Jaunā Gaita nr. 141, (5) 1982

 

 

Jānis Širmanis

SARUNA AR DUBULTNIEKU

 

Laiki ir mainījušies. Un mainās arvien! Dažreiz grūti nākas dzīves orītes raukās noturēties. Es pūlos tālāk uz priekšu tikt, bet Dubultnieks dažreiz ar mieru ceļmalā stāvēt. Viņš neslēpj, ka kļuvis pesimists, un mums bieži gadās nesaprašanās. Nesen viņš atkal man atgādināja:

"Skati pasauli ar vaļējām acīm! ASV kausējamais katls darbojas sekmīgi, un latviešu jaunaudzīte pamazām zūd. Tēvu valoda kļūst svešvaloda. Vai tu vari to apstrīdēt?"

"Teikšu, ko esmu novērojis. Kausējamam katlam mūsējie pretojas. To liecina latviešu skoliņas, vasaras nometnes. To liecina Beverīna, Minstere, Gaŗezers, Kursa. Tur jaunatne vēl pūlas pie tēvu valodas turēties."

"Bet kā būs ar viņu bērniem?"

"Es vēl ceru."

"Labi. Cerības nepamet, bet uzmanīgāk skaties apkārt. Un tu redzēsi, ka bumbu spēle un televīzors augstā godā. Bumbai pakaļ skrien nedaudzi, bet spēles skatās ļoti daudzi. Un televīzija - mūsu dienu valdone. Tā pievelk kā spēcīgs magnēts. Dažreiz dzirdam domas, ka vajadzētu jaunaudzei televīzijas skatīšanās laiku ierobežot, izmetot mazvērtīgās un kaitīgās izrādes. Bet kas gan šajās trauksmainajās dienās to spēj? Reizēm vecāki itin priecīgi, ka bērni sēž pie televīzijas lodziņa. Miers mājā!

Bet ja nu kāds gribētu televīzijas lodziņu pa brītiņam aizvērt, tad tūliņ jautājums: ko likt vietā? Agrāk varēja pieminēt latviešu grāmatu. Tagad? Grāmatu nav! Viena vai divas gadā! Piliens jūŗā! Liekas, ka centīgo Mazputniņu turpmāk vajadzētu saukt par PĒDĒJO MOHIKĀNI.

Trimdas sākuma gados katrs pūlējās tikt zem sava jumta, tikt pie sava skārda kumeļa. Toreiz likās, ka latviešu ģimeņu bērni turēsies pie tēvu valodas bez īpašas mudināšanas. Tagad redzam, ka uzmanība būtu atmaksājusies.

Mums ir latviešu sestdienas vai svētdienas skoliņas. ALA ir gādājusi par mācību grāmatām, bet ar to vien nepietiek. Valodu nevar ne iemācīties, ne paturēt bez atkārtotas lasīšanas vingrinājumiem. Bet grāmatu nav! Un par spīti trūkumam, S.O.S. saucieni bijuši gauži vāji. Vai tu to vari apstrīdēt?" Dubultnieks tincināja.

"Nē, nevaru," es atzinos.

"Un ko tu teiksi par trimdas rakstniekiem? Nu - nestomies! Es zinu: rakstu mākslas kalpi, ar nedaudz izņēmumiem, nav pūlējušies latviešu jaunaudzei pakalpot. To uzmanība bija pievērsta modernam izteiksmes veidam, mēreni atmetot gramatikas likumus. Protams, daļa šādu darbu, ne formas, ne satura ziņā, nebija jaunaudzei piemēroti. Ja ņemam vērā, ka mātes un vecmāmiņas ir īstās starpnieces starp literāro darbu un jauno lasītāju, tad humora dēļ vērts pastāstīt, kā kāda vecmāmiņa vērtējusi moderno literātu:

"Dziļš cilvēks. Ne pats ko saprot, ne citi."

"Te gan der atcerēties Oskara Vailda spriedumu:

"Muļķis smejas par visu, ko tas nesaprot." Es piebildu.

"Jā. Tā varētu apklusināt neprašas. Bet Ziemsvētku sarīkojumos bērni arvien vēl deklamē dzejoļus - Poruka "Balts sniedziņš snieg", Plūdoņa "Rūķīši un meža vecis", Raiņa "Visi desmit", Luža Bērziņa "Apburtie zābaki", Blaumaņa "Brenča pavasara vēstneši" u.t.t. Vecie jālieto, jo jaunu nav. Vismaz ne pietiekamā izvēlē. Nebūsim pārsteigti, ja jaunaudzei radīsies vērtējums, ka latviešu literātūra pa daļai apstājusies līdz ar mūsu vecmeistaru aiziešanu Aizsaulē. Jaunie nav pienācīgi reprezentējušies. Varbūt nav arī gribējuši?

Pirms dažiem gadiem kāds latviešu rakstu mākslas kalps deklarēja, ka tam plašā publika nebūt neesot vajadzīga. Pietiekot ar dažiem sapratējiem, novērtētājiem, atzinējiem.

Dzimtenē to tā mierīgi varēja atļauties. Bet tagad? Kad jādomā, kas staigās mūsu pēdās?

Mums sen jau zināms: kamēr skanēs latviešu valoda, tikmēr trimdā būs latvieši. Kad tā apklusīs, būs tikai latviešu izcelsmes amerikāņi, kanadieši, venecuelieši, austrālieši, angļi, franči, vācieši u.t.t. Tas viss sen zināms. Bet dažreiz it kā aizmirstas. Piemēra dēļ es tev atgādināšu dziesmu svētkus. Vai kāda īpaša uzmanība jaunaudzītei? Nē!

Nu jau sen nostiprinājies paradums, ka dziesmu svētkos organizē divus rakstnieku cēlienus, lai varētu reprezentēties tie, kas teikumu sāk ar mazu burtu un arī tādi, kas teikuma beigās liek punktu. Labi! Kas vajadzīgs, tas vajadzīgs. Tik rodas jautājums: kāpēc gan nākotnes labad kāds brīdis nevarētu būt veltīts jaunaudzītei? Mazajiem? Izdevīga reize iepazīties ar autoriem un to darbiem. Tā varētu modināt interesi par grāmatām, par grāmatu pirkšanu un lasīšanu. Mazi strautiņi, kopā satekot, rada sākumu upei. Bet izdevības tiek gaŗām palaistas. Atzīšos - nākotne man liekas drūma kā pesimista kaps novembŗa mēneša pusnaktī. Vai tu atkal apgalvosi, ka neesmu sekojis skrejceļiem un skrējējiem?"

"Nē, tā neteikšu."

"Nu tad jābrīnās, kāpēc tu vēl sēdi pie rakstāmmašīnas? Vai tiešām tu esi aizmirsis, ka pasauli nevar apklāt ar plaukstu? Cik ilgi tu pūlēsies to darīt?"

"Neesmu zīlnieks."

"Žēl!" Dubultnieks beidzot pasmaidīja. "Ja tu tāds būtu, daudz naudas nopelnītu. Ar savām grāmatām tu nekā nepelni. Prātīgi darītu, ja ietu makšķerēt. Atceries krievu humoristu Zoščenko. Šis asprātis, vērtējot kādu grāmatu, esot teicis, ka autors nomiris dabīgā nāvē. Aiz honorāra trūkuma! Vai tev nekad neienāk prātā doma, ka arī tava rakstnieka karjēra varētu izbeigties dabīgā veidā? Aiz lasītāju trūkuma!"

"Iespējams," es atzinos. "Un tāpēc es cītīgi turos pie rakstāmmašīnas. Jāsarauj! Drīzumā būs gatava mana divdesmit septītā grāmata - Velns ar savējiem. Pēc tam es došos apgāda medībās... Manuskripts ir jau gatavs."

"Pēdējais?"

"Nē! Man patīk Ērika Ādamsona rindas: Balts zirneklis mīt baltos ziedos, balts sermulīt's pa sniegu skrien. Tā eju es, Tas Kungs man piedos, pa ceļa gaišo pusi vien."

"Hmmm..." Dubultnieks ņurdēja. Brītiņu vēlāk viņš man atkal atgādināja, ka ar makšķeres palīdzību var iegūt svaigas zivis.

Jaunā Gaita