Jaunā Gaita nr. 152, maijs 1985

 

Baiba Šmita-Kalēja

 

LATVIEŠU TAUTAS DEJA − BĀRENĪTE

 


Baiba Šmita-Kalēja un Zigurds Miezītis
1984. g. Hamiltonā.

Kas mācēja vieglu soli,
Lai nāk pulkā padancot,
Tas varēja gaŗu mūžu
Vieniem rakstiem norakstīt.

Latviešu gara mantu pūrs ir bagāts dainām jeb tautasdziesmām, kuŗu skaits sniedzas simtu tūkstošos. Bet kā bārenīte blakus šīm tautasdziesmām stāv tautas deja, bārenīte, kas ir tikpat veca, skaista un nozīmīga, bet bieži neievērota un piemirsta.

Tautasdziesmas izpauž mūsu tautas dvēseli un senatni ar vārdiem un skaņām, bet tautas dejām piemīt vēl trešā īpašība − kustība, kas tekstā izteikto vēl papildina ar tēlojumu. Jāpadomā tikai par pazīstamo tautas deju „Sudmaliņas”.

Patais’ manim, bāleliņi,
Sausa koka sprigulīti,
Man jāiet rijas kult,
Klip, klap, klap.

Teksts stāsta par zemnieka darbu, bet šo tekstu un vijīgo melodiju vēl papildina kustības, kas attēlo kulšanu un malšanu. Caur tautas dejām iegūstam plašāku ieskatu mūsu gara mantu pūrā un pagātnē, jo tautas dejām piemīt kā dzirdes, tā arī redzes elementi.

Līdztekus tautasdziesmām dejošana bija neatņemama seno latviešu dzīves daļa. To liecina archaioloģiskie atradumi un senās chronikas un raksti. Piemēram, Livonijas chronika (1578) liecina, ka ļaudis esot dziedājuši, dancojuši un spēlējuši ar lielām dūdām.

P. Einhorna Latviešu vēsture (1649. gadā) apraksta latviešu dejas ziemas saulgriežos un bluķu vakarā, kā arī kāzu dejas. Citi izdevumi 18. gs. apraksta dejošanas veidu, kas esot mierīgs ar sīkiem tipināšanas soļiem. Bet atsevišķi deju apraksti un izpildījumi netiek pieminēti.

Visvecākās dejas saistījās ar seno latviešu ticību. Tās bija dejas ar rituālu nozīmi, ko dejoja kulta vietās − zem svētkokiem, ap lieliem akmeņiem u.t.t. Senā deja bija līdzeklis cilvēkam savā cīņā par eksistenci un ikdienu, lai piedzīvotu svētību, ražīgumu, lauku un lopu auglību u.t.t. Bija īpašas dejas dzīves svarīgākajiem notikumiem − kristībām, kāzām un bērēm, kā arī saulgriežu dejas.

Kristīgai ticībai ienākot Latvijā, vairums šo deju pazuda − pirmkārt, zināma spiediena ietekmē un otrkārt, svētbirzīm zaudējot savu nozīmi, zuda vajadzība pēc šāda veida rituālām dejām. Toties attīstījās jaunas dejas, vadoties no seno deju elementiem. Senajiem teciņu, paleciena un pievilciena soļiem pievienojās galopa un polkas soļi. Deju norises un gājieni kļuva sarežģītāki. Mūsu dejas ietekmēja arī cittautu deju elementi, ko Latvijā ieveda iebraucēji un tirgotāji. Te pieminama kadriļa, kas parādījās Parīzē 18. gs. sākumā, un ietekmēja dejas, kā, piemēram, „Sudmaliņas”, „Jandālu”, „Rucavieti” u.c. Šajās dejās bieži redzamo polku iemantojām no Prāgas (Čechoslovākijā), bet galopu no Ungārijas.

Bet kādēļ tad tautas deju var apzīmēt par bārenīti? Iepretim lielam tautasdziesmu skaitam mums ir saglabājušās tikai 52 oriģinālas tautas dejas! Rotaļu, dziedamo un nedziedamo, mums ir daudz − ap 3500. Jau 1890. gadā parādās V. Sama un K. Traizera krājums Rotaļas mājai un skolai ar 70 latviešu un cittautu rotaļām un spēlēm. Vēl jāpiemin Lapas Mārtiņa krājums Rotaļnieks (1900), skolotājas A. Šēnfeldes Rotaļu pūrs (1932), J. Oša, J. Rinkas un J. Slavieša Rotaļnieks (1937) ar 178 rotaļu spēlēm un 22 dziedamām rotaļām, un Jurjānu Andreja Latvju tautas mūzikas materiāli (1912), kur 4. grāmatā publicētas dziedamo rotaļu un deju melodijas, daļēji pievienojot arī darbības aprakstus. Jurjānu Andreja 5. grāmatā Dejas (1921) ievietotas 123 deju melodijas, kur 41 dejai pievienoti apraksti, kas ir samērā neskaidri un īsi. Autors pats norāda, ka daļa no šīm dejām nav tautas dejas, bet tās esot cittautu dejas, kuŗas Latvijā dejoja. Šajā krājumā pirmo reizi parādās dejas „Sudmaliņas”, „Ačikops”, „Jandāls” u.c.

Kaut gan rotaļas tika sakopotas un pierakstītas, tautas dejas palika novārtā pat tanī laikā, kad Latvijā radās interese par gara mantu vākšanu un pierakstīšanu. Tika vākta tautas mūzika, bet choreografija − dejas izpildījums netika pierakstīts.

Šajā nozarē lielu darbu veica Johanna Rinka un Jānis Ošs, kas kopā ar komponistu Emīlu Melngaili un folkloristi E. Siliņu apbraukāja lauku sētas, pierakstot tautas dejas. 1930.-os gados tika izdotas 4 tautas deju burtnīcas Latvju tautas dejas, kuŗās pierakstītas 33 dejas, kas noskatītas galvenokārt Kurzemē un Vidzemē. Šiem izdevumiem seko Jēkaba Stumbŗa Dejosim latviski divas burtnīcas (1938 un 1940) ar vēl 19 dejām. Tātad blakus Krišjāņa Barona bieziem dainu sējumiem stāv 6 mazas burtnīcas ar tikai 52 dejām! Tautas deja − bārenīte.

Bet kā izskaidrojams mazais pierakstīto tautas deju skaits? Tautasdziesmu vācējiem bija vienkāršāks darbs nekā deju pierakstītajiem. Tautasdziesmas var mantot un saglabāt atsevišķas personas, jo viens cilvēks spēj dot tālāk kā tekstu, tā arī melodiju. Bet tautas deju glabāšana, tālāk došana un pierakstīšana ir daudz sarežģītāka, jo bez teksta un melodijas ir jāpieraksta izpildījums − grupējumi, soļi, aptvērieni, gājieni, lai visa deja būtu pilnīgi saprotama nepratējiem. Grūtības radīja arī nepieciešamie zīmējumi un choreografijas terminoloģija. Vienai personai pilnīgi izskaidrot deju ir grūti, bet lai to pierakstītu no izpildījuma, ir vajadzīgi vairāki dejotāji. Šo grūtību dēļ latviešiem ir gājušas zudumā ļoti daudzas tautas dejas.

Savākto materiālu krājumā bez šīm 52 oriģinālām tautas dejām bija arī daudz nepilnīgu aprakstu par citām dejām. Vēlākajos gados šos materiālus pētīja, un dejas veidoja. Kur trūka aprakstīta gājiena, tur, vadoties no pieejamā apraksta, gājienus veidoja un izgudroja. Tā radās tautas deju apdares, kā, piemēram, „Muškadrilis” J. Ķibura choreografiskā apdarē, izmantojot Bārtas novada etnografiskos materiālus, Alfrēda Rūjas lībiešu dejas apdare „Sarabumbals” u.c. dejas. Šīs dejas tagad nokļuvušas oriģinālo tautas deju līmenī.

Latvijā šobrīd šie pierakstītie deju fragmentu materiāli vēl ir pieejami un no tiem, pamatojoties uz folkloras un tautas tradiciju avotiem, vēl varētu radīt tautas deju apdares, kas atspoguļotu vai atjaunotu senās dejas. Tā, piemēram, 1955. gadā Kolkas lībieši deva materiālus, ko A. Rūja izmantoja, veidojot apdari lībiešu dejai „Surkadrilis”. Ir arī daudz citu šādā veidā radītu deju. Mums, dzīvojot ārpus Latvijas, šie savāktie materiāli nav pieejami. Toties ir vēlams radīt dzīvu latviešu deju, un tas mudina mūs veidot choreografijas, izmantojot etnografiskos deju elementus.

Tagad ārpus Latvijas dejotāju „bībele” ir Latviešu Dziesmu Svētku Biedrības Kanadā 1973. gadā izdotā grāmata 88 Latviešu tautas dejas un apdares, kuŗā deju aprakstus veica Arnolds Bāliņš, Jānis Kūlis, Zigurds Miezītis, Laimdota Morusa un Edvīns Kalviņš, bet par mūzikas pavadījumiem rūpējās Andrejs Jansons, Māra Ezerkalne un Imants Sakss. Grāmatas saturs aptveŗ visas 52 oriģinālās tautas dejas, kā arī deju apdares un choreografijas, kas jau tik ilgi dejotas un pieņemtas tautas dejām līdzīgas. Deju kopām vēl pieejama Veras Rulliņas grāmata Soli pa solim (1969) un Lidijas Āboliņas choreografiju grāmata Latviskas jaundejas (1978). Aizvadītajos gados radies daudz jaunu un labu choreografiju, bet izdevumu ar šo deju aprakstiem nav, kaut gan Austrālijas latviešu tautas deju kopu izdevumā Pa Dejas Ceļu regulāri parādās Austrālijā radušās choreografijas.

Toties Latvijā aizvadītajos gados ir izdotas vairākas grāmatas ar deju aprakstiem un muzikālo pavadījumu. Pēdējo gadu izdevumu saturā ir tautas deju apdares, choreografijas un citu republiku dejas, kaut gan pirmajos izdevumos, 1940.-to gadu beigās un 1950.-tos gados, parādījās arī oriģinālās tautas dejas.

Bārenītes daudzināšana

Latviešiem izklīstot pasaulē pēc 2. pasaules kaŗa, bez koŗu un citu kulturālo vienību darbības veidojās arī tautas deju kopas. 1948. gadā Toronto, Kanadā, darbību uzsāka tautas deju kopa „Diždancis” Freda Aigara vadībā. Tai drīz sekoja „Sakta” Bredfordā, Anglijā, un „Trejdeksnis” Ņujorkā, un Bostonas kopa (abas ASV). Līdz 1959. gadam darbojās jau 38 tautas deju kopas, bet ar 1971. gadu kopu skaits ārpus Latvijas bija pieaudzis līdz 66, bet Latvijā − 322 deju kollektīvi un ansambļi. Kopš 1970.-tiem gadiem kopu skaits ir kaut cik nostabilizējies. 1983. gadā ārpus Latvijas darbojas 65 apzinātas bērnu, jauniešu un pieaugušo tautas deju kopas − Eiropā − 11, Dienvidamerikā − 1, Austrālijā − 10, Kanadā − 11 un ASV − 32.

Tautas deja, bārenīte, tiek allaž daudzināta arī dziesmu svētkos. Tai piešķir arvien vairāk uzmanības. Kur pirms daudz gadiem dziesmu svētkos notika tikai tautas deju lieluzvedumi, tagad tiem ir pievienojušās tautas deju sacensības un jaundeju skates. 1980. gada dziesmu svētkos Toronto lieluzveduma vadītāja Zigurda Miezīša ierosinājumā pirmo reizi notika dejotāju balle, kur vakara norisē bez pupulārās deju mūzikas atskanēja arī tautas dejas un choreografijas. Šī bija īsta latviešu deju izpausme (kā svētkos sendienās Latvijā!), kur mūzikai atskanot, momentāri tika veidotas dejotāju grupas, kuŗās dejoja gan deju pratēji, gan tie, kas vēlējās mācīties. Dejotājiem šis jaunais tautas deju daudzinājums tik ļoti gāja pie sirds, ka 1983. gada dziesmu svētkos Milvokos notika otra dejotāju balle.

Tautas deju dalībnieku skaits dziesmu svētkos nemitīgi auga līdz 1976. gadam, kad Toronto tautas deju lieluzvedumā piedalījās 1100 dejotāju. Šajos svētkos bija vairāk dejotāju nekā dziedātāju kopkorī! Kopš šiem dziesmu svētkiem dejotāju skaits ir nedaudz sarucis. 1980. g. dziesmu svētkos Toronto bija 850 dejotāju un 1983. g. Milvokos − 825. Bet arī šie ir teicami skaitļi mūsu izkaisītai tautai. Tas, saprotams, ir mazs skaits salīdzinājumā ar dziesmu svētkiem Rīgā 1980. gadā, kur deju koncertā piedalījās 419 vienību, no tām 44 ansambļi ar tuvu pie 10,000 dejotājiem.

Tautas dejas tāpat kā dainas mūsu senčus pavadīja visu mūžu. Dziedāšanā un dejošanā piedalījās visi − kā bērni, tā sirmgalvji. Tādēļ savādi iegaumēt, ka Latvijā un citās pasaules malās tautas dejām pievērsušies galvenokārt jaunatne un bērni. Varam būt gandarīti, ka pēdējos gados darbību uzsākuši arī pieaugušo dejotāji, kā, piemēram, Sietlas „Sievas”, Toronto „Vecais diždancis” un Ņudžerzijas „Senči”, kas piedalījās pēdējos dziesmu svētkos Milvokos.

Jāpiemin arī folkloras ansamblis „Skandinieki” Rīgā, kuŗā dziesmas skandina un dejas dejo visu paaudžu dalībnieki kopīgi.

Kā izcila deju vienība pēdējos gados ir izveidojusies „Saules josta” Austrālijā ar vadītāju un choreografi Skaidrīti Dariusu. Ansamblis dibināts 1976. gadā ar tautas deju kopām „Jautrais pāris” un „Sprigulītis”, kā arī dziedātājiem un mūziķiem no Sidnejas un Melburnas, lai radītu uzvedumu Saules josta, ar ko viņi viesojās arī ārpus Austrālijas. Kopš tā laika „Saules josta” ir sagatavojusi vairākus uzvedumus: Mārietes dziesmu (1978./79. g., ar to viesojās Ziemeļamerikā, Anglijā un Visbijā), Vasaras ziedu (1980./81. g. − izrādes tikai Austrālijā) un Upmalu saimnieci (1982. g.) un Mārpuķīti (1984. g. − izrādes arī Ziemeļamerikā un Minsteres dziesmu dienās). Ansamblis saņēmis PBLA Kultūras fonda balvu divas reizes − par Saules jostas izrādi 1976. g. un Mārietes dziesmu 1980. g., kā arī Vēras Rulliņas balvu 1979. gadā un plkv. Viļa Januma balvu 1980. gadā.

„Saules jostas” uzvedumi saistās ar lielu darbu un izdevumiem, ko skatītāji, priecājoties par uzvedumu, bieži neaptveŗ. Piemēram, Upmalu saimnieces uzvedums 1982. gadā tika gatavots 2 gadus ar dalībniekiem no 5 Austrālijas pilsētām. Uzveduma 47 dalībnieki paši gatavoja tautas tērpus, un viņiem bija jāsedz 18,000 dol. iztrūkums par ceļa un izrāžu izdevumiem, kaut gan šo uzvedumu noskatījās ap 12,000 skatītāju 19 pilsētās 4 valstīs 3 kontinentos 10 nedēļās.

Apsveicama ir viņu uzņēmība.

Austrālijas latviešu tautas deju kopas izdod arī vienīgo izdevumu par tautas dejām Pa Dejas Ceļu Juŗa Ruņģa vadībā. Izdevums ir vispusīgs, apskatot latviešu jaunatnes dzīvi Austrālijā un citās pasaules malās, tautas deju kopu darbību, pētījot latviešu etnografiju, tautas deju elementus, latviešu valodu, folkloru un latviešu sabiedrību, iespiežot jaundejas ar aprakstiem un mūziku, un apskatot notikumus citās valstīs.

Bārenīte gauži raud
Zilas jūras maliņā,
Gaida savu laimes dienu
Pār jūriņu atnākot.

Tautas dejas varētu vēl uzskatīt par bārenīti blakus Krišjāņa Barona bieziem dainu sējumiem, bet šī bārenīte tikusi tā daudzināta aizvadītajos gados, ka tā kļuvusi vienlīdzīga mūsu tautasdziesmām. Varētu pat uzskatīt, ka šī bārenīte nonākusi princeses lomā, jo tā saista daudz bērnu un jauniešu, kam varbūt nav nekādu citu saistību ar latviešu sabiedrību. Mācoties un dejojot tautas dejas, šiem jauniem latviešiem rodas ieskats mūsu senatnē, etnografijā un folklorā. Piederība tautas deju kopai dod viņiem iespēju piedalīties latviešu sarīkojumos, reprezentēt latviešus vietējā sabiedrībā un piedalīties dziesmu svētkos kā aktīviem dalībniekiem.

Gadu tecējumā tautas deju izpausme ir daudz veidojusies, attīstījusies un mainījusies. Šo tautas deju attīstības loku visredzamākā veidā varēja noskatīties tautas deju uzvedumā dziesmu dienās Minsterē 1984. gada vasarā. Vadoties pēc dziesmu dienu mudes „No Dikļiem līdz Minsterei”, dejotāji uzvedumu iesāka ar senām dziesmām un nedziedamām tautas rotaļām − mūsu tautas deju pirmsākumu. Sekoja etnografiskās dejas, tad choreografijas un uzvedumu nobeidza ar Zigurda Miezīša Minsterē choreografēto deju „Maza, maza ābelīte”. Teicams bija arī deju muzikālais pavadījums, ko veica tautas deju orķestris „Ķelnes prāģeri” no Vācijas. Viņu muzikālais izpildījums ar vijoli, akordeonu, klarneti, somu dūdām un sitamiem instrumentiem atgādināja seno lauku kapellu, kas bija daudz piemērotāks dejošanai nekā citos svētkos pierastie „modernie” orķestŗi.

Nozīmīgi, ka šogad, Krišjāņa Barona gadā, varēsim arī vairākkārt daudzināt latviešu tautas deju. Jūnija beigās paredzēti tautas deju vadītāju kursi Gaŗezerā, ASV, un 2x2 nometnē Vankuverā, Kanadā. Jūlijā − Rietumkrasta dziesmu svētki Vankuverā un dziesmu svētki Rīgā, bet vasaras beigās Jaunatnes dziesmu svētki Montreālā.

Godināsim un daudzināsim latviešu tautas dejas, lai tās mūsu šodienu un rītdienu vieno un saista ar mūsu senatni!

 

Baibas Šmitas-Kalējas interviju ar Zigurdu Miezīti publicēsim nākamajā numurā.

Jaunā Gaita