Lasītājam varētu likties, ka mani jubileju raksti nebeigsies. Taisnība, bet kā gan var paiet gaŗām tik krāsainai muzikālai personībai kā Jānis Kalniņš, kas šogad atskatās uz 80 mūža gadiem. Viņš dzimis Pērnavā (Igaunijā) 1904. g. 3. novembrī. Viņa vecāki Alfrēds un Amanda Kalniņi tur ieradušies no Rīgas 1903. g. 1907. g. piedzimst otrs bērns − meita Biruta, vēlāk dziedātāja. Sava atklātā rakstura dēļ Alfrēds Kalniņš ir mētāts no vienas dzīves vietas uz citu, ieskaitot sešus ASV pavadītus gadus. Jau 7 gadu vecumā Jānis K. saņem pirmo mācību klavieŗu, vēlāk ērģeļu spēlē. Ar pirmajām skolas gaitām viņš izpelnās skolas biedru simpātijas dažādu palaidnību izgudrošanā un organizēšanā, tāpat patiesu cienu un apbrīnu par neizsīkstošo un nešķīsto lamāšanos igauņu valodā. Šodien viņu apzīmētu ar vārdu street-wise kid. Dažas no šīm īpašībām viņu pavada arī vēlākās vidējās un augstākās izglītības gaitās. Visumā Jāņa Kalniņa dzīve līdz Latvijas patstāvīgas valsts periodam cieši saistīta ar tēva namu: pēc 1910. g. Liepājā, no 1915. g. galvenā kārtā Tērbatā, no 1918. g. atkal Liepājā, bet no 1919. g. Rīgā. Gadu vēlāk Jānis Kalniņš iestājās tikko dibinātās Latvijas valsts konservatorijas kompozīcijas teorijas klase (Jāzeps Vītols). Kādu laiku mācījās pie Jurjānu Pāvula arī dziedāšanu, būdams labskanīga baritona īpašnieks. Kompozīcijas mācībā Jānis uzrāda labas sekmes, taču eksāmena darbā kādas spītības dēl fugas tēmai atbildi uzraksta − kvartā (!). Tas ir nepiedodams pārkāpums, kaut precedents atrodams paša J.S. Bacha darbā. Tomēr „kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim”, un jaunajam komponistam eksāmena darbs jāatkārto. Palikdams pie savas taisnības, Jānis K. to atteicās darīt „Tad ejiet zaldātos!” uzkliedza Jāzeps Vītols, un Jānis K. šķīrās no konservatorijas uz visiem laikiem. Par Jāņa K. tieksmēm pēc patstāvīgiem vaibstiem, modernām saskaņam, dažiem pavisam revolucionāriem pasākumiem daudz interesantu ziņu ļoti saistošā valodā sniedz Jānis Cīrulis (1897-1962) grāmatā Muzikanta piezīmes (1961). Šī ir varbūt pati autentiskākā informācija par J.K. konservatorijas gadiem. Šajā laikā (1923) J.K. kļūst par muzikālās daļas vadītāju un diriģentu Nacionālajā Teātrī, desmit gadu laikā sarakstot mūziku apm. 50 lugām, no kuŗām jāpiemin Kas tie tādi, kas dziedāja, Seši mazi bundzinieki, No saldenās pudeles, Sprīdītis, Krišs Laksts, Kēninš Dāvids, Zilais putns u.c. 1933. g. J.K. pieņem par diriģentu Nacionālajā Operā, kur viņš darbojas līdz Latvijas atstāšanai 1944. g. rudenī. Ar skaidru, pārskatāmu žestu un dzīvu muzikālu temperamentu te viņš vadīja daudzas operu un baletu izrādes, savus un sava tēva darbus ieskaitot. Zināmas grūtības operas darbā sagādāja galvenā diriģenta Teodora Reitera patmīlīgums, bet toreizējā mūziķu jaunā paaudze (recenzentus ieskaitot) bija Kalniņa pusē, un pēdējam viss paveicās sekmīgi. Šinī laikā latviešu tauta visplašākā nozīmē iecienīja un iemīlēja jauno daudzsološo diriģentu un komponistu. Šās slavas un laimes mirdzumā J.K. bagātināja latviešu mūzikas pūru ar trim operām (Lolitas brīnumputns, Hamlets, Ugunī), diviem baletiem (Rudens, Lakstīgala un roze), koŗa un solo dziesmām. Studiju nolūkos viņš vairākkārt uzturējās ārzemēs, piem. 1935. g. kā Kultūras fonda, bet 1936. g. kā piecu latviešu rūpnieku stipendiāts. Studiju gaitas viņu noveda Berlīnē, Vīnē, Zalcburgā, Lincā, Prāgā, Drēzdenē, Parīzē, kā arī tuvākā kontaktā ar diriģentiem L. Blechu un E. Kleiberu. Pēc Rakstu un mākslas kameras nodibināšanas J. Kalniņu 1938. g. ievēlēja par Latvijas mūzikas biedrības priekšnieku. 1944. g. rudenī J.K. atstāja Latviju un 2. pasaules kaŗa viesuļi viņu aizpūta Vācijā, kur Lībekas pilsētā bēgļu nometnē atplauka viņa muzikālā rosme, darbojoties gan par pianistu-pavadītāju, gan radot vienu otru jaunu skaņdarbu (simfonija, dziesmas). 1948. g. viņš pārcēlās uz Kanadu, kur strādā par ērģelnieku un mūzikas profesoru Frederiktonā, Nūbranzvikā Tur vada arī simfonisko orķestri un komponē jaunus darbus, piem. „Symphony of the Beatitudes”, „2. simfoniju orķestrim”, „Nūbranzvikas rapsodiju orķestrim”, „Mūziku stīgu orķestrim”, koŗa un solo dziesmas. 1969. g. sasniedzot pensionāra vecumu, atstāj darbu kolledžā, paliekot tomēr ērģelnieka postenī vēl līdz šodienai. Pašreiz Jānis Kalniņš darbojas rosīgi savā kompozīcijas laukā, ik dziesmu svētkos sniegdams plašāku formu jaundarbus − gan kantātes, gan simfonijas, gan dziesmas.

Kaudzīšu Mērnieku laikos Ķencis teica zīmīgus vārdus: „Tādi jau, puikiņ, arvienu šādas lietas zinās labāk nekā mēs. Kas zina, kādos skandālos jau tāds, kā sacīt jāsaka, nav bijis iekšā?” Skandālu Jānim Kalniņam tiešām nav trūcis. Jau pieminēju gadījumu ar fugas eksāmenu. Trīsdesmito gadu sākumā J.K. ar savu orķestri svinīgā gājienā pa Rīgas ielām ieradās Aizkulišu (toreizējā ķengu lapa, visumā līdzīga arī tagadējām trimdā) redakcijā un to izdemolēja. Kā „huliganu” Jāni Kalniņu policija apcietināja. Apmēram tanī pašā laikā J.K. noorganizēja futbola sacīksti starp Nacionālo Operu un Nacionālo Teātri. Tas tik bija skats! Lielais Jānis Niedra stāvēja vārtos. Mariss Vētra, Ādolfs Kaktiņš un Jānis Kalniņš bija uzbrucēji. Uzvarēja opera, jo daži baletdejotāji izrādījās arī ļoti sekmīgi futbolisti. Beigās tomēr, kā jau tas parasts, netrūka arī izkaušanās. Trīsdesmito gadu beigās paklīda runas, ka J.K. sācis jaunu operu, šoreiz Mērnieku laikus. Valdība tomēr maigi apsauca komponistu, ieteikdami kaut ko vairāk pozitīvu. Kādu laiku Jānis domāja arī par Jāzepa un viņa brāļu libretu, bet atkal kaut kas pārskrēja pār ceļu.

Laiku pa laikam Jānis Kalniņš izmēģināja roku arī dzejoļu rakstīšanā. Tā ceļā uz Kanadu radies dzejojums, kas tiešām labi raksturo toreizējo DP dzīves kraso pārmaiņu. Šis citāts ņemts no Jāņa Cīruļa grāmatas Muzikanta piezīmes.

Gan draugi, gan viņš pats sevi parasti sauca par Janku. Es toreiz nebiju klāt, bet dzirdēju, ka Mazlazdiņa restorānā Daugavmalā atskanējusi dziesma: „Lai līgo tūkstoš lati, kas Jankam kabatā!” Smilģis esot diriģējis, bet Kortāns sitis bungas.

Taču pavisam nopietnā nozīmē Jānis Kalniņš ieņem svarīgu vietu latviešu mūzikā. Jau vispirms ar savu operu trijotni. Visas kļuva tautā labi pazīstamas. Katrs zināja: „Esam lielķēnina dēli” no Lolitas brīnumputna, kapraču dziesmu no Hamleta, tāpat „Manā dārzā, dārziņā” un „Aiz miglas man dzimtenes celiņš dārgs” no operas Uguni. Kur tad vēl koŗa dziesmas – „Pirmā nakts” (Z. Lazda), „Pavasaŗa dienas” (Rainis) un „Kuŗš putniņis” (tdz).

Ar operu Hamlets mēs gandrīz ieguvām pasaules slavu. Ja kādam interesētu vairāk iedziļināties J.K. mūzikas pasaulē un problēmās, plašāku ieskatu varētu sniegt Latvju Mūzikas 3. numurs (1970. g.), kur atrodams šo rindu autora plašāks apcerējums par J.K. operām. Šad un tad J.K. mūziku atskaņo arī Latvijā. Nupat 1984. g. Karoga 8. numurā lasām, ka 28. maijā Jaunatnes teātrī Jāņa Sudrabkalna piemiņas sarīkojumā Teodora Kalniņa radio koris dziedājis Jāņa Kalniņa un Imanta Kalniņa dziesmas ar Sudrabkalna vārdiem. Tās droši vien bija „Pēteŗa gailis”, „Pasaka par Pikamici” un „Apsniegošā pilsēta”. Arī to vērtība nekad nezudīs.

 

*

 

Visai interesants ir Ingridas Zemzares raksts „Stikla kalns un rezerves princese”, ko varam izlasīt Mākslas 1984. g. 2. num. Rakstam par cēloni minēts komponista Ģederta Ramana izteikums, ka nupat modē atkal nākot romantisms. Autore savu apceri illustrē ar Raiņa stikla kalna piemēru. Kalns esot augsts un slidens, un nereti gadās, ka puskalnu veikušais attop, ka pie mērķa vienkāršāk tikt ar lejupšlūkšanu, nevis riskanto kāpšanu, jo kaut kur lejā, tuvu pie jūŗas līmeņa guļ rezerves princese − vecais labais romantisms, izstrādāts, drošs un vēl vienmēr ar savu siltumu, bet tā tur augšā – sasalusi. Pārlūkojot latviešu mūzikas devumu pēdējos piecos gados autorei uzmācas bažas vai šis romantiskais ceļš var vest uz Romu. Vai atšķirība starp Saulcerīti un rezerves princesi ir pietiekami principiāla? Un vai tā tiek ievērota?

Raksta nobeigumā Ingrīda Zemzare citē satricinošu piemēru no Džoisa Kerija grāmatas Bez vidutāja:

Cilvēki iztiek ar veco mantojumu un tautas mākslu, un tamlīdzīgi, kamēr viņiem tas apriebjas. Viss apriebjas. Tikai viņi paši to neapzinās. Tas ir kaut kas līdzīgs mutes un nagu sērgai. Mutē sanāk nelaba garša, un kājas sāniski vien griežas, uz krogu vien un allaž uz vienu un to pašu krogu. Man speciālisti ir teikuši, ka tā esot daudzos provinces novados, kur nav nekā cita kā tikai vecmeistari. Jaunieši nezina ko iesākt, un sāk brucināt suņus vai griezt govīm astes nost. Beigu beigās viņos sakrājas tāds niknums un žults, ka viņi spēj sagremot vienīgi viskiju un polītiku un mirst briesmīgās mokās.

Šis sarkastiskais pareģojums ir varbūt par stipru un sakāpinātu. Zināma patiesība te tomēr ir. Es atceros kādu stingru un tradicionālu mācības iestādi, par kuŗas absolventiem deva šādu liecību: pastāvīgs miega trūkums, riebums pret darbu un nepārvarama tieksme pēc alkohola. Nepūlieties, neuzminēsit, zinātāji klusēs. Pat folklorists Emīlis Melngailis savā laikā par dažām tautiskām izdarībām izteicās, ka tās esot „tautiska šlura”. Bet kā tas ir tagad trimdā? Samaisiet kādu veco mantojumu un tautas mākslu ar polītiku, pasoliet krodziņus un dižsarikojums būs gatavs. Pārējie lai vācas no ceļa nost.

 

 

Tanī pašā Mākslas numurā Marģeris Zariņš stāsta par Karlu Orfu. Par Orfa muzikālo audzināšanu jau daudzi būs dzirdējuši: bērniem dod rokā dažādus sitamos un vientona pūšamos instrumentus, skaitot taktis un pareizā ritmā piespēlējot. Vēlāk nāk skandēšana un kustības. Tā var taisīt „operas”. Bet Orfs pazīstams arī kā komponists. Raksta sākumā M. Zariņš saka, ka presē un periodikā nedz trīsdesmitajos gados (Jānis Zālītis, Jēk. Vītoliņš), nedz pēc kaŗa − četrdesmitajos un piecdesmitajos − mūzikas kritiķi Latvijā nav pat ieminējušies par komponistu Karlu Orfu.

 

Te butu maza piebilde. Jānis Mediņš savā grāmatā Toni un pustoni 122. lp. raksta šādas rindas

Latvijas pašos pēdējos gados biju iecerējis sagatavot un atskaņot vācu komponista Karla Orfa (Carl Orff) 1937. gadā komponētās „Carmina Burana”, ko tagad pazīst visa mūzikas pasaule abās pusēs dzelzs aizkaram. Toreiz es laikam biju vienīgais latvietis, kas dzirdejis Orfa darbu, un, ja mans nodoms īstenotos, mēs Rīgā būtu bijuši vieni no pašiem pirmajiem, kas šo interesanto kompozīciju atskaņo ārpus Vācijas. Bet mans nodoms sastapās ar iebildumiem. Proti, bija sākuši interesēties klerikāli − kas un kā? Viņi atzinuši, ka „Carmma Burana” atskaņošana vērsīšoties pret reliģiju, jo Tavernas daļā Orfa darbā ir pazobošanās par priesteriem. Kā mans nodoms nonācis klerikālu vai valdības aprindās, to nezinu, bet fakts ir tas, ka man nācās no tā atteikties.

Un mūsu jaunie teātŗa darbinieki, tāpat muzikālo ansambļu vadītāji uztraucas par neseniem aizliegumiem un cenzūrām! Tā taču tagad ir parasta lieta. Te ir arī daļēja piebilde Juŗa Rozīša rakstam divos pēdējos JG numuros.

 

Latvijas padomju enciklopēdijas izdevumi jau sasnieguši 5. sējumu (karte - lauk). Pavisam paredzēti 10 sējumi, kuŗos ievietos 60 000 rakstu, 20 000 illustrāciju un 600 karšu. Mūzikas redakcijā darbojas Ilma Grauzdiņa, Ludvigs Kārkliņš, Arnolds Klotiņš, Dzintars Kļaviņš, Lija Krasinska, Sofija Vēriņa, Olģerts Grāvītis, Nilss Grīnfelds.

 

Imants Sakss