Jaunā Gaita nr. 141, (5) 1982

 

KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

Latvijas Amerikā š.g. 30. oktobŗa numura pirmās lappuses raksts „Mūsu prese vienota” garantē izsmiešanos. Tiešām līmenis ir noslīdējis tik tālu, ka skaisties vairs nav nozīmes...

Jau vispirms, kāpēc presei ir jābūt vienotai: tad jau tur tikai roboti, kas visi raksta uz mata tāpat. Otrkārt, ja jau klāt nav bijuši LaRA-s pārstāvji, arī JG publicisti, kādu nav mazums, tad nevar runāt par „vienotību” kaut vai skaita ziņā.

Tālāk izklāstā šķiet, ka nodzisusi elektrība, jo M. Lorberga priekšnesuma pirmie ievadvārdi: „Cik pēkšņi palicis tumšs...” liek domāt, ka vai nu telpai nav bijis logu, kā, piem., Toronto Latviešu namam, vai ka notikusi kāda cita aptumšošanās, par kādām raksta psīchiatri, bet nav arī teikts, ka kāds ar maisiem būtu gaismu nesis iekšā. Tātad pa „mello”. Patīk klišejiskais „preses druvā” nodeldis (nodeldēts izteiciens, kas velkas pa zemi...): „Kur tad seko pļāvēji? Kur paliek grābekļi?” Tāpat smīnu rada „rakstītā vārda kalpi”, kas pareizāk būtu gan „kungi”... jo kalpi taču tā nemielojas, kā to sava raksta beidzamajā, angliskotajā lielteikumā atskaņo A.K. (tiešām, jāizsaucas: ak!), tā teikdams: „Būtu pieļauta vislielākā kļūda, ja nepieminētu Kalamazū dāmu sagatavotās lieliskās maltītes, kuŗās preses dienu dalībnieki varēja mieloties kā pa lielākām latviešu godībām.” Nelaime ar teikumu ir tā, ka It would be a mistake not to mention − burtiski tulkots latviski, ir bēdīgs nabadzības apliecinājums mūsu valodai, kas taču nebūtu jāsagaida no preses darbinieka − autora.

Rodas iespaids, ka prese pastāv, lai mielotos. Nu labi, bet, zobus bakstot, vēlāk jāprasa: nu, kā tad ar to jaunās paaudzes iesaistīšanu preses darbos. Kumoss iestrēgst kaklā...

 

*  *  *

 

Pretstatā salmiem Montreālas Latviešu Biedrības Ziņotājs savā novembŗa numurā ir iespiedis rakstu, kas ir atbilde kādam anonimam rakstam Latvijā Amerikā. (Vai tabloids jau kļuvis anonims?) un kuŗa autors ir Juris Mazutis. Var redzēt, ka raksta autors apkaŗo stulbumu ar prātu un loģiku. Var noprast, ka mistiskais L.A. apkaŗo tezi, ka kvalitatīvi latviskais var rasties tikai Latvijā, kamēr emigranti var būt tikai diletanti (pat „rīmējās”!). Raksts par gaŗu, lai to pārspiestu, taču, apskatoties uz augšā citēto L.A. rakstu, ir grūti iedomāties, ka tā autors zina, kas ir „stila zieds” un piepūlas ar dadžiem, usnēm, lupstājiem un pienenēm. Rūgta sula, pat „dulla”.

 

*  *  *

 

Definīcija nākamajām preses dienām: Kas ir kultūra? Atbilde − jogurts un kefirs.

 

*  *  *

 

Laiks š.g. 20. oktobŗa numura pirmajā lappusē raksta: „Kanadas DV valdes priekšsēdis V. Plūdons, nododams sveicienus, atgādināja, ka Daugavas Vanagu spēks un stiprums balstās uz demokrātijas principiem...”

Lieliski! Tas nozīmē, ka DV orgāns Latvija Amerikā ir demokrātisks, bezpartejisks iestādījums, atvēlot līdzīgu telpu visām organizācijām, biedrībām, sludinājumiem neatkarīgi, vai tie būtu naminieki, centrinieki, dardedzieši, valodiņnieki utt.

Paldies priekšsēdim! Demokrātijas principi nozīmē arī preses brīvību, reliģisko brīvību, atklātu valodu bez anonimitātes. Demokrātijā neviens nebaidās parakstīt savu vārdu raksta beigās! īstā demokrātijā, kas ir patiesa, nebūtu vairāk arī vajadzības speciālam Patiesības Fondam, jo viss, kas ir nepatiess, nāktu klajā. Ir labi, ka Daugavas Vanagi ir vienprātīgi un tic demokrātijai, kā viņi to apgalvo, teikdami, ka „demokrātijā, vienprātībā un ticībā brīvībai” viņi darbošoties tālāk.

Te, protams, jāpiemetina, ka kā jau īstā demokrātijā DV respektē un akceptē opozicijas uzskatus un dod tiem to pašu laiku un vietu paust pretējus uzskatus, kā to redzam ASV, Kanadas un Anglijas valstīs. Paldies!

 

 

 

DZEJA UN VIEGLĀ MŪZIKA

Savā Kurzemītē Imants Ziedonis kā cīrulis lidinājās un spurdza pāri vecajām Latvijas sētām un kolchoziem, un jau nākamajā Poēmā par pienu, viņš cauri staigāja lopiem un teliņiem, bet savā beidzamajā Maizē viņš ir veicis dziļurbumu, kas atsedz maizi no iekšpuses. Vai zināt, kas tur ir iekšā? Pasaule.

 

*  *  *

 

Otrs mans apbrīnas objekts ir Raimonds Pauls (neesmu savā mūžā saticis nevienu neinteresantu Raimondu!). Man dažkārt šķiet, ka viņš apgrozās vairākās planētās, jo viņa ceļojumi ir visos virzienos. Ar savu mūziku viņš iekaŗo pasauli. Ir jau mums akadēmiķi, kas vieglo mūziku vispār neieredz. Redziet, ko vieglajā mūzikā panāca bītli, kas manuprāt, pēc 50 gadiem stāvēs blakus Johannam Strausam, kas savā laikā taču arī komponēja vieglo mūziku. Neesmu sajūsmināts par simfonisko mūziku. Man liekas, tas tāpēc, ka tāda mūzika nekomūnicē. Tā iesalst pati savos rāmjos un formātos. Mūzikai ir jābūt kā putnam. Tāda ir Raimonda Paula mūzika, pie kuŗas man veicas gleznot.

 

*  *  *

 

Modernās mākslas institūts (Institute of Contemporary Art) Sidnejā, Austrālijā, izdevis mākslas grāmatu Uldis Zemzaris, Drawings in Sidney, kur 38 reprodukcijās atainoti šī Latvijas mākslinieka zīmējumi, kuŗus visus viņš ir darinājis savā Austrālijas ceļojuma laikā! Vai nav ražīgs veids, kā ceļot? To derētu atcerēties citiem. Uldis Zemzaris parasti darinot vienu portretu dienā... Daudzi attēli ir latviešu. Grāmatas ievadā Pols Mekgiliks (McGillick) labi pasaka, ka Rietumos avangarda māksla ir padarīta par institūtu”... un Rietumos „māksliniekam ne vien nav vieta sabiedrībā, bet viņu pat uzskata par noteikti parazītisku un potenciāli subversīvu”. U. Zemzaŗa mākslu šis austrāliešu kritiķis uzskata par kvalitatīvi tradicionālu, un īsti profesionālu. U. Zemzaŗa īsu biogrāfiju grāmatas ievadā sarakstījis angļu valodā mūsu mākslinieks Haralds Norītis. Un abi kopā izgatavojuši šī JG numura vāku.

 

*  *  *

 

Kad biju savā laikā Baireutas nometnē Vācijā, 1946. gadā, 17 g. vecumā sāku zīmēt plakātus un mans lielākais skolotājs bija... Haralds Norītis, kuŗam vēl no Latvijas bija līdz „Universitātes Sporta” puloveris ar lieliem burtiem − „US”, par ko brīnījās amerikāņu kaŗavīri. Labi atceros, ka pirmais plakāts, ko viņš man mācīja, bija ar burtiem „basketbols”.

Tas bija Egila Hermanovska stilā, pasteļu technikā uz melna fona...

 

 

 

SIDRABA ŠĶIDRAUTS TORONTO

Vai tas ir bijis liktenis, ka viena no pirmajām kanadiešu studentēm, kas saņēma „Rhodes Scholarship” Oksfordā, bija latviete? Vai Baņuta Rubesa nāk kā otra latviešu Aspazija?

Saliedēt internacionālu aktieŗu ansambli tā, lai tie pat daļēji runātu latviski! Atdzīvināt sen rakstītu lugu modernā veidā, to parādīt izvēlīgai ārzemju publikai angļu valodā, dabūt labākās atsauksmes lielajā presē, likt uzzibsnīt Latvijas vārdam pie pasaules debesīm, smelties no pagātnes un ar drošu skatu raudzīties nākotnē!

To visu paspēja Baņuta Rubesa ar savām zibeņmetēju acu šautrām, kas no skatuves iesitās publikā. Šī izvēle pierāda B. Rubesas ģenialitāti un milzīgās darba spējas, pārvarot valodas, rases un valstu robežas!

Izrāde parādīja, ka arī emigrācijā mēs varam lielus darbus veikt!

Paldies Baņutai par vienreizējo sasniegumu!

 

Tālivaldis Ķiķauka

Jaunā Gaita