Jaunā Gaita nr. 138/139, 1982. g. 2./3. numurs

 

 

JAUNĀS GAITAS HUMORA UN SATIRAS NUMURS

Satura rādītājs 112. lappusē.

 

 

Pēc JG lasītāju un līdzstrādnieku ierosinājuma radās šis humora un satiras numurs, otrs nopietnais mēģinājums pēc ilgāka laika pasmieties arī pašiem par sevi. Cerams, ka lasītāji šo izdevumu sapratīs tādējādi.

Šim numuram kļūdas neviens nav labojis. Ja jums tāpēc paliek slikta dūša − nopērciet sarkanu zīmuli paši.

ŠĪ NUMURA REDAKTORS Tālis alias Tālivaldis Ķiķauka (No grieķu valodas aioliešu dialekta, kur „kikos” ir drošsirdīgais...

IEKĀRTOJUMS:
Valdis Vītols alias Wihtol (kaut kāds kārklu vāciešu komponists)

NOFORMĒJUMS:
(Layout) Vecais Indriķis, kas nav radniecīgs Neredzīgajam.

METIENS:
1,5 miljonu (pa vienam uz katru iedzīvotāju)

MOTO :
Visu zemju anarchisti,
apvienojieties!

Visu zemju šachisti!
Ko jūs sakāt par Irānas šachu un matu?

Pēteris Aigars, kas pretēji lielākai daļai rakstoņu L.A. un Laika slejās prata rakstīt jau pirms daudziem gadiem savu ievadrakstu un nobeidza ar teikumu: „nevienu kaŗu nepabeidz ar tiem pašiem ieročiem, ar kādiem tas uzsākts!”

Salīdziniet piem. P. Aigara un Ķegumnieka darinājumus (Pirmais ap 1965. gadu!) Kā nakts un diena... IR PIENĀCIS KĀPOSTGALVU LAIKMETS!

HUMORS L. Amerikā SLEJĀS:... Kā parasti šī kārtējā joklapa resp. tabloīds ir piesātināts ar humora sulu: Tā 48. Nr. 13. lp. AR SMIEKLIEM Lasām:

„Trešā (mednieku) grupa sliktā laika dēļ nav pat dzīva zvēra redzējusi mežā, izņemot aļņa teļu uz lielceļa, ko sabraukuši ar mašīnu, izdarot mašīnai 1000 dol. zaudējumus, bet no gaļas neesot drīkstējuši paturēt pat aknas”...
(teļos ir mūsu nākotne!)

Šis ir pirmais un pēdējais bezcenzūras HUMORA UN SATIRAS PAGRĪDES IZDEVUMS. Tāpēc paglabājiet to zem spilvena un pārlasiet, kad stulbumu vairs nevarat turēt.

 

HERBERTS SILS rakstīja aprīļa sākumā, 1965. g.: par „COMMON-SENSE”

Kad es ierados Austrālijā, es domāju, ka c-sense ir tikai lamuvārds, proti, ka katram tāds ir, tāpat kā d-rsa. Mani maldināja vārds „common”... Izrādījas, ka tas ir apbrīnojams retums. Tāpat pie letiņiem vesels saprāts ir rets, par spīti letiņu zvērīgai centībai un citām izcilām īpašībām. Nepiekrītu Šovam šinī punktā.

 

Ko līdz sestdienas skolas, ko līdz 18. nov. runas, kas allaž beidzas ar „Nākamgad redzēsimies brīvajā Latvijā... agrāk vēl spēlēja 78 RPM, tad pārgāja uz 45 un tagad ir 33 1/3 RPM... REVOLŪCIJAS MINŪTE? Jau ne un pat gadu tūkstotī ne...

 

PAIJA (Raibā dzīve un nevis raibā nedēļa) CITA STARPĀ RAKSTA: „Viena no vecuma kaitēm ir tā, ka cilvēks kļūst baigi nopietns. Vēl ļaunāk: svinīgs. Arī bailīgs... Visa dzīve man liekas viena vienīga komēdija... Humour is an affirmation of dignity, a declaration of man’s superiority to all that befalls him (Romain Gary

 

Ceļa Biedrā (uz zīda papīra) Dr. Biezais izurbj dievtuŗus: viņa pirmais teikums − „Dievturība kā kustība ir samērā jauna” (lasi: kā stāvoklis tas ir pavicam vecs)

MĪĻAIS BIEZAIS: vai tu zini, ka mūsu dainas ir morāliskākas nekā Vecā Derība? Kā tu pats būtu piedzimis, ja vecīši nebūtu līduši uz kūtsaugšas... pie vella ar visu sinkrētismu... fakts ir tas, ka baznīcā sēžot kā krupim tik milzīgi gribas pēc tam iet uz krogu...

 

FAKTS ir tas, ka mūsu avīžu slejas piebaksta 2. un 3. šķiras žurnālisti, ko visvairāk var redzēt balagānu − ievadrakstu tukšajā frāžainībā.

 

 

 

 

VAIDAS

Vaidu tema latviešu dzejā kā melns pavediens vijas cauri no tās pirmsākumiem līdz tās moderniem izvirtumiem. Daudz kas mainās, daudz kas tiek pārvērtēts, bet VAIDA neapklust mūsu dzejnieku balsīs. Tā vaid un vaid kā sen-, tā nāk-laikos. Ja gribi nokļūt latviešu Parnasā, tad vaidi ar pilnu krūti! Tiksi mūsu literātūras vēstures lappusēs minēts, tavas jubilejas svinētas, un varbūt pat gūsi kultūras prēmijas. Par tevi teiks: labi vaidēts!

Te daži piemēri no mirušiem un dzīviem:

Auseklis (1850-79)

Augstu, augstu vaļā logā
Vaidelotis parādās − parādās.
Sirmiem matiem, baltu bārdu − baltu bārdu,
VAIDU kokle rociņās − rociņās.

 

Rainis (1865-1929)

Dziļākās domas
Smadzenes IZVAID.
Bezveida murgos,
Kvēlošās jausmās.

 

Plūdonis (1874-1940)

Tīreļu krūmos
IEVAIDAS spēji,
Rudens vējos
Gaudenos drūmos.

 

Lidija Larsena-Dombrovska

Tu izcērties VAIDOT un svīstot
caur visām pasaules grūtībām,
apgriezies un nosēdies
pats sevī uz šķembas.

Juris Kronbergs

Vārīgo vadu galā,
kur krāsas dzirksteļo tālāk,
vai mirst salā,
viļņi VAID vēl tālāk.

 

Par mūsu dzeju varētu teikt:

Vaidot dzimu, vaidot augu,
Vaidot mūžu novaidoju.

 

Dzejas piemērus pasniedzis
Antons Vaidonis

 

 

 

 

 

Latviešu fundamentālisti: Ne spilnerismu, ne kultūru latviešu tautai vajag, bet gan cilvēces augstāko sasniegumu − pātagu!

 

 

 

 

Aina Siksna

BUBUĻA PRĒMIJA JEB LIESĀ GOVS
Luga vienā cēlienā

 

Personas:

Televīzijas reportieris Ķēniņš
Princese Doroteja
Princese Kunigunde
Princese Karolīna
Princese Bernardīne
Profesors Eitingers
Profesors Brauns
Profesors Ferlingeti
Vilis Neretnieks no Vilimantikas
Profesori: Kālunds, Bālunds, Vālunds
Akadēmijas sekretārs Kronholms
Latviešu delegācijas priekšsēdis
Latviešu tautu meitas
Viesi, galminieki, ļaudis


* * *

(Skatuves iekārtojums: Vidū ir ķēniņa tronis, tam abās pusēs krēsli princesēm. Labā pusē četri sēdekļi laureātiem, kreisā krēsli profesoriem un akadēmijas sekretāram. Skatuve izgreznota ziediem un zaļiem kokiem).

Uznāk televīzijas reportieris ar mikrofonu rokās un nostājas skatuves kreisā pusē.

Reportieris: Cienītās dāmas un kungi! Sāksim televīzijas pārraidi no pilsētas nama svētku zāles, kur pēc dažām minūtēm sāksies šīgada Bubuļa prēmijas pasniegšanas ceremonija.

Kā visi zinām, Bubuļa prēmiju nodibināja Kristofers Bubulis 1897. gadā. Viņš bija bagāts vīrs, kas pelnīja naudiņu, taisīdams šaujamo pulveri. Viņa naudas lāde tagad glabājas pils pagrabā, un no tās ķēniņš var katru gadu pagrābt pa saujai un izdalīt svešzemju mācītiem vīriem. Kā jau zināsit, šogad prēmijas piešķīra profesoram Eitingeram ķīmijā, profesoram Braunam fizikā, doktoram Ferlingeti medicīnā un Vilim Neretniekam literātūrā.

Pamazām pildās zāle, ierodas princese Bernardīne zaļā zīda kleitā ar māmiņas diadēmu, princese Doroteja − baltā zīda kleitā ar tantes Ingrīdas kronīti, princese Kunigunde − sarkanā kleitā ar baltu šķidrautu un princese Karolīne − zilā kleitā ar vecmāmiņas mežģīņu aubīti, kas mantota no ciltsmātes Lavīzes.

Princeses ieņem savas vietas. (Laikā, kad reportieris runā par princesēm, klusu spēlē Mocarta Andante grazioso no klavieŗu Sonātes n: 011 [Köchela numurs 331])

Ierodas profesori Kālunds, Bālunds, Vālunds.

Zāle pamazām pildās. Lūk, ierodas laureāti. Profesors Eitingers no Erlangenas, ķīmijas prēmijas laureāts, (paklusu) viņš mīlot makšķerēt un spēlēt popa mūziku.

Profesors Brauns no Oksfordas, fizikas prēmijas laureāts, (paklusu) viņam esot balts zirgs, kas piedaloties jāšanas sacīkstēs.

Profesors Ferlingeti no Milānas, medicīnas prēmijas laureāts, (paklusu) viņš krājot pastmarkas un cienot sarkanvīnu.

Dzejnieks Vilis Neretnieks no Vilimantikas, (paklusu) viņš īstenībā esot latvietis un dzimis Neretā.

(Visi pieceļas) Lūk, ierodas ķēniņš, un viņam seko sekretārs Kronholms, (paklusu) viņam tā vājāk ar angļu valodu.

Profesors Bālunds tagad uzrunās profesoru Eitingeru, ķīmijas prēmijas laureātu.

(Profesori ir tērpušies melnā ar cilindriem un medaļām pie krūtīm).

Profesors Bālunds (iznāk priekšā): Cienītās dāmas un kungi!

Sēra ķēdītes, kristalla režģīšus, molekuliņas, formuliņas, konstantiņus, stariņus, spektriņus, struktūriņas, elektroniņus, protoniņus, neitroniņus, elektromagnētiskos vilnīšus vareni pētījis profesors Eitingers no Erlangenas. Profesor Eitinger, lūdzu saņemiet Bubuļa prēmiju no princeses Bernardīnes rokas.

(Ķēniņš pasniedz prēmiju princesei Bernardīnei, kas sniedz profesoram Eitingeram. Fanfaras.)

Profesors Etingers (paklanās princesei, ķēniņam un publikai): Paldies, ķēniņ, paldies princese Bernardīne.

(Atskan turku marša pirmais motīvs no augšā minētās Mocarta sonātas)

Reportieris: Profesors Kālunds tagad uzrunās profesoru Braunu, fizikas prēmijas laureātu.

Profesors Kālunds (iznāk priekšā): Aiz troposfairas un stratosfairas ir eksosfaira un jonosfaira. Tur saules vēju, saules kronīti, zemes garoziņu un ziemeļblāzmiņu pētījis profesors Brauns no Oksfordas. Profesor Braun, lūdzu saņemiet Bubuļa prēmiju no princeses Dorotejas rokas. (Ķēniņš pasniedz prēmiju princesei Dorotejai, kas to pasniedz tālāk profesoram Braunam. Fanfaras).

Profesors Brauns (paklanās princesei Dorotejai, ķēniņam un publikai). Paldies, Doroteja. Paldies, ķēniņ.

(Atskan turku marša otrs motīvs no augšā minētās Mocarta sonātas).

Reportieris: Profesors Vālunds tagad uzrunās profesoru Ferlingeti, medicīnas prēmijas laureātu.

Profesors Vālunds (iznāk priekšā):

Cienītās dāmas un kungi! Profesors Ferlingeti, pētīdams virsnierīšu dziedzerīšu šūniņas, atklājis hormoniņus, kas regulē aizspriedumus. Viņa pētījumi rāda attīstības līniju, kas nākotnē novedīs pie potēšanas pret aizspriedumiem, galvenokārt tautu starpā. Pirmos mēģinājumus varēs ievadīt jau nākamgad, kad potēs zviedrus pret aizspriedumiem pret amerikāņiem un vāciešus − pret žīdiem. Mēs visi ceram, ka Ferlingeti darbs ir pirmais solis uz saprašanos tautu starpā. Profesor Ferlingeti, saņemiet Bubuļa prēmiju no princeses Kunigundes rokas. Lai jūsu darbs vainagojas panākumiem.

(Ķēniņš pasniedz prēmiju princesei Kunigundei, kas to nodod profesoram Ferlingeti. Fanfaras).

Profesors Ferlingeti (paklanās princesei, ķēniņam un publikai): Paldies, princese Kunigunde, paldies, ķēniņ.

(Atskan turku marša trešais motīvs no augšminētās Mocarta sonātas).

Reportieris: Akadēmijas sekretārs Kronholms tagad uzrunās latviešu dzejnieku Vili Neretnieku no Vilimantikas.

Kronholms (iznāk priekšā):

Cienītās dāmas un kungi, mīļais Vili Neretniek! Ar Bubuļa prēmiju literātūrā jau nav viegli. Arī šogad nezinājām, ko iesākt, vai dot afrikāņu rakstniekam Jančam no Kongo, vai Vietnamas tautas dzejniecei Šim-Šim-šai. Bet tad atradām Ņujorkas antīkvāriātā Rūtiņas tulkoto latviešu dzejas krājumiņu un pēkšņi bija skaidrs, ka tā pienākas latviešu dzejniekam Vilim Neretniekam, kas savas tautas traģiku izteicis ģeniālās rindās:

Hei pumpiņrasā
Losandželosā,
varēšu dzīvot tepat
Rīgas priekšā.

Mīļais Vili, saņem savu Bubuļa prēmiju no princeses Karolīnas rokas.

(Vilis Neretnieks saņem prēmiju no princeses Karolīnas, kuŗai to pasniedz ķēniņš. Fanfaras).

(Pa durvīm ienāk latviešu delegācijas priekšsēdis ar tautu meitām un plakātu „Pret lieso govi”.)

Latviešu delegācijas pārstāvis: Kungs un ķēniņ, cienītie kungi! Es nāku no „Vispasaules latviešu protestētāju apvienības”. Tā kā zinu, ka šis raidījums sasniedz diezgan daudzas zemes, tad gribu izmantot izdevību teikt dažus vārdus. Latviešu dzejnieks Vilis Neretnieks nav Bubuļa prēmiju pelnījis. Viņam ir „peršolītis” par vecu vīru ar liesu govi Padomju Latvijā, ko viņš mums iesaka mīlēt, mums, brīvās pasaules latviešiem.

Liesas govis Latvijā radās tikai pēc krievu ienākšanas. Brīvajā Latvijā govis nebija liesas. Ne velti vadonis teica: teļos mūsu nākotne. Viņa laikā piens un medus tecēja, un ar sviestu smērēja pat ratu rumbas. Liesu govi latvietis nevar mīlēt, kaut arī tā ganās mūsu tēvzemes pļavās. Krievi neprot lopus barot. Tā ir kauna lieta latviešu lietai, ka Latvijā ir liesas govis. Cienītā Bubuļa komiteja, ja gribat godināt latviešu dzeju, tad piešķiriet prēmiju Kurzemnieku Kārlim, kas ir apdzejojis mūsu karogu, bārenīti un seno kuŗšu cīņas pret apspiedējiem. Viņš ir arī sludinājis mūžīgo naidu pret krieviem un komūnistiem. Vilis ar savu lieso govi prēmiju nav pelnījis.

(Tautu meitas vicina mutautiņiem un aplaudē.)

Ķēniņš: Nu redzat, kas iznāk, kad pielaiž latviešus kādā ceremonijā! Likšu ministram priekšā, lai piešķiŗ no minoritāšu fondiem summiņu vēl kādas latviešu biedrības dibināšanai. Bet tagad pietiks. Mums jāiet uz balli. Nebēdājiet, Vili Neretniek, par Bubuļa prēmiju literātūrā vienmēr ir strīdi. Tagad ņemiet princeses Karolīnas roku un iesim paēst. Lai dzīvo liesā govs! (Fanfaras).

(Ķēniņš, tad laureāti un princeses un pārējie atstāj telpas, atstājot skatuvē latviešu delegāciju. Spēlē pirmo variāciju no augšminētās Mocarta sonātas).

Beigas

 

 

 

 

Baiba Kangare

CILVĒKI VIEN ESAM, CŪCIŅ!

 

Vīrs: Paldies par garšīgam vakariņām, pelīt.

Sieva: Ņem par labu, kaķīt. Te būs jaunā latviešu avīze.

Vīrs: O jā! Jauki palasīties, pirms sākam skatīties televizorā, vai ne, mušiņ?

Sieva: Dzīve ir patiešām jauka, ja var apprecēties ar tādu cālīti kā tevi!

Vīrs: Es jau vienmēr esmu teicis, ka man ir bijusi liela laime tevi apprecēt, irbīt.

Sieva: Ak tu runcīti tāds! Bet kas labs rakstīts avīzē?

Vīrs: Nekas daudz, žubīt. Bumbulis atkal ievēlēts par priekšsēdi.

Sieva: Tas gan ir jauki, vai ne, trusīt? Tauta izsaka pateicību savam vadonim.

Vīrs: Es gan būtu gribējis kādu citu. Bumbulis jau nekāds gudrais nav, stirniņ.

Sieva: Nu kā tad tu tā vari teikt, mērkaķīt! Vai tad tu esi aizmirsis, ka viņš jau visus trīsdesmit gadus vada mūsu sabiedrību?

Vīrs: Tas jau neliecina par viņa gudrību, vistiņ.

Sieva: Nu kāds pasaules ģēnijs būtu vajadzīgs, lai vadītu mūsu sabiedrību, auniņ? Bez tam Bumbulis nav nemaz zemē metams.

Vīrs: Met viņu zemē, vai cel viņu gaisā, zostiņ. Bumbulis paliek Bumbulis.

Sieva: Es atkal saku paldies tiem prātīgajiem cilvēkiem, ēzelīt, kas Bumbuli ievēlēja.

Vīrs: Un es atkal saku, ka jābūt pilnīgam idiotam, lai to darītu, aitin!

Sieva: Es par tadu izteicienu varētu apvainoties, žurciņ.

Vīrs: Ko nu par patiesību daudz vainosies, gosniņ.

Sieva: Mēs tik ilgus gadus esam kopā nodzīvojuši, veprīt, un tu tikai tagad pasaki, ka turi mani par neloģisku cilvēku, sunīt?

Vīrs: Es jau nesaku, ka tu esi neloģiska, kaziņ. Es tikai saku, ka es esmu loģisks un ka tu nedomā tā kā es!

Sieva: Tu laikam mani vairs nemīli, degunradzīt!

Vīrs: Nu kā tu tā vari teikt, ķengurmātīt! Tikai tāpēc, ka tu no polītikas nekā nesajēdz, tas nenozīmē, ka es tevi nemīlu, gorilliņ.

Sieva: Es no polītikas saprotu daudz vairāk nekā citi, kas šinī telpā sēž, zirdziņ.

Vīrs: Ja tu ar to domā mani, cērmīt, tad tu stingri maldies.

Sieva: Ja kāds te maldās, tad tā neesmu es, lentenīt!

Vīrs: Es jau arī ne, kucīt!

Sieva: Tu tikai te plāties, lopiņ.

Vīrs: Es vabolīt, varu plātīties. Es vismaz zinu, par ko es runāju!

Sieva: Nezini vis, nīlzirdziņ!

Vīrs: Zinu gan, badadzeguzīt!

Sieva: Nezini, sumpurnīt!

Vīrs: Zinu, čūska!

Sieva: Čūska! Tu neteici: čūskiņ! Tu mani vairs nemīli. Tu patiešām mani vairs nemīli, tārpiņ.

Vīrs: Nu piedod, dzērvīt, man tā izspruka! Es tā nemaz nedomāju!

Sieva: Kā lai es tam ticu, lācīt?

Vīrs: Es, zvirbulīt, biju iekarsis debatēs. Nu, vai tu man piedod, pūcīt?

Sieva: Kā nu citādi, pērtiķīt! Bet citreiz gan vairs tā nesaki.

Vīrs: Tā susuriņ gadās, kad runā par polītiku.

Sieva: Kādēļ mums vispār par to jārunā, zilonīt. Tā jau nav mūsu darīšana.

Vīrs: Gadās kādreiz. Cilvēki vien jau esam, cūcin!

 

 

 

 

MERFIJA, OTŪLA, ĒDELŠTEINA, KOVAČA, JEIBOGUVA, BLOTTO-KANOLI UN BĒRZIŅA (vai KALNIŅA) LIKUMI, AKSIOMAS, TEORĒMAS, PRĀTULAS, KOMMENTĀRI, PAREĢOJUMI.

pierakstījusi, pārstrādājusi, piesavinājusies un citādi semiplagiātiski rīkojusies Nadīne Skosta, kas ir mans pēdējais nom de plume

 

_ _ _ _ _ _ _ _

Katrai sidraba maliņai ir savs mākonis.

Ja liekas: sliktāk vairs nevar būt, tad būs.

_ _ _ _ _ _ _ _

Ja rādās, ka būs labāk, tad kaut kas ir samežģījies.

_ _ _ _ _ _ _ _

Ja vairākas būšanas, kam vajadzēja saiet dēlī, nesagāja dēlī, tad beigās tomēr būtu bijis labāk, ja tās būtu sagājušas dēlī.

_ _ _ _ _ _ _ _

Nekas nav tik tīkams tuvumā kā tālumā.

_ _ _ _ _ _ _ _

Mums nekad nav pietiekoši laika, lai visu izdarītu kā vajag; tikai lai to izdarītu otrreiz. Un trešu.

_ _ _ _ _ _ _ _

Labs plāns šodien ir vērtīgāks nekā perfekts rīt.

_ _ _ _ _ _ _ _

Grūts uzdevums jānodod sliņķim. Tas atradīs, kā to visvieglāk veikt.

_ _ _ _ _ _ _ _

Tam, kas smaida cauri grūtībām, ir prātā kāds, kam uzvelt vainu.

_ _ _ _ _ _ _ _

Pavisam ir divu veidu plāksteri: tie, kas nelīp, un tie, kas nenāk nost.

_ _ _ _ _ _ _ _

Jo vienkāršāka ideja, jo komplicētāks žargons.

_ _ _ _ _ _ _ _

Vienalga, cik tu arī darītu − nekad nebūs diezgan.

_ _ _ _ _ _ _ _

Mazgājot savu automobili, neceri pieburt lietu.

_ _ _ _ _ _ _ _

Progress ir iespējams katru otru piektdienu.

_ _ _ _ _ _ _ _

Katrā uzņēmumā ir viens cilvēks, kas zina, kas īstenībā notiek. Šis cilvēks ir jāatlaiž.

_ _ _ _ _ _ _ _

Skaistums ir ādas plānumā; neglītums iet līdz kaulam.

_ _ _ _ _ _ _ _

Piedod, bet neaizmirsti.

_ _ _ _ _ _ _ _

Vēsture neatkārtojas. Atkārtojas tikai vēsturnieki.

_ _ _ _ _ _ _ _

Pusgadā trīs visinteresantākie sarīkojumi notiks visi tai pašā vakarā.

_ _ _ _ _ _ _ _

Ikviena pārprotama pavēle tiks pārprasta.

_ _ _ _ _ _ _ _

60 dienu garantija parasti garantē, ka nopirktais produkts piedzīvos pašiznīcināšanos 61. dienā.

_ _ _ _ _ _ _ _

Iepirkšanās aksiomas: Ja patīk, nav pareizā lieluma. Ja patīk un ir pareizā lieluma, tad nepieguļ. Ja patīk, ir pareizā lielumā un pieguļ, tad nevar atļauties. Ja patīk, ir pareizā lielumā, pieguļ un var atļauties, tad pirmoreiz mazgājot izjūk.

_ _ _ _ _ _ _ _

Lidostu aksioma: Attālums līdz lidmašīnai ir apgrieztā proporcijā ar minūtēm, kas atlikušas, lai to laikā sasniegtu.

 

 

 

 

 

NEPAREIZO LATVIEŠU KARTOTĒKA

 Ar Dinda Dimbas palīdzēšanu šo būšanu sakārtojis Kartotēkas centra sirdspuksts Cipers Čukurs

 

Tāda tīrā, pareizā, taisnā domāšana, esmu drošs, man ir iedzimta un arī mantota no taisniem domātājiem. Dzīvē tā tas ir bijis un būs: kam karsta prāta nav, tam arī nebūs; kam ir, tam pieaugs. Saprašana par it visām latviešu un pasaules lietām man ir bijusi ļoti skaidra kā „lvory” ziepēs mazgātās alus glāzes dibens, bet man nav bijis laika šo skaidrību pasviest tiem, kam tās nav bijis un nebūs. Esmu kristīgs latvietis un zinu, kas ir tuvākā un tālākā latvieša mīlestība. Tagad esmu brīvkungs, saņemu pensiju un jūtu, ka tuvojoties tiem maniem 70, manī radusies milzīga, nekad agrāk neizlietāta, tautiskā enerģija. Un mans redzes aploks ir kā tālskats ar potēto lādiņu iekšā: es redzu visu un visus līdz apvāršņiem dienā, bet vēl vairāk naktī un, kad labi padomāju, mana sirds kā šņācoša bulta skrien tālu, tālu aiz tiem.

Es, Cipers Čukurs, nebūtu nekāds Cipers Čukurs, ja nezinātu, ka prātu vajag kustināt pa taisnu, slaidu līniju un tikai − uz priekšu! Iemācījos no vārdnīcas tādus svarīgus vārdus, kā analize, analizēt un tā tālāk. Lietas vārds lai paliek, bet darbības vārds nekad nav lietāts tā pa īstam un pareizi visos trimdas gados. Redzu nu vispakārt, ka viss lielais vairums mūsējo ir tādi kā lāga nekristīti, duraki plāniem prātiņiem bez pareizās un taisnās domāšanas! Viņu kaklasaitēs, skaidri redzu, ir platas rozā strīpas, bet šie to noliedz un vēl kliedz man pretī: „ Vecīt, tev rādās!” Viņu runās un rakstos var atrast, ja labi ieklausās un pamatīgi lasa, pa tādam baigam teikumam, kas rāda, ka šie − ir un ir pakalpiņi! Daži no šiem saka − nē, nē. Citi smejas. Bezkaunīgākie, iedomājies, sāk vēl griezt pirkstu pie deniņiem! Labi, labi. Ja jūs tā, arī es varu citādāk!

Es, Cipers Čukurs, nebūtu nekāds Cipers Čukurs, ja nezinātu, kā mūsu trimdas saimes analizi turpināt − bezkaunīgos no visām vietām, kur šie iefiltrējušies, padzīt ar kaunu un lai ar nolaistām astēm visi šie iet pie citiem pakalpiņiem. Tikai tad varēs sākt ieviest īsto tīrību mūsu biedrībās, Pasaules Apvienībās, redakcijās, sapulcēs, senioru klubos un skoliņās. Mums vajadzīgi latviešu pagasti visā pasaulē ar attīrītu domāšanu, kas domā taisnā līnijā uz priekšu, neskatās ne uz ko pasaulē, bet sevi deklarē vienā pašā un ļoti vienotā balsī un spēj atkārtot tos vissvarīgos vārdus tā, ka dimd visur: Cīnīties, cīnīties, cīnīties!!! Sist, sist, sist!!!

Lai to panāktu, es, Cipers Čukurs, nebūtu nekāds Cipers Čukurs, ja neizdomātu un neizdarītu lietas līdz galam. Redziet, ko spēj dot viens gudrs vārds, kam ir teikuma priekšmets, izteicējs un tā visa gramatikas būšana vienā pašā gudrā galvā! Ne jau citur, bet manis paša galvā: analize, analizēšana! Tā kā dzīvoju ASV, es esmu Centrs. Mana nodaļa ir Kanadā un to sauc: Dindis Dimba. Šerps vīrs, latvietis no matiem līdz bikšu pogām. Vēl šerpāki vīri mums ir Anglijā, Vācijā un arī tur, kur ķenguri laksta pa tautiešu iekoptiem dārziem − Austrālijā. Šie vīri veltī savu svētīgo darbu, latviešu domu, rakstu, runu un darbu tīrībai un vienībai un sūta ziņas centrālai kartotēkai un Centram pašam − tas ir man. Visi tie, kam nav pareizās, taisnās un tīrās latviskās domāšanas, sāk jau raustīties.

Tas arī vēl nav viss. Lai šie nesāktu padomāt, ka mūsu „Apzinīgo Centrs” atstās mierā šo nezāļu indīgās saknes trimdas tautas dārzos, mēs viņus pārsteigsim: izkapāsim ar metodiskiem sirpjiem no visām kurmju alām! Mums ir sava prese, īsta brīvā prese − Amerikā, Kanadā, Austrālijā −, katrā biedrībā un draudzē. Dindis Dimba ir šerps vīrs, un viņa šerpās vēstules avīzēs var lasīt kā skanīgas, ļoti izjustas dzejas, kas saldumu lej sirdīs un speŗ zibeņus sabiedrības tumšajos kaktos.

Arī tas vēl nav viss. Mana analize nebūtu nekāda Cipera Čukuŗa īstā analize, ja tās rezultāti netiktu nosaukti īstajos vārdos visas tautas zināšanai: kas ir tie, kas visus gadus un arī šodien ir gremdējuši mūsu trimdas tautas morāli, tīro un taisno domāšanu un reiz dzimtenē sasniegto vienību. Tad nu jāsāk no resnā gala.

Nu, tas pats Pasaules Latviešu Ilgvars Spilners. Viņa katrā runā un rakstā varēja atrast pa prettautiskam, pretlatviskam teikumam. Padomājiet, kas tā par latviešu trimdas vadoņa runu, ja tanī nav neviena tāda vajadzīgā vārda, kā: Cīnīties, cīnīties! Sist, sist! Viņš tikai spilneroja. Ir tādi, kas saka, ka viņš esot atdevis no sava mūža desmit gadu latviešu vajadzībām. Nejēgas tādi. Šiem nav pat nojautas par īstu vadonību. Būtu es bijis tāda Spilnera vietā, viss būtu zibeņojis un rūcis kā pie Berlīnes toreiz!

Arī tas Uldis Grava. Puika tāds! Viņš neieteic raut pa degunu tiem, kas te atlien no Latvijas un lasa savas sarkanās dzejas.

Kad ALA-s Jānis Riekstiņš saka runas, tās šim slīd labi. Arī māk sasliet seksti, it kā šis būtu pats prezidents. Bet šo nevar un nevar iesaistīt pakalpiņu vajāšanā. Ja es būtu viņa vietā, tvertu koku un tautas vārdā zvetētu uz visām pusēm tā, ka pajūk.

Ziniet, kādi brīnumi vēl notiek: pat tādi lielie un slavenie redaktori, kā Kārlis Rabācs un Arturs Strautmanis, sāk atmiekšķēties. Vēl nesen Kārlis Rabācs sarunāja ne tā, kā pareizi vajadzētu. Un tas Arturs Strautmanis, ja es šim nosūtu tādu šerpāku, nacionālāku rakstu neliek vis savā Laikā un beigts! Arī redaktoriem vairs nav vajadzīgā, zibenīgā šerpuma. Tagad avīzēs vajadzīgi tādi raksti: bliukt! blaukt! Un lai tādi ar nepareizo domāšanu guļ kā nopļauti!

Un tāda Ilga Grava, „Kursas” direktrise, kas jau gadu gadiem mūsu jauniešus māca, rakstos sāk iedrīkstēties atvērt savu muti kā nevajag! Par ciemošanos Latvijā viņa saka: „Krievu − daudz, bet piederīgo tur man vairāk kā miljons, veļus neieskaitot.” Kā tā var runāt un rakstīt persona, kam uzticēta brīvās latviešu jaunatnes audzināšana? Es tādai Ilgai Gravai skaidri pateiktu vienā pašā vārdā: A-rrrrr-ā!!!

Vēsturnieks Andrievs Ezergailis lēc uz ecēšām ar visādām tādām tezēm, par ko latvietis ar pareizo un taisno domāšanu nedrīkstētu ni mur-mur! Kā tādu drīkst laist pie vārda, par to vēl nav skaidrības pat manā Centra kartotēkā. Brrr!

Rakstnieks Modris Zeberiņš tin kārtu kārtām visādus dīvainus vārdus un skatus pa latviešu labajiem gadiem un ap svētajiem vīriem. Kā lai tādam pakausī iebīda taisnās, tīrās domas un pareizos vārdus? Derētu pārmācības kursiņš!

Valdis Krāslavietis bija reiz īsts kaŗavīru dzejnieks, miesa no miesas, kauls no kaula. Kā aizbrauca ciemos Latvijā, paskatījās turienes debesīs, paošņāja zemi, satika puikas, tā ir sācis sēdēt tāds sērīgs uz sētas: nezina vairs uz kuŗu pusi lēkt no tās sētas nost! Kas tas par kaŗavīru, kas sajauc puses? Vai Valdis tik ātri piemirsis maršēšanas komandu kreiso - labo! Kreiso - labo! Kā drīkst sajukt kreisā kāja ar labo? Tā kā žēl sist − bija reiz savs foršs puika. Kartotēkā ir ierakstīts. Ir melns uz balta, nevar izdzēst.

Jēziņ-Dieviņ! Ir lietas vēl trakākas. Ja nu tikai tādam vienkāršajam zaldātiņam sajūk kreisā ar labo, sirdī tas tev ieduŗ, bet vari izturēt. Tāds Valdis nav vienīgais. Varbūt tā sieviešu suga viņu pataisa par tādu aptaurēto. Ir tādas mātītes, kas šerpiem vīriem izsūknē prātu. Bet ar kādu prātu lai apjēdz tādu notikšanu, ka tāds kalns kā pats virspulkvedis Arturs Silgailis ar abām paša kājām palec uz kreiso, bez kāda pieteikuma, vai atvainošanās? Ko lai viss viņa pulks sāk domāt vai darīt? Un kādā reizē un dienā viņš to podu izgāž: Lāčplēša dienai veltītajā runā Bostonā, kur pirmie latvieši Amerikā sāka dzīvot un cīnīties! Tā raksta pareizo latviešu oficiālā prese Bostonā. Viņš savā runā noliek Latviešu leģiona cīņu nozīmi blakus to sarkano latviešu strēlnieku cīņas nozīmei Krievijā. Arī šie sarkanie cīnījušies ar nacionālu apziņu. Tas arī nav viss! Virspulkvedis speŗ vaļā vēl tādu šāvienu −: Tos māksliniekus, kas te iebrauc no Latvijas, nevajag uzskatīt par nodevējiem jo arī viņos pukstot latvieša sirds! Viņa formulējumi tik miglaini, ka tie ir kaitīgi. Virspulkvedis Silgailis kļuvis pagalam mīksts un lokās austrumu vējos. Jāliek kartotēkā iekšā, ar sarkanu jautājuma zīmi aiz viņa vārda!

Sirds saraujas tādā kā sausā piepē, kad jādomā par vīru, kas līdz šim bija tīrs: rakstnieks un dzejnieks Nikolajs Kalniņš galīgi sašmucējies! Padomājiet vien, viņa rakstītās dziesmas, pēdējo šmuci nezinādami, ļaudis dzied baznīcās. Pats bijis skolotājs vis. Šis, kā paša nelabā dīdīts, ņem un uzraksta tekstu dziesmu spēlei Gaŗezerā − „Masku balle.” Tur tādas negantas lietas iekšā, kas grauj autoritāti un respektu Gaŗezera skolas direktoram un Gaŗezera visaugstākai priekšniecībai. Kas notiks ar bērniem, ja tiem nepateiksim skaidri − ko un kā godināt: Direktora kungs! Priekšnieka kungs! Un tā tālāk. Un ko šai dziesmu spēlē paši bērniņi dara? Šie uzņem uz krūti kā paši direktori, kad bērni neredz. Vai tā drīkst rādīt uz skatuves, ka bērni dzertu kādu stipro? Kā skolotājam Nikolajam vajadzēja zināt, kā labus latviešu bērnus parādīt uz skatuves: tie sēd mierīgi, rokas salikuši uz galdiem; puikas nelūr uz meitenēm, un meitenes nedomā par puikām, bet tikai par tēvu, māti un direktoru. Tāda dziesmu spēle būtu − ef, ef! Vai viņu, to Nikolaju Kalniņu jau tūlīt likt kartotēkā, nezinu. Kaut kā viņam uzsist vajadzēs. Lai mācās domāt latviski un pareizi!

Dindis Dimba man atsūtīja savas kartotēkas norakstu no Kanadas. Tur notiek lietas vēl trakākas. Padomājiet vien: pats Tālivaldis Kronbergs jau sāk nošķiebties no taisnā, pareizā −, īsti latviskā ceļa! Viņš sāk rakstīt un jau tā kā norāt: Eu, jūs, veči, mazliet lēnāk, mierīgāk... Negrieziet zobus un neklabiniet žokļus tā, ka šo kaulu žņirkstēšanu citas tautas var sākt uzskatīt par latviešu etniskās kultūras pazīmi! Ir skaidrs kā rīts pēc paģirām, ka vienmēr līdz šim solidais Tālis to ir zīmējis uz mums − Dindi Dimbu un mani, Ciperi Čukuru. Gribētu viņam atgādināt, lai ar mums labāk neķimerējas. Arī tu, Tālīt, vari tikt mūsu kartotēkā. Tad ir nedomā, kā to varēsi izdzēst! Lai tu varētu noturēties savā latviešu vadoņa amatā, arī tev, Tālīt, katrā savā rakstā, runā un vietā vajadzētu atkārtot un uzsvērt: Cīnīties, cīnīties! Sist, sist, sist! Bet tu tāds kā atšālējies saki: veči, lēnāk, mierīgāk... Tā jau ir skaidra padošanās Latvijas okupantiem un visādiem pakalpiņiem. Te nu bija! Dindi Dimba, tev labi jāpadomā, ko ar tādu jaunā stila Tāli iesākt

Ar to Latvijas konsulu, Dr. Eduardu Upenieku, arī īstās būšanas nav nekādā kārtībā. Kādā runā vai rakstā šis ņem un sarunā tā: viņa dzimtajā pusē Latgalē krucifiksi ceļmalas un krusti katoļu baznīcu torņos esot stiprāki par komūnistiem arī šodien. Kā tik aplami drīkst runāt vīrs, ko saucam par Latvijas konsulu? Tas ir skaidrs mājiens mūsu jaunatnei, ka pret komūnistiem nav jācīnās ik dienas un viņi nav jāsit tā, lai neceļas, jo tie it kā iznīkšot paši. Arī par šo tev, Dindi Dimba, jāpadomā. Būs tā kā jāsāk nozāģēt. Ja nav īsta sitēja tad nevajag nemaz!

Kanadā ir tāda jocīgās psīcholoģijas profesore Vaira Freiberga-Vīķe. Visādi glīta un slavena tante. Bet arī ar viņu ir tāpat kā ar visiem profesoriem: tie bieži vien pajūk savās galvās paši no savas lielās gudrības. Savā rakstā par mūsu būšanām viņa sāk sacīt tā: par Latvijas brīvību nav jācīnās tagad, bet jāpagaida, kad nāks izdevīgi vēsturiski notikumi. Tikai tad vajag grūst vaļā... Atkal tāda kā pakalpiņu runa: pagaidiet, neleciet acīs tiem, kas Latvijā pielaulājušies pie krievu biksēm... Pagaidām viņai tā puslīdz piedots. Ne Dindis Dimba, ne es pats, Centrs − Cipers Čukurs, mēs vēl nekaujamies ar sievietēm. Esam Latvijas labajos laikos un labākajā sabiedrībā trenēti džentlmeņi.

Tad tas rakstnieks un mierīgiem latviešu nerviem uzbāzīgo bilžu taisītājs Tālis Ķiķauka ir slavena latviešu profesora dēls, bet kā pareizās un taisnās latviešu domāšanas nav, tā nav. Aizdzimis projām no tēvu tikumiem! Kā tik tie peršotāji vai zinģētāji sarodas no Rīgas, šis tūlīt sadzeŗ ar šiem kopā. Būtu bijis īsts sava tēva dēls, vajadzētu iet šiem ar koku pretī. Mīkstpēdiņš ar lielo galvu, vairāk nekas, bet visas mūsu avīzes mērī, dīrā un saliek visādos punktos kā nezkāds gudrais. Kartotēkā iekšā!

Tas Jaunās Gaitas Laimonis Zandbergs ir īsts vērša kakls. Dindis Dimba saka, ka jau gadiem ir mēģināts viņa sprandu palauzt, bet tik spītīgs, ka turas atspēries ar visām četrām. Zmet cik rupji viņš atrunājas: šis savā Jaunajā Gaitā par visu un katru cenu gribot uzturēt un paturēt vārda un domu brīvību visiem... Kas tā par brīvību, to mēs redzam: pa Jauno Gaitu mudžēt mudž ne vien visādi pakalpiņi, bet arī īstie − šodienas Rīgā ceptie un svētītie. Tie esot tādi paši latvieši kā mēs te. Laimonī netrūkst nekaunības tos salīdzināt ar tādiem īstiem pareizo, taisno un tāpēc īsti latvisko domu domātājiem un darbu darītājiem, kādi esam mēs − Dindis Dimba un es pats Cipers Čukurs! Arī šim derētu tāds pārmācības kursiņš.

Dindis Dimba nopūšas piecreiz, kad runā par Veltu Tomu. Bija reiz kaŗavīru mīlēta dzejniece. Rakstīja un deklamēja: Es − latvieša sieva! Es − sava kaŗavīra gaidītāja! Tā sieva un gadītāja ir mirusi. Tagadējā Velta dodas kārtu kārtām un pazemodamās uz Rīgu pie tiem, kas karavīrus mocīja cietumos un dzina uz Sibiriju. Viņa devās uz Rīgu − pēc uguns. Dabūja uguni. Tad steidzās pēc maizes no mājām. Arvien vēl brīnos: kāpēc viņa nepaliek tur Rīgā, sildīdamās pie tās uguns un ēzdama to labo maizi uz vietas, bet vienmēr nāk atpakaļ? ... Eu, Dindi Dimba, tu asaro un acis slauki? Tik vāju neesmu tevi redzējis vēl „kad − Dimba nopūšas: „Par tiem citiem man dusmas, bet par šo kaŗavīru gaidītāju nan jāraud. Nekā te nesaprotu. Kā būtu, ja vaicātu psīcholoģijas profesorei Vairai Freibergai-Vīķei, lai šo Veltas būšanu izskaidro soli pa solim. Ko tu saki?” Dimba vaicā man.

„Es − Centrs, Cipers Čukurs, nevaru vis būt kaut kāds jūtelīgs burbulis. Velta ies kartotēkā pie visiem citiem pakalpiņiem!”

Ja tā tu, pareizais latviešu cilvēks, pa taisno un pareizo līniju padomā, tev tautiski šermuļi pārskrien. Un kā lai ne! Pat tādas zaļās meituškas, īstās spičkas, kā tā pati Baņuta Rubesa sāk sliet augšā un grozīt tādus kā kazu ragus. Vai viņa kādam prātīgākam cilvēkam no mums pienāca un parunājās pirms kā šī mūsu īsto Lāčplēsi iztaisīja par tādu kā hipiju čali tanī burleskā – „Varoņdarbi”? Cik negulētu nakšu ar to tāda spītīgā pusaudze sagādāja. Kāpēc Centrālās iestādes tādām padsmitniecēm neaizliedz smērēt baltos papīrus? Ir pat tādi no pieaugušo paaudzes, kas jūsmo: Ui, vai, kas tai meitenei par talantu, kas par galviņu! Ar Rodes starptautisko stipendiju studē pašā Londonā! Tā saslavēta, ziniet ko šī dara Londonā: sasitušies ar kādu tur angļu režisoru Neilu Bartletu un grib uzvest mūsu Aspazijas „Sidraba šķidrautu” abās valodās reizē: angļu un latviešu! Kā tā skaisto latviešu valodu drīkst tur ņurcīt blakus tai angļu mēlei, kas ļurbojas kā ar kartupeli mutē? Ne es, ne Dindis Dimba nevaram un nevaram no tās angļu kartupeļa vārīšanas daudz ko saprast. Tāpēc tādas izrīcības kā tās Baņutas Rubesas, kas neiet pa pareizo un taisno latvisko līniju, aizliegt un beigts! Kad atgriežas mājās, to meiteni nopērt. Par mācību tādām citām spičkām!

Anglijā, kā jau tradiciju un godīgas karalienes zemē, latviešu domāšana un uzvedība turas taisnākā līnijā un ir pareizāka. Tikai tas Jānis Andrups izlec no pareizā vezuma ilksīm un sarunā pretī vīriem ar pareizo domāšanu un cienīgumu. Jāni Andrupu turēsim zem rūpīgas novērošanas.

Zviedrijā tas velna zellis Uldis Ģērmanis ārdās. Ar savu Dr. Jāņsona aso mēli viņš liek Rīgā tiem Brežņeva algādžiem lēkt gaisā. Par to viņš malacis. Citā reizē ne no kā viņš sāk cūkot ne vien Dindi Dimbu, bet arī mani − Ciperi Čukuru. Tad tu, Uldīt, lēc vienu pašu soli par tālu! Zinu, kāpēc tu to dari: es esmu pareizi domātājs latvietis, bet tu − zociks! Tāpēc es zinu, ko var ar tevi izdarīt. Neviens taisni un pareizi domātājs latvietis nedrīkst šķielēt pa kreisi. Tas bojā acis un smadzenes. Nevien tas. Zociks nedrīkst sastāvēt tik tautiskās, latviskās un pareizās organizācijās, kādas ir − korporācijas! Tāpēc, Uldīt: Ā-rrrr-ā!!!

Austrālijā īstais nepareizo domātāju perēklis ir − Sidnejā, pa kādam arī Melburnā. Pats Preses biedrības šefs Aleksandrs Zariņš izlec no taisno domu sliedēm, sabrūķē tādu muti, ka šermuļi pārskrien. Arī biedrības priekšnieks Vidvuds Koškins nav labāks. Tāds pats tas režisors Imants Sveilis, un visa tā Sidnejas teātra banda nav labāka! To īsto zociku pamanījām par vēlu. Padomājiet, cik tas Spodris Klauverts bija izlaidies un slīpēts: iespītējās, sadomāja un nomira pirmāk, nekā mēs no kartotēkas paspējām šo notvert pie apkakles! Ja uzmet tādu vērīgu pusaci Melburnai, tad − ko lai saka par pašu Emīlu Dēliņu: viņš ļauj savā avīzē publicēt visādu kreiso un pakalpiņu vēstules! Vai tāds ir patriots? Profesors Edgars Dunsdorfs ne mazāk izlaidies: viņš raksta visādas grāmatas un runā par mūsu svētām lietām tāpat kā par nesvētām! Nezinu, vai vecam sunim var iemācīt jaunus, latviskus tikumus? − Dzejnieks Inārs Brēdrichs ņirgājas par mūsu pareizās un taisnās latviskās domāšanas tikumiem un likumiem, un tautas darbiniekiem tā, ka šim bullēnam derētu pamatīgs pārmācības kursiņš!

Visādus citus, šādus un tādus, kas skrien uz Rīgu, glaužas turienes aparatčikiem pie kājām kā runcīši, kad tiem gribas ēst un glāstu, lai ieliek pa peršiņai Karogā un Dzimtenes Balsī, negribam nemaz pieminēt. Tādi paši ir tie teātrinieki, kas skrien uz Rīgu ar tikko izceptu lugu, par ko vēlāk tie paši Kultkomitejas vīri ņirgājas un smejas: tad nu redzējām augstāko sasniegumu, ko spēj dot tie trimdotāji, ha hā! Visiem šiem pazemīgajiem gara maizes un uguns meklētājiem Rīgā ir kopēja pazīme, ka viņi atgriežas, šo citādi skaļās mutes ir slēgtas: mēs Latvijā nekā neredzējām, nedzirdējām un par to nerunājam. Mūs uzņēma ļoti laipni... Un viņi sagaida, lai Dindis Dimba un es, Cipers Čukurs, būtu pret šiem ļoti laipni. Vēl jau redzēsimies! Ar šo kompetento ziņojumu pārbaudīsim, cik tā Laimoņa Zandberga sludinātā un apsolītā vārda brīvība viņa Jaunajā Gaitā ir īsta. Ja šis mūsu ziņojums tur neparādās, Dindis Dimba solās viņu paaicināt, lai noņem savas biezās brillītes un iznāk tumšā ielā uz tādu mazu konferencīti, tautiskām pārrunām, kā sacīt jāsaka tādā reizē.

Visā cienībā,

Kartotēkas Centra Idejas Ideālists –

Cipers Čukurs

Astrīde Ivaska

DZIESMU SVĒTKOS

 

Toronto pilsētā cēlā
stundā agrā vai vēlā,
satiekas draugi un radi:
„Mīlīt − tas tu?! − kur tie gadi!”

Pēdējreiz bijām vēl jauni,
studenti švītīgi, glauni;
tagad ar veselu cilti
jāsarokojas silti.

Jūniors skatās tik: „Dad,
I didn’t know you had
so many Latvian
pals!”
„Say it in Latvian, va vells!”

Bet jūniors, iespīlēts džīnās,
gumiju gremo un brīnās:
„Tie Latvian kostīm nav slikt −
pat kroni galvā var likt...
Look there, cik viņas cute, −
būs jāmeklē latviešu brūt!”

Pastarīt’s atkal tik dīdās
tā kā sapīts kumeļš vien mīdās:
„Tēt, kur palik vecāmamm?
viņ man apsolīj babl gam!”
Tikai pusnakts stundā vēlā,
atbrīvots no meitas, dēla
un no meitasdēla arī,
beidzot elpu atvilkt vari,
tiekoties ar apvienībām
un ar vecām mīlestībām.

Jaunība vēl nav tik tāli,
iedzersim nu kopā, brāļi,
dziesmu svētku pamatdoma
ir: lai dzīvo labā oma!
Pārējais to tikai traucē
tā kā nelūgts gaisa jaucējs.
Kas par polītiku stāsta,
briesmu lietas plaši klāsta,
tie lai labāk paliek mājās −
šeit tas nemaz nepieklājas.

Šeit tiek dziedāts, ēsts un dzerts,
pēcāk dejas solis sperts.
Nepietrūkst nekā nekur −
gaudeāmus itvisur!

 

 

 

SAULAINĀ FLORIDA JŪS SAUC

Mūsu mājai bija atvēsināts gaiss, skats uz kluso okeānu un bīdamās durvis. Logi bija nokasīti, ķitēti un nokrāsoti. Mēs ēdām „Old Country Delikatessen” no „Karl Ekmer Pork Stores”. Saktas veikalā Klīvlendā varēja pasūtināt novadu tērpus. Dimantus un latviskas rotas varēja pirkt Toronto, tāpat kažokus pie Rīgas kažoknieka „Artur Kārkliņš Fur Co”. Uz Latviju sūtījām standartsaini 56. num. ar trim metriem vilnas drānas elegantam kungu uzvalkam un diviem metriem krimplēna drānas kleitai, tāpat kafijas pupiņas, krustnagliņas, piparus un lauru lapas.

Brīžiem ieskanējās vecā dziesma. Jaunās skaņās, kas skanēja tālu tāl. Pāri Rīgai, Mārburgai, Getingenai. Daži slinkoja un puva. Uz brīvību nolādētās dvēseles tika ietītas baltā palagā un uz kapiem izauga sārtas rozītes un sirdspuķītes. Dažiem ļoti gribējās ēst rupjmaizi rītā un vakarā arī Amerikas mūža mežos. Citi gulēja krodziņā zem galda. Kādos dziesmu svētkos Māris ar matiem kā Antiņam sasita olu pie klavierēm un teica: modrējieties, lai nerod jūs gulošus, studēsim kultūru un polītiku. Citi to sūtīja gulēt un dēvēja par gaisa grābekli un astronautu. Andris, kas bija Kembridžā mācījies ar kuŗu naža galu kasīt pauri, runāja par garīgo potenci un logiem un pasauli. Daži skatījās caur pirtslodziņu un atsacījās darīt dubultu darbu arvien, arvien. Daži pazuda kokos, taču Grundmanis pārņēma komandu.

Bāliņš un Bračka gulēja stadulas salmos un ēda cietummaizi. Zemeņdārzā sēdēja baltgalvīte saraudātām acīm un sakām kaklā. Bāleliņi bija bāli un bērotāji sēroja. Mēmā māsa sēdēja dzidrā vietā, dziļā alā, liepu lejā. Vadātāja zināja. Bija jāklausās uzmanīgi.

Aina Siksna

 

 

 

AR JĀNI MIKULĀNU PIE GRIEĶA

Ksāvera Poļa humoreska

Kads latviešu psīchologs, kas tagad dzīvo Amerikā, man pastāstīja sekojošos piedzīvojumus.

„Toreiz, pirms daudz gadiem, kad es vēl Adelaidē studēju, Jānis Mikulāns bija mans mecenāts; un šaubos, vai es bez viņa financiālā atbalsta būtu varējis universitāti nobeigt. Lai gan Jānis bija lielisks būvnieks, viņš bez manis nevarēja iztikt. Es viņam kārtoju visu korespondenci un taisīju lieliskas reklāmas avīzēm, jo toreiz firma „Janis Mikulans, builder” pirka vecas mājas, kas krita kopā, tās pārtaisīja, un tad mēs tās laidām avīžu slejās par modernām vasarnīcām. Ar lieliem panākumiem. Toreiz − pirmā un otrā psīcholoģijas kursā būdams, man ar Jāni bija lieliskas attiecības, un lai gan man bija tikai divdesmit un divi gadi, bet Jānim piecdesmit un viens, viņš man kā psīchologam aizvien izkratīja savu sirdi, pabieži arī prasot padomus. Tā es kļuvu par viņa biktstēvu. Uz mani viņš pilnīgi paļāvās.

Mēs parasti − vismaz reizi nedēļā − satikāmies kādā intimā grieķu restorānā, kas bija Adelaides centrā. Tur − pie grieķa − mums pie loga, kas iziet uz ielas, bija savs speciāls galdiņš. Un tur mēs abi jo bagātīgi baudījām grieķu gardos ēdienus un lieliskos vīnus. Pie šī paša grieķa mans mecenāts man arī aizvien iedeva aploksnīti ar naudu − tā sakot, manu nopelnīto algu. Tā es ar Jāni labi iepazinos. Viņam, protams, bija savas īpatnības. Viena no tām bija viņa kaislība uz ķiplokiem: ķiploku stādīšana, ķiploku audzēšana un kopšana, un ķiploku ēšana. Ķiplokiem virsū − kā rītišķi − Jānis aizvien mēdza uzdzert krietnu porciju zivju eļļas, arī krietni norēkdamies. Un tad vēl: pie Jāņa Mikulāna izskata vajadzēja pierast. Tas tiešām šķita mazliet savāds. Dažas no manām studiju biedrenēm, kas arī šo grieķa restorānu apmeklēja, par Jāni mēdza zoboties. Tās gan nekad neatteicās, kad Mikulāns viņas pa reizei aicināja pie mūsu galdiņa apsēsties un gardajās maltītēs piedalīties. Bet pēc tam, manam labvēlim aiz muguras, tās ņirgājās: „Mans Dievs! − kas šis Mikulāns gan par briesmīgu vīrieti! − izskatās pēc orangutāna... vēders kā balons... spiežas no biksēm laukā... kakls − tas vienās krunkās... lūpas tādas izvalbītas... un tad šī seja! − tā jau tīrā pankūka! − ar tādu kā māla piku deguna vietā. Tad vēl šīs mazās šaurās ačteles... Tās tik jocīgi iedegas, kad tavs draugs uz mums meitenēm paskatās... Jā, un tad: kāpēc tavs bagātais draugs sev nenopērk labu parūku? − viņa plikais pauris tik nejauki spīd − kā jaunizdēta ola!” (To teica kāda meitene no laukiem).

Es personīgi jaunizdētu olu redzējis neesmu. Bet man, atklāti sakot, par šādām runām aptecējās dūša − ne vien tāpēc, ka šīs jaunās paglītotās dāmas nupat vēl bija baudījušas Mikulāna viesmīlību, bet arī tamdēļ, ka no viņām, kas Adelaides universitātē studēja literātūru, būtu sagaidījis atturīgāku valodas stilu. − Vai tad tās tiešām nespēja iedomāties, ka šajā robustajā ārienē slēpjas cilvēks ar delikātu dvēseli un romantiskām ilgām? − ilgām, kuŗas neviens un nekāds masāžu kabinets nebija spējis remdēt.

Pirmo divu studiju gadu laikā manas attiecības ar Mikulānu bija lieliskas. Bet trešajā gadā mani ķēra liela nelaime, un proti: Jānis Mikulāns pēkšņi nelaimīgi iemīlējās. Un pilnīgi bez jebkādām cerībām. To es tūlīt redzēju: kontrasts abu starpā bija par lielu. Tā bija Marija Graudiņas kundze − šķirtene vidējos gados. Tā bija slaida, iznesīga un patīkama, šī interesantā sieviete bija viena no tām gaisīgajām būtnēm, kas parasti lidinās kaut kur augsti kamermūzikas un tēlotājas mākslas sfairās. Viņa pati arī nemitīgi gleznoja − lielus un dinamiskus abstraktus. Tur − vasaras vidū un pa logu − Jānis viņu bija redzējis − sarkanā peldkostīmā darbojoties.

Visu to, no sāniem skatoties, apsvēris, es sev jautāju: kā gan mēs ar Mikulānu varētu cerēt, ka šī dāma nonāktu lejā Jāņa pelēkās īstenības pasaulē un − tā sakot − pie viņa ķiplokiem un zivju eļļas?! To es savam draugam vispirms mēģināju aprādīt.

Tas, protams, bija absurds − jo mīlestība taču tik ļoti akla! Tad kādu lielāku laiku cerēju, ka šīs absurdās jūtas kaut kādi norimsies. Bet kamēr tas vēl nebija noticis, es biju spiests Mikulāna iedomām un viņa trakajai iegribai izdabāt, jo − jo − galu galā − es bez viņa naudas nevarēju iztikt.

Līdz ar Graudiņas kundzes parādīšanos Mikulāna dzīvē man radās vairāk darba. Jānim pēkšņi ievajadzējās smalkākas manieres; īpaši mīlestības laukā; piemēram, kā mīlestību atklāj, jo tur viņš bija pilnīgs analfabēts. Tāpēc viņš mani lūdza to apmācīt. Dienām ilgi Mikulāns ar savu raupjo balsi atkārtoja attiecīgās frāzes, velti mēģinot imitēt manas izkoptās valodas toni. Bet pēc vairākām nedēļām viņš šos mēģinājumus uzdeva − pagalam noguris un pilnīgi bezcerīgs, jo, par savu iemīļoto iedomājoties, Jānis sāka ne vien aizvien vairāk sarkt un bālēt, bet arī nelabi stostīties. Un tā mēs šo lietu atstājām.

Pēc tam es viņam ieteicu pielietot dažus vecos, labi pazīstamos paņēmienus − un proti: Graudiņas kundzei sistemātiski sūtīt sarkanas rozes, Šveices šokolādi, franču parfīmus un pirmizrāžu biļetes uz baletu un operu izrādēm. Es savam draugam arī ieteicu eleganti ietērpties un šo izrāžu laikā nosēsties Graudiņas kundzes tuvumā. Es savam draugam paskaidroju, ka varbūt, varbūt šīs brīnumsārtās rozes, smaržojošie franču parfīmi, Šveices saldā šokolāde, baletu un operu brīnišķīgie sapņu tēli un mūzika kaut kādi labvēlīgi asociēsies ar Jāņa neparasto personību, padarot to Graudiņas kundzei simpātisku. Patiesību sakot, es visam tam neticēju. Bet ko gan visu cilvēks nedara − tās pašas naudas dēļ!

Protams, arī no visa tā nekas neiznāca: Mikulānu savā tuvumā ieraudzījusi, Graudiņas kundze aizvien sarāvās un novērsās. Un pēc kāda laika viņas vietā pirmizrādēs parādījās vecas un cienījamas kundzes − ar sārtām rozēm klēpī. Arī dārgo šokolādi un franču parfimu Graudiņas kundze noteikti atraidīja. Avīzēs parādījās ziņa, ka šīs luksa lietiņas noziedotas labdarības iestādēm un baznīcām.

Es ar visām šīm izdarībām biju patērējis milzumu laika. Un tagad, kad man nupat tuvojās universitātes gala eksāmeni, man šī laika tiešām vairs nebija. To es Mikulānam arī skaidri pateicu. Viņš gan − aizvien un aizvien − tiecās uz to pastāvēt, ka es taču taisoties par psīchologu un man kā tādam taču vajagot viņam parādīt izeju. Bet beigu beigās − tā man šķita − viņš atstājās. Es varēju mierīgi mācīties.

Bet tieši vakarā pirms pēdējā eksāmena Mikulāns man pēkšņi piezvana. Uztraukumā drebošā zemā balsī viņš saka: ‘Draugs psīcholog! Es bez viņas ilgāk vairs nevaru izturēti − Man viņa jādabūl − Tai lietai jāizšķiras! − Tagad vai nekad! − Tāpēc tūlīt uztaisi Graudiņas kundzei labu mīlestības vēstuli! − Vēl šovakar! − Un tūlīt pat atsūti man ar speciālo kurjeru!’

Nolāpīts! − Velns lai parauj! − Rīt no rīta man grūts eksāmens psīcholoģijā − par Freudu, Jungu, Frommu un citiem zemapziņas bradātājiem, bet Mikulānam man tūlīt un tagad jāuztaisa šī bezcerīgā mīlestības vēstule! Cik absurdi! Cik komiski! Cik traģiski! − Cik absolūti traģikomiski! Savā izmisumā es atkorķēju pudeli grieķu vīna un tad ķēros pie darba. Man vēl uzglabājies šī mana mākslas darba noraksts. Un man vēl šodien šķiet, ka šajās rindiņās ir kaut kas no grieķu klasisko vārsmu ritma. Šī vēstule skan tā:

Ļoti brīnišķīgā Graudiņas kundze!

Ar neizsakāmu aizrautību man gadījās vērot Jūsu izcilās personības iznesību, kad pagājušā sestdienā Jūs redzēju kā kalna gaceli savām neizsakāmi daiļajām kājām pa „North” terasi kāpelējām, lai pēc tam no manām acīm izzustu Mākslas galerijas durvīs. Lai gan mūs šķīra kādi piecdesmit metri, mani tomēr aizsniedza un reibināja Jūsu sievišķīgās būtnes neizsakāmi saldais parfīms.

Un tad uz divām atsevišķām rindiņām es vēl piemetināju:

Cik vienreizīgi brīnišķīga Jūs esat!
Cik vienreizīgi seksīga!’

Nu, man tovakar, grieķu vīnu baudot, acīm redzot, bija šķitis, ka it īpaši šīs vēstules beigu posms lieliski izdevies. Tur atbalsojās Jāņa Mikulāna spēcīgās personības kodols, viņa ‘Es’ − modernākā valodas idiomā izteikts. Un man toreiz šķita, ka Marijas kundzei šī negaidītā pārdrošība patiks, jo viņai kā māksliniecei kaut kas līdzīgs patika arī pie Pablo Pikaso. Šīs svarīgās rindiņas − kā solīts − Mikulānam vēl tai pašā vakarā ar speciālo kurjeru nosūtīju. Un pēc tam − līdz pašam rītam − ķēros pie savām psīcholoģijas grāmatām.

_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _

 

Savu pēdējo pārbaudījumu Adelaides universitātē izturēju. Bet pēc tam man vairs nebija spēka. Caurām dienām tikai gulšņāju, kaut ko ieēdu un klausījos Albinoni un Jāņa Ivanova mūziku. Tad, pēc kāda laika sāku atkal staigāt par āru... un sāku bažīties, jo man bija ļoti maz naudas... un „fridžā” sāka pietrūkt pārtikas.

No tālienes es Jāni Mikulānu uz ielas gan vienu otru reizi pamanīju. Viņš, protams, vēl aizvien staigāja viens pats un sadrūmušu seju − it kā ar visu pasauli ienaidā... Vai arī ar mani? − No manis, šķiet, viņš tagad vairījās...

 

Tā pagāja divas gaŗas nedēļas.

Bet tad, beidzot, telefonā atkal atskanēja viņa pazīstamais bass: lai es taču atnākot atkal pie grieķa − ar viņu pusdienas paēst.

Es, protams, tūlīt aizsteidzos. Tur pie restorāna letes mēs abi sarokojāmies. Bet es tūlīt nojautu, ka kaut kas ar Mikulānu nav īsti kārtībā un ka man ir jāuzmanās. Bet kas − to es, protams, nevarēju zināt. Es izlikos jautrs, lai gan sirds man drebēja.

Nu bija jāpielieto psīcholoģijā un jārunā par lietām, kas manam mecenātam tuvas.

„Nu labdien, mīļo Jāni! Vai šodien savus ķiplokus jau esi baudījis?” „Protams. Kā jau katru dienu. Tāpat kā vīri Kaukāza kalnos. Pēc tam vēl virsū uzdzēru zivju eļļu. Krietnu porciju. Tas veselīgi!” Bet pēc tam Mikulāns man uzmet tumšu skatu un saka: „Bet tu, draugs, gan esi novājējis. Par daudz studē. Arī tāds kā vecāks esi kļuvis. Pirms laika. Matu tev arī tā kā mazāk.”

„Mīļo Mikulān,” − es savam draugam un labvēlim laipni atbildu, − „no Dieva puses taču neskaties uz mani. Man nupat vēl bijis eksāmenu laiks, un es esmu pagalam noguris. − Paskaties labāk prom − tur uz to slaido dāmu ar tumšajiem matiem un šmaugajiem gurniem! Nododies taču patīkamām illūzijām... un nesasniedzamiem ideāliem!”

Ai, ai, ai! − nu redzu, ka Mikulāns nelabi saviebjas. Es manu − daudz par vēlu − ka esmu ar savu universitātē pierasto frivolitāti netīšām sava mecenāta sāpīgākām stīgām pieskāries. Es tiešām biju psīcholoģiski nepiedodami kļūdījies. Bet tur vairs neko darīt nevarēju. Vismaz pagaidām ne.

Es skatos un vēroju: mans labvēlis pieiet pie letes. Tur viņš nopietni pētī daudzos grieķu gardumus. Tie zem spožā stikla tik kārdinoši izlikti, ka man, kas biju ilgāku laiku cieties, tos vērojot, siekalas saskrien ap zobiem.

Nu Mikulāns ar savu spēcīgo īkšķi jaunkundzītei aiz letes norāda: uz veselu rindu brīnišķīgu gardumu. Šie gardumi − acīm redzot − domāti mums abiem. Viņš pasūtina: 15 brūni apceptas desiņas − „čevapčičus”, 6 „tsadiskus” (es zinu, tiem iekšā ir jogurts, gurķīši un ķiploki), tad vēl viņš izvēlas klasiskos „Talmuda Dionisiusus”, arī tie man šķiet tīrā poēzija esam − tik rafinēti ar dažādām garšvielām piesātināti. Un piedevām vēl − ai to prieku! − to redzu: Mikulāns izvēlas milzīgu pudeli Retsinas saldskābā vīna! Arī svaigos „Tartufi” salātus mans mecenāts nepiemirst. Un pašās beigās viņš vēl pasūtina saldumus − šos dievišķos „Banana D’oro”. Divas lielas porcijas!

Es redzu: viss uz mata kā agrāk! Brīnišķīgi!

Mēs abi apsēžamies − ērti pie galdiņa, pie tā paša loga, kas iziet uz ielas.
Pēc kāda laiciņa atnāk grieķu jaunkundzīte, nokrauj uz galda veselu lēveni
šķīvju. Ai cik jauki! − Tur ir visi pasūtinātie gardumi! Tie tik brīnumjauki smaržo!
Arī lielā vīna pudele tur ir! Jau atkorķēta!

Tagad maltīte varētu sākties. Bet kad galds kārtīgi apklāts, pamanu:... man šķīvja nav... nav arī ne naža, ne dakšiņas... arī ne vīna glāzes... Ak tā! − Kā tad: mana pirmītējā nojauta! − Tā mani nav vīlusi. Tātad tur tas suns aprakts! − No šīs puses es savu draugu Mikulānu vēl līdz šim nebiju pazinis. Bet es izliekos itin neko nepamanījis. „Neliecies zinis!” − es sev pats klusu pačukstu, − Tu taču taisies par psīchologu. Tu taču būsi akadēmiķis, kas pratīs citus ļaudis manipulēt.

− Un tā es tikai mierīgi noskatos − un tikai smaidu.

Mans Mikulāns sāk ēst − viens pats un cītīgi: vispirms − pēc kārtas − tas notiesā visus piecpadsmit brūnos „čevapčicikus”; tad viņš − lēnām un sistemātiski − ar dakšu un nazi − sašķaida un apēd šos sešus stipri un patīkami smaržojošos „tsadiskus”, lai pēc tam pārietu uz „Talmuda Dionisiusiem”. Man, par Dionīsa svētkiem senajā Grieķijā iedomājoties, aizvien vairāk siekalas saskrien mutē − tā kā rīkle pēkšņi aizdambējas un jāsāk smagi rīstīties. Pa kumosu starplaikiem mans labvēlis atliec galvu atpakaļ, lai sev rīklē ielietu veselu straumi gardā Retsinas vīna. Šo jauko maltītes daļu nobeidzis, viņš rūpīgi sagrauž un sagremo veselīgos „Tartufī” salātus − zaļus un svaigus. Man visu šo laiku jāciešas. Bet es neliekos ne zinis − arī tad ne, kad Mikulāns ar savu lielo ēdamkaroti dūšīgi pagrābj „Banana D’oro” saldās bumbiņas. Tās viņš no apaļā šķīvīša rūpīgi ievada pašķībi pavērtajā mutē. Manam draugam šodien − acīm redzot − sevišķi laba ēstgriba. Bet pa kumosu starplaikiem − to skaidri manu − Mikulāns mani paslepus novēro. Tas mani netraucē: es − savam mecenātam tieši pretim sēžot − esmu darījis visu, lai viņa ēdienu baudu palielinātu: kad mūsu abu acis sastopas, es viņam aizvien laipni uzsmaidu, − pēc vajadzības viņam piebīdu sāls un piparu trauciņus, − un aizvien no jauna, laikus un uzmanīgi, atkal piepildu nupat izdzerto vīna glāzi. Pie tās pašas reizes es ar pieaugošu interesi vēroju, ko saka mana vecā drauga sejas izteiksme. Tur vispirms parādās pārsteigums, tad tāds kā apjukums, un beidzot tur iezogas nepatika un neapmierinātība. Bet es − es − tikai smaidu.

Beidzot Mikulāns paēdis. Ar mazu papīrīti noslauka lūpas. Lēni un šļaugani pieceļas. Viņš atvainojas. Viņam tagad esot jāiet.

Es pieklājīgi atsaku − „Protams”, bet tad savu stāvokli steidzīgi pārdomāju. Un redzu: nupat jārīkojas ātri, un psīcholoģiski!

„Vai tu, draugs Jāni, vēl aizvien ej dūšīgi „džogēt”? − Tu, tā man šķiet, esi atkal krietni vien svarā nokrities.”

Mikulāns uz mani paskatās. Viņa seja pēkšņi iestarojas. Viņš man uzmet brīnumlaipnu skatu. Tad viņš ar roku iebrauc krūšu kabatā un no turienes izvelk aploksnīti un to noliek man priekšā uz galda. Savā dobjajā balsī viņš norūc: „Gandrīz piemirsās... Te tava nauda par pagājušajām divām nedēļām... Pēcāk atkal piezvanīšu.”

Tad viņš pagriežas un lēnām virzās uz ārdurvju pusi. Bet tad pēkšņi apstājas, pagriežas atpakaļ un noteiktiem soļiem aizsoļo pie letes. Tur viņš uzmet kādu naudas zīmi un jaunkundzītei kaut ko cieši piekodina − ar lielo īkšķi uz mani norādot. Jaunkundzīte ar galvu piekrītoši pamāj un man laipni un zīmīgi uzsmaida.

Tad vēl pamanu, ka restorāna īpašnieks ātri piesteidzas un manam mecenātam atrauj durvis. „Ai šis varenais Jānis Mikulāns! Kā gan es būtu varējis bez viņa izstudēt?!”

 

 

 

 

 

MĀKSLAS LABAD no cikla „COMEDIA MONASTERIENSIS”

Baiba Kangare

 

(Uz skatuves chaoss, kā jau pirms izrādes: skatuves meistars kārto dekorācijas, kāds nepilnīgi apģērbies aktieris pa reizei pārskrien pār skatuvi u.t.t.)

Skatuves meistars: Kāds ēzelis atvēris priekškaru!

Režisors: Ak vai! Ciet! tūlīt priekškaru ciet! Visi savās vietās! Izrāde sākas!

Sufliere: Ak, mīļais, kāpēc...

Sieviete: Ak, mīļais, kāpēc...

Sufliere: ...tu mani nemīli...

Sieviete: ...tu mani nemīli?

Sufliere: Man grūti...

Vīrietis: Man grūti...

Sufliere: ...tev atzīties”..

Vīrietis: ...tev atzīties”..

Sufliere: bet mēģināšu.

Vīrietis: ...bet mēģināšu.

Sufliere: Esmu aizrāvies...

Vīrietis: ...Esmu aizrāvies...

Sufliere: ...ar kādu citu...

Vīrietis: ...ar kādu citu...

Sufliere: ...sievieti.

Sieviete: (pārņemdama vīrieša tekstu) Sievieti?

Vīrietis: (dusmīgi) ...sievieti!

Sieviete: Ā, sievieti!

Sufliere: Toreiz, kad mēs...

Vīrietis: Toreiz, kad mēs...

Sufliere: Nē, nē! Dāma taču! Tas ir dāmas teksts!

Sieviete: Toreiz, kad mēs...

Sufliere: Abi:...

Sieviete: ...abi...

Sufliere: Abi kopā!

Sieviete: ...abi kopā...

Sufliere: Nē, abi kopā: ak nestrīdēsimies!

Sieviete: (suflierei) Mēs taču nestrīdamies!

Sufliere: Tas jums abiem kopā jāsaka: ak, nestrīdēsimies!

Vīrietis un Sieviete: Ā! Ak, nestrīdēsimies!

Sufliere: Jau tumšs.

Vīrietis: Jau dumjš.

Sufliere: Tumšs, tumšs, tumšs!

Vīrietis: Dumjš, dumjš, dumjš!

Sufliere: Man jāiet!

Sieviete: (suflierei) Ak mīļā, neej! Kā tad mēs nobeigsim izrādi?

Sufliere: Nē, tas taču tev jāsaka!

Sieviete: Man jāiet!

Sufliere: Ne tev, tev!

Vīrietis: Ne tev, tev!

Sufliere: Nē, nē, nē!

Sieviete: Nē, nē, nē!

Sufliere: Ak Dievs, ko lai es daru?

Vīrietis: Ak Dievs, ko lai es daru?

Sufliere: Tā taču nav!

Sieviete: Tā taču nav!

Sufliere: Vai, vai, vai!

Abi: Vai, vai, vai!

Sufliere: Es vairs nevaru! Palīgā!

Abi: Palīgā, palīgā!

Režisors: Priekškaru, priekškaru! Mīļā publika! Man ļoti jāatvainojas, ka tā iznāca, bet tā nav mūsu vaina. Lieta ir tāda, ka netīšam sākām spēlēt otru cēlienu, nevis pirmo, un tā ansamblis mazliet apjuka. Bet esiet tik laipni un pagaidiet kādu laiciņu, jo mēs sāksim vēlreiz, šoreiz no pareizā gala. Jums tomēr jābūt pateicīgiem šiem māksliniekiem, kas upurējuši savu laiku, nākdami uz mēģinājumiem šonedēļ katru vakaru, lai jums sniegtu baudu. Un tas viss tikai latvju mākslas labad!

 

 

 

 

JO DZĪVE IR KĀ SPĒLE VIEN

Šī gada 1. aprīlī uz savu gadskārtējo sanāksmi Pigbridžā priekšsēža Oļģerta Iesmiņa un vicepriekšsēža, biedrziņa, sekretāra un kasieŗa Jēzupa Glupņa vadībā bija pulcējusies skaitā neliela, bet nacionālā nozīmē grūti aplēšama organizācija, kas pazīstama kā TRimdas Apvienotie FAnātiķi REspekta un Tikumu Saglabāšanai, īsi − TRAFARETS.

Šoreiz darba sekā bija nepareizo lugu izvērtēšana. Pēc ilgām un vispusīgām pārrunām TRAFARETS izsludināja sekojošās lugas par nevēlamām:

Rūdolfa Sarkanbrieža ZEM ŠMALCOŠIEM BĒRZIEM,

Viljema Šekspīra HAMLETU,

Antiņa Buberta NEDARBUS II un

Nikoletas Montanetas GAŖI ZOBI STIKLA KALNĀ

Iemesli sekojošie

LUGA NR 1: Rūdolfa Sarkanbrieža („Droši vien − pakalpiņa pseudonims,” teica TRAFARETA Kalifornijas pārstāvis Teobalds Bīlis.) ZEM ŠMALCOŠIEM BĒRZIEM APRAKSTS: Pirmajā cēlienā zem Zviedrijas bērziem launago divi skaisti jaunieši: Jolanta un Marģeris. Drāmatiskais dialogs vispirms rit ap galertu, tad − ap Latviju. Galertu apēduši, Jolanta un Marģeris izlemj aizbraukt uz dzimteni un nošaut visus krievus. Vecmāmiņa ierosina nošaut arī visus vāciešus, bet onkulis Jancis nepiekrīt, jo vācieši kaŗa laikā bijuši lāga zēni. Tā − vācieši izglābti, bet krieviem − vakars.

Otrā cēlienā, vēl aizvien zem Zviedrijas bērziem, tikai citā vietā (bērzu dekorācijas pārbīdot no labās skatuves puses uz kreiso vai − otrādi) sēž Jolanta un Marģeris, kas pusnaktī gaida laivu. Viņi vēlas atdarināt savu vecāku ce|u uz Zviedriju, tikai otrā virzienā − uz Kurzemi, lai tad tur sāktu krievu šaušanu. Viņu laivenieks ir kurlmēms igaunis vārdā Uldissons.

Drāmatiskais dialogs rit vispirms ap jūŗas slimību tad − ap Latviju. Pie jūŗas slimības Uldissons nekā nevar pielikt, ne atņemt, bet par Latviju viņš Jolantai un Marģerim (ar žestiem) māca, ka otrā krastā ar cilvēkiem nav ko runāties, jo tie visi varētu būt čekisti. Drošības labad vienkārši šaut vaļā. Romantiskais dialogs rit ap pienākumu klausīt vecākiem. Jolantai un Marģerim ir katram 45 gadu. Runāšana nokavē laivu, un visiem salst. Īpaši kājas.

Trešais cēliens sākas ar tā saucamo komisko iespraudumu. Zem Zviedrijas bērziem satikušies divi latviešu žīdi, kas jokojas nevienam nesaprotamā dialektā. (Režisors saprot.) Jolanta un Marģeris domā, ka tie krievi, un viņus nošauj. Tad abi piedzeras un darbība rit zem bērziem. Traģiskās beigās viņi asimilējas. TRAFARETA Revīzijas komisijas lēmums: šī LUGA IR NEVĒLAMA. Ar saviem pārspīlētajiem mīlas skatiem tā apvaino Latvijas visnacionālāko simbolu − bērzus. TRAFARETS varētu lugu varbūt pieņemt, ja autors bērzus mainītu uz kādu respekta negraujošu simbolu, piem., palmām, vai novietot lugu Zviedrijas taigā. Tā kā tādas neesot, tas nevienu neapvainos. Absolūti nepieņemama TRAFARETA pārvaldei bija Latvijas vārda lietāšana. Tā kā lugām vārdi to satura izpratnei nav svarīgi, aizrādīja Dusis Lozbers, TRAFARETS ieteic autoram to mainīt uz Bafalo, kas, kā visiem zināms, arī atrodas „otrā krastā” (vismaz no Kanadas). TRAFARETA sanāksmē ilgākas sarunas izsaukušas baumas, ka Jolantas kostīmam paredzēta atpogāta blūze. TRAFARETA vicepriekšsēdis Molberts Ziepiņš esot izteicis visdziļāko sašutumu par šo latviešu autora padošanos amerikāņu seksa mānijai un lūdza Jolantas telefona numuru.

LUGA NR. 2: Viljema Šekspīra HAMLETS (ko paredzējis uzvest Ziemeļdānijas Daugavas Vanagu teātris, Daumanta Le Šķiņķa režijā)

APRAKSTS (saīsināts): Hamlets nevar izšķirties, tādēļ Ofēlijai, skrienot uz klosteri, pa ceļam liekas izdevīgi noslīcināties. Tā kā Hamleta onkulis ir arī viņa tēvs, mātei grūti visus atšķirt. Hamlets situāciju vienkāršo ar to, ka visus nonāvē, sevi arī. Luga īpaši noder trimdas ansambļiem, jo beigās ir lieliska izdevība izgulēties uz skatuves dēļiem.

Paziņojot TRAFARETA negatīvo viedokli HAMLETA gadījumā Dusis Lozbers norādīja, ka ar Hamleta nespēju izšķirties bez šaubām ir domāts LNAK, ALA, LCBO, PBLABC, jeb kāds cits priekšsēdis. Varbūt Islingtonas makšķernieku biedrības priekšsēdis. Katrā ziņā kāds priekšsēdis. Ar klosteri nepārprotami domāts Latviešu Centrs Toronto un ar Ofēliju − Indira Gudiņa, kas steidzas dzejā Centru aizstāvēt. Bet tā kā Gudiņa prot peldēt, Ofēlijas tēls ir nereāls un literārs nedarbs. Aina, kuŗā Hamlets spēlējas ar galvas kausu, ir īpaši smags apvainojums TRAFARETAM, jo autoram acīm redzams bija zināms, ka TRAFARETA ideoloģijas nozares vadītājs Dr. Pēteris Purkss ir ne vien mediķis, bet arī bieži redzēts, savā nodabā, turot rokās kausu. Reizē ar to autors uzrakstījis bezgaumīgu parodiju par trimdas vissvarigākām iestādēm un to vadību. ŠĀDA LUGA NOTEIKTI NEVĒLAMA.

LUGA Nr. 3: Antiņa Buberta NEDARBI II un LUGA Nr. 4: Nikoletas Montanetas GAŖI ZOBI STIKLA KALNĀ (abi gabali ar A.C. Zaubera-Ūdenskrāna mūziku) nekad nav ne lasīti, ne redzēti, neviens par viņiem nekā nezina un arī nezinās, kamēr vien TRAFARETA komisijas locek|i dzīvos, vai vismaz tā izliksies. TĀTAD ŠĪS LUGAS NAV NEVIEN NEVĒLAMAS, VIŅAS VISPĀR NAV. (Lūdzam šīs avīzes redaktoru, šo nodaļu izstrīpot.)

Sanāksme uzklausīja Mirtas Tenkabīčas skumjās, viedās noslēguma atziņas: „Tāds posts ar visiem šiem vārdiem un personāžam, ka nekad nav skaidrs, kas tas ir un kas tiek apvainots. Tādēļ iesaku vispārīgi vārdus nelietot, bet tikai burtu, KS (X) − piemēram KS-1: būt vai nebūt?, KS-2: pastāvēs, kas pavārīsies.”

BEIGU LĒMUMS: Ja kāds trimdas teātris uzdrīkstētos kādu no šīm lugām inscenēt, TRAFARETS uzaicina tās boikotēt, viņu apmeklētājus apmētāt ar sarkaniem tomātiem (cik zīmīgi!), viņu veicinātājus nepielaist pie māla baloža šaušanas sacensībām. Ja šie norādījumi netiks ievēroti, komisija draud uzvest pati savas lugas, bet ļoti, ļoti cer, ka šāds ekstrēms līdzeklis nebūs jāpielieto.

Sanāksmes pēdējais un visnozīmīgākais lēmums: Komisija iesaka vispārīgi lugas nerakstīt, atskaitot ja tās ir citā valodā. Latviešiem tāds draņķis nav vajadzīgs.

B.

 

 

 

 

SENSACIONĀLA PIRMPUBLIKĀCIJA!

Eksklūzīvitātē Jaunai Gaitai

Kā zināms, Rīgā dzimušais Ivars Ivasks publicējis dzejoļus līdz šim tikai igauņu un vācu mēlēs. Kaut gan viņš vienmēr to svēti noliedzis, latviešu draugi viņu turējuši stiprās aizdomās par dzejošanu latviski. Viņš baidoties no iespējamiem salīdzinājumiem ar savas laulenes veikumiem šai žanrā, tādēļ viņam esot vesela igauņu pūralāde pieblīvēta ar līdz šim nepublicētiem latviskiem vārsmojumiem. Vecgada vakarā Ivasks beidzot padevās savu latviešu draugu ilggadējam spiedienam un atvēra minēto dzejas vāceli. Izrādījās, ka taisnība bija kā autora draugiem, tā autoram pašam − Ivaska latviskās dzejas vācele bija tukša, izņemot trīs šeit pirmreizīgi lasītāju baudījumam sniegtas juvenīlas pērles:

 

Ivasks

VECLATVIEŠA PIEBILDE,
ŠĶIRSTOT KĀDAS
JĀUNLATVIETES
JAUNIZDEVUMU

Uz šādu dzeju neesmu es kārs,
un šis te ir mans komentārs:
tas krājumiņš tāds plāns un bāls
un pie tam arī bilingvāls!

 

 

SENLATVISKA PARUNA

Kad mātei rokā kafija,
tā trakāka kā mafija.

 

AMERIKĀNISKS DIALOGS

„Vai kažoks mugurā jums minga?”
Bet dāma klusē tā kā sfinga.

 

NEGRAMATISKĀKS,
BET VARBŪT
IESPAIDĪGĀKS VARIANTS

 

„Vai kažoks mugurā tev minks?”
Bet sieviņ’ klusē tā kā sfinkss.

Kā lasītājs viegli pats no šiem paraugiem var noprast, latviešu poētiem nav ko bīties, ka Ivara Ivaska nākamais dzejoļu krājums varētu iznākt − trilingvāls.

 

 

 

 

Ar „ch” un mīkstināto „r” mēs Latviju neatbrīvosim.

Juris Mazutis
LaRa-s rakstnieku nedēļā 1982. gadā.

 

 

SAIŅI UZ LATVIJU

pārsūtām arī cilvēkus
kastēs ar caurumiem.
Drebēs un apavus var
ģērbt mugurā.
GEWALTIG EXPORTING
Toronto, Canada

 

 

Antons Punkts

IZ GLUPSALAS LATVIEŠU KOLONIJAS VĒSTURES

Tautiešu Biedrošanās Biedrība pēc vēl nepabeigta darbības gada enerģiski uzsākusi nākošā priekšnieka un valdes locekļu ķeršanas mēģinājumus. Lamatas izliktas visos pilsētas stūros. Līdz šim viens iekritis, bet ar tumšsarkanu pagātni, kāpēc atzīts par nederīgu. Tāpēc tautiešus, kas vēlētos pildīt augšminētos amatus, lūdz pieteikties labprātīgi bezprāta brīžos. Vēlams prast lasīt, sekretāra amata kandidātam − arī rakstīt. Bez tam jāpārzina stipro vārdu leksikons, jo paredzamas sīvas cīņas ar citām vietējām jumta un apakšjumta organizācijām.

Putniņu Pašsardzības un Aizsardzības Biedrība
nodomājusi organizēt pie sevis Čivinošu dāmu sekciju. Pagājušajā pašsardzes sanāksmē galdā pasniegti iestāvējušies kāposti un līdz ar to smagi izblamēts biedrības galvenais darbības sektors. Vainīgais nav atrasts, lai gan piesolīts skotu blakšūdeņa stops tam, kas pats atzīsies vai uzrādīs to, kas šos nolāpītos kāpostus atnesis. Noorganizējot Čivinošo dāmu sekciju šīs nebūšanas cer novērst.

Ganāmo Jēru Sadraudze
meklē mācītāja vietas aizpildītāju. Pastāvīgais Gans un Spirdzinošo vārdu teicējs palaikam iekrīt vecu grāmatu kaudzēs un nav tik viegli ārā izvelkams. Tāpēc aizpildītājam vēlams būt lasīt nepratējam. Nepieciešams būt arī labam laipotājam, lai vietējā, sarežģītā sabiedriskā situācijā neuzmītu kādam uz varžacīm. Pēdējie tad, stipro ciešanu mākti, uz baznīcu vairs ceļa neatrodot...

Biedrība „Glupsalas Bumbotāji”
lūdz paziņot sekojošo: „Darām zināmu cienījamiem tautiešiem, ka mūsu biedrības priekšnieks pēc sekmīgi veiktiem desmit vecpuišu rondiem, vienpadsmitajā dabūjis apdullinošu knock out un tiek izskaitīts no vecpuišu rindām. Viņa vecpuiša piemiņu godinot, aicinām visus klusībā pie sevis nodziedāt pazīstamo dziesmiņu − Es ar jaunu autiņu ceļoju uz Franciju...”

Redakcijas piezīme: Izvēlētā dziesmiņa liek domāt, ka Bumbotāju priekšnieks kopā ar „uzvarētāju” − savu jauno otro pusi − devies kāzu ceļojumā uz Parīzi. Tas tiešām liecina par apdullumu, jo ņemt sievu līdz uz Parīzi, būtu tas pats kā braukt uz Mincheni ar zviedru alus pudeli bikšu kabatā.

Jauno Vecīšu Kristaildzidrā Savienība
nodomājusi stipri aktīvizēt nākamā gada darbību. Turpmāk paredzēts apsveikt visus vidū stāvošos Glupsalas tautiešus (ar pa labi stāvošiem tas jau tika darīts agrāk) viņu dažādos jubilejas gadījumos ar pacilājošām runām Savienības priekšnieka persssonīgā izpildījumā. Visus, kas vēlētos saņemt šo godu, Savienība aicina ziedot treknu artavu un parakstīties uz listes sakarā ar Savienības priekšnieka 25. gada sabiedriskā darba atceri.

Sakarā ar straujo skatītāju pieplūsmu un atplūsmu pēdējās teātra izrādēs līdzšinējām divām trupām vairs nav iespējams turēt milzīgo mākslas slodzi, tādēļ talkā nākusi trešā skatuviskā vienība režisora Šnabkalna vadībā. Vietējam autoram Vērsēnam izdevies iešmugulēt jaunās trupas repertuārā savu lugu, ap kuŗu tad notiek cīkstīšanās no abiem galiem. Sākuma un beigu gals jau izmēģināts, tikai pie vidus nekādi nav izdevies tikt klāt. Režisors domā, autoram nepamanot, vidu izplucināt ārā, tā kā izrāde ir sagaidāma izrādes dienā. Līdz tam laikam, cerams, arī kritiķim Ziemcietim visas spalvas būs nodilušas, rakstot par citu trupu izrādēm.

Skološanās iestāde
atgādina, ka Glupsalā pastāv skološanās iestāde tautiešu knēveļiem un knīpām pēc labas un pārbaudītas audzināšanas metodes. Katru bērnu skolotāji pašrocīgi aiz krādziņas (vai citur kur pieķert) ievelk klasē. Ārā no tās bērni tiek paši līdz ko skolotājs pagriež galvu uz otru pusi. Tā kā skolotāju vidū ir gadījušies daži mazāk atzītu lugu taisītāji, tad, lai nodrošinātu saviem darbiem nākotnē aktieŗus, bērni skolā tiek cītīgi apmācīti tejātera spēlēšanā. Bez tam, tā kā tautiskie knēveļi un knīpas savā vecāsmātes valodā lasīt negrib un neprot, tad tā ir vienīgā pārbaudītā iespēja kā šiem radījumiem dabūt iekšā tautisko audzināšanu, sevišķi, ja zuflieri izpilda tik enerģiski savus pienākumus, kā tas bija vērojams pēdējā Ziemsvētku uzvedumā...

Tā kā visas citas biedrības, kā, piemēram, Filozofu Atliekas, Vēžu Apēšanas Klubs, Partiju fragmenti un Iedīgļi par savu darbību nekā nav ziņojuši, tad arī viņu popularizēšanā nekas netiks darīts. Tāpat nekas netiks ziņots par jubilejām, kuŗās nebūs ielūgti tie, kas tautas labā cīnās ar rakstīto vārdu. Nevajag piemirst senseno dzīves gudrību: Ja šņabi presei žēlosi, tad avīzē vis netiksi.

 

 

 

Ojārs Vācietis

VEL VIENA GAUDU ZIŅĢE

 

Maziņš biju,
neredzēju,
lielāks augu,
negribēju,
vecumā vairs
nevarēju.

Aijā, žužū.

Kaut es atkal
maziņš būtu
(visu, visu
saredzētu),
kaut es atkal
lielāks augtu
(visu, visu
sagribētu),
kaut es atkal
ve ...

Nē.
Johaidī!

Kam, vējiņi,
tu nolauzi
kuplāko
ozoliņu?

Nē.
Vēl kājās stāvošu praulu
ar izkurtējušu vidu.

 

SI MINORS. Rīgā, 1982

 

 

Valdis Krāslavietis

TRIMDIŅA

 

Taisni noskatīties prieks,
kā darbojas dažs tautiet’s:
pret ienaidnieku viņš ir vēss,
ar savējo − grib kauties.

Pirms tālumā mēs tēmējam
savas naida bultas,
pameklēsim − varbūt kāds
paslēpies zem gultas.

Par goda zīmēm cīnāmies
un cīnāmies par balvām;
ja ienaidniekiem netiek klāt,
zveļ savējiem pa galvām.

Kā agrāk nesām sieciņus
muguriņām līkām,
tā tagad nesam medaļus
ierēdnītim sīkam.

Ja nelīdzēs, tad neskādes,
ir jaunais kaujas sauciens:
bez dāvanām tak nedrīkstam
kungu mieru traucēt.

 

SI MINORS. Rīgā, 1982

 

 

 


 

Modra Zeberiņa talantīgums vēl nekad nav ticis saprasts, jo mūsējie netiek līdz. Šoreiz viņa „Tumšo vīru vēstules” solās būt par bizarri visdziļdomīgākajām mīnām, kas uzsēdinātas latviskajai, patumšajai trimdonības mietpilsonībai...

Citāts no T. Ķiķaukas humora numura manuskriptu vervēšanas vēstules NR 3.

 

− Kā nu tā, Žvingul? Ar lukturi meitās iedams? Manos laikos gāja bez gaismas! −

− Tā gan būs bijis, Brenci, ja tavu sievu uzskata! Pa patumšam! −

„Pēterburgas Avīžu” Brencis un Žvingulis − Ripsis un Pipsis cirkā? Delartiskās komēdijas sākumi?...

Dipi. dipi. Kunibert Himmelstoss, Rosenbergstrasse 13, Husum.

Es lūdz paskaidrāt, kapeic Amerikā nou tāc kabatbaktērijs kā ēkš Ostland. Riga bi baktērijs ar galviņ kā piņģerots. Apgrēž unt ēlek unt ēs-prauž. Angļ „Turnlight” bi zverst. Tad „VEF’s” taisi „Spulgā”

Kapeic te nou?

Man personig kas strādaj Izglitibs Ministereja Minoritās nodaļa, dikt ģeldig bi.

Izglītībs Minesterja bi dikt tumš tāpatās kā Jaunahkās Ziņņās: tumsā redaktor nhe warr attrast. Izglitibs Minesterja domāt Knoss Labirinth kurr Minotaurus Widdā. VVidda bi Ats Ķeninsch, arr breessmīgs Bulls. Unt tumš ka newis Riga bet Londona. Galw warr unt Deggun nohsist kad sabbar, as ar minester at Ķeniņ unt uztrauzzas unt tumsa štok woi rēgenširm mekle.

Vajag kabatsbakterij. Cittad var izdarīt kaut ko nepeklajigu (etwas Ungebürliches) par prōw zitt Mantel kabbata personigu Lehtu ehlikkt.

„Spulgā” derrig bi. Kapeic te nou?

 

Atbilde:

Vēstuli piesūtījām speciālistam, bijušajam VEF’a vājstrāvu inženierim Spulģim Grozgalvim, adrese: Beam 5, Beaconsfield, Middlesex, England.

Viņš raksta:

Kabatas baktērijas resp. kabatas virusi Rietumu hemisferā visai pazīstami. Pieminēsim Latvijas bij. finanču ministru Valdmani. Ņūfaundlendā viņš liktenīgi inficējās. Personīgas kabatas baktērijas, personīgs kabatas viruss.

Amerikas senātā, piemēram kabat-baktērijas ievazāja no Korejas rīsu uzpircējs Parks. Tāpat miljoni „Medicaid” fondu virulenti ar pašu ārstu kabatas baktērijām. Ja nu tās vēl sāktu galvas grozīt, ko tad? Šausmīgi iedomāties.

 

Tālsaruna ar Jaunajai Gaitai draudzīgu lasītāju:

Jautājums: Vai taisnība, ka Zviedrijā izgudrota Ezergaiļa apklusināšanas mašīna?

Atbilde: Ir taisnība.

Jaut.: Kā tā darbojās?

Atb.: Kā milzīgs kontrabass. Vajadzīgi trīs vīri.

Jaut.: Liels troksnis?

Atb.: Pilnīgi otrādi. Jo stiprāk spēlē, jo vairāk klusums māc. Tāds klusums, ka ausis tinas čokurā kā tāsis, divriteņu brīvrumbas sprūst un atslēgas neiet durvīs.

Jaut: Kā ta spēlēšana notiek?

Atb.: Viens ar abām rokām spiež stīgas, otrs ar abām zāģē. Grūts darbs.

Jaut: Un trešais?

Atb.: Trešais skatās Ezergaiļa notīs.

 

Jautājums: Aizrādu neievietot Jaunajā Gaitā rakstus, kuŗus es nesaprotu un kuŗi man nepatīk. Jāgriež miegā zobi. Kā atradināties?

Atbilde: Izsakām līdzjūtību. Zobu griešana naktīs nepatīkama, īpaši ja Jauno Gaitu lasa ciemos un tur paliek pa nakti. Mājinieki domās, ka esat virtuvē piegrābies cieto cukuru un to tumsā graužat. Lai atradinātos no zobu griešanas, ieteicam Rīgas „Vecā Sikspārņa” recepti.

1) Ieskrūvēt virs gultas āķi. Vaļīgi apmest auklu

2) Auklas vienā galā piesiet pasmagu latviešu daiļamatnieku ražojumu. Uzvilkt pie griestiem.

3) Auklas vaļējo galu turēt zobos.

Palīdzēs atradināties no zobu griešanas miegā.

 

 

Reklāma

Latviešu nams Toronto izīrē telpas
polītiskām demonstrācijām (nav logu)
atļauts šaut ar lielgabalu
māla baložiem un.
PAGRABA
dancošana pa godību galdiem
melnai un dzeltenai rasei 10% atlaide
pensionāriem par brīvu

 

 

 

Bē. Mēkulis-Meķis
Diskusija, domāšana, menzūra

 

B. Mēkulis Meķis Purmalam. Diskusija, domāšana, menzūra.

 

Latvietis saka: Teļu andele. Senie grieķi teica: tirgus, (agora.) Anglis joprojām saka: parlaments. Parlamentārā formula: „par tik, par cik” (sociāldemokrāti 18. novembrī).

Rakstu sērijā „Domājot par Lešinski” pamatā parlamentārā formula, kas vēsturniekam tas pats, kas Mārtiņam Luteram: „Še es stāvu, citādi es nevaru”...

Par tik, par cik. Ulmanieši, Ulmaņa „aizperētie” allaž uz „zociķiem” 18. novembŗa deklarācijā ar pirkstiem rādījuši: Vē, vēl Kauns!

Bet vēsturniekam „partik, par cik” nepieciešams. Te tā kā prasās pēc piemēriem. Ņemsim brāļu draudzi piemēram.

Reliģioza sekta.
Vēsturiski pat ne sekundāra, pat ne terciāra.

Kvartāra, varbūt. Par tik, par cik.

Ar ko „Daugavas Vanagi” − vēsturiskā validitātē, vērtībā, nozīmībā − atšķiŗas no hernhūtiešiem? Arī „ Daugavas Vanagi” ir brāļu draudze. Tās liturģiskās publikācijas nav vēstures materiāli. Tās domātas internām kulta vajadzībām, tāpat kā dievturu „cerokslis” vai brāļu draudzes dziesmu grāmata.

Par tik, par cik: tikai tādā nozīmē Hāzners un Daugavas Vanagi paceļas parlamenta diskusiju plāksnē. Ja brošūru „Kas ir Daugavas vanagi” pasaules parlaments diskutē, tas vēsturnieku interesē. Kam „Daugavas vanagi” tic ir viņu interna, reliģioza sektas lieta. Brāļu draudzes „Man Kristus dzīvībiņa” nav vēsturisks fakts.

No šāda ticības viedokļa Purmalis noliedz čekas brošūru; uz šādu ticības poziciju norādīdams, vēsturnieks atraidīs reliģiskas, liturģiskām vajadzībām taisītas grāmatas kā vēstures materiālus.

Bet tas nav viss. Kaŗavīru memuāri vispār ļoti reti ietelp vēstures faktu jomā.

To te nevaram izdiskutēt − citu reiz.

Daugavas vanagam šķitīs neticami, bet tā tas ir. Jūlija Cēzara Commentarii de bello Gallico nav vēstures avots, tāpat kā fon der Golca atmiņas. Bet: „tāds vanags pērts, tāds nepērts” − kas patiesībā ir invalidu sektas credo. Tāds pērts, tāds nepērts − tikpat nesmejams credo kā parlamentārais: par tik, par cik.

Pieminēju parlamentāro diskusiju. Protams, ir legālā juridiskā diskusija − mentāla divkauja.

Akadēmiskā „menzūra” − (ar buršu rapieŗiem).Un akadēmiskā diskusija. Tā nav ne teļu andele, ne tiesas process.

Kas pazīst Jauno Gaitu, zina, tur bteži notiek akadēmiska paukošanās. Prīma, sekunda, terca, kvarta, kvinta...

Diemžēl ar kvartu Purmals sev trāpa seksti un nocērt sev degunu. Tā kā Deglava Rīgā − vācu buršiem pa galvu sist ir brīv, bet šis neprot sargāties un nocērt degunu.

Nu, vai Dieviņ! Ak šausmas! Lai viens cilvēks paskatās:

„...Redaktors ir Vilis Hāzners. Sākumam ieteicams izlasīt... un neturpināt tautu atbirumus apzīmēt par tautu.” Čisķij Jūļij Druva, jei Bogu, brat!

Retinājums mans.

Nu: vai nav deguns nost? Kur ir tauta? Latvijā vai emigrācijā?

Protams, nevar liegt vārdu tauta lietāt ekskluzīvi. Pieminēju buršus. Deglava, Poruka laikā tērbatiešiem, studentiem „tautietis” nozīmēja tikai un vienīgi korporeli, krāsnesi. Filistrs − nu tā... kad jānopumpē. Tad tautietis ir. Citādi ne.

Varam iedomāties (Purmaliski: „domāt, lai sagatavotos zināšanai) − varam iedomāt un domājot „sagatavoties zināšanai” tā:

Vecais kungs. Sekretārs Rudums. Adjutants Lūkins. Ādolfs Klīve. Jūlijs Druva. Pilnīgi „tautas” pietiek.

Atjaunotā Latvijā. Avīzes Rīts redaktors Rabācs rāpsies rāpdams rāpus rāpos, bet tas jau vairs pie tautas neskaitīsies. Tauta ir vecais kungs, Rudums, Lūkins, Klīve un Druva. Vai Alfrēds Bērziņš pie tautas piederēja − par to jau domas var dalīties. Are tā − lasi Hāznera redakciju, tad tu domājot sagatavosies zināšanai, kas ir tauta. „Daugavas vanagos” stāv rakstīts, kas ir tauta. Ar tevi notiks spontāns smadzeņu mazgāšanas urskulis un tu „neturpināsi tautu atbirumus apzīmēt par tautu”. Nu − vai nav deguns nost? Bet Purmals to sev mēģina mikrochirurģiski pielikt − tikai pieliek nevis kā degunu, bet kā trešo īkšķi. Un zaļu īkšķi.

Čeka Ezergailim ir mīlīgs džentlmenisks iestādījums.

Purmals, re, to ar zaļu īkšķi iestādījis. Čekas pilns vārds ir speciālā komisija.

Črezvičainaja kommissia.
Komisija nav iestādījums kā Svētais Vakarēdiens. Vai redaktors Vilis Hāzners. Tas ir iestādījums iekš asinīm. Lai Purmals salīdzina
commitment ar institution.

Komisija herakleitiski „netiek tai pašā upē”. „Viss plūst.” Tā gāja Džozefa Mekkartija neamerikānisma čekā, tā tagad iet budžeta čekā. Viss plūst. Iestādījuma trūkst.

Kad latvju tauta šāva, pēc vācu ienākšanas, pašu pagasta komūnistus 1941. gadā, tas nebij iestādījums, bet čeka in statu nascendi. Pats cīnies, palīdz, domā, spried un sver! (Rainis) Kad latvieši šāva žīdus, arī tas nebija mīlīgs džentlmenisks iestādījums, bet čeka in statu nascendi.

Commitment, not institution. Tā ko „cylvāks uzlīk pōts uz sōvu goļvu, baz tīsas spreiduma”. Kad ģenerāli Balodi gribēja celt par maršalu Ulmaņa pēdējos mēnešos − tas būtu bijis mīlīgs džentlmenisks iestādījums.

„Daugavas vanagu” Bērzaine bija mīlīgs džentlmenisks iestādījums, vai ne? Visi piekritīs.

Laikam jau kādreiz esmu saucis čeku par „cilvēku meistaru” Janševska Aizputes bendes palamā. Bet es „cilvēku meistaru” allaž lietāšu abējās nozīmēs. Pozitīvi un negatīvi. Čeka ir bende, bet bez čekas nebūtu Raiņa Kopoto rakstu, Veltas Tomas, Jāņa Jaunsudrabiņa rehabilitācijas. Galu galā − katrs skolotājs ir kondicionāls bende. Cilvēku meistars. Es ar’. Par tik, par cik. Tikai tā var rīkoties vēsturnieks. Nevis likties sevi Hāzneram rediģēties lai „neturpinātu tautu atbirumus apzīmēt par tautu.”

Purmals ieteic domāt. Un tūlīt paskaidro, ka domāšana domāta nokļūšanai pie zināšanas. Jau Sokrāts tam būtu pretī. Es saku: latvietim redzēt ir domāt. (Duma, dumaķ nemaz nav latvisks vārds.) Es redzēju jūriņai... Divi dienas mežā gāju it nenieka neredzēju. Redzēj’ Dievu spēlējam, eņģelīšus dancojam...

Lai man nepārmet poētizēšanu. Čērmeņa Mao-Tse-Tung valstī publisku sevis tiesāšanu gan sauca poētiski − par „ziedēšanu”. Ja es domājot nokļūtu „izejstāvoklī” un to presē paziņotu, ka visa mana rakstīšana aplam liela „Missīschanna” bijusi un tikai Hāzners zina, kas ir tauta − un es caur domāšanas izejstāvokli pie tās zināšanas nācis sākšu zināt pareizi, hāzneriski − es „ziedētu”. Tas gan būtu poētiski, vai ne?

Lai vēsturnieka „domāšanu domātu” kā „ciklorāmu”, Purmalam „ieteicams” „izlasīt” Tolstoja vēsturiskās ciklorāmas, kas ir milzīgas vizuālas kompozīcijas. Redzēt! Un „neturpināt” mongolisku, vai negroīdu „izejstāvokli nokļūšanai pie zināšanas”.

Džeimzs Džoiss žīdu Blūmu Ulisā aprakstījis tādā „izejstāvoklī nokļūšanai pie zināšanas”, un īriem tālab vien Uliss netīk.

Jaunās Gaitas Nr. 133, 40. lp. (divas pirmās rindkopas) ir šāds „izejstāvoklis nokļūšanai...” Diemžēl. Sagaidījām Dailes teātra vizuālitāti. Redzēšanu.

Vēsturē jāpietiek dūšai tādām lietām kā Fausta 1. cēlienā: (izšaujas sarkana liesma, zemes gars parādās liesmā.)

Fausts: (novērš vaigu) Cik šausmīgs, baigs!

Zemes gars:  Tu mani spēji pievilki
                   Pie manas sfairas ilgi sūkāji

                   Un nu?

                   ---------------

                   Kur esi, Faust?

                   Tik vairīgs, bailīgs, promlienies tārps!

Neliegsim: Jaunajai Gaitai ar to vien nepietiek ... vajadzīgi visi elementi.

 

 

 

 

 

JG redakcijai:

Patika debates par presi, ieskaitot kommentārus par okupācijas laika avīzēm.

Prātā nāca Kārļa Dišlera pantiņš:

Un kaut tavas grūtās kļūdas
Akmenī pat būtu kaltas,
Es tās izdaldēšu visas
Un kā sniegs tās paliks baltas.

Avīžnieks Bostonā

 

 

 

TUMŠO VĪRU VĒSTULES

 

Visas pasaules latviešu vidū apgrozās proklamācija, uz tumša papīra ar patumšiem burtiem novilkta: visu zemju  intellektuāļi apvienojieties!

Kārļa Marksa bleķa bazūne. Markss, intellektuālis, ne ar vienu neapvienojās. Intellektuālis ir grāmatu tārps. Ķirmji, kuŗi grauž Manceļa sprediķu grāmatu, strādā katrs uz personīga akorda. Intellektuālis brauc ar briļļu divričiem pa bokstābu grāvmalēm. Vienalga, vai to jēdzienu definē Aristotelis vai Akvīnas Toms, vairāk tas jēdziens nenozīmē kā tikai to: tas cilvēks saprot, ko viņš lasa, vai: tas cilvēks lasa starp rindām. Ko tur var apvienot? Jūlijam Druvām bija Rakstu un Mākslas Kamera. „Man ienākušas ziņas,” teica Jūlijs Druva skolotāju kongresā − „ka daži skolotāji vēl neabonē manu žurnālu.” „MĒS VIŅUS PIESPIEDĪSIM!” Atjaunotās Latvijas stils. Lai gan nebūtu slikti, ja Jaunajai Gaitai būtu tāds spēks, vara. Piespiest. Proklamācijas autoram varētu ieteikt intellektuāļa vietā teikt:

sirdsprātnieki
galvdarbinieki

− vai − Švābes garā

muižas socioloģiju ievērojot, varētu gluži latviski teikt − galvinieki vai liecinieki.

Par lieciniekiem sauca tos apvienotos, kuŗi muižas uzdevumā kaut ko ārdīja vai cēla vai ceļus taisīja. Un vai gara darbinieki ir vai nav galvinieki visās nozīmēs, arī ķīlnieku (hostages) nozīmē?

Visu zemju     sirdsprātnieki

                                       galvdarbnieki

                                       galvinieki

                                       liecinieki....

Tikai ne intellektuāļi.

Par intellektuāli būt ir žīda profesija.

Ne vienmēr latvieši strādā ar galvu. Latviešiem iedzimts talants uz lustes darbiem ar lustes verķiem. Augstas laimes! Prozīt! Amerikā cilvēks strādā ar dibenu; uz mašīnas vai pie mašīnas sēdēdams. Klaušu laikos latvieši strādāja ar rokām, muguru. Spaile, vaga. Zirgam pie astes, cirvim, lāpstai, sprigulim pie kāta. Prr, še wagga! Visi bija apvienoti muižās. Kas uz tiem Pilsātiem nho-bēdse, allaschin arr lheelu Throksni tratsējuschi arig Dumpi tseluschi irraid.

 


 

Ziedoņfreds

DIVDESMIT LAKSTĪBU JAUNGAITNIEKIEM
− AR PAREIZRAKSTĪBU

 

Ko visu cilvēks nesadara lietas labā!
Pat lietas, kas nebūt nav viņa dabā;
par kuŗām klusēt būtu gudrāk, labāk.

Dažs cilvēks lielas nelietības sevī glabā;
ne lietas pašās − ļaunums ieslēpts viņa dabā.

Liek lietderība teikt šo rūgto patiesību:
ir lietas labā lietots milzums nelietību.

Kāds gala vārds šai bēdpilnajā lietā?
− It visās lietās cilvēks stādāms pirmā vietā.

 

 

REKVIĒMS (autobusā braucot)

Divpadsmit cilindru Rolls-Roisiem abiem
būs, kad uz kapiem ripošu es:
pēdējās sveikas no karalienes...

Pirmā es gulēšu, kājas atstiepis
− pirmai pusei tas pieklājas tā −
Otrā būs otrā jeb laulene mana
− tā jau tagad ausās, kad zvana −
iebraucot jautrajā atraitnībā.

Prožektori lies gan vēl baltu
gaismu, bet neliešu vairāk es −
neliešus pametis sievas ziņā,
pūst sākšu beidzot tās stabulītes...

... Latviešu rokoko rēnais

smalki no debesīm līs.
Bālmēļas lefkojas lēnās
ganītes matos pīs.
Ir ganiņi novilks sēri:
kas bija − bij’s.

Bet biedreņu biedri un sēri,
kas avīzēs izlasīs
par miršu maršala nāvi,
skumji pasmaidīs.

Vai nav šis skaists autorekviēms,
kaut kā nekrologs − druscītiņ īss?

 

 

 

 

KAPRAČA DZIESMIŅAS FRAGMENTS

Un griežas šī Zeme −
mūsu visu kaps,
kuŗā tiekam mēs noapaļoti
kā šī Zeme pati...
vai kāds bijis labs
jeb nelabs un grēkojis ļoti.

*  *  *

 

Uz zilas pļaviņas
baidos spert es kāju.
Neaizmirstulītes es
tāpat... apstaigāju.

* * *

 

(folklorīgs sapņojums)

 

trīs gluži plikas
jāj mani jāšus
pamīšus
naktes
pamašas spraunas

mana melni baltā sila
apsudrabojamās caunas

to zariņu nolauzušas...

 

 

PAPĪRA DZIŅAS

Ak, milzīgā dziņa
pēc pīrādziņa!

        Māris Melgalvs

Kā ar tām citām nedziņām?
Kāpēc jūspusē tagad padodas
ne tikai cukurbietes, bet arī −
lesbietes?

Un tēst jūs vajadzētu arī par to,
ka jums tur tik pulka aspazijiņu, rainīšu
bet trūktin trūkst
zīdainīšu.

Dainās to sauc par neziņā iešanu.
Tīšu.

 

 

„DZIMTENES” BALSS

Pasveicini miroņbalbieru!
− kā savas ausis zem zaķenes nematīsi,
neskatīsi vair’ ne Dikļus, ne Matīšus, ne Valmieru ...

 

*  *  *

 

Ja Rīgu piegāztu pilnu
ar pūpoliem...

Lit.u.M., 1977. g. aprīlī

Ja Rīgu piegāztu pilnu ar pūpoliem,
latvieši tur atkal būtu
ja ne taisni uz zaļa,
tad ne vairs
tik sarkana zara.
Lūk, cik pūpolzaram
var būt liela vara!

Ja Rīgu ar pūpoliem pilnu piegāztu...
KĀ stāv jau rakstīts:
es acīm pamirkšķināšu,
bet gāz - tu!

 

 

ĶECERĪGAS ĶEKATAS

Jo vairāk svēto rodas,
jo mazāk tādu dzimst...

Un kur tas laiks, kopš mums vairs nav
ne liešu ne ģēļu, ne šķīstēnu!

− tā prātoju, sevī vēl samanīdams tādu kā
ēverģēlēnu.

 

*  *  *

 

Ozoldēli. Liepu meitas.
Reiz bijām.

Nu esam ne vairs
gluži paši,
un mūsu meitenes un zēni
ir jau vietām tādi
eikaliptēni...

 

*  *  *

 

Uz ezīša galvu liku −
Dzied viens bērns un
skaisti dzied...

Māris Čaklais

Uz ezīša galvu neliec,
uz ezītes vēl ne tik!
Sargāt savu ežu ežu
eži māk: tos neaiztikt.

 

*  *  *

 

Kārns gārnis kārnās.
Guznā varde
Kurkst.

Kovārņi vārnās.
Drīz birdināsies.
Tad gurkst.

 

 

DĪKTS DIDAKTISMS
(pašcenzētājam)

Neieņem ūdeni mutē!
Neaizlaid dziesmu ciet’.
Kam gailis vairs pakaļ nedzied,
tam dziedi tu − vislatviet!

 

 

KALNĀ KĀPĒJS

No dzimtenes kalniem divus
ar prieku vēl pieminu:
bij jauki Bastejkalnā,
vēl jaukāk ap Inčukalnu.

 

 

AUTORA VIENGABALAINĪBAS MEKLĒJUMIES

Veclapiņ-lapenson Hansērikskurts
cīruļvējputeņlaunaglaikā
Zvirgzdgraudiņjaunkundzei rakstītu tā:

„Mīlu − lai kā...

Bet saticis,
zilganmēļvijolīšpušķīti pasniedzis,
teiktu:

„Kāds slapjdraņķlaiciņš!
Ieiesim Lūnā iedzert kakao”.

Vai tā ir mīla, vai nau?

 

 

 

DZEGUZEI

Dzeguzei zvanot
līkā bērzā...

Kādi manā tēvzemē
figuļi miguļi!

− visiem žmoguļiem
živai žiguļi.

Visi žmogulēni
kurkstot po ruski.

Mēs diltin dilstot
kā reiz etruski.

Neesot vērts vairs
latvietim būt −
... ... ...

Nac, mīļā,
Siljāņu pīlītes pūst!

 

 

 

PATIESS LĀČPLĒŠANAS DZIEDĀJUMS

Tā iedīdīts dažs lā-
ča bērns,
ka čuč vai gads šis
jauns vai pērns.

Kad aiziet tēvs un māte ar’,
ko citu lāc
ēns uzsākt var?

Tā tautas mutē rodas teicamais:
tas lāt-
šu pakalpojums,
nekāds teicamais.

 

 

 

 

LAIMĪGĀ ZEME

no Ulža Šiliņa KALEIDOSKOPA 1981

Divi fragmenti

(Darbība notiek virtuvē, kas kalpo arī kā ēdamistaba. Galds, divi krēsli. Ap plīti darbojas Lienīte, jau ap 40-45 gadus veca. Ienāk Sprīdītis, arī pusmūža gados, bet tērpies tāpat kā toreiz, kad atstāja mājas, lai dotos pasaulē laimi meklēt. Pār plecu ganu kulīte un lāpsta)

SPRĪDĪTIS: (nedroši) Lienīt!...

LIENĪTE: Jā?

SPRĪDĪTIS: (jūsmīgi) Lienīt, tā esi tu! Es esmu es − Sprīdītis, (maza pauze) Jaunais puisis, kas aizgāja pasaulē laimi meklēt. Redzi, vēl tēva lāpsta ...

LIENĪTE: (sausi) Lāpstu atceros.

SPRĪDĪTIS: Un mani ne? Esmu tā pārvērties?

LIENĪTE: Esi tā kā paaudzies.

SPRĪDĪTIS: Bet tu esi tāda pati kā toreiz... gandrīz. Lienīt, es esmu atkal mājās. Uz visiem laikiem! (kad Lienīte nereaģē) Nu, ko tu saki?

 

*  *

LIENĪTE: Tu esot pa nakti laidis iekšā visādus deriliktus.

SPRĪDĪTIS: Deriliktus! Tas bija Dieviņš!

LIENĪTE: Velns, Dieviņš ... tev tiešām ir bijusi plaša pazīšanās. Sprīdīt, zēns tu aizgāji, un zēns tu pārnāci. Tu esi viens no tiem cilvēkiem, kas nekad nepieaug.

SPRĪDĪTIS: Es tevi mīlēju. Tagad es to zinu.

LIENĪTE: Tad tu mani nebūtu pametis. Bet tevi vienmēr vilināja malduguntiņas. (Maina toni.) Ielieciet kāds pienu skapī! (Prom.)

DĒLS: Neņem to pie sirds. Tu man patīc daudz labāk, nekā mans nākamais patēvs. (Dzirdama auto taure.) Tas būs Milzis. Es eju!

SPRĪDĪTIS: Milzis?

DĒLS:
(Ātri novāc galdu)
Tā mēs viņu saucam. Septiņas pēdas. Spēlējam kopā basketbolu. Sveiks, veco zēn! Kad ej projām, aizrauj durvis! Par traukiem nerūpējies, es tos nomazgāšu vēlāk. (Prom.)

SPRĪDĪTIS: (Pieceļas, atkal lēni apsēstas kā transā. Pārējā istaba paliek tumsā, atstājot izgaismotu vienīgi Sprīdīti. Ilga pauze. Viņš sāk smaidīt un skaitīt pie sevis.)

Bum, bum, veco māt,
Es tev’ lūdzu pirtī!
Es tev teikšu, veco māt,
Kādi ērmi pirtskrāsnī...

(Gaisma pa panta laiku samazinās, līdz pilnīgi izdziest.)

 

Nadīne Skosta

SVINĒSIM NEIKDIENIŠĶAS VĀRDA DIENAS!

Dosim bērniem oriģinālus vārdus

 

Vardi sameklēti sekojošos kalendāros:

Rīkstes 1931.

Pucesspieģeja satīriskais kalendārs 1933.

Dzimtenes kalendārs 1981.

Ar (*) apzīmētie vārdi atrodami arī „ Laika” kalendārā.

JANVĀRIS

2. − Darbmīlis, 3. − Gaismonis,
10. − Svidrigails, 13. − Jūtvalds,
18. − Priska, 23. − Tautgods.

JŪLIJS

8. − Adaļa, 9. − Tīcis, Tusnelda*,
19. − Tālrīts, 29. − Varabalss.

FEBRUĀRIS

3. − Ansgars, Blazijs, 12. − Kastors,
14. − Varamonis, 17. − Ciltvaira,
23. − Polikarps, Gisberts, 26. − Laimstars.

AUGUSTS

1. − Drošulis, Spēkons, 7. − Kajetans,
14. − Brīvulis, 16. − Laimzieds,
19. − Gaidulis, Dūkņa, 20. − Gaišprāts,
21. − Klintnesis, 24. − Pudiķis.

MARTS

2. − Fulko, 3. − Kunigunda, Frideriks,
6. − Goģis, 7. − Steiga, 11.− Jūtvaldis,
13. − Mīļvārds, 19. − Jaudulis,
27. − Mākulis, 28. − Duna, Sirdvalda,
31. − Godiņš, Garreģis.

SEPTEMBRIS

2. − Acuraugs, 9. − Gorgonijs, Tiburcijs,
10. − Pulcherija, 19. − Veiksmons,
24. − Vārpulis, 25. − Meldris,
28. − Tālgals.

APRĪLIS

1. − Venacijs, Tautmīlis*, Tautmīla,
5. − Salda, 8. − Gatvars, 17. − Censaitis,
21. − Zalgonis, 28. − Manta.

OKTOBRIS

10. − Prātons, 20. − Steigmonis,
21. − Garmīlis, 27. − Atzailis, Frumentijs,
31. − Lēnprats, Bangpūtis.

MAIJS

6. − Didriķis*, Dīriķis, 7. − Tīksme,
8. − Ceronis*, 12. − Pankrātijs, Momicella,
Va|a, 20. − Priecē, 22. − Mīlvars,
23. − Strauja, 26. − Vainags,
29. − Ziedokle, 30. − Vitalks.

NOVEMBRIS

14. − Lietvars, 15. − Stiprons,
25. − Krietniņš, 26. − Tautonijs,
27. − Daiļprats, 28. − Gardauts,
29. − Redbods, Saturnijs, Viedulis.

JŪNIJS

15. − Onufrijs, Fakunds, 18. − Dziesmons,
19. − Vaironis*, Protazijs, 25. − Blondīna.

DECEMBRIS

12. − Sārtone, 18. − Wunibals,
27. − Labvēlis, Luitberga, Vieziķis.

 

Nadīne Skosta

POTENCIĀLI IEVĒROJAMAS UN SVINAMAS DIENAS

1. janv. − Jaungads.

9. janv. − R. Niksona dz. d.

Maldīties ir cilvēcīgi; uzvelt vainu citam − vēl cilvēcīgāk.

15. janv. − 90 dienas līdz ienākuma nodokļu dienai ASV.

Pašlaik ir visideālākais brīdis atlikt to, ko negribas darīt.

3. feb. 1690.g. − ASV sāk drukāt papīra naudu.

Izdevumi tiecas uz augšu, lai tiktos ar ienākumiem.

12. feb. − Linkolna dz.d. -

Sirsnība ir visu panākumu atslēga. Viss, kas jāiemācās, ir to atdarināt.

14. feb. − Sirsniņu diena. −

Nekad neguli ar tādu, kas trakāks par tevi pašu.

22. feb. − Vašingtona dz.d. −

Visi melo. Bet tas nekas − neviens jau neklausās.

3. marts − Aleksandra G. Bela dz.d. −

Nepareizais telefona numurs nekad nav aizņemts.

17. marts − Sv. Patrika d.

20. marts − Pavasaŗa saulgrieži. −

Dārzkopības likums: kaimiņa lāpsta rokas kaimiņa dārzā.

1. apr. −

Muļķis ir cilvēks, kas izdevīgā brīdī neprot izlikties par muļķi.

14. apr. − 1 diena līdz ienākumu nodokļu dienai ASV.

Smaidi − rītu būs vēl ļaunāk.

15. apr. − ienākumu nodokļu diena ASV.

7. maijs − Sigmunds Freuds dz. 1856.g. −

Nav jāuztraucas par to, ko citi domā par tevi. Viņi ir pārāk aizņemti, uztraucoties par to, ko tu domā par viņiem.

10.(11) maijs − Ģimenes diena. −

Audzināšanas aksioma: bērns nekad neizgāzīs šķīvi uz netīras grīdas.

21. jūn. − vasaras 1. diena.

23. jūn. −

Zāļu diena. Zini savu (zaļu) zāli. (Pazīsti savu zālīti.)

24. jūn. − Jāņi. − Pietiekami pateikts.

27. jūn. − Septiņu gulētāju diena. −

Neguli ar tādiem, kas trakāki par tevi pašu.

30. jūn. −1919. g. ASV iesāka prohibīciju.

Viss patīkamais ir vai nu nelegāls, nemorāls vai aptaukojošs.

1.-6. jūl. Dominijas d. Kanadā. Neatkarības d. ASV. Dziesmu svētki kaut kur vienā vai otrā zemē.

20. jūl. − Pirmais solis uz mēness. −

It viss ir iespējams, ja nezini, kas tas ir.

23. sept. − 1. rudens diena.

12. okt. − Kolumba diena.

Visi lielie atklājumi ir nejaušas kļūmes sekas.

21. dec. − 1. ziemas diena.

31. dec. − Vecgada vakars.

Ja nebija pārāk labs, gan jau atgriezīsies.

 

 

 

 

JĀŅI SIDRABENĒ (20.6.82) R.N.

Kādi 2000 līgotāji pie ugunskuriem sēdēdami nosvinējuši vēl vienus latviskus Jāņus:

Ligitas Berenkovičas latviskais lieluzvedums: LĪGO SVĒTKI SASMAKĀ, izveidojies par lielu nacionālās stājas demonstrējumu un publika stāvējusi kājās uz beņķīšiem, metot ovācijas uz 600 galviņu lielo aktieŗu un dziedātāju pulku.

Pēteris Pintaks izstādījis savu klāstu taisni uz zāles, jo vidusskolnieki veco ēdamzāli esot nodedzinājuši. No 35 zālē izstādītiem un sastādītiem darbiem pieci pārdoti seši aizrunāti, viens nozagts un 23.

Par bagātīgu kafijas galdu bija rūpējušās DV Sidrabenes nodaļas dāmas, kas bija sarūpējušas lielu speķa pīrādziņu klāstu. Visiem patikusi „Lielā Torte”, kuŗā esot bijuši iecepti uz mazām zīmītēm draudzīgi aicinājumi un mudes.

Viesu vidū bija redzams goda konsultants Ervīns Jupenis, kas roku spieda vismaz 3000 tautiešiem un kāju kādām 10 latvietēm, bet papardes ziedu atradis pats savos spēkratos.

Svētki ir devuši 3,5 miljonu dolāru atlikumu, bet sasistās pudeles savākt izmaksājis 3,6 miljonu. Lai aizpildītu robu katrs devis artavu vairākiem fondiem reizē. No jauna savākts 10,5 miljonu dolāru, kas nodots „Svētā bekjarda” projektam.

Visi kājās nostājušies nodziedājuši vairākas himnas, pāris korāļus vienu ziņģi un vienojušies lūgšanā ar dziesmu God save our Pierre Elliot Trudeau.

Tallus Gallus

 

 


 

CARMINA BURANA LIVONORUM

Incipit poema haeteroaccentuata in modo antiphoni Germanorum. Ir lietas, ir nelieši, ko nevar saprast tieši kāds hasidīms vai Pinkus, bet tikai aplinkus. Tie apcer Palestīnu, arābus kā naftas skarabus. Kā gan lai garā nesastopos ar tiem, kas laukos petroleju nesa stopos? Un kolchozņiks grib aizmirst savu skarbo Nadi, rūgušpienu, saldskābmaizi, karbonādi. Pikaso ēnimalkrekers, miera balodis, debesis saodis, ar eļļas zariņu, naftas gariņu sajūt tas − mudinājumu pacelties gaisā ar varena džeta dudinājumu. Nē, draugs, tu labāk iedzer franču vīnu, laid ondulēties Kolumbīnu un nelas’ avīzes: uz sirds tev uzies Lidojošais... (khm, khm, khm!) un nelīdzēs ne skarabejs, ne jūds. Tu gaidi Kolumbīnu un uzkod apelsīnu, ne niķu skarabus. Kar-rramba! El Conquistador! Men! men, men, men, men...!!! Begin, ahem! Begin): Krambambuli!

Tā saucu es to vārdu tā ēģipteru skaraba! Pats vāravs ek, ar tādiem piesakāris sašņorētu bārdu. Ir lietas, ir nelieši, ko nevar saprast tieši bet tikai aplinkus. Alaverdī, mes dziedam dziesmu, uzkurt, nevis špricēt hēroisma liesmu! Eifeļtornis grūti gāžams, Brežņevs nav vēl zārkā bāžams. Jūdiem Jāzeps bijis galdnieks, Markss, tas paliks krieviem valdnieks. Sajūt, sajūt mana nāss, kaut kur smaržo ananass. Biskojuši visu nakti, sētā hipiji ar mākti spēlē tukšām pudelēm. Pornografi skaņi klaigā, ļautiņi ar milzu brillēm staigā. Avīžnieki gana idejas kā kazas, tautai sirsniņas top mazas, mazas. Rožu māmiņas ar striķiem uzbrūk puiku vaislas niķiem, dāmas nenēsā vairs galvā hūti, kāpt pret griestiem ļoti grūti Nekāp! Nekāp! Baiļpilnām acīm Jēkabsons: Ezeriņš, kāju pacēlis, pazoli lika pie sienas, lielīgi kāpt (sludina Ermaņu Pēteris.) Neliedzis Jēkabsons, Ezeriņš kāptu; Veselim derētu teiksmai: ne lidu rauka, ne ruku mauka, Griestkāpons, Hero Livum. Pārnāku mājās, noaunu zābakus, nolieku ārpus laika un telpas. Bez elpas dvēsele, palaižu vaļā. Iedzeŗu Rīgas balzamu melnu, atveŗu delnu, nožņaudzis mūķeni melnu. Nokratu pīšļus no baltām biksēm, sauju nesaules pelnu. Man bija reiz draugs: ar mūzām, ar mūzu mammām maucies, maucies līdz paša Pikaso, pikolo, Pitikanačo raucies, raucies. Vairs necilā beizbola vāles, nīkst nedēļu nogalēs, viņš apguvies visādas zāles, Rundāles zālēs, ledus gālēs, bet gala klusums sirdi segs un visas zemes ilgas krūtīs degs. Viņš apguvies visādas zāles, bet lietā kā nezāles. Irr lietas, irr nhe-lieschi, to nhe-warr saprast tieschi, bet tikkai applinkus. Nudien ir jābūt auniem lai pēc Pikaso bleķa, veļ-ziluma klauniem, no kuŗiem sirdsprāts pautos raucās, maucās, to Miera Balodi vēl sauktu Lidojošais. Der hot koa Kroan, der hot koa Schweif, der ischt oach net n Nebelstreif. Mein Suhn, fun woas ‘n Lidojošais? Mensch siehste nich’ ‘n Vogelschaiss? Woas is Woas is? Woas macht’s? C’est un pigeon juif q’uil fait BOOOM! Darum darum! Oi gwalt! Oi gwalt! Oi holocaust ēks Palestīnem! Ta vinem blīks trisdesmit gade. Pirc Rīgens pulfere, mirs nabags bade. Ai, lidojošais! Mani pārņem dairs, man baiss... Žīds bildi neredz... Varbūt neredzi ir tu? Vai citādi tu dzejā spindzelētu, kā pusakls žīdiņs bildi pindzelētu? Maucies. Raucies. Oi pois, vai tu nu latviešiem Džeimss Džoiss? Ja citiem glaukomu ar burvestibu gribi taisīt, to vajag maisīt prasti, uzdodot pa asti. Ir lietas, ir nelieši, ko nevar saprast tieši bet tikai aplinkus kāds hasidīms vai Pinkus.

*

Incipit poēma haeteroaccentuata in modo antiphoni germini ir lietas ir nelieši; to nevar saprast tieši kāds hasidīms vai Pinkus bet tikai aplinkus. Tie apcer Palestīnu, arābus, Kā naftas skarabus. Nē, draugs, tu labāk iedzer franču vīnu, Eifeļtornis grūti gāžams, Brežņevs vēl nav zārkā bāžams. Jūdiem bijis Jāzeps galdnieks, Markss tas paliks krieviem valdnieks. Pārnāku mājās. Noaunu zābakus. Nolieku ārpus laika un telpas. Bez elpas Dvēsele; palaižu vaļā, Iedzeru Rīgas balzamu melnu, Atveŗu delnu, Nožņaudzis Mūķeni melnu. Nokratu pīšļus no baltam biksem, Sauju nesaules pelnu. Ir lietas, ir nelieši, To nevar saprast tieši, Bet tikai aplinkus. Man bij reiz draugs. Ar mūzām ar mūzu mammām Maucies, maucies, Līdz paša mazais brālits pikaso, Pikolo, pitikanačo Raucies, raucies. Vairs necilā bēzbola vāles, Nīkst nedēļu nogales, Lidojošais... Tālēs... Bez gala klusums sirdi segs, Un visas zemes ilgas krūtīs degs! Rundāles zālēs, Ledus gālēs! Viņš apguvis visādas zāles, Bet lietā kā nezāles. Irr lietas, irr nelieši, To nevar saprast tieši, Bet tikai aplinkus Kāds hasidīms vai Pinkus.

 


 

 

Vēstule no Bļeru Jāņa arpusjūtrauģa, E.S.P.

The Horseheads Podunk, N.Y. 39666.

Redaktor:

man te vecas dzejnieces no J.G. uzmākušās, lai izsaucot Zvārguļa garu, tākā Zobgaļa Kalendārā. Mēģināts. Iekšā jaukušies modernismi.

Vai nu E.S.P. vai Zvārgulis pats no Olimpa centies būt jaungaitnieks. E.S.P. informācija fiksēta solidās rindās, kā prozā, kā viduslaikos vai Dziesmu grāmatā. Parapsīchologs nav dzejnieks. Ieteicu arī visus jaunos dzejoļus tipografizēt kompaktās slejās: visi tie patiesībā ir proza. J.G. numurā varētu iedabūt vairāk.

Netieštālcienībā

Bļeru Jānis

 

FILOLOĢISKA PIEZĪME

Bļera, aliquod pļerra, aliquod tarkšķis, klabatas: instrumentum strepitationis venandi causa, in bestiario terror; plectron ligni in rotationem agitato (verissime „ablativus absolūtus”). Nomen Horribilicribrifax apud Andream Gryphium habens. Ar vējenītēm griezts, taršķis sakņu dobēs labs pret kurmjiem un citiem tumšiem iezemiešiem (agr. Dindons Jaunākās Ziņās.) (Eče, tas pats Dindons, kuŗam, tēva mājās pārbraucot, vecais pulkstenis agri, agri sitis trīspadesmit: dinduonc, dinduonc, dinduonc... u.t.j.pr. Parapsiholoģija. Pie trīspadesmitā visi prusaki sprukuši no kastes ārā.)

 

Redaktora piezīme.

Saņemot vēstuli no Bļeru Jāņa, nāk prātā ģimnāzijas laika dziesma, kuŗu nebūtu labestīgi te citēt; tikai lokalizēšu:

Spiritīzers Bļeru Jānis
Pantus laizdams, šņāc kā bānis:
− Ek, to poētisko baudu
Nevar samaksāt ar naudu!
Kamēr roka iespēj strādāt,
Jācer izdevēju gādāt. −

Redaktors atceras Rīgas Radiofona tautiskās raidlugas patiesību: salej peterjūliju ar terpentiņu: iznāks jipte.

 


 

 

VALDIS VĪTOLS

Parodija par Anšlava Eglīša Līgavu medniekiem

(Fragments)

Epalts no jauna pameta skatu uz Nikolīni. Jā gan: te zem gaisīgā tērpa viņš labi saskatīja to pašu stāvkrūšaino kariatidu, kas bija iestiprināta Surģenieka nama fasādes kolloniskajā sejā. Te tā bija: Kleopatra, Antonija skaistule ar čūskām, kairā Safoja ar savu meiteņu baru, Marlēne Dītricha ar savām zilajām zīda zeķēm, kas izcelt izcēla bālās ādas perlamutrisko faktūru.

Nikolīne! Lai Ķebelkāja ņem Grizeldu ātri kā šautra cauri Epalta smadzenēm izvijās doma: kāpēc ne: Nikolīne bija viņa Mona Līza, Grietiņa, Antuanete, Sibilla, par kuŗu pat Kazanova labi izteicās savos memuāros. Jā, kāpēc ne? Epalts taču labi pārzināja mīlas mākslas visrafinētākās nianses, jau iesākot ar nodeldēto „69”, pāris Kama Sutras jau grūtākiem paņēmieniem, japāņu geišu „karsto kartupeli”, Čingischana „ledus klucīšu” mīlas aktu, jeb vai viņš Epalts kā lētajā Mičeļbrāļu filmā Nikolīnei tuvosies ar banānu. Nē, viņš Epalts būs pārāks par visiem, francūzi Mopasanu ieskaitot. Pat pārāks par Gija de Luīsa (Guy de Louīs) Afrodītes un Bilītis dziesmu vērpējiem, viņš, Epalts, pat pasmiesies par sadriskāto sadistu De Sādi. Viņš Nikolīni paņems ar tādu seduktīvi romantisku priekšspēli, ka nabaga meitene būs vienos sviedros, parfimētos protams.

Brīdi vilcinājies, Epalts pietuvināja savu seju Nikolīnes ausij un tajā teju teju nedzirdami čukstēja:

„Nāc, kāda esi, kaut ko labāku par nāvi mēs atradīsim visur!”

„Kas vainas tepat zem palmām,” atteica Nikolīne, kad abi bija tango taktī ieslīdējuši vienā no beidzamajām telpām milzīgajā Surģenieka dzīvoklī. Protams, ne viens, ne otrs nezināja, ka stūrī aiz grāmatu plauktiem zvilnēja mājskolotājs Šeturiņš, kas ienācējus pamanījis turpināja lasīt kādu no Old Vaverlī mazajām burtnīciņām, ko bija pagādājis padsmitnieks Imalīns, kas pirmais Rīgā jau bija izmēģinājis LSD.

„Nikolīne, tu esi man, mana vienīgā,” iekarsis tērgāja Epalts, un viņa lūpas pieskārās Nikolīnes ausu skrimstaliņai to slapji apglāstot un ar zobiem mazliet pagramstot. Tad viņa lūpas tuvojās ausu dobuma labirintam, kas kā tumša ala Platoniskajā stāstā met tikai ēnas uz tās malām. Vai tiešām viņš, Epalts, te uzsāks savu ceļojumu Nikolīnes iekšpusē? Brīdi vilcinājies viņš dobumā ieslija ar savu čokurā savilkto mēli, kas kāri glāstīja iekšauss mataini vaskoto virsmu.

„Epalt”, svētlaimīgi, kaislē piemiegtām acīm izdvesa Nikolīne, pati pogādama vaļā savas jau tā caurspīdīgās, lāsainās, japāniskiem orchideju ziediem izgreznotās blūzītes pogas, kas mazāk apslēpa, bet vairāk izcēla lielisko, stāvo, sulīgo, rozā krūšu pilnīgo formu, ļaujot krūšgala zirņveidīgajam galiņam pacelties uz augšu kā korķim jūrā, kā asnam pavasarī, kā briestošam riekstam, kas tūlīt jau sprāgs vaļā no laimes un labsirdības.

Mazliet slīpi pagāzis Nikolīni zvilnī, Epalts savu uzkarsēto lūpu skūpstu sēriju slidināja lejup, pāri ieapaļā kakla matainajai ielejai, kur plecs stutēja mazu zīda bantīti, kuŗā savukārt karājās tas apģērba gabals, ko sauca par „kombinē”.

Aizkabinājis rādītājpirkstu aiz cilpiņas, Epalts to slidināja plecam pāri, kur tā maigi krita un kā izpletnis uzsēdās virsū krūšturim, visnotaļ lieliskajam inženieru lielākam 20. gadsimta atradumam!

Bet Epalts nekavējās: ar drošu un ašu parāvienu viņš lika krūšturim atsprāgt vaļā kā spundei, kad tai izsit tapu. Tā nu samērā pastāvo krūšu lieliskie liekumi tagad atbrīvojušies tumsā mirgoja kā divas milzu acis: tā bija otrā Nikolīne, seksīga un ar krāsotiem nagiem, kas vedin vedās kaut kur Epaltā iecirsties.

„Tu, mana Karmena,” smiedamies vīpsnāja Epalts, taču Nikolīnes mazliet pievērtajās lupās nolija smaids kā ūdenskritums.

„Epalt, mīļais,” čukstēja Nikolīne.

Nu, diezgan laiks veltīts priekšspēlei, domāja Epalts. Vajadzētu tagad ķerties pie lietas.

 

Jā, kur tad viņa ir palikusi? Epalts uzrāvās kājās un skatījās pa labi un pa kreisi kā apmāts. Prom! Dezertējusi! Tipiska sieviete! Vai cik bailīga!

Un it kā atvieglots Epalts pogājās ciet un pat iesāka svilpot, bet tad pēkšņi telpas stūrī ievēroja ēnu. Šeturiņš! Nelga, spiegs!

„Prom, vecā āda,” viņam nikni uzbļāva Epalts, pats nervoziem soļiem iedams atpakaļ lielajā zālē, kur viesības bija pilnā sparā.

„Mēs jūs meklējām,” teica lielais, vērīgais Majors, uz kuŗu garlaicīgi paskatījies, Epalts devās tālāk.

 

 

Pēc tam, kad Jaunākās Ziņas iespieda Anšlava Eglīša Līgavu mednieku jauno variantu, to savā darba kabinetā izlasīja arī EDVARTS VIRZA.
Te nu ir viņa versija par to pašu notikumu:

 

 

Kā dunduri, kas spieto, paceļas gaisā, bet pēc tam atkal ieiet stropā, lai uzsāktu mierīgu darbošanos, tā arī Nikolīnes skaistuma apmātais Epalts kā medus lipa klāt meitenei un abi izgāja dārzā, kur putni, no siltām zemēm atskrējuši un pa uzplaukušajām ievām spurkšķēdami, vilka knābjiem pazarēs ienestās zāles un taisīja no tām savas ligzdas.

„Vai zini, Nikolīne, nebūtu slikti tepat zālītē atlaisties.” Tūlīt bez kavēšanās abi nogūlās zālē, kur zuši locīdamies devās uz zirņu lauku ieost raibo ziedu smaržu.

Izģērbis Nikolīni kailu, Epalts klausījās, kur tālumā, Daugavas malā, straumju vecis, mēnesgaismā sildīdamies vēroja krastus, kamēr apkart tam ūdenī plivinājās, mutes plātot, spurainās zivis.

Pats izģērbies, Epalts aizkūpināja savu kaļķīti, kamēr viņa dūmi lēnām kāpa uz augšu.

Aplicis roku apkārt Nikolīnei, Epalts to apgāza augšpēdus un ar savu muti aizspieda Nikolīnes sārtās kā magones lūpas, kas stāvēja pusvirus, atsedzot rindu baltu zobu, un mute tik ļoti atgādināja puķi, kas samulsināja pat naktī nejauši ārā izkļuvušo kameni, kuŗa vienu mirkli lidoja ap viņas galvu un tad atkal aizlaidās.

Paskatoties uz augšu, Epalts redzēja, ka Surģenieku dzīvoklī visas gaismas bija jau nodzēstas. Liels klusums apņēma tumšos logus, kas bija sasēdušies nakts tumsā kā vistas, kuŗu kladzināšanā pati Laima atsūta ovālo olu dučus tā, lai Straumēnu ļaudis, ar rīta gaismu cēlušies un muti rasā mazgājuši, ar sparu varētu sēsties pie milzu brokastīm, kur uz kļavas koka galda gludi tīrītās virsmas šķīvjos gozējās sviesta pikas, rupjās maizes šķēles kopā ar pienu vai lauku kafijas reibinošo smaržu. Bija jau rīts, un gailis mūs sveicināja ar savu „kikerikī”! Bija laiks Epaltam doties uz mājām.

 

 

Izlasījis jau agrāk minēto Anšlava Eglīša jauno variantu, JĀNIS JAUNSUDRABIŅŠ, kas šo vasaru dzīvoja savā jaunajā Vidzemes namā, rakstīja savu versiju:

 

 

Abi iekāpa vilcienā − Epalts un Nikolīne − jo kas tad gribētu palikt pilsētā ilgāk kā pusdienu. Braukuši kādu stundu abi izkāpa uz labu laimi. „Uz kuŗieni tad tu ej?” viņai vaicāja Epalts.

Un Nikolīne atbildēja: „Kur deguns rāda.”

Nikolīnei bija jau gadu trīsdesmit, bet savās katūna skrandās, kas bija savilktas stāvu stāviem, kārtu kārtām, viņa izskatījās pēc vecas sievas, pēc krievietes. Vecāku viņu vēl padarīja daudzie lakati.

Kopā ar Epaltu viņi iegāja kādās mājas, kur bija jauni puiši, un viņa koķeti nostājās istabas vidū un teica:

„Jauni kungi, dodiet pieci kapeiki, es padancošu.” Dabūjusi naudu viņa to iestūķēja savā zeķē, jo visu sapelnīto naudu tā izdeva par lakatiem.

„Nāc nu, Epalt, guli man virsū un apčamdi mani visu. Vēlāk jau tev nebūs laika,” teica Nikolīne, un abi miesīgi priecājās veselas piecas stundas. Tad palika vēsi. Abi iegāja tuvākajās mājās, kas saucās „lngūži”, kur bija tikko kurināta pirts un saimniece to piedāvāja abiem:

„Nu, jaunais pāri! Derētu arī jums drusku pasvīst” vēl noteica Ingūžu saimniece. Abi piekrita un Epaltam Nikolīne neņēma ļaunā pat to, ka viņš viņu ļaudīm redzot, nobučoja.

 

 

Arī KĀRLIS SKALBE rakstīja savu versiju:

 

 

Epalts ar Nikolīni nošķīrās no ugunskura. Kad viņi iegāja nakts tumsā, sirdis tiem iesāka stiprāk pukstēt.

„Ko mēs darīsim?” viņa bikli jautāja, un meža klusums viņiem atbildēja. „lesim meklēt papardes ziedu,” teica Epalts, un elpa tam aizrāvās. „Iesim,” čukstēja Nikolīne, tikpat klusu kā tumsa tur mežā. Viņi noliekušies taustījās ar rokām caur meža tumsu un šķirstīja papardes lapas. Bet zieda nebija. Viņi samulsa un apstājās viens otram pretim, tuvu, tuvu, viņu elpa satikās un − tavu brīnumu − kad lūpas tuvojās lūpām, tad bija tā it kā starp viņiem būtu izplaucis papardes zieds. Viņi saredzēja tikai viens otra acu tumšo mirdzumu un bija noreibuši no kādas brīnišķīgas smaržas, kāda varēja būt tikai laimes tuvumā. Viņi bija kā akli no laimes. Un kur vien viņi griezās, tos apvija smaržīgie zari.

Arvien ciešāk tie apvija rokas, arvien ciešāk tos apvija viltīgās vītnes. Tie cīnījās ar veselu mežu, kas trakoja pār viņiem tumšā reibumā. Visu to varēja pieredzēt tikai Jāņu naktī.

Epalts izģērba Nikolīni un viņa Epaltu. Abi krita apīņos, kas tos tūlīt sagūstīja un sasēja kopā.

Un kad viņi rītausmā gāja mājup, starp viņiem vairs nebija papardes zieda. Tas zied tikai reiz Jāņu naktī, īsu brīdi starp vakara blāzmu un rīta gaismu.

 

 

Zviedrijā dzīvojošais ANDREJS IRBE bija vienīgais no diviem, kas emigrācijā uzrakstīja savu versiju:

 

 

Epalta galva atradās starp Nikolīnes kailo krūšu puslodēm. Nikolīne bija sieviete, kas spēj apburt vīriešus pavisam dīvainā veidā, kas robežojas jau ar pārdabīgo. Viņa prata uzrasties visneiedomājamākās vietās. Epalts bija braucis ar firmas smaržūdeņu paraugiem, un te vilcienā viņam pretim pēkšņi sēdēja ragana − Nikolīne.

„Kur jūs te rādāties? Kā no gaisa nokritusi!”

„Nenokritu. Nolaidos ar šo,” Nikolīne pamāja uz zilganā lietussarga pusi. Tas bija noticis pirms 20 minūtēm. Pēc diviem mēnešiem viņi saderinājās un pēc trim svinēja kāzas...

Arī šovakar, kad abi izkāpa stacijā, Nikolīne nāca līdz. Jūs taču neliegsit man naktsmājas,” viņa ierunājās, un Epaltam nāca prātā stāsti par Katrīnu Lielo!

 

 

Lai visai šai tirādei pieliktu punktu, nobeigsim ar rakstnieci AĪDU NIEDRU:

 

 

Nakts. Epalts un Nikolīne. Skūpsti un sviedri. Smiekli un vaidi. Rīts

 

 
Ēris. Pirts diena

 


 

 

Malēniešu Lauskis

NERRASTĪBAS PAR NERRASTĪBĀM...

 

Dažs nu bolīsies − kā tādu virsrakstu saprast? Bet kādēļ saprašana vispār vajadzīga? Kopš jau mēs te pa svešumu ballējamies, atbrīvojam Latviju, apgaismojam Ame-kas kontinenta, (un visas pasaules) valstsvīrus par komūnisma „būtību”. Mūsu puikiņi ir nolikuši karotes ne vien pie Volchovas, bet arī pie Madonas un Jelgavas, un pat pie Nakeles un Svinemindes. Jautājumi par feļetonu, dzeju, romānu vai kaujas mudinājumu virsrakstiem ir pilnīgi nevajadzīgi.

Kam jau nav patriotiskas sirds, kam nav latviskas centības noguldījuma latviskā bankā, kam nav īstenas mīlestibas uz savu amatu Vadoņu laikos, tie jau citu neko nesajēdz kā audzināt matus un bārdas − un cienījamiem patriotiem vaicāt necienīgus, zemiskus jautājumus.

Bet ne tikai jautājumus vien. Tie sātani neklausa pavēlēm! Būtu jāguļ siltās un drošās patiltes pozicijās, jāpaceļ dūrītes pāri Atlantijas okeānam pret šodienējo Latviju, Rīgu un Maskavu. Jāpakliedz − sak, jūs sarkanie smerdeļi, ka liksim ar atomiņiem, ne melna sūda nepaliks pāri..., bet šie gļēvuļi ne kliedz, ne lamājās, ne pat dūrīti nepaslien. Kauns!

Rodas pat tādi − tādas, kas īsteniem kaujiniekiem nosper kožu saēstos karogus, aizlido uz Rīgu, aiziet uz čeku un saka: Pažalasta, kur te ir galvenais nagu maucējs, es viņam gribu ar Latvijas karogu nopucēt šochtus... Padomājiet vien paši, cik ilgi tā mums te pietiks to karogu?

Galvenais, kā mēs šos trimdoniskās cīņas un sūtības nodevējus varētu iz.., ierobežot, apturēt? Latvija Amerikā ieteic tādus nostādīt prožektora gaismā un pēc tam, pamest totālā tumsā un vientulībā. Padorņs nav slikts, bet, ja nu šie draņķi pēc dabas ir vientuļnieki, sava ceļa gājēji? Jā, kā tad? Ek’, kādēļ gan vairs nav brīvo gestapo un S.D. likumu! Divdesmitčetrās stundās pa tīro!

Jā, tā būtu klāra bilde. Taču iraid mums dzejnieces un dzejnieki, kas neesošās varas vietā lieto gara ieročus, un tie skan kā Jāņa Parādīšanās grāmatas bazūnes Debesis taps satītas, kā vadmalas baķis un kopā ar tiem grēciniekiem, atdotas Velnam ellē sadedzināšanai...

Skat. „Omegas” rakstu Laika 1981. g. 5. septembrī
Vilnis Zaļkalns (Zviedrija)
Andris Mellekauls (Anglija):

Raganas, raganas. Visur tikai raganas.

 

 


 

Valdis Vītols

ŠARĀDES

no sērijas PAZĪSTI TRIMDAS DIMDU

 

1)    Kāds „nieks”darbojas J. Jaunsudrabiņa balvas komisijā?

2)    Kuŗa emigrācijas dzejniece daudz savā dzejā „dega”?

3)    Kuŗu mūsu dzejnieci mēs saistām ar cilindri un „konu”?

4)    Kas ir tas, kas rodas, ja no visām pusēm tiek „iets”?

5)    Kas ir mūsu visuzticīgākā trimdas „gracija”?

6)    Kādiem putniem ir gari „nagi”?

7)    Kādu „galu” ņemt var pat smejoties?

8)    Kuŗam „kalnam” Austrālijā blakus ir nitroglicerīns?

9)    Ubi bene Ibi patria: kāda „bene” Kanadā?

10) Kas ir Baņutas Rubesas līdz šim lielākie „Darbi”?

 

ATBILDES: 111. lappusē

 

 

Dr. R. Mednieks lasīs referātu namā par tematu:

„Dzimumsakari ar Latviju” un to novēršana. Pensionāriem ieeja brīva. Skautiem un gaidām ieeja aizliegta.
Rīko LNAK seksistu sekcija.

 

  

 Balvja Rubesa darbs...

 

 

 

 

NOPIETNĪBAS UN NENOPIETNĪBAS

Ar nazi uzlaužot aploksni, ar īkšķa un rādāmā pirksta kombināciju izzvejojot ārā vēstuli no aploksnes, un pēc tam to lasot, es biju tāds, kā mēs mēdzam sacīt − kā no plaukta nogrūsts. Karikatūrists Edis raksta, ka drūmi nopietnais trimdas žurnāls Jaunā Gaita nodomājis savās slejās pieminēt, atcerēties humoru. Un, vai es, jā − es pats, arī nevēloties kādu vārdu izteikt šajā trimdas presē maznozīmīgajā jautājumā.

Humors trimdas presē ir tabu. Tāpēc jāsaka, ka visā nopietnībā šāda Jaunās Gaitas rīcība ir liela vieglprātīga nenopietnība. Latviešu trimdas prese humoru pameta Vācijā, bēgļu nometnes atstājot. Paši latvieši ne trimdā, ne dzimtenē humoru nav zaudējuši. Esmu bijis simtās latviešu viesībās, un tur ir ņirgāts, zviegts un smiets. Vienīgi trimdas drukātajā presē humors ir izravēts ar visām saknēm un pēc − zeme pamatīgi nomīdīta. Humoram tur nav vietas, jo latviešu avīzēs un žurnālos ir jāraksta par RAPF, LAMZA, PBLA, LAAJ, LNAK, LAKEC, BLNK un DLNK, ALJA, ZLCP, LJAA, kā arī par HLNK, LPKI, LNPL, LPBN, LCPV, AABS, ALIC, neaizmirstot arī LJKS, LNJAK, IZSZV, DVCV, protams arī par LIAB, LAZAB, ELMA, un vēl LADZ, LAVS, TLTA, ELJA, SLTK, DLJA − tā nepieminot divu un trīs burtu akronimus, bet atzīmējot vienīgi dažus četr- un piecburtniekus.

Man, kam kaļķītis ir galvā, švaka ir atmiņa, lēna ir domāšana un pie visa vēl veca gaita, man visa šī jaunveida trimdas preses rakstība ir kā ēģiptiešu hieroglifi, no kuŗiem es neko nesaprotu. Tāpēc vien nav vērts lasīt latviešu avīzes.

Tāpat neviens nav varējis paskaidrot, ko īsti nozīmē 2x2, 3x3, 4x4, 10x10 nometnes. Toreiz, kad man bija jauna gaita, tad mēs šādas nometnes saucām par izbraucieniem zaļumos. Man patika vislabāk 1+1 izbraucieni. Tie bija nevien daudzdevoši, tie bija interesanti, pikanti un šarmanti. Vienā reizē man izgāja šķībi. Mani šausmīgi sakoda kaklā. Divas nedēļas staigāju ar šalli ap kaklu, lai neredz zilumus. Man bija jārunā aizsmakušā balsī, lai tēlotu kakla sāpes. Toreiz nebija tikai 1+1, bija arī 2+2, 3+3 izbraucieni. Nekad nerīkojam 2+1 vai 1+2, 2+3 un līdzīgus nepāra izbraucienus, kuŗos kāds bija lieks. Un naktis mēs nepārgulējam npmetnēs, bet gan sienu šķūņos. Vēl, kā šodien, es atceros to reizi, kad ar Bērziņu izbraucam 2+2 izbraucienā. Es ar savu meitiņu atradām vietu šķūņa apakšā, bet Bērziņš ar savu brūti uzkāpa šķūņa augšā. Bija krēslas brīdis iestājies. Bērziņam uznāca vajadzība kāpt lejā. Siens ir slidens. Tumšajā augšgalā Bērziņam paslīdēja kāja, un tas kā no slaloma kalna iebrauca apakšā noliktajā darvas mucā. Nabaga Bērziņš! Viņš bija melns līdz pašai kājstarpei. Labi ka viņš bija pliks. Būtu viņš biksēs, tad netiktu atpakaļ uz Rīgu. Ar mazu kabatas nazīti kasījām nost darvu līdz pusnaktij, un pēc ar vecu maisa lupatu apslaucījam cik nu varēja. No rīta Bērziņš bija apžuvis pasauss, vismaz bikses varēja uzvilkt. Vēlāk mēs viņu saukājam par Darvas Bērziņu, lai atšķirtu no citiem Bērziņiem. Tāda mums toreiz bija tā jaunā gaita. Mums bija humors, ne tā kā šīsdienas gaitas gājējiem.

Manuprāt humors trimdā ir visiem, atskaitot trimdas preses un grāmatu redaktorus un izdevējus. Ja es salasītu vienā grāmatā visas savas NOPIETNĪBAS UN NENOPIETNĪBAS, tad tām neatrastu izdevēju. To rakstiski apliecinu...................... . . . . . . . . . . . . . . . . . .es pats.

(P.S. Tā starp citu − esmu biedrs vienīgi BPLKHS)

 

 

 

 

 

Viena no vecuma kaitēm ir tā, ka cilvēks kļūst baigi nopietns. Vēl ļaunāk: svinīgs. Arī bailīgs. Tīri šausmas uzbrūk atceroties, kā reiz, tais labajās, vecajās dienās, par rakstnieku sarīkojumu iedrošinājos rakstīt „Piezīmes uz lauru koka lapas” (rakstnieki sēdēja starp lauru kokiem), apgalvojot, ka starp viņiem bija tādi, kam lauru koka svinīgums nav vajadzīgs, ir tādi, kam pat lauru koka klātiene nekā nevar līdzēt. Un tā tālāk. Bet tagad pret visu un visiem izturamies kā pret ieplīsušām olām.

Jau labu laiku domāju par feļetoniem, epigrammām, recenzijām, haikiem un citām ļoti īsām formām. Bet kad jāraksta tieši ar humoru, tad humors šķiet izčibējis. Visa dzīve man liekas viena vienīga komēdija, bet tiklīdz jāķeras pie rakstīšanas, tad kļūstu BRIESMĪGI NOPIETNA. Vispār, rakstīšana ir grūta lieta, un avīžraksti (maizes darbs) nodeldē tā saucamo „radošo dzirksteli”.

Tīri laba humora definīcija: Humor is an affirmation of dignity, a declaration of man’s superiority to all that befalls him. (Romain Gary).

Paija

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

janis Briesmigajs

Dezejolis par Jaunibas Tekam vai?
Patekām
vaļas brižos rekseptīvi
Patapā
Tāpatās
Patapās.

 

Veci vīri Jaunā Gaitā

Tie, kam? Nava naci- *

(Pārnesot smīnu ar Jāni Grīnu)

-onālpolītisku rakstu.

Vaj? Laj ar pierkstu debesēs bakstu

Kā? Frolences dezejnieks Dante

Un mana trakā Liepājas tante

Kuŗa? teica nevis ap Rīgu

Bet Liepāju viss gaišs

Un mūsu ienaidnieki staigās

Novītušām ausēm

Ja mēs tiem vāciešiem

Uzvaru ļausem.

Nacionālpolītika! Par kuŗu Dante

Teicis: Tu, kas še ieej

Atstāj cerības ārā!

− Lascite ogni speranza
che voi entratel −

Dante.

Vīrs, kas? ar naci-

Onālpolītiskiem

Galveniem rakstiem.

Apklājis septiņas debesis

Septiņas elles

Dezejodams

Tercīm krelles.

Rakstiens prasti

Ir cilvēks kuŗš? raksta niekus

Vaj? pi, tu nolāpīts! Miesīgus priekus

Apdzied, ko tad puišeļi, ko tad knīpas

Lasa līksmi

ar seskuālu

Tīksmi.

Bet polītisks naci-

-onāls rakstnieks

Ir kaut kas peijota kultam

Līdzīgs:

Trikolora krāsās

Dzirkstoša vanaga

Dzirkstoša rabāča acs

Laika telpā

Mūžīgi augstā kalnā

Raugās krieviskā laika

Rabāča acs (un cits tur netiek)
Mūžīgi dziļā lejā
Mūžīgi tautiskā slīkšņā
Kašājās trimdinieks pats. Naci-
-Onālpolītiķis dizainējams

Techniski kā televizors

Tāllūris, tālboķis.

Mūžīgi augstā Kalnā

Raugās tālboķa acs

Lasītāj,

Tas ir janis Briesmigajs pats.

Kuŗš? vairs ar lielu Baudu

Uz Raiņa Kalnā kāpēja kāpis?

Kā? aistēts Dzelzīlis Jaunā Gaitā,

baudesslāpis?

Jauno latviešu

Pasaulē, Vissavienība − iegūtā

Kultūra neder, mūsu

Televizija tāda, kuŗā

Tik Latviešu Biedrība, māmuļa

Zalmonska cirks

Uz mazmazītiņa globa virsū

 

Un! visam citam rādām pliku dir-

-ektora pakausi

To kalnā kāpēja klinti

Lai gan sen mūsu Vilhelms Tells

Vilibalds Drosmiņš aizmetis plinti.

Ko? domāja sveši ļaudis

To tu līdzi nedomā!

− Es nesaprotu! −

Ir latvieša trimdas kredo!

Televizija neder.

Viendiņ otriņ Šneder, veder

Velns skaita desmit,

Kā Andrejs Eglītis baušļus.

Pārtaisīt!

Vispirms, to vārdu: tellvizija –

Logos

Redz, latvietim rītu iekaru saule

Logos −

Bet Rainis tulko Faustu −

Vārds bij sākumā.

Logos.

Un latvietim saule spīd logos.

Televīzija? Neder?

Smukāk − tāllūris. Tālboķis.

Atbalss (ar Pēru Gintu)

Atbalss: globāla! Klinšainos kalnos!

Telluris... Talbot...

Televizija

(Ai, nolādēts ar vienu aci!)

Jaunie − tie, kuŗi nelasa

Jauno Gaitu −

savā vīzē lūr.

Kur papirosi

Ar maz darvas

Vai pavisam bezdarvas

Chirurgu fluersatus baida −

Laj neiet vēžot!

Ko? Latvijā drīz

Plikām rokām līdz elkoņiem

Krastu alās dziļi bāžot

Pie Pededzes, Imulas, Amulas, Amatas

Kur lielajiem rāpuļiem spoles lauztas

Amerikā ar Kamieļiem

Kentiem

Parlamentiem

Dedzina darvu.

Baidās no vēžiem −

Latvijā vēžo ar krītiņiem

Uz kuŗiem? Pīkst! pusdīrātas

Vardes ar ādu pār acīm

Pīkst kā? Pasaulē! bēgušas

Mūķenes, sevi un citus baidot

Pastardienu, pasaules galu gaidot

Ave Maria! Angelus zvan’!

Ai Kamiel! Ai Kent! Ai Parlament!

Skani! Eņģeļu dziesmiņa, zvani!

Jaunie

Boķē.

Teicu: uz teļa vīzi!

Visur redz melus

Galvās: pelus

Tālab šļircina, šņauc

Disko slīpē

Kaņepes pīpē

Un no mājām projām šmauc.

Ēd tādu mīkstu −

Ne jau gaļu!

Pelēki zaļu

Ar mērkaķu taukiem

Turks ko cepis

Kaņepes

Kuŗas papriekš

Ēdusi govs.

Jān, Jān, kā tu pārvērties?

Redzi: hašišs

Ir kaut kas? ko?

Iegūst no govs.

Tā kā Pērā Gintā −

Govs dod raušus, vērsis medu

Nedzer Koko ar ledu!

Skādīgi priekš dvēseli un miesu!

Atmet treknu! Zelē liesu! −

Vairies stērķeli! Bēdz no cholesteroliem.

Cilvēki dreb starp druidu

Drāmatiski dinamiskiem poliem

Meļi teic jauno.

Jaunie

Paklausās ko saka metereologi

Un no mājām projām šmauc

Ar ģitarām un maizes rikām.

O, sweet Jesus! Soul’s salvation!

Un no mājām projām šmauc

Tas tak par daudz!

Vaid policija, neņem ciet,

Paved

Ar Melno Bertu

Lai vēl tālāk projām iet

Mukulītis, Mukulīte

(Anšlava Eglīša dipiņu vecvārds)

Mukulītis, Mukulīte.

Vai Valdemāra

Pēterburgas Avīzēs

Tie nacionālpolītiskie raksti?

− Ai cienīgs žēlīgs mācītāj Grot

Vai nevarētu Jūs mums dot

Vēl kādu jaunu dziesmiņu?

Kas skaidra tā kā ūdentiņš

Un burbuļo kā avotiņš.

Ver vārdus kā uz iesmiņa:

Ķeries

Tveries

Ķeries, tveries un atsperies...

 

Tā iedzen ķīli vāciešos.

 

Ai. nacionālpolītiskie raksti,

Naci -

Onāipolītiskus rakstus?

 

Es teikšu tā: tā teica Vecais Kungs

Sūtnim Krieviņam 1939 gadā, Muntera lietā:

Tam Munteram, tam drosme ir un goda prāts

Un skaidra sirds

Lai mūžam godā, slavā celtu Latviju

Ja viņš tev, Edgar Krieviņ

Un tev, Miķel Valter

Pavēl turēt muti: turiet!

Ar drosmi un ar goda prātu.

 

 

Tas ir tas pirmais lemesis tam divlemešu arklam,

Ar kuŗu aŗama ir tautas druva.

Otrs lemesis

Šo runāja, to runāja

Sveši ļaudis daudz runāja.

Ko runāja sveši ļaudis

To tu līdzi nerunā.

Tev jārunā „Laiks” atnāks

Kolokoļčiks zvanīt sāks.

Bet tornī tālu tāl’ skan žēls

„Koļ slaven naš”

To mīlestības spēku sveicu.

Nacionālpolītiski saukli?

Iekš Dīnā stāv Šteiben

Un rīt jau mēs brauc

Mēs nevar še bleiben

Kad Fīrer mūs sauc

Mēs ziņģēs un ēdīs’

Tur vis no vēn pod

Ar vācieti mums karš līdz nāvei!

Teica Jēkabs Aleksanders Grīns.

Bet Dankers Bangerskis

Tā neteic.

Dankers teica vot:

Dank sacīs Hitler.

Un teica Ādolf Hitler:

Ich befehle.

Un atkal Potsdamā mēs sacīs

Dank sacīs Hitler

Par eigenhaltig Luft ko viš mums dod’

Naci-

Onālpolītiski raksti.

„Tauta ir kā tīģeris

Grauž savas ķēdes...”

Merķelis.

Nu tā kā traks

Vai seminārā gājis,

Tīģeris negrauž,

Tīģeri neķēdē.

Nacionālpolītiski raksti.

Und Wieder sind Kraniche

Nach Suden gezogen.

Wir folgen nicht wir folgen nicht

Wir überwintern...

Rigasche Rundschau

Anno Domini MCMXXXVIII

Te beidzās Jāņa Briesmīgā

Trešā vēstule kanadiešiem.

Amen.

 

 

* Redakcija

līdz ar jani Briesmigo ievērojusi: Latvju Enciklopēdijā „nacionāls” konsekventi pārnests kā „naci-onāls”. Grīna vai Švābes technika? jaņa Briesmigā dezejolis ir sakarā ar lasītāju prasību pēc nacionālpolītiskiem rakstiem.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

„PASTALIŅA”

 

jauna latviešu skola

TORONTĀ

māca runāt latviski

BEZ AKCENTA

lamāšanās stunda par brīvu

ZELTMATA METODE

 

 

 

 

 


. . . . . . . . L. Veikina uzvedumā „Tu esi Portlandē, mans draugs”.

Foto: Helena Hofmane

 

 

 

HOMĒRS

. . .

Skaistajās Lienītes labad reiz pluinījās senajie vīri,
Tagad dēļ žiguļiem kairiem latviešu bāliņi ļimst.

 

 

 

 


 

V. GĒTE

. . .

Kur uz jauniem veŗos −

Viss dus,

Viss dzejas ceros

Ira kluss.

Tik mierīgi!

Vairs nedzied vis ģēniju bari;

Nu pantiņus palasīt vari –

Drīz dusēsi.

 

NO „LIRIKAS BURTNĪCAS”

. . .

Karaliste − dārga manta,

Bet i to tev, meitēn, došu,

Ja tu līdzi man tecēsi

Līdz nākošam rītiņam.

 

Būs tev liela karaliste,

Daudz tur ļaužu, kuģu, namu,

Sev es tikai paturēšu

Divkapeiku vienīgo.

Lai es varu citurīt

Citu meitu sazvanīt.

 

Dadzis (Par ko Rīgā smejas)

 

 

JAUNĀS GAITAS globāla sacensība!

LABAS SEKMES! LABU DZEJOŠANU! LABU LAIKA KAVĒKLI!

Godalgu ieguvējus un to dzejolīšu paraugus publicēsim NĀKAMAJĀ JG HUMORA UN SATIRAS NUMURĀ kas, cik paredzams iznāks nākamo 25 gadu laikā. Ja redaktori piekritīs, publicēsim to JG „Skabargu” nodaļā mazliet agrāk!

 

VIEGLĀS DZEJAS KONKURSIŅŠ

 

JG humora un satiras numura redakcija izsludina vispasaules globālo DZEJAS KONKURSIŅU, kas sauksies

SKAŅAS UN ATSKAŅAS

Konkursiņš domāts abēju dzimumu (arī izdzimumu) personām, kas vēl nav aizmirsušas latviešu valodu.

It sevišķi tas domāts pensionāriem, kuŗiem nav nekā cita ko darīt kā skatīties veco televīzora kasti.

Jāatdzejo blakus slejā iespiestais Luisa Kerola dzejolis „Jabberwocky” no grāmatas Alise Aizspogulijā. Paraugam pievienojam Dagnijas Dreikas-Matules šī dzejoļa pirmā panta atdzejojumu no apgāda „Liesmas” 1981. gadā izdotās grāmatas Alise Aizspogulijā.

Žūrija, kas sastāvēs vismaz no vienas personas, cita starpā izvērtēs iesūtītos dzejoļus un peršas pēc t.s. PUNKTU UN KOMMATU TABULAS

Paredzētas šādas godalgas tīrā naudā, ko izmaksās JG redakcija pēc pieprasījuma:

1.  vieta 100 centi (Kanadas monētas)

2.  vieta 25 centi (ASV monētas)

3.  vieta 5 centi (Austrālijas monētas)

Godalgas izmaksās tīrā naudā, bet godalgotājam pašam jāierodas naudu saņemt.

KONKURSIŅA NOTEIKUMIŅI
Konkursa termiņš: 1983. g. 1. janvāris.

RĪFKARĪLIS

Krēslojās. Slipīgie nāpšļi
Stirinājās pa zāli.
Un pēdīgi šķita cītari
Kā zaļi tupuči tālē...

 

Balvis Rubess. Zīmējums...

 

 

 

NEREDZĒTI BRĪNUMPUTNI

No ASV ir pienākušas ziņas, ka Ziemeļkalifornijā chromosomu pētnieku un ornitologu sadarbības rezultātā izaudzēts jaunas sugas vanags, kas ir jaunās zinātnes genetic engineering mūsdienu lielākais sasniegums. Jaunās sugas radīšanā vislielāko ģenētisko pienesumu devušas divas agrākās sugas Accipter Makartiusmus un Accipter Marius Vaithausus. Jauno sugu nolemts nosaukt Falco Garrulus Glandarius Frishjaius.

Šai zinātniskā brīnumdarbā piedalījušies arī latviešu zinātnieki un, laikam, tieši tāpēc atklājies, kādam no viņiem darba laikā lasot latviešu avīzi Latvija Amerikā, ka jaunās sugas vanagiem, līdz šim neizpētītu iemeslu dēļ, piemīt nemaldīgas spējas noteikt latviešu, it sevišķi mākslinieku, polītisko nostāju un morāliskās īpašības, ieraugot vienīgi attiecīgā cilvēka vārdu avīžraksta drukā.

Šis pētnieku brīnumdarbs, kā liekas, nākotnē būs nepieciešams katra latviešu lielsarīkojuma rīkotājiem.

„Likumsakarīgi”, ka nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut šim vanagam pārlidot dzelzs aizkaru.

Pasūtinājumi adresējami:

ZKDVAV Chromosome Research Institute,
North California, USA.

Iztaisitius Pakalpinius

 

 

NĀKOTNES ZIŅAS

Sekojot nedēļas laikraksta (tabloīda) Latvija Amerikā tradicijai, notikumus atreferēt pirms tie notiek, JG Humora nr. redakcija sasaukusi ārkārtas sēdi, kur klātesošie kājās stāvot ar aklamāciju padusē pieņēmuši rezolūciju publicēt nākotnes ziņas, lai tautiešiem faktuālā veidā demonstrētu, kā rodas ziņas − tas ir derīgs ierocis mūsu kopējai cīņai pret komūnismu un alkoholismu.

 

TORONTO (8.6.82) Jānis Kāposts.

LNAK Toronto nodaļa ārkārtas sēdē nolēmusi pārcelt savu biroju uz Afganistānu, jo tur, tuvējo kalnu alās, esot atrastas piemērotas telpas, kas bez logiem būdamas, locekļiem liks justies kā mājās.

Bez tam arī LNAK varēs monitorēt ienaidnieka darbību un kāpināt pretizlūkošanas dienasta nodaļu. Par projektu ļoti priecīgs bijis O. Sieriņš izsaukdamies: „Nu tad beidzot es varēšu ar īstiem komūnistiem cīnīties! Nevajadzēs vairs laiku tērēt ar Kanadas latviešiem!” M. Morbergs paredzējis savu nākamo dzeju krājumu (pēc 20 gadiem) izdot afganistaņu valodā, un priekšēdis T. Kronkalns (beidzot latviskojis savu vācisko uzvārdu) teicis, ka viņš „skatoties uz priekšu” (looking forwards) uz afganistaņu vīniem un saldajiem ēdieniem.

 

BOSTONA (9.5.83) J.D.

BPLA globālajā sēdē nolemts, ka jākāpina akcija: Latviju igauņiem − kustība izvērtusies par plašu akciju jo izrādās, ka taisni šajā plāksnē mūsu brāļu tautai nav ne mazāko iebildumu. Dr. Spilners savu runu nobeidzis ar Elagu eesti vārdiem, kam sekojoši Igaunijas himnas nodziedāšana, kur bijusi maza techniska kļūda: nodziedāta Lietuvas himna. Tad skauti ienesuši Polijas karogu, bet guntiņas zviedru karogu, jo izrādījies, ka esot atsūtīta nepareizā karogu kaste.

 

 

 

PAZĪSTI TRIMDAS DIMDU

ATBILDES:

1 − K. Zvejnieks
2 − Aina Zemdega
3 − Gunu Ikonu
4 − saiets
5 − emigrācija
6 − vanagiem
7 − zobgalu
8 − Pļavkalnam
9 − Sidrabene
10 – „Varoņdarbi”

 

 

VECAIS INDRIĶIS (JG HUMORS SATIRA)

PULCĒSIMIES

         PRIECĀSIMIES
 

ECĒSIMIES

 

*   *   *

Pieprasīsim Ivaram Nobela prēmiju humorā: tie stīvie zviedri izlocīs savu mugurkaulu pirmoreizi mūžā.

Lai dzīvo sula dulla, mums patīk resnais mulla!

Mulla Nasredīns, tas ir Zemteksts kvadrātā.

 

SATIRA resp. „ušņu duŗamie” mums latviešiem ir neapzināta dzejas forma     

*   *   *

To jau Herberts Sils zināja ka humora galvenā loma ir apkarot stulbumu”.......

Abstraktais humors, kliegs daži nopietnie un aprobežoties tie neies. Kur paslēpies Josefs? Kur Jānītis? Pilnīgi uzbrukums vējdzirnavām! Sveicināts Sigurd! Jeb Zigurd?

 

 

 Kultūras sakaru uzņemšana ar dzimteni (I. Zilberts)

 

 

 

Dzintars Sodums

Tautieši diezgan ālējušies
Pa brīvā kapitālisma grabažu kaudzēm.
Cepti pīrāgi, lidots kopā, dzerts, sperts
Kankans, skaitīti pātari, ecēta vilna.

Tautieši diezgan ālējušies
Pa krievu sociālisma butaforijām.
Varēts aukaini nīst, slavināt;
Lamāt, kas citāds; valsts vārdā izspiest;
Runāt vienu, domāt citu.

Ko nu? Bostonas Vecā Stūŗa grāmatveikalā
Bija dabūjama neliela grāmata zilos vākos:
Blue Rules, noteikumi, kā kārtot
Ļaužu sanāksmi pēc demokrātiskas procedūras.
Kanadā to grāmatu sauc par Robert’s
Rules of Order

Trīs duči studentu
No latvieš izcelsmes
Uzģērb pa Mexican
Un dejo Twenties.

Sājs večuks skatās
Un sāji nopūšas:
Man liekas, esmu
Cara Krievijā.

Kad biju puišelis,
Man divdesmitos
Ar bungu palēkdamies
Blak gāja Vūdro,
Tas prezidents, un Kārlis
Piepūta svilpi.

Mainīties! Tie satiksies,
Kas no Latvijas un no trimdas
Uz priekšu ies.

Vecā Stūra veikals bankrotēja; tas beidzamā laikā pārtika, pārdodams ne vairs Emersonu un Toro, bet grāmatas, kas patīkamas pilsoņu jauniešiem, kas piekusuši būt radikāli: par astroloģiju, hipnotismu, zirgu skriešanām, laivu sportu. Hārvarda mācības līdzekļu kooperatīva 3. stāvā ir mācību grāmatas. Polītiskās zinātnes plaukta tur nav, ir tikai „ Valdības” plaukts ar atlikušām grāmatām par Kastro. Mao, kaut ko par Āfrikas jaunajām valstīm. „Addison-Wesley” apgāds Redingē. Masačuzetsā ir izdevis vairākas lietojamas grāmatas par polītisko zinātni.

 

 

Jaunā Gaita