Jaunā Gaita nr. 135, 1981. g. 4. numurs

 

 

Haralds Biezais

VAR DOMĀT ARĪ CITĀDĀK

 

Publicējam vairāku universitāšu doktora Haralda Biezā eseju par Artura Plauža izdotām 2 grāmatām Akcenti un Pretmeti.

 

Mēs Arturu Plaudi esam iepazinuši, ja ne tieši iemīlējuši, ar viņa trimdas sākuma gados rediģēto neaizstājamo trīssējumu darbu Trimdas rakstnieki. Daudzi ir ar sāpīgu smaidu lasījuši Austrālijas latviešu dzīves attēlojumu svešajā vidē grāmatā Kaina bērni un dokumentālo dzimtenes dzīves atainojumu Mirušie apsūdz. Pēc šiem darbiem tad nu ir pienācis laiks apkopot arī citus nozīmīgākos rakstus. Pirmajā te apcerējamā krājumā ir apvienotas 8 esejas, no kuŗām dažas jau iespiestas agrāk un tagad pārstrādātas un pieejamas vienkopus. Esejas ir radušās autora vai nu tiešā personiskā saskarē, vai, izmantojot plašu vēstuļu materiālu ar ievērojamām latviešu kultūras personībām, proti, kokgriezēju A. Pankoku, K. Skalbi, J. Jaunsudrabiņu, K. Geistauti, J. Jansonu. Krājuma raksti ir ar dažādu kultūrvēsturisku vērtību. Tie arī atklāj paša autora attieksmi pret minētajām personām. Visumā grāmata ir pozitīva, dažkārt rakstīta ar dziļu emocionālu iejūtu, dažkārt pārkāpjot objektīva vērtētāja robežu.

Ar sirsnīgu apakštoni ir uzrakstīti divi raksti. Vispirms tas ir raksts par A. Pankoku, ko savā laikā jau lasījām Ceļa Zīmēs. Autors Pankoku ļauj mums redzēt tuvskatā. Tas ir cilvēks ar visām vājībām, kas, kādas idejas sagūstīts, iet savu īpatnējo ceļu, kuŗa gals ieslīd neredzamā tumsā. Plaudis daudzos gadījumos lietas sauc vārdā, kaut arī tas mūs nepatīkami aizkaŗ. Mēs dabūjam zināt, ka R. Bangerska štāba apsardzes vīri, kas mituši Pankoka atstāto skulptūru sabiedrībā Liepājas pagrabā, tās ir izmantojuši mērķī šaušanai. Bet turpat autors arī izsaka pareizos vērtējumus par Pankoka mākslu un personu, kas daudziem līdz šim nav izdevies: „Pankoks patiesībā bija − autodidakts, intuitīvs tautas mākslinieks un jūtīgs, absolūti godīgs cilvēks” (21). Otra ar tādu pat siltu apakštoni ir eseja par Ernu Geistauti. Par materiālu ir izmantota sarakste Vācijas nometņu laikā, sadarbojoties grāmatu illustrācijas jautājumos. Geistautes izteiktie vērtējumi par trimdas kritiķiem un rakstniekiem ir visai trāpīgi un nav zaudējuši savu nozīmību, drīzāk otrādi.

Pie otras grupas esejām ir jāpieskaita krājuma plašākā daļa, proti sarakste ar J. Jaunsudrabiņu. Pēdējai, bet arī paša Plauža vēstulēm, kas tādā vairumā te publicētas, ir liela nozīme pareizai Jaunsudrabiņa personas un viņa trimdas gadu izpratnei. Te autors izteicis ķecerīgās domas, ka Jaunsudrabiņa archīva materiāls būtu jānodod Rīgā Misiņa bibliotēkai (tagad Zinātņu akadēmijas bibliotēkas nodaļai), to motivēdams, ka skolotāju uzdevums Minsterē nav būt par archīvāriem, kā arī ar skolas nedrošo nākotni. Priekšlikumu Plaudis var gan izteikt, bet pagaidām tam ir jāizskan daudz un dažādu iemeslu dēļ bez atbalss.

Plaudis, savā laikā rīkodams Liepājā rakstnieku rītus, citu starpā ir apciemojis arī K. Skalbi. Par savu sastapšanos ar pēdējo un sarunām par latviešu literātūru, kas toreiz bija aktuālas, viņš tagad atstāsta. Sevišķi tas attiecas uz vācu cenzūru un Skalbes darbu Latvju Mēnešraksta redakcijā. Jaunajam tautskolotājam Skalbe ir tā iepaticies, ka viņš vēl pēc tik daudziem gadiem Austrālijā izsaucas: „Viņš varēja būt labs izglītības ministrs. Viņš varēja būt sūtnis, un grūti iedomāties vēl labāku mūsu tautas reprezentantu ārzemēs” (50). Skalbe, liekas, esam simpātisks cilvēks, bet kvalificēta polītika un dzeja tomēr ir divas dažādas lietas.

Pie ievērojamo vīru grupas pieder arī literātūrvēsturnieks J. Jansons, kas visus gadus Rīgas skolotāju institūtā ir bijis Plauža skolotājs. Plašāk par šo skolotāju un zinātnieku ir rakstīts Plauža rediģētajā un izdotajā J. Jansona piemiņas grāmatā. Neskatoties uz izteikto skolnieka apbrīnu, Plaudis ir paturējis arī vēsu un kritisku attieksmi kādā jautājumā. Jansons, būdams praktiskas dzīves un ideoloģijas cildinātājs, nevarēja pietiekami augstu novērtēt tā saukto „bālo zēnu” literātūru un romantismu vispār. Tā ir vienīgā piezīme, ko Plaudis iebilst pret savu apbrīnoto skolotāju. Bet kā tas tādos gadījumos viegli notiek, autors pārslīd pāri uz laukiem, kas viņam svešāki un izteic saistīgus spriedumus arī tur, kā: „...viņš iedibināja mūsu literātūrzinātnes pamatus, ievirzīja filoloģijas fakultātes darbu uz stingrākiem zinātniskiem pamatiem” (145). Tāds apgalvojums tomēr prasa kādu pamatojumu. Nezin, vai autoram par to vispār ir iespējams izteikties.

Pats svarīgākais krājuma raksts ir pēdējais par „Latviešu rakstnieku un trimdu” (217-251). Rakstā izteiktās domas, spriedumi, kritika, ierosinājumi un aicinājumi ir tik nozīmīgi, ka raksts te būtu jāiespiež par jaunu vārdu pa vārdam. Es šeit varu tikai apliecināt, ka esmu vienis pratis ar autora teikto. Te, no sakara izņemtus, minu tikai dažus viņa spriedumus, kas, kā visi citi izteikumi, šai rakstā skar trimdas aktuālos jautājumus. „Pats labākais, kas mūsu prozā parādījies − tāpat kā dzimtenē − pieder vidējā līmeņa karjeras literātūrai. Un tāpat kā tur, arī mums ir krietni pabieza diletantiskā apakša” (223). Viņš citē Dr. Miķeli Valteru, kas jau 1948. g. raksta: „Pārāk daudz materiāla mūsu provinciālismam, pārāk daudz pašaprakstīšanās, spoguļošanās mazos piedzīvojumos, mazās mīlestības dēkās, mazās intrigās” (235). Brīvas domas apkarotājiem viņš atgādina: „Muļķība taču paliek muļķība, vienalga, vai tā nacionālo karogu vai talāru segta” (238). „Sakarniekiem” viņš atgādina: „Tā sauktā sakaru komiteja var pastāvēt tikai kā krievu propagandas iestāde. Kādus kultūras pārnesumus uz mūsu pusi tā var organizēt tikai tā, ka izjāj pie mums uz propagandas zirdziņa” (242). „Daža laba vēsturnieka lappusēs ir vairāk polītiskas retorikas nekā zinātnieka lietišķības” (244). Lai ar šiem piemēriem pietiek! Šī eseja rāda, ka autors ir daudz lasījis, daudz pārdomājis un var mums daudz sacīt. Rakstā redzu tikai vienu misēkli, proti, ka „Valodas izjūta iedzimst” (250). Mans skolotājs prof. Maldonis teiktu: „Tā jau gan, dēls, tas nebūs!”

 

*

Plauža otrai grāmatai ir divas skaidri norobežotas daļas. Pirmā daļa (5-132) ir memuāri. Gan tikai viena dzīves daļa. Tās ir skolas gaitas Rīgas skolotāju institūtā un pēc tam skolotāja darbība Liepājā līdz Latvijas atstāšanai. Taču tās nav dzīves atmiņas parastā vēsturiskā notikumu secībā, bet vērtējošs skats par pagājušo dzīves posmu. Plaudis tikai netieši atklāj savu personu, bet turpretī kritiski novērtē situācijas un cilvēkus, kas bijuši saskarē ar viņu. Var sacīt, ka tā ir viņa dzīves filozofija. Atmiņu pirmā nodaļa ar virsrakstu „Sliktā klase” atklātā un kritiskā tēlojumā rāda vispārējo paidagoģisko un administratīvo stāvokli skolā, bet sevišķi viņa klasē. Izteikumi par institūta stāvokli kopumā, bet it sevišķi pār atsevišķiem skolotājiem, ir negatīvi, pat ļoti negatīvi. Viņš tos sauc arī vārdā. Izņēmumi gan ir pozitīvā virzienā, bet tie ir tikai izņēmumi, to starpā: J. Jansons un E. Zicāns, pēdējais gan nav tieši bijis Plauža skolotājs. Secinājums: „Institūta audzinātāji mums skaitījās tikai vārda pēc” (18). Slikto skolotāju dēļ „apsūdzība gan vēršama pret skolas vadību (L. Bērziņš), kas tādas lietas un tādus darbiniekus (J. Burtnieks) savā vidū piecieta” (19). Viņš domā, ka skolēni „visu mūžu nes sirdī pretību ne vien pret direktoru, bet visu skolu, tās saimi” (27). Tie ir ļoti bargi vārdi, katrā ziņā bargākie, ko es jel kad esmu lasījis, kāda skolnieka teiktus par savu skolu. Grāmatas lasītājam, kas pats nav gājis šai skolā un kas tikpat kā nepazīst nevienu no pieminētajām personām, nav nekādu iespēju pārbaudīt Plauža teiktā objektīvo pamatojumu. To varētu tikai viņa skolas biedri. Pagaidām tas ir vienas puses skatījums, ko arī Plaudis pats ir atzīmējis (31).

Pēc tam, kad Plaudis 1936. g. pavasarī ir beidzis institūtu, viņš kā praktikants sāk savas skolas gaitas Liepājā, kur arī vēlāk kļūst par skolotāju dažādās pilsētas tautskolās, arī abu okupāciju laikos. Aprakstītās darba gaitas atļauj saprast, ka viņš pieder pie jauno skolotāju grupas, kas savā darbā meklē jaunus ceļus. Tos var izteikt īsi − personīgs un cilvēcīgs kontakts ar skolēniem. Šeit viņš arī atzīmē savus panākumus šai virzienā. Blakus skolotāja darbam viņam ir kāda cita „liela mīlestība” − tā ir darbošanās kultūras laukā. Tā Liepāja kļūst, it sevišķi vācu okupācijas laikā, pazīstama ar rakstnieku rītiem. Viņa aicināti, te bijuši daudzi rakstnieki, kas lasījuši savus darbus, klausījušies dziesmās ar saviem tekstiem vai piedalījušies kritisku apceŗu brīžos. Kā šie literārie riti ir rosinājuši Liepājas kultūras dzīvi, autors it skaidri ir parādījis. Viņš nav arī slēpis grūtības, kādas bijušas jāpārvar, tos rīkojot, gan vācu iestādēs, gan pašu latviešu vidē.

Lasot Plauža biogrāfisko skici, t.i., kritisku savas dzīves kāda posma izvērtējumu, duras acīs viena lieta − viņa frenetiskā ciņa pret tā saukto autoritāro Ulmaņa kultūras polītiku. Patiesībā to gan par cīņu nevar saukt, jo toreiz (1934.-1940. g.) viņš ir klusējis un darījis tikai pozitīvo skolotāja darbu. Par cīņu gan jāuzskata tas, ko viņš tagad, dzīvodams Austrālijā, raksta turpat 40 gadu vēlāk par šo laiku. Arī šeit illustrācijai minu tikai dažus piemērus. Par polītiku viņš neesot interesējies, „bet vīpsnājis par vadonības ģeķībām” (45). „Bet ar 1934. g. apvērsumu un vadonības cirku, uzpūsto pašslavināšanos un ‘vienotību’, kas nu sekoja, aizbāžot muti brīvai domai, Ulmanis nu iznīcināja labu tiesu tā, ko pats bija uzcēlis (...) Lētā propaganda derdzās tā, ka izvērtās par neizsmeļamu avotu smiekliem un ņirgām. Tā tas sākās jau institūtā, kur ‘jaunais gars’ bija jāienes K. Opmanim, bet kur par pilnu neņēma ne to garu, ne viņa nesēju (...) Ņirdzām visur, kur kultūras dzīvē, mākslā rēgojās un kaitināja J. Druvas skolmeistariski paceltais pirksts” (48). „(...) gaisā jūtams bija nepārprotams naids pret valdītāju varu” (49). Tādu izteikumu, pat vēl asāku, šais lappusēs ir ļoti daudz. Tie trimdas presē nav nekas jauns. Tie tikdaudz neraksturo Ulmani un viņa laikmetu kā cilvēkus, kas šos izteikumus un tādu formu ir izvēlējušies. Zināms, ir interesanti iepazīties arī ar šo Plauža pārliecības daļu. Bet lai man ir atļauts, atsaucoties uz to pašu domu brīvību, jautāt autoram un visam tam pulkam, kam viņš nu sevi piepulcina, vai tad Ulmanis 1934. g. ar izpletni nokrita uz Latvijas zemes no citas planētas un iztaisīja autoritāru iekārtu? Vai varbūt Dievs viņam, pielikdams eņģeļa spārniņus, lika atlidot no debess tālēm, lai latviešu kultūru sagandētu un latviešus mocītu ar brutālu varu? Ko es gribu teikt ar šīm krāsu bildēm? Ņirgāšanās, sašutums, naids, smiešanas utt, ir jūtu izpaudumi brīžos, kad pietrūkst domāšanas skaidrības. Tiem, kas ar sašutumu aizstāj domāšanu, es gribu atgādināt, ka būtu jāpārbauda, vai Ulmanis tiešām ir „nolaidies” no debess tālēm. Tad varbūt atklātos, ka viņš ir kauls no pašu kaula, daļa no dzīvās tautas. Citiem vārdiem, viņš ir piederīgs pie latviešu tautas vēsturiskās situācijas 1934. g. Ja tas tā, tad tas nozīmē, ka tiem, kas to liekas aizmirsuši, ir jāatgādina, ka viņiem ar tādu pašu freneziju (bez iepriekš minētajiem jūtu saviļņojumiem) būtu jāpārbauda, kādi latviešu tautā bija sociālie, ekonomiskie, polītiskie, sociālpsīcholoģiskie, arī vispār kulturālie apstākļi 1934. g. Tikai tad varētu skatīt un vērtēt Ulmaņa kultūrpolītiku kā sava laika parādību uz drošāka un stabilāka pamata. To nav darījis nedz Plaudis pats, nedz tie, kam viņš seko, kaut gan, kā to rāda viņa citi raksti, viņam netrūkst priekšnosacījumu tādam pētniecības darbam.

Tāpat kā pirmajā grāmatā, arī otrā beigu daļa „Paposta pēdām” (133-192) ir nozīmīgākā, kas sniedzas tālu ārpus Plauža personīgās dzīves priekiem un bēdām. Tanī viņš iztirzā latviešu tautas pašreizējo situāciju. Viņš savu skatu vērš uz „pamattautu” tēvzemē, tad − „austrumu trimdu” un pēc tam uz − „rietumu trimdu” un sīki analizē šo dažādo latviešu tautas daļu polītisko un par visām lietām kulturālo situāciju. Plaudis ir, cik es varu pārskatīt latviešu darbus, vienīgais, kas tik pamatīgi ir iepazinies ar plašo disidentu literātūru un uzrādījis tās nozīmi latviešu situācijas izpratnē. Tas pats jāsaka arī par viņa ieskatījumiem dzimtenes daiļliterātūrā. Katrs lasītājs te var iegūt jaunas ziņas vai paplašināt savu skatu uz dzimtenes literātūru un dzīves apstākļiem. Plašākā tomēr ir apakšnodaļa par rietumu trimdu. Uzticīgs savai asajai domai un valodai, viņš pilnām atklāj brūci savā sirdī. Savai disekcijai viņš pakļauj mūsu polītiskās un kultūras organizāci|as, grāmatu apgādus, rakstniekus un viņu darbus, presi, baznīcu, korporācijas, jaunatnes organizācijas u.c. Es šeit neminu piemērus, jo raksts ir tik nozīmīgs, ka tas ir katram jālasa pašam. Taču vienu kodolīgu teikumu, kas izsaka visu par mūsu trimdu, gribu atzīmēt: „Vispirms, tā nav cīņa, bet tikai deklarācija par cīņu” (172).

Izlasot šos darbus, rodas reizē patīkama atbrīvošanās izjūta, ka ir cilvēki, kas atraduši spēku lauzties ārā no oficiālo organizāciju balstītās trimdas subkultūras, lai aizstāvētu cilvēka augstākās morāliskās tiesības − brīvi izteikt savas domas. Bet reizē paliek pāri arī rezignācija − mēs esam nonākuši turpat, kur pamattautas verdzinātāji. − Šāda literātūra autoram ir bijusi jāizdod pašam. Tā trimdas „pagrīdes” literātūra sasaucas ar tēvzemes „samizdat”.

 

 

Jaunā Gaita