VĒSTULES

...Tavs dziļākais, patiesākais „es”

Gaismai varbūt tikpat nepieejams

Kā dunči, kausi, kaklarotas

Aizlaiku kapenēs neatraktās.

Tas varbūt patiešām pieder,

Citam – ne Tavam – laikam.

Kas zina – varbūt tos vārdus un darbus,

Ko Tava dvēsele meklē kā tumsā,

Tu atrastu neatsaucamā laikā

Un zemē, kas allaž paliks Tev sveša?

Varbūt Tev vajadzīgs klajums un mežmala.

Pievakare un rūsgans metalls,

Lai Tu pateiktu īstos vārdus,

Lai Tu nojaustu, kas Tev darāms?

Kādam, kas redzēja ostā

Melnos kuģus ar košo kravu.

Bija Tavs visdzīvākais skatiens.

Kādā, kas rēkdams un kails metās kaujā.

Uzliesmoja visgaišāk Tavs niknums.

Vai mūžā, kas beidzās Jītlandes akacī,

Nerādījās Tavs visskaidrākais atspulgs?

Tas mežs sen jau nocirsts.

Klajumā ielas ar skatlogiem

Un auto spuldzēm.

Dievi ir miruši.

Bronzas ieroči glabājas muzejos.

Foiniķieši netirgojas supermarketā.

Tumsa nojauca robežas

Starp bijušo un esošo.

Silts vējš strauji pieskārās.

Dārzu smaržas mudināja:

Atgriezies, tiecies, esi dzīvs!

Lūk, atkal kvēlo tas aizkars –

Kaut citā logā, citā namā...

Drusku dzēris, mazliet noskumis.

Večuks čāpoja tālāk.

Vadādams plušķainu sunīti,

Kas apstājās reizēm un lasīja

Jaunākās ziņas.

Apkārt raugoties, atmiņu urdīts,

Vecais pēkšņi manīja rēgu:

Sevi pašu, vēl jaunu un spraigu.

Sparīgi soļojam – gluži kā senāk.

Portfelis pieblīvēts grāmatām, kladēm;

Kabatā žurnāls ar vārsmām un rakstiem.

Ielas spuldze ļauj skatīt seju –

Gludenos vaibstos gan jūsma, gan bažas.

Iesaucās večuks – sākumā domās,

Vēlāk paklusās skaņās –:

„Apstājies. pagaidi. Pateikt tev gribu...”

Manīja – līdzinieks zudis jau tumsā.

Atšļuka saucēja paceltā roka.

Ierējās sunītis balstiņā vārgā;

Tad apklusa. Večuks pie sevis

Tomēr vēl sacīja sakāmo:

„Neļauj cerībām sevi muļķot.

Kļūsti vienaldzīgāks un cietāks.

Tavs ceļš ir viltīgs, un ceļa galā

Ir vienpatīgs mājoklis –

Purva salā.”

Atsākot gājienu gauso

Un ieraugot zvaigznes pa lapotnes spraugām.

Viņam svešādā mirklī šķita,

Ka spīguļo zvēru acis

Āfrikas naktī.

Bez sāpēm un bez cerības,

ne silts , ne auksts –

ziemā auksts, vasarā silts;

bez kustības.

kopš gadu tūkstošiem slējies

klinšu nogrobā,

kur man atmesties.

Stūrains un raupjš,

gadu simteņos augušiem

ķērpju gredzeniem apsirmojis –

sidraba, melniem, zeltotiem.

Ne mikls, ne sauss –

dienvidū sauss, rītos mikls.

Bez miņas, bez maiņas,

bez balss.

Cieta vieta,

kur man savu

dvēseli notrīt tīru.

Dažbrīd rudens naktīs tu tā raugies,

liels un vaicājošs bumbieres zaros.

Tu skaties un spoguļo

sava nespodra sidraba aplī,

ko romiete turēja

pret mirēja mīļākā lūpām,

līdz pēdējais dzīvības miklums

tam pārvilka akluma plēvi.

Tu veries un vaicā, tu gaidi

manu elpu savā sejā, manu roku

pastieptu taustot, manu asaru

valgumu uz sava vaiga:

redzi, es esmu vēl dzīva.

Krīt bumbieŗi paretam rudens naktīs.

Lēnām tu griezies pret rietu,

un es –

redzi, es tomēr esmu vēl dzīva.

Lēnītēm es tevi pārvēršu

nebūtībā.

Kausēju tavus kaulus,

atlobu tavu miesu no savējās.

Pārcēlu tevi uz to malu,

kur vairs nesāp.

Tikai truli sūrst

sena, dziļa rēta

līdz kaulam.

Lēnītēm, soli pa solītim,

tu atkāpies no manis.

Dienu no dienas dziļāk

saplūst tavā vietā,

skumju mēmā rāva.

Mēnesi no mēness vairāk no tevis

pārceļu tai malā, no kuŗas

nav ne atgriešanās,

ne atbalss.

Tavas kājas un tavas rokas

aiztinu nebūtības autiem,

lai tās mani vairs neskaŗ.

Tavu pieri aizplīvuŗoju

un tavas acis,

pat tavas acis.

Tavus zeltainos locekļus

ieslēdzu dzejas dzintarā –

vienīgi tur tu

man vēl būsi.

Ne tumsa, ne bailes,

ne izmisums.

Vien reizēm man kaklā uzvizēs

ziedlapa dzintara dzīlē.

Aina Kraujiete

NO SOMNAMBULISTA

VI

Sarkusi ciklopa acs –

svilst logā

tikko atnesies mēness.

Pie lūpām nepielikts

vīns izgaro

noplok džins

murgi mani dzirdī ar Jaunavas pienu

tūkstoš nakšu

nepietiktu ar tūkstoš sievām

maniem pilnmēness atburtiem

arābu pasaku sapņiem

bet – varenais Allah

no katram vīram nolemtām četrām

nav atvēlējis pat vienu

viņas visas aizstaigā manai sirdij gaŗām

– – nē, nē! lai paliek,

izbeigšu tielēties!

pēc pāva spalvām

nelīgošos uz kamieļa:

ieslīdēt Hararas

aumaļojošā bazārā

līganāk

un vēl brīvāk

var domās –

Neplānošu es sapņus –

illuzijām

neatrastu dārgakmeņu cena

izgaisušu dūmu svars.

Grandiozas

mākoņu formācijas

visu nakti gar mēnesi grozās

aizveŗu acis, brīdi ļaujos

vēju patvaļai. Kad apskatos apkārt

izrādās

režisors vējš jau tuvina

citu mākoņu procesiju

un es

ne par matu

tuvāk mēness

un mākoņu viesizrādei.

Ne ganuzēna vientiesībā

pēc eksotikas patika –

visas Alhambras dārzu naktis var reiz apnikt:

man prieks liku likām kad debesīs zied

kā saulespuķe apaļš

kā grēciniece kails

maģisks majestātisks

somnambulistu mēness

– puķe?   zirneklis?   dievība?

ārpus manis magnētisks spēks

velk

vedina mani –

un es jūtos kā ar sievieti.

Eksplozija! zemes trīce – ?

viss trīcu: gulta pilna ar

mēness vilnu – ar mēnesnīcu –

un audi man pieplūst

un mēnesīgi vieglu smagumu

ir tikai jāieklausās mazliet

un dzirdēt sadzirdu

visam cauri jūŗu

mēness cilātu mēness guldinātu

vienmēr jūŗu – –

no viļņiem ne Venera

brien smeldzīgi sarkans mēness

– ūdeni uzvizuļo ugunīgs skrejceļš. Es

sarkanvīna noreibis     tomēr

bez zemes spēka

mēnesim pievērstu vaigu viegls

virs ūdens staigāju –

nē, pa izlijušās gaismas ceļu

pāri ūdenim aizstaigā

mans līdzinieks, neesošais dvīnis

kamēr pats dūnu spilvenos, ne piekrastes dūņās

caur logu nolūkojos

kā

ovāls

mēness

tikko no viļņiem šķīlies

velk un vada

okeānu

– dodiet man uguns ratus! gliemezīgi

kūkumains gauss

rāpot pret vecumu negribu, –

kamēr esmu vēl vīrs

kamēr kā kirģizs

spēju būt sirdīgs

gādājiet uguni,

debesīs iebraukšu pats!

    pārdrošu – bailīgu –

kā trapezas mākslinieku

pa tikko izstieptām gaismas virvēm

mani uz pastaigu vedina mēness

bet dilst tas –

nav mani noturēt spēka.

Iespruku, kur

kumēdiņi. Skatuvē pulsē

kailu ķermeņu oktopuss. Grandiozā skaļumā

pie mikrofona elso

rokenrolstārs –

ļaužu šļūdonis

iznes mani kur tropiskā vasarā

tik tikko saredzams mēness mats plīvo, –

ieskalots ielā, tālu

attālinājies no laika

savu mēnesim padevīgo ķermeni

sajūtu kā svešķermeni

nomaļā bistro, vīna

pieplūdis, ilgi viens kūkoju.

Pienāk sieviete – glāze mistrojas

vizmas no viņas tērpa vizuļiem.

Kad paceļu galvu, mani uzlūko

lūna

mēness dieviete

– izmeties laukā redzu debesi

palikušu bez mēness

Kā pirms negaisa ne lapa nesadreb –

viss kas apkārt man

tumsas panoramā

ir spraiga gurduma pilns

kā pirms mīlestības.

Rietoša saule

atblāzmo padebešos Rīgā koši un sārti

pa pelēku izmītu peļķainu bruģi

iet kopkoŗi jauktie dzeltenos svārkos

diriģē diriģenti diriģentus jauktajos koŗos

un dzied par visur lecošu sauli

parkos izmirkuši putni rāpdamies atpakaļ

knābā atlikušās dienas drumstalas

plašajā kapsētā rindā stāv brālīgi kāds un

gaida uz Rīgas balzamu balto

centrāltirgū kaulaini laiks iet uz priekšu

uzmaucis kājās div' zābakus kreisos

dūmos viens lielās ar liellopu zaļu

divi iet virzienā kopīgā raiti

viens otram mazliet no pakaļas puses

trīs rāpo gausi pa līkoto ceļu

kā nespētu taisni tie iet it nemaz

cēli kā dzimtenes dievnami

iet taisni četri

kas zin vai pa vienam tik taisni tie ietu?

pulkstens ir pieci

tik torņos sit seši

grimst zemāk saule

kļūst apvārsnis sārtāks

tā ļaudis man saka

saule tik iekvēlo vēl Kaļķa ielā

citur kūst sen jau krusa un krīt

sēž vecais Kristaps uz Pulveŗa torņa

un spēlē uz vienīgās vijoles stīgas

rītdienas dziesmu

MITRIE MURGI

VAI

LIKTEŅI STARP

kad nakts nemostas no sapņu spiedieniem drēgniem

dienas aizlavās gar Daugavām un Dņeprām

un kanāļi izplēšas bezgalīgos krāsu plūdos

tad sievas pošas jaunai Bārtai

vīri spēlē kārtis Užuvā un pazaudē pa Ventai

kanāļi slīkst indīgā miglā

un piezogas zēniem kas sapņo par Irvi nemanot

plūst čurkstot Volga starp Aiviekstēm divām

sausas asaras mūsu mātes raud

kad ledus Daugavā kūst

starp divām Gaujām Iecaviņa skrien

nekūst Daugavā ledus

džinkst līgo dziesma ūdens dzelmē

iet peldus Jāņutēvs uz leju pa Jeņiseju

ievijas Vijā un turpat(vai)noslīkst kanāli Rīgā

dēliņš Varītis kaut nebija dzimis

mīl visas upītes dziļi un kvēli

no rītiem pār saujiņu Gaujiņu laiž

lai Doniņā pludotu ātrāk piedzima

Volodģkam aumaļām visur tek upītes

un vienojas vienkopus viņsētas Volgā

par Amūras slūžām Pēteris plēšas

tādēļ uzrāpjas izstādīt sevi

bezgaiļa sarkanā dievnama tornī un dzied

kad

pamostos

Lielupe

tek

manā

gultā

Kas jums teicis, ka akmenim sāp.

Kas to ir izdomājis?

Vai jūs esat kaut reizi mūžā kāds

akmeni izlamājis!

Ejiet pie velna ar savu mīlu

un ņemiet sāpes līdz.

Nekāda pasaules bagātība

akmenim nepalīdz.

Tas nekas, ka man vēl sāp,

ka es matus no galvas sev plēšu.

Tieši tāpēc es iešu šonakt

akmenim piederēšu.

Tornis velk stīgas

un tornis skan

vecvecā Rīga

nāk atpakaļ.

Plaukstā birst ziedi

un plauksta skan.

Katrs kaut ko paņem

bet nesaka – mans.

Teiksmaini vārdi

teiksmaina mute

izmīto bruģi mītā vērš

Atskaties atpakaļ –

baltā dāma –

balta cerība maldās starp mūŗiem

Atskaties atpakaļ –

Antiņi stāv –

uz visiem Vecrīgas stūŗiem.

Pašā jumta čukurā

divas peles smīn –

kaut līdz ausīm cukurā,

tomēr esmu dzīvs.

Taču ceļā pujenes

(galvas tuvu kopā).

Divas muļķa pujenes

skatās dzīvā lopā.

Cirvi iekšā un līdz vidum,

Eglei skujas birst.

Ziemassvētki, jāņuzāles,

tikai cirst un cirst.

Kur tu ņēmi tādu naidu?

Kur tu viņu roc?

Aiziet nāra makšķerēt

gaŗos zābakos.

Tā siena, caur kuŗu es izgāju

tā siena mani atpakaļ sauc,

bet blakus sieva miltainām rokām

govi pilnu tesmeni slauc.

Un vēl drusciņ tālāk,

no putekļiem izlīdis,

grieķu dievs sava kailuma brīnās

Bet mana sirds kā plēsta kamene

Dus vecā mandolīnā.

Par suni, kaķi,

par visdullāko govi,

par pļavu, sienu un asterēm vēlām

Dziedāšu dziesmiņu.

ar abām rokām

ieracies smaržīgā mālā.

Man neiznāk krūzes, neiznāk bļodas,

uz plaukstas vien nokrīt čiks

un tā es stāvu, un tā es dziedu,

kā no mātes – maziņš un pliks.

Liesma 11, 1981