Jaunā Gaita nr. 154, oktobris 1985

 

Māra Gulēna

KAĶĒNS

 

Atgāzies krēslā, vecais Pēteris vēroja, kā vasks tek pāri sveces malām uz galda un sacietē mazā peļķītē.

Viņam pie kājām pieglaudās melnais kaķēns. Piecpadsmit gados tam vēl nebija atrasts vārds, kamēr starplaikā Pēteris pats bija pārvērties par „veco”. Kā tas notika? Kā vispār lietas notika? Viņš atvilka lādi, aptaustot vistālākos stūrus, meklēdams kādu fotogrāfiju, kurā viņš vēl būtu jauns un cakīgs. Nekā... Viņš atrada vienīgi uzņēmumu, kurā sēdēja meitene ar kaķēnu rokās.

Kas bija šī meitene? Paga. Viņam taču vajadzēja zināt. Pirms daudziem gadiem, kad Pēteris vēl apgrozījās latviešu sabiedrībā, viņi bija izbraukuši svinēt Jāņus...

...alus, cilvēki, alus, radio, alus, dziesmas, alus, Jāņu siers, alus, garas kleitas, šrimpi un viņa amerikāņu draudzenes nemitīgā pīkstēšana: „Peter, l don 't understand!” Bet kā varēja izskaidrot, kad viņš pats īsti nesaprata? Kaut kur pa vidu skraidīja radinieka mazā meitiņa. Kas bija viņas vārds? Paga. Elīna. Mazā, mīlā Elīna.

Kad viņam beidzot bija līdz kaklam viņa draudzenes žēlošanās, Pēteris viņu veda mājās, līdz ņemot mazo Elīnu, lai viņai nebūtu visu nakti jānīkst pie ugunskura. („Brauc vien,” Elīnas māte teica. Pēteris bija ar mieru, un Elīna saprata. Skaļai angļu valodai, gaŗām kleitām, melnām žaketēm, šrimpiem un valšiem bija maz kopēja ar īstajiem Jāņiem.) Apjukuši un vīlušies viņi devās projām.

Braucot mājā, Pēteris visu ceļu jūsmoja, ka, pats būdams ģimenes pastarītis, beidzot dabū par kādu citu gādāt. Protams, par savu draudzeni viņš rūpējās, bet viņai bija milzīgas meloņu krūtis un tādēļ viņš ļoti bieži atradās viņas varā. Tagad, ieejot mājā, Pēteris nezināja, ko ar mazo meiteni iesākt. Ko viņa gribēja darīt: ēst, dzert, gulēt, spēlēties, kliegt?

Viņš pirmo reizi ievēroja, ka naktī, četrdesmit vatu spuldzes gaismā ar zaļajiem paklājiem un dēļu sienām istabas izskatījās pēc krogus. Viņš ātri ieveda Elīnu savā istabiņā. Stūrī starp grāmatām bija akvārijs. Elīna piegāja klāt, bet likās, ka tikai pieklājības pēc, jo viņas „tev ir skaistas zivis” nebija pārāk piemērots tukšam tankam.

Pēkšņi Pēteris izskrēja no istabas un atgriezās ar melnu kaķēnu rokās. Kaķēns uzreiz nolēca pie Elīnas. Uzplauka pēkšņa mīlestība. Kaķēns, savu parasto dabu atmezdams, neskraidīja pa istabu, lieloties ar kūleņiem un līšanu, bet mierīgi ņurrāja un murrāja Elīnas klēpī. Elīna sēdēja svētlaimē, šad un tad pateicībā pamezdama acis uz Pētera pusi, kas stāvēja atspiedies pret savu darba galdu, starodams aiz laimes, kas izplūda no meitenes uz kaķēnu un apņēma arī viņu.

Vēlāk Pēteris izvilka fotoaparātu no plaukta, nofotografēja meiteni ar kaķēnu un iecēla abus savā gultā. Bija jau pusčetri no rīta, bet pirms Elīna aizvēra acis, viņa lika Pēterim apsolīties, ka viņš noteikti viņai nosūtīs uzņēmumu.

Pamodusies nākamā rītā, Elīna uzreiz neaptvēra, kur viņa atrodas. Taču kaķēna tuvums atgādināja, ka viņa ir ciemos. Vienlaicīgi ar uzmošanos istabā ienāca māte un sāka steidzīgi Elīnu ģērbt, jo priekšā vēl bija garš ceļš mājup. Elīna atvadījās vienīgi no kaķēna...

...Vecais Pēteris izlaida roku cauri sirmajiem matiem un izslēdza radio. Pa kuru laiku viņš bija pametis džezu un iesācis klausīties šādu vienmuļu saldsērīgu mūziku? Viņš apgrieza fotogrāfiju uz otru pusi: ‘1968. gada Jāņos’. Tomēr tā nebūt nebija pēdējā tikšanās.

Septiņus gadus vēlāk Pēteris un Elīna sastapās kāda radinieka bērēs. Viņš viņu pazina, jo viņas smaids bija tāds pats kā fotogrāfijā ar kaķēnu.

Pēteris taisnojās. Fotogrāfija bijusi gandrīz gatava, tā iejukusi lielā fotogrāfiju kaudzē... Beidzot viņš bija spiests svēti apsolīties to drīzumā nosūtīt.

Pagāja gadi. Pēteris tiešām negatīvu attīstīja un pat sagatavoja aploksni. Bet tad jau likās par vēlu. Viņš baidījās, ka Elīna neatcerēsies nedz viņu, nedz kaķēnu, nedz fotogrāfiju.

Tagad, piecpadsmit gadu vēlāk, te tā bija. Kā viņa paša ēna šī fotogrāfija atteicās pazust. Šī fotogrāfija, kurā slēpās tik daudz atmiņu, bija sākums draudzības nojautai.

Sākums!?

Vecais Pēteris satrūkās. Visus šos gadus viņš bija ticējis, ka fotogrāfija draudzību uztur. Tagad, ieskatoties istabas kaktos, viņš bija spiests atzīties, ka sveču gaisma spīd vienīgi ap viņu pašu un kaķēnu. Kur palika, kur ir meitene ar kaķēnu rokās?

Viņš ātri iemeta fotogrāfiju atvilktnē, aizcirta to ciet un izpūta sveci. Izbeidz!” viņš pie sevis murmināja, galvu kratīdams, „Ir vēls, un tu esi vecs.” Tad tumsā vecais Pēteris aizlīda uz gultu... pārsteigts, ka vēl arvien, pēc visiem šiem gadiem, vecais kaķis viņam sekoja.

 

Jaunā Gaita