|
Sarma Muižniece
Sarma Muižniece koordinēja un vadīja 1982. g. Jaunatnes dziesmu svētku (Klīv- lendā) literāro sarīkojumu. Jaunās Gaitas redakcija pateicas Sarmai Muižniecei un autoriem par iespēju publicēt Ziemeļamerikas jauno latviešu literāros darbus. |
 |
|
Kam pienākas maize? Kam pienākas desas?
|
Vētrasputns uzlaižas uz klints. Apskrubina vējā un lietū balinātos oļus apskrubina pats savu olu čaulas:
Atdodiet man manu šauteni pirms medīšanas sezonas! Vētrasputns ķērc ar olu drumstalām knābī Jau ēdu pats savus bērnus!
Bet ielejā ļaudis aizcērt logus un piesēzdamies pie galdiem skaita mutes.
Vienam no bērniem rokas ir baltas kā olas. Viņa pirkstos plīst krūzes, un laukos zēns nespēj strādāt.
Tuvojas ziema.
Dzirdi vētrasputnu ķērcam? dzestrā vakarā prasa viņam tēvs. Zēns aizver acis. Viņš putnu vienmēr ir dzirdējis.
To nakti zēns vienīgais neaizdara savu logu. Caur šķirbu viņš izgrūž savas baltās dūres.
Vētrasputna vērīgās acis auksti iekvēlojas. Klints aiza tajās atspīd slapja, spīdīgi melna.
Tad putns ir jau pie miesas.
Baltumu putns mirklī nograuž no zēna pirkstiem. Paliek desmit cieti kauli. Vētrasputns kaulus kaļ un asina uz loga siles. Desmit naži trīc.
Piecus putns ieķer knābī Piecus atdod zēnam.
Zēns uzvelk svārkus. Vētrasputns atzveļ galvu.
Iebrāžas nakts.
No rīta ielejā slēģi neveŗas. Alā zēns un Vētrasputns griež un gremo maizi, desas. (Šinī dzejolī minētās olas ir baltas kā tās olas, ko pazīstu un ko visu mūžu esmu pirkusi pārtikas veikalos.)
|
| DOŠANA |
Dod dod!! to dari līdz ņēmējs saka: Apstājies! Jūtu tu vairs nedod sevi, bet mani atdod atpakaļ.
Nesijāsim vecus vezumus, to dara cietumos, to dara tiesā Tas ir neglīti, kad atliek atdoties tikai formāli un miesā.
Metīsim, Metīsim visu zemē, dārzā Metīsim melnām vāverēm un čūskām! Metīsim gaisā!
...un tas būtu viegli, skaisti un labi ja tukšums vienmēr neprasītu vēlreiz piedošanu.
|
|
GAROZGRAUZĒJAS (latviešu sievietēm, dažām) |
Garozgrauzējas sēž ap zaļu, zemē noliktu bļodu.
Viena garozu gremo otrai garoza pie mutes trešā sniedzas.
Ārā snieg. Garozgrauzējas savas muguras piespiež pie sasalušā loga rūtīm. Tajās iespiežas salapuķes.
Gaŗāmgājēji domā, ka raksti kailās mugurās ir gleznas galerijā. Visu var nopirkt Gļēvie!
Pašas garozgrauzējas gremo, gremo, gremo. Mutes tām kvēlo. Mēles iekurina sausās, cietās garozas kā baļķus krāsnī.
Garozgrauzējas pūš savas degošās dvašas atpakaļ bļodā Spēks viņām ir trūkst tikai omas.
|
| * |
(Mums Latviešu jauniešiem)
Uzklausiet, mani brāli smēķētāji, vēl Latvija jāatbrīvo un šis tas cits. Ja esat siltie, tas nekas. Tā vajag. Aukstas olas ēd tikai vienreiz gadā Lieldienās, un man iespiedies prātā, ka mums jāuzstājas biežāk. Karstuma vajag Jāņos, Mārtiņos, kongresos un citos svētkos.
Ā jā. Techniska piezīme. Man lūdza pieminēt arī brāļus Vandaļus. Kamdēļ jums tik mazas prasības? Gāzt tikai kapitālismu un viesnīcas? Iesaku gāzt, piemēram, kritiķus un skeptiķus pat optimistus, kas jums vēl liek pieciniekus Kārtībā.
Tradīcija, tradīcija, mani mīļie alkoholiķi, varētu būt slikti!
|
|
Anita Ieva Dzirne
|
|
| * |
Sieviete krieviete pelēkā plīša mētelī, sociālistiskais reālisms. Pelēkā Sibīrijas pilsētā pelēcība dzīvo, ražu meklēdama, pelēcība plēš, pelēku pienu dod dzert pelēkiem pionieŗiem, sociālistiskais reālisms. Mākslinieka tuša pielīp pie viņas pelēkā vaiga jāplēš nost! Tā radās viņas sārtie vaigi, asins atšķaidītā krāsa. Jāplēš nost tuša, paliek ledains sārts. Tušu plēš no audekla, paliek saule sārtā asins atšķaidītā krāsa. Ir auksts šai zemē, tuša pielīp, sieviete stāv un gaida nākošo rāvienu. Gaisma plīst ap sauli, audekls plīst ap tušu, tuša pielīp vēlreiz nenāk nost, sociālistiskais reālisms.
|
| * |
Ziema ieņēma pavasari kliegdama. Tapa ledus puķes, kuŗās es letiņos šorīt un gāju staigāt pa netīru, mirušu Zāli.
|
| * |
Māte, esmu grēkojusi. Māte neatbild. Šo mīlas nakti izdejoju viena pati. Baltā rīta gaismā ceļos ar virvi ap krūtīm. Spogulī sieviete, mana melnā mīla, melnā sejas puse. Starp sirds sāpēm, starp kājām pazaudēju tevi, māte, un sevi.
|
| * |
Starp sirds sāpēm, starp sirdīm, sviedru piliens slīd. Saožu pati savu kaisli un tavu. Spilvenā nospiedums mani pārsteidz. Laikam nesapņoju tavu klātbūtni. Melns mats vijas ap kājām, krūtīm.
|
|
TRĪS GLEZNAS 1. |
Dažbrīd, kad mēs aiztiekam viens otru, mākslinieks saredz pārāk daudz. Māls kļūst silts un mīksts viņa rokās. Viņš sāk mūs veidot. Tevi no galvas, mani no kājām. Gleznā jauna zemniece stāv ar sirpi rokā, viņa klausās putnu dziesmā, viņas pēda ir liela, plata un smaga. Tā ir mana pēda. Esmu veidota no kājām uz augšu, manās kājās ir dzelzs. Valodu mākslinieks dzen caur dzelzs stiebriem. Stiebru galā sirds, tā ir Dieva seja. Mīkstais māls paklausīgi tevi veido. Tu esi vienradzis, un es esmu uzdurta tava prāta galotnē. Mana dziesma ir salda, es esmu putns, kuŗā zemniece klausās, un viņas pēdas. Tas bija mirklis, kuŗā minu viņas melno zemi, mēģinādama gleznā pazust. Gaisma plīst, mākslinieks mazgā rokas. Vienradzis ir pazudis, paliek zirgs, uz kuŗa es uzkāpu, pēdas atstājot gleznā. Grūti jāt zirgu bez pēdām. Tas ir mans liktenis.
|
|
Anda Avena
|
|
| SAPŅI |
Ienāk nakts Baltās kurpēs, gumijas zoles čīkst.
Melns visuresošs griež ar nažiem sapņu plāksnes sīki smalkos trīsstūŗos.
Uzšķērstas, ietītas līdz ar galodu zīda papīros nakts tās izkaisa starp zvaigznēm.
Rītā aizdegas un pazūd saules lēkta jaunajā dienā.
|
| * |
Kāzās visām dāmām gaŗas kleitas, lai kājas pazustu miegainā plīvurošanā.
Kungiem krējumlipīgie krekli uz spalvainām krūtīm zem pingvīnu frakām.
Tad purgātorijā dancosim mēs divi vienā liesmā un sapņosim, vai ne, par siena vezumiem.
Kāpēc tu raudi?
|
| AVENES |
Tu atnesi rozes ietītas avīzēs (lai tās nenosaltu).
Tās neattinām ne es ne tu atstājām uz plaukta starp citām neattītām rozēm.
Ar lūpām attinu tavu garu, to nolaizīja no mana pleca tava mēle. Pasakas noslēptās tu zobos sakodi un noriji.
Tavas siekalas garšoja kā avenes.
|
| CELŠANĀS |
Nakts vēsā atmatā atspiežos līdz saulei lai uzdziedātu tavu celšanos.
Mākons seju skaŗ sāpes mierināt atsitas noslīd ceļa malā zilā zālē, rasā
nakts vēl gaid dziesmu uzcelt sauli ceļa malā rīta salā
rīta vēsums līdzi paņem priežu smaržu nakts pazudusi saules rītā.
Tagad laiks tevi dziesmās uzcelt.
|
|
Māra Galēna
|
|
| * |
Pēteŗa pēcpusdiena pilnīgi pārprasta piedodiet pasaule, piedodiet pirmie prasiet pēc pirmajiem pušplēstiem vārdiem vienīgi viņiem varam vēlēt visu visspēcīgo vēl varam vēl varam vēl vēlams vairumam vienoties vakar varmāka važas vilka visus vecos šodien šalkas šķērso sauli simtiem sāpju sasaukātu tādēļ tagad tālā taure trejdeviņās trimdas taurē prasiet paši pārdomājiet pēcpusdienu zaudēto tomēr šī vai pieņemama?
|
| * |
aust Auseklis ber dimantrotu rītam rotāties aust Auseklis zvaigžņu segā madarotā ietin jūtas aust Auseklis blāv rasas pērles vārīgi austā tīmeklī ieķērušās riet Auseklis un es tā muša tavā zirnekļa tīklā nejauši iemaldījusies un apreibusi.
|
| * |
ārprātīgi vēlos tevi ārprātīgi apskaut
ārprātīgi esmu ārprātīgi apmulsusi aizelsusies skrienu tumsā aizrāvusi elpu meklēdama tevī gaismu kas manai dvēseles telpai starot liktu
ārprātīgi vēlos tevi ārprātīgi apskaut, lai tavas izbrīnā paceltās uzacis līksmotu.
|
| * |
rupja smieklu skaņa īpatnēja ausīs griež tava balss kā akmens akmeni tik gremž un trinas klusa īpatnēja skaņa tajā klausīties ir grūti ieklausīties skaņā grūtāk nozīmi izsmelt neiespējami kamdēļ tirdi manu prātu smadzenes tev sen nav asas dzērienam ir pieburts spēks kas tevi padara seklu.
|
| * |
tirgoties kā ar ķēniņa sievām nepiegriezt vērību nevienai no ķēniņa sievām apieties ar vieglām rokām pieskarties bet nepieskarties tām izvēlēties no skaistākajām to kuŗa būs no vismīļākajām no tirgotām sievām ķēniņa tirgotām sievām
|
| * |
es esmu skaņa vijolē kas paceļ vijoli, tam došu brīvību; tā saldi trīs un vibrē, kas pacel, vijoli, tam pati atdošos jo skaņa vijolē ir mana dvēsele.
|
|
Māra Gulēna
|
 |
|
DVĪŅU MĪLESTĪBAS |
Mirdz ezers kā zvaigznēm piesēts spīd debess kā mirdzošs ūdens.
Mēs esam virs Čikāgas gaismām naktī zem stariem tumsā.
Vienā pusē saullēkts otrā riets. Heads or tails? kāds čukst. Sit pulkstens sit takts sit āmurs nagu galu sit tādas bungas ka dzirkstis lido. Aizkari skrien pa guļamistabu kā nobijušies putni čības ielien pagultē un ietinas putekļos. Nosēžos uz satrunējuša krēsla. Spogulī redzu sevi zaļā akvārijā. Slīkstot pagrābu Imanta Ziedoņa dzeju, varavīksnes krāsainos zīmuļus un telefonu kuŗa vadi kā saules stari sniedzas pāri kontinentiem.
|
| IZMISUMS |
Sit pulkstens sit takts sit āmurs nagu galu sit tādas bungas ka dzirkstis lido. Aizkari skrien pa guļamistabu kā nobijušies putni čības ielien pagultē un ietinas putekļos. Nosēžos uz satrunējuša krēsla. Spogulī redzu sevi zaļā akvārijā. Slīkstot pagrābu Imanta Ziedoņa dzeju, varavīksnes krāsainos zīmuļus un telefonu kuŗa vadi kā saules stari sniedzas pāri kontinentiem.
|
| * |
Šonakt veŗos zvaigznēs cerību acīs.
Nosēžos rasā asaru peļķītēs. Odi asini kašā no manām saskrāpētām kājām.
Asaras sāpina zāli. Asa rasa duŗ kā nazis.
Veŗos zvaigznēs cerībai cauri uz atkal tikšanos ko jau gaidīju pirms šķiršanās.
|
|
Jānis Imants Sedliņš
|
|
|
FILOZOFIJA |
Zilonis ar diloni uzkāpa uz manas galvas, un no tā laika staigāju ar plakanu galvu. Vai nav brīnišķīgi?! Man ir plakana galva! Ja nebūtu tādi kā es ar plakanām galvām, vai citi cilvēki zinātu, cik skaistas ir viņu apaļās galvas? Apaļas kā voleja bumbas, kā vardes dziesma, kā pasaule. Iedomājieties galvu salīdzināt ar visu pasauli! Bet vai galva ir kā maza pasaule, vai pasaule ir kā liela galva? Tur Sokrāts gan mums nevarētu palīdzēt. Viņa laikā pasaule vēl bija plakana kā mana ziloņa samītā galva. Jautājums: ja es varētu staigāt pats pāri savai galvai, vai kristu kādreiz no malas nost?
|
| VŪDŪ |
Tu savas rokas sadursi, Tu savas kājas sadursi, Tu savā vēderā iedursi, Tu savās plaušās iedursi, Tu savā sirdī iedursi, Tu savas acis izdursi, BEIDZ, pirms tu sevi sadur tā,
un es vairs nespēšu taustīt. un es vairs nespēšu staigāt. un es vairs nespēšu ēst. un es vairs nespēšu elpot. un es vairs nespēšu mīlēt. un es kļūšu akls.
ka no manis nekas vairs nepaliks.
|
|
(NO NOKTIRNES CIKLA)
|
Nakts tu saules starus cērt nost, kā arābu zemēs zagļu pirkstus. Vakar tevi sagaršoju. Tu ar tulznainām rokām mani pagrābi un parādīji savu sirdi, kuŗā krunkaini vīri vēl krunkainākos mēteļos stāvēja un sildījās ap sarūsējušu mucu un tās iededzinātā atkritumu dvēseli. Viens no viņiem turēja tievu papīra kulīti, kamēr pārējie sēroja kādas nelaiķa pudeles dēļ. Sērojot līdz, liku, lai tie mani aplaupa, lai tiem arī nebūtu tā kā man nav. Un tajā brīdī, tieši kad nevajadzēja, kruķi bija klāt. Tie mani bija vērojuši, jo man bija tīrs mētelis. Viņi mani izprašņāja: Ko jūs šeit darāt? Kāpēc blandāties pa ielām? atbildēju: ES ESMU DZEJNIEKS! Ātri, kā žiletes asums, tie mani iesvieda mašīnā, skaistā harmonijā teikdami, Šinī pavalstī nedrīkst dzejot. Mani ielika cietumā, kopā ar kādu pussapuvušu adiktu ar acīm sarkanām, kā pusvītušām rozēm. Es gribēju viņu aiztikt, izjust viņa nedzīvību. Dod man daļu no sevis, es lūdzu. Nabadzīgi trīcēdams cietuma stūrī, viņš no savas rokas, lēni un svētīgi, izrāva skabargu un iedūra to manējā.
|
|
(No noktirnes cikla) CĒLONIS UN SEKAS
|
Istaba piesmēķēta tik pilna, ka skaņas no stereo netiek vairs cauri. Gultas stūrītī sēdēdams, esmu pārvērties par bumbu. Vispirms esmu liela, raiba plastmases bumba, tāda, ar ko bērni spēlējas pludmalē, bet kļūstu mazāks un mazāks: esmu basketbumba, volejbumba, bēzbola bumba, golfa bumba. Beidzot, esmu pavisam maza svina bumbiņa, tāda maza lodīte, un noripoju no gultas uz grīdas, pāri grīdai līdz nākamajai istabai, kur izripoju ārā pa logu uz trotuāra. Trotuārs no sitiena mazliet ieplīst. Plaisa aug. Tā pārņem priekšas pagalmu, kāpnes pie priekšas durvīm, dzīvojamo istabu, māju, kaimiņa māju, visu kvartālu, vēršoties uz pilsētu paša lielceļa vidū. Automašīnas pazūd, plaisa aug. No tālienes var redzēt, kā debesskrāpji lēnām sabrūk. Tad nākamā pilsēta sabrūk un iekrīt plaisā, tad pavalsts, tad visa zeme, viss kontinents, visi kalni, šļūdoņi, ūdeņi, kamēr no kādas planētas tālu, tālu prom kāda būtne teleskopā vēro kā zemes lode iekrīt pati savā lielajā plaisā. Istaba piesmēķēta tik pilna, ka skaņas no stereo netiek vairs cauri.
|
|
Ja es būtu bijis velns, pasaule būtu citādāka (jeb vingrinājums Bībeles pārrakstīšanā)
|
Jauna, skaista sieviete pienāk pie manis krogū un apsēžas tieši blakus. Mazliet kautrīgi, bet tomēr palaistīgi viņa prasa, Vai Jūs esat čūska vai ābols? Kā lūdzu? Vai Jūs esat čūska vai ābols? Mazliet apjucis, atbildu: Ne viens, ne otrs. Viņa nopūšas, paņem savu dzērienu no letes un, ejot prom, saka: Žēl. Un tā, mīļie draugi, laikam pazaudēju iespēju kārdināt Ievu.
|
| * |
Katru rītu kā kaķis mēģinu nolaizīt sevi no sevis, bet nevaru. Esmu pielipis pie sevis kā vecas tapetes. Katru nakti jauna kārta pielīp pie manis. Man tīrais kauns kur rādīties; zinu, ka cilvēki mani aprunā. Lūk, tie saka, viņš ir pielipis pie sevis. Ir tik daudz kārtu pielipušas pie manis, ka esmu stīvs, un man grūti staigāt. Drīz arī jāpērk jauns uzvalks. Vecais vairs neder. Esmu pārāk biezs. Izskatos pēc kāda milzīga svaru cilātāja, kaut pats īstenībā tāds tievs un vājš, tikko varu sevi izcelt no gultas. Esmu pielipis pie sevis kā vecas mīlestības atmiņas. Mēģinu sevi nolaizīt no sevis, bet nevaru. Tik atliek ar āmuru un kaltu lēnām, pa gabaliņam, sevi no sevis nosist nost.
|
