāaizrāda, bet to var panākt ar draudzīgu aprunāšanos.

 

JM: Vai ar pirmo, 1976. g. „Saules jostas”, turneju panākts tāds zināms lūzums ar pagātni? Cik ilgi gāja, lai tiktu līdz tam līmenim un kā to uztur jau 8 gadus ar tām personāla maiņām, kas notikušas? Kā uzturēs to nākotnē?

 

JR: Lūzuma nebija 1976. g. Tā kvalitāte jau tur bija 10 gadu pirms tam. Skaidrīte Kanberā vadīja gandrīz gadskārtējus uzvedumus, kuŗos ielūdza piedalīties citas deju kopas. Dažus gadus pirms pirmās ārzemju turnejas apbraucām dažas Austrālijas pilsētas ar uzvedumu „Rudens saule”. Ar to visu mācījāmies un radās pieredze. Minsteres „Mičotāji” mums deva spērienu. Taisījos uz Toronto dziesmu svētkiem ar 4 pāriem. Ideja brieda un beigās atbraucām ar „Saules jostu”.

 

JM: Vai pirmās turnejas lielā atsaucība bija jums pārsteigums?

 

JR: Atsaucība Toronto dziesmu svētkos mūs aizkustināja. Trešā izrāde pīkst. 9.00 no rīta bija kaut kas vienreizējs. Nekas tā neietekmē kā panākumi.

 

JM: Kāda loma ansambļa vadībai? Vai tā vada un dalībnieki seko, vai otrādi, jeb vai abējādi?

 

JR: Runājot par uzvedumiem ir tā, ka galvenokārt vadība vada un dalībnieki seko, bet, veidojot izrādi, izlieto arī dalībnieku pieredzi un izjūtu. Skaidrīte bieži vien dod tikai aptuvenu ideju, vēro, kā dejotāji izjūt lomu. Tādā veidā tieši beigu izpildījumā dalībnieki piedalās uzveduma veidošanā. Turnejas veidošanā es bieži prasu dalībniekiem, ko viņi gribētu darīt, kur gribētu braukt. Protams, ir grūti saskaņot piecdesmit dažādu cilvēku vēlēšanās. Mans beigu uzdevums ir izplānot turneju − vietu, laiku utt.

 

JM: Vai fakts, ka Austrālija ir izolēta, dalībniekus nesaista vairāk? Vai piedalīšanās ansamblī nav savstarpēja sasaukšanās?

 

JR: Austrālijas izolētība noteikti devusi īpatu latvietības ieskatu. Mēs stāvam tālāk no Latvijas nekā tautieši citos kontinentos. Esam tālu no lielākiem latviešu centriem. Tāpēc mums ir sajūta, ka jābrauc un jāvieno izklaidētie latvieši. Toronto un citur dzīvojošie latvieši, šķiet, jūtas stipri savos centros un viņiem it kā latvietības pietiek pašiem. Skats uz Latviju dažiem liekas izzudis. Mēs izjūtam gan attālumu uz citiem centriem un arī uz Latviju. Mums jāapzina pārējie latvieši, lai mēs saprastu savu piederību un lai mūsu bērni to apzinātos.

 

JM: „Mārpuķītes” programmā lasām, ka jābūt drošiem − jāpaliek, jādzīvo tā, lai nesamaltu.

 

JR: Skaidrītei ir dziļa izjūta, ka latviešiem vēsturē ir bijuši gan gaišie, gan tumšie brīži. Ja mūsu uzvedumos ir kas raudulīgs, tas ir tāpēc, ka tāda ir mūsu vēsture. Mēs pastāvēsim, ja zināsim savu vēsturi. Tas ir iemesls, kāpēc sākās šie uzvedumi. Skaidrīte domā, ka ar grāmatām vien jauniešiem daudz latviskā neiemācīs. Ja neizjūt, neiemācīsies. Mēs ļoti elementāri parādām dažus aspektus no mūsu vēstures. Tāpēc izturēšana ir „Mārpuķītes” tema. Mēs izturēsim, ja zināsim savu vēsturi, ja smelsimies no pagātnes. Mums jāzina, kas mēs esam.

 

JM: Gribu atsaukties uz Tavu teikto: „Esam daudz mācījušies un turpināsim to darīt ar katru nākošo izrādi, jo mūsu tautas gara mantu pūrs ir tik bagātīgs, ka pietiks kur smelties vairākiem mūžiem.” Un Skaidrītes Darius: „Rītdien domāsim par rītdienu un ceram, ka būs rītdiena.” Pagātne un nākotne. Vai tā „Saules jostas” ģimenē ir dziļi izjusta pamatdoma?

 

JR: Vienkāršā atbilde − jā. Ar katru izrādi apzinos, cik maz zinu, bet ar katru izrādi esmu daudz iemācījies. Varbūt pirms 15 gadiem domāju, ka zinu vairāk, jo tagad vairāk apzinu, ko nezinu. Piemēram, lasot folkloras materiālus, bieži svarīgām lietām paeju gaŗām, ja tās tieši tanī brīdī nav vajadzīgas. Pārlasot, skatoties no citas perspektīvas, var tās atrast kā jaunas. Kā citus pārliecināt, ka latviešiem ir tik ļoti bagātīgs folkloras pūrs, īsti nezinu. Tikai ar piemēru.

 

JM: Vai ir tādi dalībnieki, kas piedalījušies visās turnejās?

 

JR: Jā, apmēram 25% no „Mārpuķītes” dalībniekiem piedalījušies visās izrādēs, 25% piedalījušies kādā iepriekšējā izrādē, bet puse ansamblī piedalījās pirmo reizi. Tas ir tieši pareizais maisījums, jo vecākie dalībnieki ar pieredzi rada kontinuitāti. Palīdz arī, ka vadība nav mainījusies. Skaidrīte vada choreografijas, es plānoju, Imants Līcis komponē, Dace Bobeta zīmē. Dejotāji, kas piedalījušies visās izrādēs, ir Maruta Darius, Jānis Dūšelis, Pēteris Pincers un Lelde Ramma. Arī mūsu flautiste, Prue Peidža (Page), ir piedalījusies visās izrādēs. Gadiem ejot notika, ka vairāki pirmās izrādes dalībnieku bērni piedalījās „Mārpuķītes” ceļojuma izrādēs. Tie bija: Ruņģu Dainis un Māra, Siksnas Ilma un Zinta, Upenieku Sarma un Vudvordu-Peidžu (Woodward-Page) Asmira.

Mūzikālā apdare – Imants Līcis

 

Imants ir piedalījies visos Saules jostas uzvedumos, rakstot un aranžējot dziesmas un dejas.

 

 

JM: Cik ir „Saules jostas”„absolventu”?

 

JR: Visās izrādēs piedalījušies ap 130, aktīvo būtu ap 70.

 

JM: Kā ar tautas tērpiem?

 

JR: Paši gatavojam tautas tērpus, cik vien autentiski pareizus iespējams, izņemot to, ka vilnas materiāli šeit, Austrālijā, ir vieglāki nekā tie būtu Latvijas apstākļos. Jautājumus par tautas tērpu vienveidību esam jau Austrālijā izrunājuši. Ja jāizceļ dejošanas īpatnības, tad to vislabāk izdarīt vienādos tautas tērpos. Dejošana kreklos būtu tikai pieņemama, ja tā atbilst dejas darbībai. Dziesmu svētkos, ja lieto tikai vienu tērpu, tam vajadzētu būt goda tērpam, cik pilnīgam iespējams. „Mārpuķītei” darinājām jaunus Abrenes tērpus meitenēm, bet tie ir atšķirīgi, jo katra meitene pati gatavoja rakstus. „Mārpuķītes” izrādei bija 200 tērpu, caurmērā 4 katram dalībniekam. Katrai izrādei nevaram atļauties ne laika, ne naudas dēļ darināt jaunus tērpus. Daži tautas tērpi mums jau kalpojuši 10 gadus. Meiteņu Nīcas un Alsungas tērpos esam ielikuši daudz darba. Kā ideālu uzskatām, ka katram ansambļa dalībniekam vajadzētu vismaz viena privāta tautas tērpa. Pēc iespējas izmantojam tos izrādēs, bet ir grūtības, jo beidzamās izrādēs esam mēģinājuši loģiski saskaņot tērpus pēc apgabaliem.

 

JM: Cik viena turneja dalībniekam izmaksā? Un laiks?

 

JR: 18 mēneši ir vajadzīgi uzveduma sagatavošanai. Pirms tam mēs visu izplānojam. Trakie, vēlie vakari... Mēģinājumi notiek reizi nedēļā. Turneja katram dalībniekam izmaksā 2400 dol. Katrs dalībnieks pats izliek savu naudu. Šinī turnejā katram dalībniekam tika atmaksāts 60% no viņa ieguldījuma.

 

JM: Kā ar materiālu atbalstu?

 

JR: No Latviešu Fonda šoreiz saņēmām 10.000 dol. Viņi atbalstījuši trīs turnejas. Ar diezgan lielām summām mūs atbalsta maiznieks Bērziņš Austrālijā un Austrālijas Padome (Australia Council).

 

JM: Vai tā ar personīgas naudas ieguldīšanu un cerību uz pabalstiem var turpināt tālāk?

 

JR: Vismaz daži nevarēja atļauties, jo nav viegli sakrāt 2400 dol. Kā jau teicu, turneja izmaksā 120.000 dol. Bet ļoti svarīgs ir vietējais atbalsts, ko mums dod sarīkojumu izkārtotāji. Bez viņu palīdzības, naktsmājām un visa cita mēs nekad nevarētu šādas turnejas veikt.

 

JM: Vai vēl kāds latviešu ansamblis prasa tādu financiālu ieguldījumu (10.000 dol.) no dalībnieka!

 

JR: Kādā izrādē es teicu: „Katra reize, kad jūs uzkāpjat uz skatuves, katram dalībniekam maksā 100 dol.” Bet nauda nav noteicošais. Starp citu mēs esam arī Latviešu Brīvības Fonda dalībnieki, atbalstām Jāņa Riekstiņa Studiju Centru Kalamazū, tā mēs mācām jaunajiem sekot šim paraugam arī personīgā dzīvē.

 

JM: Kāds ir kopsavilkums par pēdējo lielo turneju − 1984. gadā, atgriežoties mājās?

 

JR: Mēs saņēmām daudz no publikas. Izrāde Minsterē, piemēram, bija ļoti aizkustinoša ar 3000 skatītājiem. Bija cieša saite ar publiku.

 

JM: Un kā vispār ar kalniem un lejām?

 

JR: Turnejas zemākie brīži bieži saistās ar attiecīgās vietas skatuves technisko iekārtu vai ceļošanas problēmām. Parasti laiks iepazīties ar skatuves iekārtu ir īss. Ceļošanas grūtības − dabūt 50 cilvēkus vienā vietā, vienā lidmašīnā ar visām rekvizītēm utt. Kad kāda DC10 lidmašīna nogāzās, mums bija jābrauc ar busu uz Indianapoli. Un vēlāk jāzvana uz Austrāliju − esam dzīvi! Kalnu tomēr bijis daudz vairāk kā ieleju. Varētu atkal minēt − lielo atsaucību, kad devām papildus izrādi Toronto svētkos vai „Mārietas dziesmu” Gotlandē un „Upmaļu saimnieces” turneju (bez dziesmu svētkiem), kad mums bija iespēja iesaistīt savā lokā jaunas vietas, piemēram, Karakasu.

 

JM: Kāpēc Juris Ruņģis to dara − četras lielas turnejas!

 

JR: Man patīk izrādēs piedalīties ar savu darbu, darīt kaut ko tādu, kas vairāk vieno latviešus.



MĀRIETAS DZIESMA − Ziedošana
(Gotlandes izrādē 1979. g. 20. jūnijā.)

 

JM: Kādi nākotnes plāni?

 

JR: Gatavojamies uz Kultūras dienām Tasmanijā. Vārdu sakot, − dejošana turpināsies. Es, piemēram, gribētu ar „Saules jostas” ansambli reiz uzstāties arī Ņujorkā. Esam jau dejojuši 32 pilsētās, bet gribam šo skaitli paplašināt. Mēs pašlaik domājam par 1988. gadu. Trīs vai četros gados droši vien būs atkal kāds lieluzvedums.

 

 

Kopš intervijas došanas apstākļi mainījušies un Minsterē atkal rīkos dziesmu dienas 1987. g. augusta pirmajā nedēļā. Tā kā „Saules josta” ir piedalījusies pirmās divās PBLA Dziesmu dienās, tad arī labprāt piedalītos trešās. Pašlaik (1986. g. februārī) notiek ansambļa veidošana − galviņu skaitīšana, − kas var, kas nevar, cik būs. Tas ir dinamisks process, jo nebraucēji iespaido šaubīgos un, ja Pēteris nebrauks, tad nebūs Mildas utt.

Pirmās zīmes dod iemeslu būt cerīgam, bet vēl trūkst dažu ļoti svarīgu elementu ansambļa sastāvā. Tas nozīmē, ka kaut gan jau ir 40 gribīgo braucēju, Jānim Muchkam nevaru dot vēl pozitīvas atbildes.

Kad šis žurnāls būs lasītāju rokās, viss jau būs nolemts un mēģinājumi ies pilnā sparā. Varbūt arī domāsim par gadu pēc Minsteres, kad atkal brauksim kaut kur pie latviešiem.

 

Juri Ruņģi intervēja Juris Mazutis.


Dace Bobeta

Skaidrīte Darius

Zane Ritere

 


Tamara Ātrena
 

Kārlis Ātrens

Vēsma Bobeta

Laima Briede

Māra Briede

Imants Cipars

Jānis Dūšelis

Sandra Damnica

Maruta Darius
 

Andis Graudiņš

Linda Ģērmane

Margita Jakovica

Melissa Jakovica

Juris Jakovics

Mārtiņš Jakovics

Kalvis Jaunalksnis

Antra Kūlniece

Andrejs Medenis

Astrīda Medne

Prue Page

Asmira Woodward-Page

Pēteris Pincers

Anda Pipura

Lelde Ramma

Ansis Rieksts
 

Andra Rone

Iveta Rone

Amanda Ruņģe

Andris Ruņģis

Māra Ruņģe

Vita Ruņģe

Dainis Ruņģis

Arnis Siksna
 

Ilma Siksna

Māra Siksna

Zinta Siksna

Mārtiņš Siliņš

Guntis Strauts

Pēteris Stupāns

Terēze Svilana

Judīte Šmita

Sane Upeniece

Sarma Upeniece

Andrejs Upenieks

Tim Walsh

Pēteris Zaļums

 

Jaunā Gaita