PRESES UZDEVUMI

Latviešu preses biedrības priekšnieks Osvalds Akmentiņš, rakstīdams Jaunās Gaitas 133. numurā par preses uzdevumiem, piedēvējis man šajos jautājumos ieskatus, kuŗus es it kā izteicis referātā 1969. g. 20. jūnija preses konferencē Katskiļos, kādus es ne tur, ne citur neesmu paudis. Man saglabājies šī referāta „Pieci izaicinājumi” manuskripts un tajā par preses uzdevumiem rakstīts sekojošais:

„Kopsavilkumā varam sacīt, ka prese, avīzes ir iestādījumi, kas sabiedrībai piegādā ziņas par dzīves faktiem. Tāpēc labākais, ko žurnālists lasītājam var dot, ir − ziņot to, ko ar savām acīm un ausīm ir uztvēris notikuma brīdī, mēģinot savākt iespējami daudz šādu ziņu, un ziņot šos faktus tā, kā tie atklājas, vienalga, vai tie vēstī labu vai ļaunu, vai tie patīkami vai sanikno, vai tie ievaino vai dod kādam gandarījumu. Ar faktu šādu sapulcināšanu katrā laikraksta numurā rodas noteiktas dienas un vietas dzīves aina. Laikraksts ir dzīves faktu krātuve, dzīves spogulis.”

„Bet ar to vien, ar katras dienas dzīves faktu sapulcināšanu, preses informācijas uzdevumi nebeidzas. Diezgan ievērojamu daļu savas iespiedtelpas prese veltī arī sapulcināto dzīves faktu iztirzājumiem, sagrupējumiem savstarpīgas sakarības vienībās un to izvērtējumiem. Šo izvērtējumu pamatā tomēr ir jau pieminētā un sapulcinātā faktuālā informācija, bez kuŗas jebkādi secinājumi būtu vai nu spekulācija vai sabiedrības maldināšana. Šajā informācijas veidā iekļaujas arī sabiedrības reakcijas, domu izpaudumi un ierosinājumi par faktiem. Ar to veidojas sabiedrības attieksmes un šo attieksmju ainas par laikraksta ziņās fiksēto. Līdz ar to līdz tam statiskā dzīves aina ieiet kustībā un atgriežas sabiedrībā, rosinādama jaunas reakcijas un attieksmes. Attīstās tas, ko saucam par sabiedrības dialogu”.

„Beidzot, prese arī pati par ziņotiem faktiem var dot un dod savu vērtējumu. Bet arī tad likums ir, ka faktus nedrīkst ne vienpusīgi noklusēt, ne sagrozīt, bet var gan tiem tuvoties ar dažādu uztveri, ko dod redzes viedoklis vai stāvoklis, no kāda faktus uzlūko. Ar to laikrakstā fiksētā dzīves aina iegūst ne vien kustību, bet arī startu dinamikai un virzībai − laikraksta dzīves aina arī pati kļūst dzīva. Lasītājs var to pieņemt un var to arī noraidīt, bet kā vienādi, tā otrādi šis sabiedriskās domas veidošanās process ir nevis patvarīgs, bet sabiedrības pašas radīts, kaut kas tāds, kas nav no tās šķirams, kas izaudzis tajā pašā.”

„Šis ir vienīgais ceļš, kā prese, ja tā grib palikt uzticīga brīvas, nekontrolētas avīžniecības principiem, spēj atbildīgi piedalīties un iedarboties sabiedriskās domas veidošanā. Atkāpšanās no šiem principiem galējā konsekvencē presi ved uz sabrukumu, uz tādu stāvokli, kādā tā atrodas tur, kur cilvēkiem liegta domāšanas, spriešanas un izvēles brīvība; kur prese tiek kalpināta par kāda cita spēka, citu interešu rīku, lai ar to sabiedrību varmācīgi pakļautu šiem spēkiem.”

„Jau Svētajos rakstos ir teikts − dodiet cilvēkiem gaismu un viņi paši atradīs pareizo ceļu. No šī ceļa meklēšanas neviens nevar tikt vaļā, ja negrib zaudēt savu apziņas brīvību un nonākt citu garīgā verdzībā. Brīvība vispār no sabiedrības prasa zināmu spriešanas un atziņas spēju − pienākumu domāt patstāvīgi, katram pašam ar savu galvu, just katram pašam ar savu sirdi. Preses, laikrakstu uzdevums ir darīt šo procesu iespējamu, piegādājot sabiedrībai iespējami pilnīgāku vispusīgu dzīves faktu daudzumu, lai sabiedrības spriešana spētu būt intelliģenta un kompetenta.”

Salīdzinot šajos manā referātā par preses uzdevumiem teikto ar to, ko man savā rakstā piedēvējis O. Akmentiņš, var apšaubīt arī viņa apgalvojumu, ka „no preses galīgi izskausts humors”.

Kārlis Rabācs

 

 

 

JG redakcijai:

Piebilde pie T. Ķiķaukas „Trimdas periodisko izdevumu vērtējuma” JG 133. numurā.

Lasīju T. Ķiķaukas „Trimdas periodisko izdevumu vērtējumu” ar lielu interesi, kaut arī ne vienmēr varu viņa vērtējumiem pievienoties. Brīva un patstāvīga doma ir katra mūsu tiesība. Tomēr nopietnāks iebildums man ir Daugavas Vanagu Mēnešraksta izvērtējumā, kur T. Ķiķauka saka, ka žurnālam „ir noteikta pretkomūnistiski polītiska nosliece, kas ir dabiski, jo DV bijušie kaŗavīri cīnījās Vācijas pusē”, (kursīvējums mans. A.L.) „Pretkomūnistiski polītiskā nosliece” DV saimei, un ne tikai bijušiem kaŗavīriem, dabiski ir tādēļ, ka tie ir latvieši, kas nīst savas valsts un tautas iznīcinātājus − komūnistus, un ne tādēļ, ka latviešu kaŗavīri „cīnījās Vācijas pusē”. Vai vērtējuma autors varētu minēt II pasaules kaŗā kādu citu „pusi”, kuŗas rindās cīnoties, būtu bijusi iespēja mēģināt glābt un aizsargāt Latviju no sarkanarmijas iebrukuma? Tāpat kā latviešu strēlnieki, Kārlis Skalbes vārdiem sakot, bija gatavi nokāpt ellē un „prasīt Latvijas tiesu un daļu” arī latviešu leģionāri, no kuŗiem izauga Daugavas Vanagi, prasīja „Latvijas tiesu un daļu” kaut arī uz laiku bija jācīnās kopā ar vienu ļaunu varu pret otru − vēl ļaunāku.

Austra Liepiņa, DV Vanadžu priekšniece

 

Piebilde pie Austras Liepiņas raksta

Liktenis ar mums latviešiem ir izspēlējis traģēdiju: Otrā pasaules kaŗā viena daļa latviešu cīnījās Hitlera, bet otra Staļina pusē. Abas puses domāja, ka tās atbrīvos mūsu zemi no ienaidniekiem. Bija jācīnās tajā pusē, kur ļaunums šķita mazāks.

Nevajadzētu aizmirst, ka 1944. g. jūnijā no divām latviešu divīzijām padomju armijā izveidoja 130. latviešu strēlnieku korpusu, kuŗu komandēja ģenerālmajors D. Brantkalns. Latvijas territorijā korpuss visu laiku cīnījās pret vācu armijā iekļautām latviešu leģiona 19. divīzijas vienībām. (Avots: L. Streips, Visjaunāko laiku Latvijas vēsture, ALA, 1979., 52./53. lp.)

Ja mēs, ārzemju latvieši, kādu dienu gribētu atgriezties savā dzimtenē uz palikšanu, mums būtu jāsniedz roka mūsu brāļiem tur, jo − vai tad mēs gribētu vēl vienu kaŗu, mēs, kas esam vairs tikai 1,5 miljons? Padomāsim! Un atcerēsimies, ka tauta vēl šodien dzīvo Latvijā.

Tālivaldis Ķiķauka

 

 

 

VĒLREIZ PAR ULMAŅA BIOGRĀFIJAS RECENZIJU

Jaunās Gaitas recenzents aicina autoru atzīt, „ka bija kas labs, kas peļams kā partiju, tā Ulmaņa laikā” (JG 131, 61). Tieši tas jau apceramā grāmatā ir darīts. Recenzents tomēr iestidzis savā iedomu pasaulē un izlasījis grāmatā tikai to, ko autors nav varējis slavēt. Pēc recenzenta domām, atzinību autora grāmatā pelnī tikai tas, kas tur nav aprakstīts (sk. tai paša JG n-ra 61. lpp.). Tātad vislabākā Ulmaņa biogrāfija būtu 600 lappušu bieza grāmata ar baltām lapām! Savu iedomu, ka autors par Ulmani rakstījis tikai negatīvi, recenzents uzskata par objektīvu pieeju. Tas, ko raksta autors (un kollēga Aizsilnieks), esot subjektīva pieeja!

Tas nav vienīgais kuriōzums recenzenta rakstā (tīšām vēlreiz lietoju šo vārdu, jo šķiet, ka manā atbildē (JG 129, 66) recenzentam tas sevišķi paticis, un kādēļ viņam šo prieku nenovēlēt?) Recenzents deklarē, ka viņš savā attīstībā esot gājis uz priekšu − jādomā, iedzīvojies demokrātiskajā pasaulē. Tas jau būtu jauki, ja tūlīt uz pēdām viņš nelietotu kāda cita diktatūras režīma terminoloģiju − par izpatikšanu maizes devējiem. Ja Latvijas tagadējiem diktatoriem, kas tik bieži šo terminu lieto, jautātu — kas tad ir šie maizes devēji, kam trimdas autori cenšas izpatikt? — viņi paliktu atbildi parādā ,vai atbildētu ar kādu boļševistisku klišeju. Vai recenzents varētu atbildēt — kas ir maizes devēji, kam Ulmaņa biogrāfijas autors centies izpatikt? Lūdzu konkrētu atbildi, bez izvairīšanās ar daiļrunību, vai arī klusējot atzīt, ka ar šo boļševiku iemīļoto teicienu tomēr iets par tālu.

Nešaubīsimies, ka recenzentam bijusi laba griba iedzīvoties demokrātiskajā pasaulē − atzīstot, ka no visām sliktajām sabiedriskajām iekārtām demokrātija ir labākā − un ka viņš nav tikai kādu praktisku apsvērumu dēļ izlicies progresīvs. Tomēr ar nožēlu jākonstatē, ka recenzentam vēl daudz kas palicis no jaunībā apjūsmotās diktatūras gara. Tā − par sevi recenzents raksta, ka viņš savā attīstībā gājis uz priekšu, bet − autoram viņš to liedz (sk. JG 131, 61). Tāda pieeja apliecina ārkārtīgu patmīlību. Vai tad arī autoram pēc 43 gadiem (no 1938. līdz 1981. gadam) nebūtu tiesības atteikties no diktatūras apjūsmošanas, ejot uz priekšu savā attīstībā? Tas nu ir tā. Lai tomēr recenzentu apmierinātu, teikšu, ka vienā ziņā neesmu savus uzskatus mainījis.

Tāpat kā 1938. gadā respektēju Ulmani kā valstsvīru, to apliecinot ne vien ar recenzenta citēto rakstu (acīm redzot, vienīgo, ko viņš pamanījis), to esmu darījis arī vēlāk. 1956. gadā grāmatā Deviņvīru spēks nodaļa par Kārli Ulmani ir nosaukta par „Saules sveci”. Un beidzot arī ar apceramo grāmatu Kārļa Ulmaņa dzīvē ir izcelti viņa valstsvīra nopelni. Vai tad citādi autors būtu uzņēmies samērā lielo darbu sarakstīt 600 lappušu biezo grāmatu? Taču, lai celtu pieminekli vīram, kam lielākie nopelni Latvijas dibināšanā. Ir jābrīnās, ka recenzents to nav pamanījis. Tas, ka grāmatā rādīts ne tikai slavens valstsvīrs, bet arī cilvēks ar cilvēciskām vājībām, šo grāmatu ierindo citā kategorijā nekā līdz tam publicētās hagiografījas. To autoram apliecinājuši vēstulēs daudzi lasītāji, sarūgtināti, ka mūsu prese viņu vēstules neiespiež.

Žēl, bet liekas, ka recenzents, par spīti savai iedomātai attīstībai, to laikam nesapratīs. Uz to norāda konstatējums, ka tikai savus spriedumus recenzents atzīst par objektīviem. Autoram turpretim liekas, ka tie ir ne vien subjektīvi, bet arī tendenciozi.

Uz recenzenta jautājumu, kas un kur reproducējis Ozoliņa un Endzelīna Svešvārdu vārdnīcu atbildi var atrast pavisam viegli Daugavas apgāda izdotajā Benjamiņa Jēgera darbā Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija. Tur par abiem reproducētajiem izdevumiem sniegtas pilnīgas bibliogrāfiskās ziņas. Šim darbam vajadzētu atrasties ne vien profesoru (kaut pensionētu), bet katra autora vai nākamā autora, kā arī jebkuŗas personas, kas interesējas par latviešu kultūru, grāmatplauktā.

Edgars Dunsdorfs

 

 

 

PIEBILDUMI PIE AIZSILNIEKA TAISNOŠANĀS

(Skat. Jaunās Gaitas 133. num. 52.-53. lp.)

1. Man atmiņā, ka kāds autors kādreiz asprātīgi izteicies apmēram tā: „Manu grāmatu nelasa tamdēļ, ka domā, ka es ‘zociķis’, bet domā, ka es ‘zociķis’ tamdēļ, ka nelasa manu grāmatu”. Varbūt kāds no šo rindu lasītājiem atcerēsies, kas to teicis un kur tas nodrukāts. Var gadīties, ka mana atmiņa viļ, bet tā nav „apzināta” vilšanās.

2. Aizsilnieks raksta, ka viņš „centies vērtēt katru valsts iejaukšanos saimnieciskā dzīvē pēc tā, vai tā sekmē un veicina saimnieciskās dzīves attīstību jeb ...kavē ...”. Te jau ir tas mūsu nesaprašanās pamats. Kā, piem., mēs šodien varam zināt, vai sintētiskās degvielas ražošana Amerikā sekmētu saimniecisko dzīvi vairāk, ja to subsidētu un atbalstītu valdība, vai būtu labāk to atstāt privātai uzņēmībai. Izšķiŗoties par šo jautājumu gan vairāk vadīsies no tā, vai mūsu simpātijas ir laissez faire principa pusē, vai esam pret to. Manuprāt, Aizsilnieka simpātijas ir laissez faire principa atbalstītāju pusē.

3. Pasmaidot jālasa „piebildumu” trešā rindkopa, kur Aizsilnieks padižojas ar to, ko šeit zina katrs pirmā kursa students, nobeidzot „Economics 201”, proti, ko konjunktūras ciklā tautsaimnieki sauc par uzplaukumu.

Bet daudziem vārdiem ir dažādas nozīmes. „Uzplaukumu” tautsaimnieks izpratīs tā, kā Aizsilnieks raksta. Dārznieks to izpratīs citādi. „Caurmēra” pilsonis to saista ar dzīves standartu. Tādā izpratnē recenzijā šis vārds ir lietots, un Aizsilniekam piedaloties polemikā, ar to jārēķinās.

4. Ja kas Aizsilnieka darbā ir uzkrītoši aplams un nepareizs, tad tas ir viņa secinājums, ka „... pamazām valsts centās nomākt un no saimnieciskās dzīves izraidīt privāto uzņēmību. Autoritārā režīma laikā tās atlikusī daļa bija jau pilnīgi paralizēta” (965. lp.). Galvenais pamatojums šim secinājumam ir K.U. 1937. g. 4. febr. runa.: „,Ko, kā un kas ražos, to nosaka polītika...” Šos vārdus Aizsilnieks ir atkārtojis savā darbā, tos atkārto šinī polemikā, par tiem raksta arī R. Hiršs.

Aizsilnieks gan zina, ko K.U. teicis 1937. g. 31. martā, ka „... gala mērķis ir privāta iniciatīva, privāta saimniekošana un privāta atbildība”. Bet te ir īsts Aizsilnieka cienīgs izskaidrojums: „Būtu vairāk kā naivi... pieņemt, ka Ulmaņa solījums atjaunot privāto saimniekošanu nozīmēja to arī pēc būtības” (Latvijas saimniecības vēsture, 656. lp.). Viņš tomēr raksta, ka jau 1938. g. vairākas jaunās akciju s-bas laidušas akcijas pārdošanā, bet tās bijušas priekšrocības akcijas (ar 6% min. div.) un nav pārsniegušas 25% no pamatkapitāla. Un to nu izceļ Aizsilnieks, jo valstij „piederēja vismaz 75% pamatkapitāla” un tātad kontrole par minēto akciju s-bu likteni (657). Bet Aizsilniekam tomēr jāatzīst, ka nevarēja vēl šinī laikā kontroli nodot privātai publikai, jo nevarēja pārdot pat tās 25%. Pieprasījumam pieaugot pārdodamo akciju skaitu palielinātu. Beidzot nāk vēl viens Aizsilniekam raksturīgs arguments: „Viens no iemesliem, kuŗu dēļ valsts centās aizstāt privātos uzņēmumus ar valsts uzņēmumiem, šķiet, (retinājums mans. J.L.) ir bijis tas, ka valdība nav ticējusi, ka no latvieša var iznākt labs patstāvīgs uzņēmējs” (658. lp.).

Visa tā daļa, kur Aizsilnieks „nopamato” savus uzskatus par jauniem nacionāliem uzņēmumiem (652.-659. lp.) ir viena no vājākām viņa darbā: izvēlēti tādi avoti, krustām šķērsām, kas pastiprina rakstītāja subjektīvo viedokli, avoti iztulkoti vienpusīgi, tie avoti un uzskati, kuŗi autoram nepatīk, ignorēti vai apzīmēti par „naīviem”.

Savā analizē Aizsilnieks neizšķiŗ, ko šeit sauc par short run un long run. Tā izrīcība, kur patiešām var saskatīt kļūdas, galvenokārt izraisīta no īsa laika apsvērumiem.

Manuprāt, tos vārdus: „Ko, kā un kas ražos...” toreiz teica, lai brīdinātu sveštautiešu karteļus un valdībai naidīgas saimnieciskas grupas nepretoties valdības saimnieciskai polītikai, kuŗas svarīgs mērķis bija nodot arī tirdzniecību un rūpniecību latviešu rokās.

Sabiedrisko lietu ministrija sūtīja lektorus uz provinci, ja tos pieprasīja runāt sarīkojumos. 1937. g., īsi pēc K.U. 31. marta runas, ministrijā ieradās zemkopības ministrs J. Birznieks, lai iepazīstinātu ministrijas darbiniekus ar valdības viedokli attiecībā uz jaunām akciju s-bām. Viņš atkārtoti uzsvēra, ka jaundibinātās akciju s-bas nākotnē nodos privātās rokās. Viņš uzsvēra vēlreiz, ko prezidents teicis 31. martā par privāto uzņēmību un iniciatīvu kā saimnieciskās dzīves pamatu. Šo informāciju pauda lektori visur, kur tos aicināja. To pauda arī pakalpīgā prese. Kāda gan vajadzība būtu valdībai apzinīgi izplatīt nepareizu informāciju, zinot, ka patiesība agri vai vēlu nāks gaismā.

Bez šaubām autoritārās valdības laikā bija arī kļūdas un nebūšanas. Daļa atbildības par tām jānes Kredītbankai; kuŗas dir. Andrejs Bērziņš bieži rīkojās patvarīgi un pat pret prezidenta gribu. Par to raksta R. Hiršs (Rīgas audums, 109. lp.), par to var liecināt arī šo rindu rakstītājs (skat. Laika 2734. num.). Ja R. Hiršs ir sarūgtināts par daudziem notikumiem autoritārās valdības laikā, tad tas lielāko tiesu A. Bērziņa nopelns, kas bija arī Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdis. Tomēr kritizējot Kredītbanku, nedrīkstam aizmirst, ka tās uzdevumos ietilpa ne tikai jauno akciju sabiedrību financēšana, bet arī palīdzības sniegšana krizes dēļ, vai lata kursa pazemināšanas dēļ grūtībās nonākušiem uzņēmumiem. Visi šie uzdevumi bija sarežģīti un radīja dažādu interešu konfliktus.

Esmu saņēmis negaidīti daudz lasītāju vēstuļu sakarā ar šo polemiku Jaunajā Gaitā. Sniegšu šeit izvilkumu no bij. Darba kameras ģenerālsekretāra A. Kleinhofa 1981. g. 20. febr. vēstules: „Man nupat nāca rokās grāmata, 384 lp. bieza, kas titulēta: The Jews in Latvia, izd. Association of Latvian and Estonian Jews in Israel. Israēlā tā arī izdota. Vairāki autori. Grāmata stipri labvēlīga mums. Abrahams Godins sniedz skaitļus par žīdu daļu tautas ienākumā Latvijā 1930. g.: lauksaimniecībā 0.93%, rūpniecībā 27.66%, tirdzniecībā 48.81%... (238. lp.). Kā Ulmanis varēja uz to vienaldzīgi noskatīties. Bet Aizsilniekam tas nepatīk.”

Vienalga, kā šos skaitļus var izprast, tie norāda vismaz uz vienas minoritātes lomu tirdzniecībā un rūpniecībā. Kur tad vēl vācieši.

5. Līdz ar monumentālo būvniecību ar nolūku pieminēju Brāļu kapus un Brīvības pieminekli, lai gan tie sākti jau 20.-tos gados (nobeigti K.U. laikā). To darīju tamdēļ, lai Aizsilniekam jo uzskatāmi parādītu, cik nozīmīgi zināmos apstākļos var būt „mirušie” investējumi un ka saimnieciskie apsvērumi ne vienmēr drīkst būt noteicošie.

6. Ar baltiem diegiem šūta ir Aizsilnieka taisnošanās par viņa amatiem autoritārās valdības laikā. Viņš, lūk, neesot bijis administratīvā darbā. Turpinājis agrāko darbību. Kāda bija šī darbība par to pārliecināties var katrs, ieskatoties K.U. ierosinājumā izdotā grāmatā Es viņu pazīstu, 23.-24.lp., arī − Rīgas audums, 14.lp. Visi pieci šinīs grāmatās minētie amati ir tādi, ko var apzīmēt par „augstiem”. Tie liecina ne tikai par Aizsilnieka vairāk kā izcilām spējām, bet arī par to, ka viņš bijis izcilā „favorā” pie Kārļa Ulmaņa. Domāju, ka šī iemesla dēļ rūpnieks R. Hiršs „iecēla” Aizsilnieku par „Rīgas auduma” revīzijas komisijas locekli.

No iepriekš teiktā rodas secinājums, ka viņa „viedoklis” toreiz neatšķīrās no E. Dunsdorfa „viedokļa” 1938. gadā. Bet nekad neesmu teicis, ka Aizsilnieks rakstījis vai teicis par K.U,: „tagad valstij ir vadītājs, kas ne vien izprot valsts intereses...”. To ir rakstījis E. Dunsdorfs. Lūdzu Aizsilnieku rūpīgāk izlasīt manu rakstu JG 131. num., 63. lp., tad redzēs, kas mēģina lasītāju maldināt.

7. Ja esmu rakstījis, ka Aizsilnieka grāmata rakstīta ar spilgti izteiktu subjektīvu viedokli, tad no tā nevar secināt, ka es vados no „spilgti izteikta” objektīva viedokļa. Es gan esmu centies un cenšos arī tagad ieturēt iespējamu objektivitāti (skat. JG 131. num. 61. lp.).

Illustrēsim Aizsilnieka subjektivitāti ar dažiem piemēriem.

a) Profesors J. Bokalders savā rakstā „Kārļa Ulmaņa tautsaimnieciskie uzskati” (Tautai un valstij, 77.-88. lp.) ir nācis pie pilnīgi pretējiem secinājumiem kā Aizsilnieks. Savā darbā (601. lp.) Aizsilnieks atsaucas uz rakstu, kuŗā 1937. g. J. Bokalders apcer „K. Ulmaņa tautsaimnieciskos uzskatus”. Šķiet, šim rakstam visumā jāsakrīt ar manis iepriekš minēto, bet Aizsilnieks no tā izceļ tik to, kas viņam izdevīgi.

Es savā iepriekšējā rakstā īsos vārdos minēju J. Bokaldera uzskatus, bet Aizsilnieks, nespējot tos atspēkot, savos „piebildumos” Ekonomista redaktora J. Bokaldera vārdu pat nepiemin.

b) Rakstot par sociālo apdrošināšanu (822.-823. lp.) Aizsilnieks veltī plašus, nosodošus kommentārus par pilnvarnieku iecelšanu slimo kasēs, to algām etc., etc. Bet neviena atzinīga vārda nemin, ka slimo kasē apdrošināto personu un viņu ģimenes locekļu skaits pieaudzis no 161,700 1934. g. uz 229,000 1939. gadā. Kā to izskaidrot?

c) Bezdarbinieku skaits samazinājies no 7,189 1935. g. uz 3,203 1939. g. Baidīdamies, ka tas varētu runāt K.U. par labu, viņš steidzas piebilst, ka šos skaitļus nav iespējams salīdzināt, jo 1934. un 1935. g. un jādomā (kursīvējums mans. J.L.) arī nākamajos gados... bezdarbinieki tika sistemātiski sijāti...” (808. lp.). Bet ja nu atmestu to „jādomā”, tad nav pamata teikt, ka šos skaitļus nevar salīdzināt.

Varētu minēt daudzus līdzīgus piemērus, bet tendenci illustrē kaut šie trīs. Visas grāmatas tanī daļā, kur rakstīts par K.U. laiku, gandrīz bez izņēmumiem, izcelts negatīvais un noklusēts vai notušēts pozitīvais.

Bija kļūdas gan partiju laikā, gan autoritārās valdības laikā, bet tamdēļ vien, ka kādam nepatīk vai nu partiju laiks, vai nedemokrātiskā valdība, mēs nedrīkstam noliegt to, kas bijis labs visā neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas laikā.

Aizsilnieka grāmata Latvijas saimniecības vēsture ir viens no plašākiem darbiem tautsaimniecībā latviešu valodā. Autors ir dzīvojis līdz Latvijas saimniecības attīstībai līdz mūsu valsts pēdējai okupācijai. Kaut arī labi izglītots, viņš tomēr turas pie tām atziņām, kas valdīja tautsaimniecības teorijā 1930.-os gados. Esot Latvijas Univ. mācībspēkam un ieņemot atbildīgus amatus, viņam ir izveidojies savs ieskats, kur Latvijas saimnieciska dzīvē pielaistas kļūdas. Daudzās vietās savā grāmatā viņš ar lielu dedzību it kā polemizē ar valstsvīriem un polītiķiem, kuŗu vairs nav mūsu vidū. Viņš, protams, izvēlas šo vīru rakstu un runu izvilkumus, kas viņam izdevīgi. Būdams impulsīvas dabas, autors nevienmēr izsaka pārdomātus un nopietna zinātnieka cienīgus uzskatus (pieminēsim kaut vai to „grāmatu dedzināšanu” mūsu polemikā). Tas jo spilgti parādās arī viņa apgalvojumā, ka „autoritārā režīma laikā” privātās uzņēmības atlikusī daļa bija jau pilnīgi paralizēta (kursīvējums mans. J.L.). Es domāju, ka būs ļoti maz to, kas, pazīstot Latviju kā lauksaimniecības zemi, pievienosies šim absurdam apgalvojumam. Lauksaimniekam taču nebija ņemta brīvība, „ko un kā” ražot. Arī kolchozu mums nebija.

Cik apjucis ir Aizsilnieks runājot par K.U. laika saimniecisko polītiku, vislabāk redzams no viņa apceres par autoritārā laika saimniecības vadlīnijām (606.-611. lp.). Viņš atrod runu un rakstu izvilkumus, ka „plānsaimniecība ir ... izlemta”. Piesauc pat Ļeņinu. Bet tad tomēr šo secinājumu atmet un raksta „jāsecina, ka plānsaimniecības ideja atmesta”. Viņš izšķiŗas nosaukt K.U. laika saimniecību „par valsts diriģētu saimniecību bez plāna”. „Diriģēšana” jau bija, bet tā nebija domāta, lai iznīcinātu privāto uzņēmību. Tā toreiz bija vajadzīga, lai nodotu arī tirdzniecību un rūpniecību latviešu rokās, kā arī lai mazinātu tās grūtības, ko bija radījusi saimnieciskā krize un vēlāk lata kursa pazemināšana. Jānožēlo, ka Aizsilnieks to nesaprot.

Jānis Labsvīrs

 

 

 

TRĪS PAR ZIEDONI

Sakarā ar konkursu

JG redakcijai:

Apsveicu ideju rīkot tulkojumu konkursu. Arī man pirmā brīdī nāca prātā Imants Ziedonis, bet viņš tomēr ir par daudz nacionāls savos darbos. Lai ieviestu latviešu literātūru pasaules kultūras lokā, vajadzīgi vispārcilvēciski rakstnieki, kādu mums pašlaik nav. Vistuvāk varbūt stāvētu Regīna Ezera, ja vien viņas darbi būtu vairāk tulkoti. Tāpat Skaidrīte Kaldupe un Astrīde Ivaska. Ieteicu vairāk publicēt viņu darbus JG slejās.

I. Briedis

 

Redakcijas piezīme: A. Ivaskas dzejoli paredzēti JG nākamajā numurā

 

Mākslinieks ir upe — ar savu upes tecējumu un upes likteni. Es varu upi objektīvi apzināt, izmērījot platumu metros un garumu kilometros, es varu noteikt plūšanas virzienu un ātrumu kilometrstundās. Vai uzzinu par upi ko vairāk, ja aizstaigāju līdz iztekai? Atrodu sānupes? Izkāpaļāju krastus? Nonirstu zaļā atvarā? Pabradāju pa dzelteniem sēkļiem, izbiedējot zivtiņu barus? Vai man izdosies par upes platumu un ātrumu pateikt vēl ko klāt pie tā daudzpusīgā un apjomīgā (un reizumis pretrunīgā!), kas jau pasacīts? Vai un kur mana acs būs redzīgāka? Vai un kur mana acs būs aklāka? Vai, metoties uz galvas atvarā, par dziļumu uzzināšu ko vairāk, nekā mērījot ar loti?

Pieeju pie grāmatplaukta: viena, divas, trīs ... astoņas ... desmit.

1965. gads. „Dzejnieka dienasgrāmata”;

1967. gads. „Pa putu ceļu”;

1970. gads. „Kurzemīte”, I daļa;

1971. gads. „Epifānijas”, I daļa;

1972. gads. „Perpendikulārā karote” (kopā ar Vitāliju Korotiču);

1973. gads. „Krāsainas pasakas”;

1974. gads. „Kurzemīte”, II

1976. gads. „Lāču pasaka”;

1978. gads. „Epifānijas”, I un II daļa kopā;

1980. gads. „Blēņas un pasakas”.

Inventarizācija aizņēma trīsarpus minūtes.

Pārlasīšana aizņēma trīsarpus nedējas.

Secinājumi pēc pārlasīšanas: pirmais (citiem), arī savās prozas grāmatās viņš ir un paliek dzejnieks; otrais (sev), par šīm grāmatām es nepateikšu neko jaunu, ja neko jaunu nepateikšu par viņu pašu.

Vai man uz to ir izredzes? Gandrīz divdesmit gadu ilgā pazīšanās (abi Rakstnieku savienībā tikām uzņemti vienā reizē 1961. gada 29. septembrī) dod, kā šķiet, vismaz tiesības mēģināt...

No visām Ziedoņa grāmatām vislielāko sabiedrības atbalsi (karstu piekrišanu un pretišķīgu viļņošanos) savulaik izraisīja „Kurzemīte”. „Kurzemīte” ir tuva manam prātam. Manai sirdij tuvākas „Epifānijas”. Par epifāniju žanru pats Ziedonis saka;

Epiphaneia ir grieķu vārds − atspīdēšana, atklāsme. Epifānijas ir vēl literatūras vēsturē maz minēts žanrs, tie ir mazi impulsi, mazi uzliesmojumi, kuru gaismā daži brīži dzīvi izgaismojas sevišķi spilgti.

Es papildinātu: epifānija ir jau labi zināmā, pierastā, izjustā jauns rakurss, emocijas, domas vai tēla negaidīta šķautne, kas piepeši iemirdzējusies jaunatklāsmes starā, par aksiomu kļuvušo priekšstata pretstats − kā mēness parasti neredzamā puse.

Epifānijām piemīt liela atvērtība, kaut kāda gluži maģiska apskaidrība, kas arī lasītāju (vismaz mani) apņem ar sudrabotu gaismu kā sarmots rīts vai Mocarta mūzika.

Divi fragmenti no Regīnas Ezeras esejas „Spīdēšana”.
LuM, 10.7.81.

 

 

Un nevajag aizmirst, ka okupētajā Latvijā, kur autoriem tik drausmīgi grūti pārvarēt varen modro „kultūrčekistu” aizsprostus, tomēr laiku pa laikam nāk klajā un iepriecina tautu tādas grāmatas kā Vizmas Belševicas Gadu gredzeni vai Imanta Ziedoņa Kurzemīte. Kaut vai šīs vienas grāmatas dēļ Ziedonis, manuprāt, pelnījis kaut kripatiņu atzinības arī trimdā. Pamēģiniet jūs, kas brīvi un netraucēti, svabadi un nesodīti varat klāstīt savas domas Laika un Jaunās Gaitas, Treju Vārtu un DV Mēnešraksta slejās, ne tikai uzrakstīt, bet arī publicēt „kaut ko tādu” okupētajā Latvijā!

Protams, tur literāti, kas vēlas publicēties, spiesti maksāt meslus Maskavijas lielkungu varai, pielāgoties, izdabāt, bet ja nu „ar visu to” kāds autors sniedz lasītājiem grāmatu, kas objektīvi ir ieguldījums tautas nacionālās pašapziņas stiprināšanā (negribu te izteikties precīzāk, arī tas jāsaprot), tad tas zināmā mērā ir varoņdarbs. Un mēs varam tikai iedomāties, cik bezmiega nakšu autoram bija jāizcieš, kamēr izdevniecības literārie redaktori „vispusīgi” pētīja viņa manuskriptu, par cik gadiem īsāks kļuva paredzamais autora mūžs tajās nedaudzajās dienās, kuŗās viņa grāmatas „signāleksemplārs” atradās uz Latvijas KP CK Kultūras nodaļas vadītāja rakstāmgalda...

Arī par to es runāju, tiekoties ar Ziemeļamerikas latviešiem, jo viņi, kas visus pēckaŗa gadus dzīvo brīvajā pasaulē, nespēj konkrēti aptvert padomju cilvēka − arī padomju literāta − ikdienu.

No Franka Gordona vērojumiem ASV un Kanadā.
Laiks, 19.8.81.