Jaunā Gaita nr. 135, 1981. g. 4. numurs

 

Pāvils Aizkalnietis

SOCIĀLDEMOKRATI UN VIŅU LOMA NĀKOTNĒ

 

Domājot par latviešu sociāldemokratu nākotni, jāuzduŗas faktam, ka latviešu, sevišķi vecākās paaudzes trimdinieku prātos ir iegūlušies aizspriedumi pret sociāldemokratiem. Tie nespēj saredzēt, kas sociāldemokratus šķiŗ no komūnistiem. Pēc Bruno Kalniņa Kanadas apciemojuma presē bija kāda iespaidīga trimdas centrālās organizācijas akadēmiski izglītota locekļa raksts, kuŗā viņš apgalvoja, ka sociāldemokrati ir komūnistu pusbrāļi. Starpību starp sociāldemokratiem un komūnistiem esot grūti saredzēt vai pat neiespējams to saskatīt. Abiem gala mērķis esot tas pats. Latvijas demokratijas laikā sociāldemokrati esot centušies piekopt polītiku, kas sekmē Padomju Savienības intereses.

Nesen studentu korporācija „Lettgallia” esot izslēgusi visus sociāldemokratus un iesniegusi buršu centrālai tiesai prasību, ka sociāldemokrati nedrīkst būt korporācijās. Tiesa prasību akceptējusi un pārvērtusi par lēmumu.

Latvieši ir maza un ļoti izkliedēta tauta, kas pašreiz atrodas totalitāras varas spaidos. Ir nopietni jāpadomā, vai mēs varam atļauties sociāldemokratus atšķelt vai izstumt un turēt tos kā tautai neuzticamu elementu, kad jaunākās paaudzes lielākā daļa nosliecas uz sociāldemokratiem. Kārlis Ulmanis neķērās pie valsts dibināšanas, kamēr tajā nebija demokratiski pārstāvētas visas iedzīvotāju šķiras un padomu iztikt bez sociāldemokratiem strikti noraidīja. Tā bija ļoti gudra polītiska tālredzība.

Lai redzētu, cik pret sociāldemokratiem radītie aizspriedumi ir pamatoti, vispirms jāmet skats vēsturē.

1904. g. 20. jūnijā, vairākām sociāldemokratu grupām sanākot kopā, Rīgā nodibināja latviešu sociāldemokratisko strādnieku partiju (LSDSP), kur 11 delegāti pārstāvēja 2500 biedrus un pieņēma partijas statūtus. Partijai nebija nekādu organizatorisku sakaru ar Krievijas sociāldemokratiju.

1905. g. 11./13. maijā notika latviešu sociāldemokratu partijas II kongress, kuŗā 17 delegāti pārstāvēja 6000 biedrus, kas pieņēma pirmo programmu ar 14 prasībām. Pirmās prasības bija: gāzt cara patvaldību un nodibināt tās vietā demokratisku republiku; dot pašnoteikšanās tiesības visām tautām, kas dzīvo Krievijas valsts robežās ar plašu polītisku un saimniecisku autonomiju; tautas valodas lietošanu skolās, tiesās un iestādēs; arī daudzas citas prasības strādājošo interešu aizsargāšanai. Kongress noraidīja boļševiku prasību apspriest proletariāta diktatūras jautājumu.

Par biedru gatavību pašaizliedzīgi cīnīties par saviem mērķiem, nebaidoties ne no kā, liecina 1905. gada revolūcijas gaita, kas saviļņoja latviešu tautu kā pilsētās, tā laukos. Tas latviešu tautā pirmo reizi pēc dzimtniecības radīja pārliecību, ka latvieši nav padevīgs vergu bars, bet ka tajos mīt cīņas gars, kas var bezbailīgi mesties cīņā pret apspiedējiem. Bez 1905. gada, kaut arī tā upuri bija lieli, nebūtu bijis leģendāro strēlnieku, atbrīvošanas cīņu un neatkarīgās Latvijas valsts.

Pēc cara gāšanas 1917. gadā latviešu mazinieki − īstie sociāldemokrati − tūlīt redzēja, ka ar savas partijas lieliniecisko izpildkomiteju nekāda sadarbība nevar būt iespējama un ka tie bija ne mazāk nīsti kā citi pretkomūnisti.

Latviešu sociāldemokratu mazinieku polītiskā darbība bija dezorganizēta, un paši, izkliedēti pa visu Krieviju, sāka apzināt viens otru un pulcēties Rīgā, Maskavā, Pēterpilī un citur. Valkā mazinieku grupiņa gribēja izdot savu avīzi, bet lielinieki to tūlīt konfiscēja, kaut arī dažus pilsoniskos izdevumus cenzēja, piecieta.

Latviešu sociāldemokrati asi nosodīja 1917. gada oktobŗa apvērsumu un ar īpašu rezolūciju prasīja Latvijas atdalīšanos no Krievijas. 1918. g. jūnijā Rīgā sasauktā konferencē nodibināja jaunu Latvijas sociāldemokratu strādnieku partiju LSDSP, ievēlot centrālo komiteju (Rīga bija vācu armijas okupēta). Komiteja piedalījās Demokratiskā blokā kopā ar pilsoniskām partijām, vēlāk Tautas Padomē un Latvijas valsts dibināšanā.

Boļševikiem ieņemot Rīgu, LSDSP centrāla komiteja pārcēlās uz Liepāju, kuŗai bija svarīga loma pēc Niedras un Landesvēra puča. Tā, 1919. gada jūlijā atgriezās Rīgā. 1919. g. 13. oktobrī izlaida uzsaukumu „Pie ieročiem!”, aicinot strādniekus stāties nacionālās armijas rindās. Skatot Latvijas valsts tapšanas laiku, redzams, ka uzkrītoši daudzi sociāldemokrati ir piedalījušies valsts administrācijas veidošanā, likumu un dažādu iestāžu darbības noteikumu izstrādāšanā.

Sociāldemokratus no boļševikiem šķiŗ krasi atšķirīgas polītiskās ideoloģijas, kuŗām vidusceļa nav. Tās var darboties viena vai otra, bet ne kopā, jo viena ir demokratiska, bet otra − totāla diktatūra bez cilvēka tiesībām.

To apstiprina arī Vakareiropas sociāldemokratu un strādnieku partiju darbība. Portugālē pēc diktatūras krišanas sociāldemokrati bija galvenais faktors, kas izcīnīja valsts tiesības un izveidoja neatkarīgu valsti. Sociālistu valdības divas reizes visasiņainākās cīņās panāca uzvaru un nosargāja savu valsti. Austrijā un Zviedrijā sociāldemokrati valdīja nepārtraukti ap 30 gadu. Sociāldemokratu valdības valdīja ilgus gadus arī Vācijā (arī tagad vēl), Anglijā, Somijā un citās valstīs. Nevienā no tām nav pazīmju, ka sociāldemokratu valdības būtu valsti virzījušas uz komūnismu vai uz padevību Maskavai. To ekonomija un uzņēmumi vairāk sociālizēti vai nacionalizēti kā neatkarīgajā Latvijā, kur bija tikai pilsonisko partiju valdības, izņemot īsu laiku. Neviena nav komūnistu apdraudēta.

Ir apsveicami, ka laika tecējumā latviešu sociāldemokrati nav sastinguši pie veciem uzskatiem un daudzos polītiskos jautājumos savus uzskatus piemērojuši dzīves realitātēm. Tāpat jāpriecājas, ka viņi visus trimdas gadus palikuši kā aktīvi organizēta polītiska vienība, kas neatlaidīgi cīnās pret komūnismu, ne tikai trimdas lokā, bet visā pasaulē. Tie apmeklē gandrīz visus nozīmīgākos starptautiskos kongresus un sanāksmes. Nodibina sakarus vai apmeklē izcilākos sociālistu valstsvīrus vai polītiķus, nekad nepalaižot gaŗām izdevību runāt kongresos un deklarēt, ka Padomju Savienība nav sociālistiska valsts, kā tā cenšas sevi propagandēt, bet patiesībā ir totāla, barbariska diktatūra ar mērķi pakļaut sev visu pasauli. Latvieši cieš tās spaidus jau kopš tā laika, kad ar militāru varu pakļāva Latviju sev. Latviešu sociāldemokrati izmanto iespējas, lai savām acīm redzētu savas tautas postu. Tie meklē ceļus, lai dažādos veidos dzimtenes tautā sētu brīvības un neatkarības ideju, vai palīdzētu to saglabāt. Tiek radīti projekti, kā pastāvošo iekārtu varētu pakāpeniski demokratizēt un pārveidot, lai novestu līdz demokratiskai valsts iekārtai. Protams, ka, svešumā dzīvojot, radītie projekti var neatbilst īstenībai, bet, ja tie rada tautā pārdomas un ierosmes, tie ir daudz ko devuši, lai rastos realizējami plāni.

Demokratiskā valsts ekonomija balstās uz diviem galveniem faktoriem: kapitālistiem − kas organizē kapitālu, darba spēku un citus līdzekļus jaunu ekonomisku vērtību radīšanai, un darba ņēmējiem − strādniekiem. Šiem faktoriem ir pilnīgi pretējas intereses. Demokratijā katram ir tiesības savas intereses aizstāvēt, ja kādam no šiem faktoriem tiesības ir liegtas, tad tā nav vairs demokratija, bet ir kreisā vai labā diktatūra, kas abas latviešu tautai ir sagādājušas neaprakstāmu postu. Sociāldemokratiem kā darba ņēmēju pārstāvjiem ir darba lauks nodrošināts, bet modernā demokratijā nepietiek ar savas šķiras interešu aizstāvēšanu. Vai sociāldemokrati būs tautā cienīti un iegūs valsts varu, tas atkarīgs no tā, vai tie spēj savās rindās iesaistīt pašaizliedzīgus un talantīgus ekonomus, financistus, iestāžu un uzņēmumu organizatorus, propagandistus, kas prot nodrošināt valsts drošību un tautas labklājību un uz ko tautai būtu paļāvība. Sociāldemokratiem būtu jāievēro, ka dažās demokratijās ir gadījumi, kur darba ņēmēju aizsardzība ir pārspīlēta, galvenokārt, agresīvu arodbiedrību dēļ. Labs piemērs ir Anglija, kur valsts ir nonākusi smagās ekonomiskās grūtībās un kur strādnieki ir balsojuši par kapitālistiem, un strādnieku partija zaudēja varu. Viens no galveniem iemesliem šai krīzē ir, ka strādnieku interešu labā aizsardzība ir veicinājusi zemo produkciju un kvalitāti.

Visu teikto kopā saņemot, jāsaka, ka latviešu sociāldemokratu darbība pagātnē ir novērtējama visumā pozitīvi, un tiem ir svarīga loma trimdas latviešu tagadnē un nākotnē.

Jaunā Gaita