Jaunā Gaita nr. 133-134, 1981. g. 2.-3. numurs

 

Brigita Siliņa

PAR SULĀM, REŅĢĒM UN BRĪNUMSVECĪTI

 


Raksta autore Brigita Siliņa (pa labi) sarunā ar Teātŗa biedrības priekšnieci Lidiju Freimani. (Foto: J. Krieviņš)

Pēc nepilna gada sarakstēm, telegrammām un telefona sarunām plāni ir īstenojušies − 1980. g. decembrī SANFRANCISKO MAZAIS TEĀTRIS uzstāsies Rīgā ar lugu Sasalšana, bet Laimonis Siliņš, savukārt, piedalīsies Skroderdienu izrādēs. Braucēji esam septiņi: lugas autors Raimonds Staprāns ar sievu Ilonu, literātūras profesors Ojārs Krātiņš un SANFRANCISKO MAZĀ TEĀTŖA dalībnieki; Sniedze Ruņģe, Miriama Krūmiņa, Laimonis Siliņš un es.

Neteikšu, ka izbraucām pacilātā garastāvoklī. Pirmkārt, sakarā ar svārstīgo polītisko situāciju Polijā, apstākļi ceļojumam nebija labvēlīgi; otrkārt, augšminētais apstāklis mums dažbrīd lika apšaubīt pasākuma gudrību; treškārt, likās arī, ka pasākums risinās nāves zīmē.

Dienā, kad ar skaņu meistaru Pēteri Vismani strādājām pie Sasalšanas skaņu efektu ieraksta, saņēmām ziņu par režisora un aktieŗa Osvalda Uršteina nāvi. Drīz pēc tam Lasījām par mūziķa Džona Lennona bezjēdzīgo slepkavību un beidzot, dienu pirms izbraukšanas, mūs satrieca policijas atklājums, ka Pētera Vismaņa sieva Kristiāne, slavena austriešu aktrise, izdarījusi pašnāvību nolēkdama no Zelta vārtu tilta.

Trīs mākslinieku nāves, kuŗas tieši un netieši skāra mūsu dzīves! Drūmas tādēļ bija domas Sanfrancisko atstājot, un tās vēl pasliktinājās, kad Helsinkos, FINNAIR lidmašīnā iekāpjot, pirmais, ko ieraudzījām, bija Somijas prezidenta Kekonena kolosālais ziedu aranžējums Kosigina kapam.

Atkal nāves atgādinājums!

Pilnīgā depresijā iekritām citu iemeslu dēļ: Maskavā konstatējām, ka pienākuši vienīgi Staprānu koferi, pārējie septiņi Somijā pazuduši bez vēsts! Pazudušas drēbes, lugas, kostīmi un dāvanas draugiem! Ojārs to uzņem filozofiski. Raimonds flegmātiski, bet Miriama, Sniedze un es ar kaujiniecisku protesta garu!

Laimonis sāk izziņu, bet pret birokrātisku stūrgalvību atdūries, ievada apvaldītu sūdzību, kuŗai pievienojas trīs histērisku sieviešu izbrēcieni. Bet nelīdz nekas. Stunda ir vēla, birojus slēdz un līdz ar to jebkāda uzstāšanās vai gaidīšana lieka. Un tomēr gaidām. Gaidām un mēģinām izklaidēties, vērojot retos braucējus un lidostu, kas nesen celta, ir liela, moderna, tīra un nav nekādā veidā salīdzināma ar veco, agrāk redzēto.

Sistēma gan tā pati vecā.

... Pie pases kontroles ilgi tiek pētīti dokumenti. Vai vīza rakstīta šifrā? Kāds ieminas, ka ar modernās technikas palīdzību kontrolieriem esot pieejams katra iebraucēja raksturojums. Tad nu gan tam jābūt loti gaŗam un interesantam, jo rinda tikko virzās uz priekšu, un es, mazliet iebaidīta, mīņājos, kamēr pienāk mana kārta.

Ierēdnis ieskatās acīs, novērš skatu, tad ieskatās dziļāk acīs un atkal novērš skatu. Ko viņš tā skatās, kā kāds afrikāņu virsaitis, līgavu vērtējot? Saprastu, ja viņš nevarētu skatu no Miriamas atraut. Par viņu būtu vērts atdot veselu ganāmpulku, bet es tādā paskatā, ka labi, ja kāds par mani solītu pāris vistu un varbūt kalsnu gaili piedevām. Un tomēr − mūsu acu divcīņa turpinās, kamēr beidzot viņš pamāj lai eju, un es atvieglota oficiāli ievirzos Padomju Savienībā...

Un te nu es sēžu un tālāk neesmu tikusi.

Pēc neauglīgas kvernēšanas, koferus gaidot, nolemjam būt bohēmiski vienaldzīgi pret mantu un ceļot bez tās, lēmums, kas manāmi uzlabo garastāvokli. Bez starpgadījumiem izejam cauri muitai un ar sagaidītājas Astrīdas Luces palīdzību, mēģinām ātri pārvietoties uz vilciena staciju, jo paklausot vairāku cilvēku ieteikumiem, esam nolēmuši doties uz Rīgu pa zemes ceļu.

Kā visās lielpilsētās, tā arī Maskavā ir grūti dabūt taksīti un kā visā pasaulē starp šoferiem ir krāpnieki. Arī šeit cilvēki grib „iesist rubli”, ko aptveŗam tad, kad no trim izjautātiem vedējiem katrs prasa savu, ļoti atšķirīgu samaksu.

Izdodas tomēr salīgt trīs vedējus par oficiālo tarifu un pēc tam, kad Ojārs Krātiņš, atzveltni zvēriski zveldams ar kādu atlūzušu dzelzi, Miriamai gandrīz pārcērt ceļa skriemeli, mēs dodamies ceļā. Profesors! Tipiski!!! Naktī pirms izlidošanas viņš konstatēja, ka nozaudējis biļetes (atradās), Kenedija lidlaukā salauza plastmasas krēslu (noslēpām), un tagad nevērīgi apdauza Miriamu! Paldies Dievam, sāpes ir lielākas par bojājumu un, Maskavas centram tuvojoties, Miriama jau aizrautīgi izprašņā līdzbraucējus par Kremli un Sarkano laukumu.

Neskatoties uz pazudušajiem koferiem, nesamā tomēr iznāk daudz, un mēs noguruši, nerunīgi soļojam gaŗām vagonu rindai. Pēkšņi atskārstam, ka vagoniem liels uzraksts JŪRMALA un priecīgi lasām vārdu RĪGA uz guļamvāģu baltajiem aizkariem.

Tūlīt priecīgāks prāts!

Ātri iekārtojamies divās kupejās un tad sanākam mūsējā, kur ar Astrīdas gādību uz galdiņa parādās SENČU ALUS un kefirs. Pēc gaŗā lidojuma esam burtiski izkaltuši − pat deguna gļotādas sausas. Dzeŗam, tērzējam un tikai pēc brīža ievērojam daudzās ziņkārīgās galvas, kuŗas atkārtoti pazib gar mūsu kupejas durvīm. Pēc neilgas vilcināšanās kāds simpātisks krievu aviācijas virsnieks prasa atļauju iepazīties ar mums amerikāņiem”. Kas par to, ka esam latviešu izcelsmes. Viņam esam amerikāņi − eksotisks retums. Ha! Noguruši, saburzīti, nenozīmīgi pēc paskata tur visi rindā sēžam kā nobružātas rotaļlietas Pestīšanas armijas plauktos. Tikai Miriama, it kā aiz pārskatīšanās mūsu salasītai grupai pievienota, sēž bajāriski cēla, savus skaistos, blondos matus dārgajam ūdeļu kažokam pārsegusi. Mūsu viesis to arī pienācīgi novērtē un viņu kā vienīgo dēvē par filmaktrisi. Man nesaprotamā kārtā, viņš tomēr priekšroku dod polītikai un gurdina ar apnicīgu, trafaretu lozungu litāniju: par mieru, par saprašanos, par nēģeru... Uz brīdi mums atelpu dod tantiņas ierašanās ar uzkodu, bet tikko viņa aiziet, mums jāklausās tālāk. Nu, ja viņš tik ļoti par to polītiku, tad dodam savu zalvi pretī! Nabaga Astrīdai jātulko. Tikai tad, kad es sāku uzkrītoši netaktiski žāvāties, lidotājs atstāj kupeju, bet momentā atgriežas ar lūgumu apmainīties monētām, Laimonis iedod viņam sudraba dolāru, bet viņš − „apbalvo” Raimondu, viņa lielāko oponentu, ar kādu aviācijas goda zīmi. Vot kak!

Arī mēs atstājam kupeju un vērojam neveiklus tuvināšanās mēģinājumus un citas amizantas izdarības JŪRMALAS EKSPREŠA gaitenī. Kā franču farsā veŗas durvis, izbāžas galvas. Atraujas galvas, aizcērtas durvis. Kāds drošsirdīgs, džīnsos tērpies jauneklis tomēr iznāk no kupejas, pienāk pie mums un sliktā angļu valodā uzsāk sarunu. Runā par šo un to, nemaz neatceros par ko. Esot serbs un tikai pēc ilga laika mums par lielu pārsteigumu atklāj, ka ir latviski runājošs serbs. Tā kā savā starpā sarunājāmies tikai latviski un kā Amerikas latviešiem parasts ne visai klusi, viņš nevarēja mūs iepriekš nedzirdēt.

Savādi.

Gaitenī stāvot, pēc ožas vadoties, instinktīvi vairos iet uz mazmājiņu. Tomēr pienācis brīdis, ko ilgāk nevaru atlikt: grib vai negrib − jāiet! Ak, tētiņ, cik necivilizēta netīrība! Nav brīnums, ka Amerikas labierīcības ir pirmais, par ko daudzi iebraucēji jūsmo!

Ar neierastu akrobātiku mēģinu neiekāpt peļķē uz grīdas, nenodauzīt galvu uz spaiņa, kas karājas virs poda, izvairīties no lupatas, kuŗa izžauta draudīgi tuvu, pieķerties kādam objektam, kas nav netīrs, un pie viena trāpīt mērķī, kuŗš vilcienam pa sliedēm lēkājot, vairās no mana nodoma. Atzīšos − nebija viegli!

Laimīgi izsprukusi no šīs necilās vietas, ar alu izsūkāju zobus un dodos pie miera. Aaaaaaaaaaah... Ir tik labi izstiepties uz ērtās lažas, klātas tīriem, baltiem palagiem, Ir tik labi būt ceļā uz dzimto pusi, būt ceļā pie radiem, draugiem un paziņām. Klapadi, klapadi, klapadi... kā džeza mūzikas pamatritms skan vilciena riteņu piesitieni. Klapadi, klapadi, klapadi... Klapadi, klapadi, klapadi... KLAPADI, KLAPADI, KLAPADI... iezogas dienu pārdzīvojumi manā prātā! KLAPADI, KLAPADI, KLAPADI domas traucē miegu un neļauj gulēt! Jādomā par abpusējo vienošanos šogad Rīgā rīkot atklātas Sanfrancisko latviešu dienas, kuŗās piedalītos ne tikvien teātris, bet arī literāti un gleznotāji. Konkrēti bez MAZĀ TEĀTŖA uzaicināti dzejnieks Ivars Lindbergs un no gleznotājiem Gvīdo Augusts, Raimonds Slaidiņš un Raimonds Staprāns. Apnicīgi daudz presē ir diskutēts par vienvirziena apmaiņu, bet kad iespēja bija dota plašāka mēroga divvirzienu apmaiņai, paši šo izdevību palaidām gaŗām. Pieņemu, ka Ivars Lindbergs nevarēja braukt darba apstākļu dēļ, jo atrodas tālajā Arabijā, bet gleznotāji...?

Klapadi... klapadi... klapadi...

Un ripu ripām rit aiz rata rats...

Pamostos tikai stundu pirms iebraukšanas Rīgā. Ar nepatiku domāju par vajadzību atkal apmeklēt vagona draņķūzi un pirmo reizi mūžā, tukšās kefīra pudeles vērodama, vēlētos būt vīrietis. Nekas, pacietīšu...

Turpat kupejā kā kaķene ar ķepu − mazu odekolonā mērktu lupatiņu, mēģinu sevi aptīrīt un pie maza spogulīša ar kosmētikas palīdzību „sapravīt”. Un izdodas!

Tad priecīgās gaidās, asprātības bārstīdami, padzeŗam tēju, savācam mantas un drūzmējamies pie vagona loga. Mežus nomaina klajumi, klajumus mājas un beidzot, beidzot ... Rīga ir klāt!

 

Stacijā radi un draugi. Sebris, Radziņa. Sakaru Komitejas apsveicēji. Māra Zemdega. Lidija Freimane. Kairiša, Dumpis un Juris Lejaskalns. Juku, jukām stāv sagaidītāji; juku, jukām skan izsaucieni! Bučas, skūpsti, apkampieni un tad ātrs pārbrauciens uz viesnīcu Juŗa ērtajā mašīnā.

Sen solīta, ilgi gaidīta − tur nu tā duŗas acīs tā jaunā viesnīca − pēc krāsas un formas kliedzošā nesaskaņā ar apkārtnes ēkām, redzams atgādinājums tam, kā neraksturīga konstrukcija var savainot pilsētas seju.

Iekštelpas toties ļoti tīkamas un mūsu stūra istaba 18. stāvā pilnīgi pasakaina! Liela, ērta, loti gaumīgi iekārtota, tajā netrūkst pat tāda luksa, kā pusotras vannas istabas, ledusskapja, televizora un bidet! Bet galvenais −abas sienas vienos logos un līdz ar to gaišums, plašums un ātrumā neaprakstāma panorāma! Gribu skatīt, pētīt, priecāties, bet −jāatliek uz vēlāku laiku, lai nenovēlotu Kultūras sakaru rīkoto pieņemšanu viesnīcas 24. stāvā.

Ātri, ātri jāsakopj sevi, ātri jāmēģina saglābt savu izskatu. Ātri, ātri glāzēs jāsaliek draugu atnestie ziedi: rozes, neļķes un alpu vijolītes. Ar sevišķu aizkustinājumu pie savas gultas novietoju Lidijas Freimanes dāvātos maijpulkstenīšus, kuŗu bālie asniņi un smaržīgo ziedu skaras vēstī par pavasari − tagad decembŗa vidū...

Ātri... ātri..., no šī brīža šie vārdi kļūst par mūsu 13 Latvijā pavadīto dienu moto.

Kopā ar Kultūras Sakaru Biedrības priekšnieku Anatolu Baranovski uzbraucam viesnīcas augšstāvā, kur pievienojamies pārējiem mūsu dalībniekiem, kā arī Anitai un Guntim Liepiņiem no Toronto un citiem mūsu draugiem. Man par lielu prieku ir arī ieradies Alfrēds Jaunušans, kas sakarā ar lugas nodošanu nevarēja būt starp sagaidītājiem stacijā. Tērzējam, ēdam, dzeŗam un klausāmies īsās, sirsnīgās apsveikumu runas.

Tāds bija sākums seju un pārdzīvojumu kaleidoskopam, kuŗā ietilpa mūsu izrādes, ciemošanās un teātŗa apmeklējumi.

Pirmo svarīgo lugu redzam Dailes Teātrī, kur nebeidzami par mums rūpējas teātŗa galvenais režisors Arnolds Liniņš. Neraugoties uz saviem daudzajiem pienākumiem, viņš aizkustinoši gādā par MAZĀ TEĀTŖA dalībniekiem − pirms, pēc un starp izrādi. Dziļi neērti par to, jo vēl neviens nespējam sakarīgi novērtēt Dailes Teātŗa lieluzvedumu − Elizabete, Anglijas karaliene. Inscenējums iespaidīgs, režija pirmklasīga, Vijas Artmanes tēlojums mākslinieciski augstvērtīgs, bet mēs, modernās technoloģijas un lielās viesmīlības upuri, cīnāmies ar miegu. Jūtu, ka mana lupatlelles galva spazmatiski uzsāk Svētā Vita deju. Brīžam atmostos ar galvu uz sāniem, brīžam atkritušu atpakaļ, un manam kaunam ir simtiem liecinieku. Kauns vēl lielāks, kad apskatos uz saviem draugiem, kuŗi vienbrīd visi atgādina kūstošus sniega vīrus.

Priedes lugu Tava labā slava atkal pēc tikpat kā negulētas nakts skatoties, situācija līdzīga, tikai šoreiz sev atkārtoti jākniebj, lai galva neuzkristu uz literātūrzinātņu doktora Viktora Hausmaņa pleca. Patiesībā, nomoda brīži šoreiz ir drusku gaŗāki arī citu iemeslu dēļ: uzvedums notiek mazajā zālē, dialogi asāki, īsāki, un aktieŗu spēle spraigāka. Kā dažreiz gadās, lasot luga nelikās daudzsološa, tādēļ režisora pieeja saista uzmanību. Vienīgi Mudītes Šneideres kaitinoši samākslotais spēles veids ātri apnīk, jo ir pretpolā ne tikvien ar sava partnera Harija Liepiņa, bet arī pārējo aktieŗu tēlojumiem.

Nedz mazāk aizkustinoši, nedz mazāk gādīgi par mums rūpējas Drāmas Teātrī, atskaitot, ka šeit to darīja visi, ar kuŗiem nācām saskarē. Nenogurstoši no rīta līdz vēlam vakaram tie centās izpildīt katru vēlēšanos, katru lūgumu un tad vēl daudz ko citu. Un visai labestībai, kuŗu mēs nepārtraukti izbaudījām, klāt vēl nāca dažu cilvēku neviltota draudzība. Ja Dailes Teātrī jutāmies kā laipnos ciemos aizgājuši, tad Drāmas Teātrī jutāmies kā mājās, mīļas ģimenes vidū.

Jau tagad aizmirsusies lugu secība, kuŗas tur redzējām, kā arī draugu kombinācija, kādā tās skatījām. Atceros vienīgi, ka tikai divi, Laimonis un es, noskatījāmies Moljeru ar Alfrēdu Jaunušanu titullomā. Ieskatu par lomu bijām guvuši no viesizrādes Amerikā, bet, neapšaubāmi, uzvedums visā pilnībā redzēts, paliek neizdzēšamā atmiņā.

Mērnieku laiku izrādē esmu viena. Draugi viesojas pie radiem, bet Laimonis aizbraucis uz Igauniju pie slimās mātes. Neskatoties uz Jaunušana meistarisko režiju, kā arī Paula Putniņa saistošo dramatizējumu, luga neiet pie sirds. Ir 24. decembris. Svētvakars. Man nepārtraukti jādomā, ka pēc divdesmit astoņiem laulībā nodzīvotiem gadiem pirmo reizi Ziemsvētkus sagaidīsim šķirti.

Ļoti personīgu iemeslu dēļ eju skatīties Skrandaiņus un augstmaņus, jo tur uzstājas man labi pazīstamā Māra Zemdega. Lugā Elektra, mana mīla viņai daudz svarīgāka, viņas aktrises briedumam daudz piemērotāka loma, bet šī luga, diemžēl, šobrīd nav repertuārā. Bet esmu pateicīga par šo pašu izdevību, jo baudu viņas reizē šarmanto, komisko un seksīgo tēlojumu. Bez tam − pretspēlē piedalās man tuvie, ne mazāk valdzinošie Elza Radziņa un Kārlis Sebris. Līdzīgi citām šī žanra pārstāvēm luga ir rotaļīga, viegla, bet pasekla; tomēr tā neliedz aktieŗiem kārtīgi izspēlēties un skatītājiem izsmieties.

Bijām cerējuši apciemojuma laikā redzēt pēc iespējas daudz lugu, bet galvenokārt Brandu, Bastardu, Naktssargu un veļas mazgātāju, kā arī Lauvu ziemā un Spēlē, spēlmani! Slimības dēļ bija atceltas izrādes visām, atskaitot pēdējām divām lugām, īss bija mūsu prieks par to pašu, jo bijām nostādīti dilemmas priekšā: abas lugas uzveda vienā un tai pašā vakarā. Laimonis izšķīrās par Lauvu ziemā, bet man izšķiršanās atkrita. Tieši tajā dienā garīgi un fiziski sabruku. Lai nebūtu nevienam par emocionālu traucēkli, ieņēmu divas miega zāles un nogulēju to, pēc kā gadiem biju ilgojusies. Par to sāpēja sirds. Kad Laimonis otrā dienā ļoti slavēja ir izrādi, ir galveno lomu tēlotājus − Lidiju Freimani un Hariju Liepiņu, vēl vairāk sāpēja sirds par neredzēto.

Citu vakaru pilns MAZĀ TEĀTŖA komplekts skatāmies vācu rakstnieka Hermaņa Bāra komēdijas Vai koncerts? pirmizrādi. Luga frivola rakstura, amizanta, bet ne pārāk interesanta. Interesants toties Ulža Dumpja komiskais tēlojums, interesanti Kristīnes Pasternakas kostīmi. Interesantas arī izdarības pēc šīs izrādes.

Spoguļos atspoguļojas sveču gaismu apspīdēti, aktieŗu stāvi, bagātīgi klāts galds un diagonāli ierindoti pudeļu kakli. Šampanieša kārdināti, aši ieņemam izdevīgas pozicijas, jo liekas, ka šī gardā dzēriena nav pārāk daudz. Bet tā tas arī nemaz nedrīkstētu būt! Pudeles mūs ir maldinājušas. Pasniegts netiek šampanietis, bet rets dārgums, mākslinieces Veltas Līnes dāvana mums iebraucējiem − pašas raudzētas bērzu sulas! Malkoju tā lēnām, lēnām... Uz brīdi aizmirstas rūpes, vide, aizmirstas slapjdraņķis uz Rīgas ielām. Eliksīrs, skāņi salds, prātā atsauc bezrūpīgās bērnības vasaras, kuŗām bija bērzu sulu garša un pusdienas saules tveicē tvīkstošu kalmju smarža...

No šīm skaistajām dienām, aizvēsturiski tālajām, mani šodien atsauc manos redzes aplokos ieslīdējis stāvs. Stalts viņš stāv DRĀMAS TEĀTŖA pieņemšanas zālē − Imants Filipsons, šī teātŗa kādreizējais direktors un pirmās drāminieku aktieŗu grupas pavadonis. Ap viņu nav daudz cilvēku. Kāpēc? Liekas − viņš izstumtais. It kā pēc Amerikas brauciena atcelts no sava amata. Ak Dievs, kādēļ? Vai kāds no līdzbraucējiem viņu apsūdzēja?! Un par ko tad? Vai varbūt iemesls tam ir viņa nelokāmā stāja, viņa iestāšanās par aktieŗu un mākslinieku tiesībām...

Gribu vēl bērza sulas!

Gribu vēl atmiņās klaiņot pa bezrūpīgo bērnību! Negribu domāt par naidu un nodevību! Negribu, NEGRIBU domāt par latvieša ļaunumu vienam pret otru!

Bet bērzu sulu vairāk nava...

Kāds cilvēks nāk un piedāvā reņģes. Izmisīgi ēdu tās − ar galvām, ķidām un asakām. Cilvēki riebumā skatās uz mani, bet mans riebums ir lielāks un galu galā man vienalga, ko kāds domā! Sāp, skaudri sāp!

Un tā sasāpējusi, mazliet negribīgi eju klausīties jauno aktieŗu koncertu, ko mums tā cita starpā piedāvā pēc mielasta. Improvizētā amfiteātŗa ielokā uzstājas pāris instrumentalistu un dziedātāja. Tikai dažas taktis, tikai daži vārdi, bet jau esmu laimīga, ka varu šeit būt. Kā drošu roku izšauta bulta, mākslinieciskais sniegums pieņemas intensitātē un nemaldīgi sasniedz mērķi. Atskārstu, ka piedzīvoju kaut ko vēl vārdos neizsakāmu. Mana latviskā sirds gavilē − mana latviskā dvēsele raud. Tagad zinu, kādēļ cilvēki nereti nevar un negrib ar citiem dalīties intīmās atklāsmēs. Arī es nevaru un negribu. Liekas, ka šis pārdzīvojums ir it kā uzticēts svētums un tādēļ ne katram izpaužams, jo kā pasakās, izpausts tas zaudēs savu apliecinājuma spēku.

Šī bija viena no burvestības stundām...

Ar pretstatiem saistās izbraukums uz RŪĶĪŠIEM, aktieŗu atpūtas namu Siguldas tuvumā. Ceļā uz turieni ēdam pusdienas SĒNĪTĒ. Vārda pamazināma forma liek domāt par kaut ko mazu, intimu, starp lielām eglēm paslēptu − vecu, laipnu sulaiņu aprūpētu. Īstenībā tas ir liels betona masīvs ar samērā nelaipnu apkalpi. Rodas sajūta, ka esam tur par traucējumu; ka eventuāli esam atrāvuši personālu no hazardiskas zolīšu spēles vai kā cita. Milzīgajā ēdamzālē, kuŗā gausi un negribīgi ieplūst ziemas gaisma, salts drēgnums apņem retos viesus. Ieēst, iedzert un iesmieties liekas apgrēcīgi. Pat grupa parasti skaļo itāliešu uzvedas viņiem neraksturīgi klusi. Varbūt vasarā te ir labi un omulīgi, kad caur mezglotiem aizkariem, kas kā izžauti zvejnieku tīkli klāj milzu stikla izplatījumu, gaiši ielaužas saules stari, bet tagad it nekas neattaisno SĒNĪTES daudzināto slavu. Tagad te ir salti...

Toties RŪĶĪŠOS valda mājīgums, jautrība, siltums! Gādīga saimniece sanāksmju telpā iekūrusi kamīnu un klājusi galdu. Esam gaidīti.

Dzeŗam kafiju, čalojam par šo un to, bet galvenokārt aizrautīgi klausāmies Alfrēda Jaunušana un Lidijas Freimanes nepārspējami interesanti stāstītos anekdotus − gaŗos, īsos, komiskos, pikantos. Raibu raibā virknē rindojas epizodi no pašu, kollēgu, pazīstamu personību un arī vienkārša cilvēka dzīves. Vēlā pēcpusdiena paiet vienos smieklos. Un šie smiekli ļauj man uzdrīkstēties izlīst no savas čaulas, atdoties jautrībai un atkal uzticēties. Vienīgi Miriamai lielākā daļa no šī vakara paiet secen , jo šobrīd ir klāt viņas lūzuma brīdis. Žēl. Šādu neatkārtojamu stundu dzīvē nav daudz.

Bērnišķīgā aizrautībā katru brīvo brīdi skatos ārā pa plašajiem logiem. Ja ignorēju kādu saukli Ļeņinam par godu, aistētiski visinteresantākais skats ir uz viesnīcas kreiso pusi. Saista krāsainā un šķautnaini nesimmetriskā jumtu līnija, kuŗas lauzumos arvien atklāju kaut ko jaunu, kaut ko iepriekš neievērotu. Ar savām pūnītēm un pieslietnēm, ar saviem neatkārtotiem bruģējuma rakstiem intriģē arī pagalmi. Katram no tiem ir savs izteikts raksturs, sava izteikta īpatnība un katru reizi, uz leju acis pametot, es varu pievienot kaut ko jaunu savai iespaidu kollekcijai.

Tomēr emocionālās uztaktis piedzīvoju, vienīgi uz Daugavas pusi raugoties. Stunda ir vēla. Klusēdami malkojam konjaku un izbaudām gaužām reto atelpu. Te pēkšņi mūsu uzmanību saista kāds gaismas punkts! Tas augtin aug un neilgā laikā izvēršas par milzīgu ugunsgrēku. Kaut kur Iekšrīgā, kaut kur restorāna PŪT, VĒJIŅI tuvumā deg! Skats reizē fascinējošs, reizē baiss. Gribu novērsties neredzēt, aizmirst, bet kāda perversa dziņa mani tur pie vietas. Kā Nērons, Romas degšanu vērojot, arī mēs, Laimonis un es, bez liela saviļņojuma noskatāmies komfortā, kā eventuāli tiek izpostīta kāda individa dzīve. Ieskanas ugunsdzēsēju mašīnas; liesmas pamazām plok, un pēc pusstundas pie debesīm vienīgi redzama vāra atblāzma. Skumji...

Laiks nepārtraukti apmācies. Tikai vienu dienu − tik uz mirkli − cauri smagajiem padebešiem izlaužas saules stars, bet pietiek, lai uz tikpat īsu mirkli Rīga mirdzētu nereālā skaistumā. Mirdz Daugavas tumšie ūdeņi, mirdz baznīcu torņu smailes; debesīs atstarus mezdamas, mirdz nule nospodrinātās Brīvības pieminekļa trīs zvaigznes. Skriet, meklēt, dalīties ar kādu?? Par vēlu! Saules zieds jau vīst − jau novītis un nu tik ir reāls manā atmiņā...

Kādu dienu, mākslinieka Laimdota Mūrnieka vadīti, ejam iepirkties. Ilona uzcerējusi Latgales svečturi, es − kādu podu vai krūzi, un tā mēs bariņā no salona uz salonu dodoties, vijamies starp rīdziniekiem. Klusi un mērķtiecīgi tie steidzas mums gaŗām: vienmuļa straume, bez krāsas, bez rakstura. Vienīgi kāda vecenīte, nokautu cāli padusē pasitusi, cik necik lauž šīs masas anonimitāti.

Raiņa bulvāŗa mākslas veikala logā daudz kārdinošu lietu, bet mums par lielu sirdssāpi tās šķietami nav pieejamas. Elektrisku bojājumu dēļ veikals uz dažām stundām slēgts. Tomēr enerģiskā Laimdota ierosmē tiek atvērtas durvis, un laipnais personāls mums lielo mantu klāstu izrāda romantiskā sveču gaismā. Ilona nopērk ne tikvien svečturi, bet arī milzum lielu podu; Ojārs un es aizejam bešā.


Pēc lugas Sasalšana izrādes: Sniedze Ruņģe, Brigita Siliņa, Laimonis Siliņš un Miriama Krūmiņa. (Foto: J. Krieviņš)

 

Salons Vaļņu (?) ielā ir iekārtots ar lielu gaumi un izpratni. Dēļi, zari un baļķīši veido interjera pamatvienību, ko bagātina mākslinieciski audumi, rotas un keramika. Bet arī tur nekā nenopērku. Lai atkal neaizietu tukšām rokām, Laimdots man smalkjūtīgi uzdāvina Smulāna gaumē darinātu velniņu. Patlaban tas uz mani šķelmīgi noraugās, triumfēdams par to, ka man, atturīgajai, piepelnījis vēl vienu Ķiķaukas „tautisko punktu”.

Cilpas un „šlaufītes” mezdami, sekojam Laimdotam pa šauro ieliņu labirintu uz mūsu nākošo pieturas vietu − Pūt, vējiņi restorānu. Nebija priekšstatu par šo, pat ārzemju žurnālos vairākkārt pieminēto, vietu, taču slēgtus slēģus un durvis, kas tikai pēc neatlaidīgas klauvēšanas pavērās, katrā ziņā nebiju sagaidījusi.

Tāpēc ka Ausma Ūdre un Ziedonis Jenne grib revanšēties par Kalifornijā baudītām pusdienām, pavisam negaidīti rodas vēl viena izdevība pasērst Pūt, vējiņi restorānā. Šoreiz gan kāpjam pāri citam slieksnim. Šoreiz tiekam vesti cauri mazam pagalmiņam un tad it kā pa pakaļdurvīm ieejam nelielā uzgaidāmā telpā, ko mājīgi sprakšķēdams apsilda skaists, īpatnējs kamīns. Pēc iebaudītiem kokteiļiem tiekam aicināti palielā telpā, kur, pie pārpilnīgi klāta galda nosēdinātus, mūs aptekā žiglas apteksnes un nes, un nes, un − vēl nes ēdienus. Kad esam Leijputrijai gandrīz jau izēdušies cauri, tiekam lūgti pārcelties uz citu telpu „mazdrusciņ kaut ko citu iekost”. Tusnīdami aizklunkurojam uz lejas stāvu, kur nesekmīgi mēģinām atvairīt nemitīgo viesmīlību. Nu ēdam mednieku desiņas un dzeŗam latviskos kausos pasniegto alu; nu klausāmies izslavētā restorāna interesanto vēsturi. Izrādās, ka tas būtībā sastāv no četrām 16. gadu simteņa ēkām, kas tagad apvienotas vienā un izpelnījušās architektūras pieminekļa nosaukumu. Telpa, kuŗā, pātarus skaitīdama, (jo gals, nudien, vairs nav tālu!) mēģinu kaut kā pievarēt pasniegto porciju, ir daļa no bendes mājiņas, ap ko pārbūves darbus veicot, atrasti vecveci kapi. Ārkārtīgi interesanti, bet tā kā šis karaliskais mielasts sāk pārvērsties spīlējošā murgā, patlaban šos faktus nevaru novērtēt visā pilnībā.

Tad, ak šausmas! Ak izmisums! Pieteic galveno maltīti! Pārējās esot bijušas tikai tāda kulināra interlūdija... Jaungada sagaidīšana paredzēta Teātŗa biedrībā − blakus Smilga bijušā mājā iekārtotajam teātŗa muzejam. Jau agri tajā dienā man sākās milzīga migrēna. Pēc tablešu ieņemšanas sāpes drusku atslābst, bet pēc dažām stundām pieņemas divkāršā stiprumā. Uz Pārdaugavu braucot, mana galva ir mutuļojoša krāce, augstsprieguma spēkstacija, kuŗā ar nerimstošu precizitāti virzuļi gādā par dzinējvielas eksploziju. Kā vēl nekad gribētu iet mājās, ielīst savā gultā, saritināties mazā kamoliņā un izslēgties. Pieklājīgam cilvēkam tāda izdarība, saprotams, ir liegta, un tā cits nekas neatliek kā doties uz teātŗa muzeja zāli, kur notiks šīvakara sarīkojuma kulturālā daļa.

Uzstājas talantīgi aktieŗi no Jaunatnes un Dailes teātŗiem − ar dzejoļiem, dziesmām un kuplejām. Dziedātājus pavada Raimonds Pauls.

Raimonds Pauls! Mīkla.

Vai viņš vienmēr tādu sasāpējuši nelaipnu skatu? Kādēļ tad? Vai publika slikta? (Laimonis saka, tā esot drūma, neuzņēmīga, bet es gluži tam nevaru pievienoties.) Vai arī viņu šovakar moka migrēna? Jeb vai arī viņš grib būt mājā pie savējiem un dara tagad kaut ko pilnīgi pret savu gribu? To varētu saprast, bet tomēr kaut kas mani pret viņu ieērcina. Raimonds Pauls šeit ir ieradies kā mākslinieks, kam, uz skatuves esot, būtu jāizslēdz savas personīgās vēlmes. Viņš arī ir ieradies kā dailinieku jauniešu grupas krusttēvs un labvēlis. Vai tādēļ vien nevarētu cik necik apvaldīt savu antipātijas atspulgu sejā?! Jā, Raimonds Pauls. Mīkla!

Pārmaiņas pēc Laimonis ir slims un tādēļ gribu viņam no savas puses sagādāt kādu prieku. Tā kā par visu visvairāk viņš mīl labus, skābētus gurķus, dodos uz Centrāltirgu tos meklēt. Nevaļā steidzos no halles uz halli, no novietnes uz novietni. Pa acu galam redzu gaļu tik treknu, ka man sašķebinās dūša. Lielos vairumos dabūjamas marinētas saknes un arī iecerētie gurķi, bet tie izskatās iebalzamēti un tā izšķiŗos par skābētiem kāpostiem, kuŗus kāda tantiņa iesveŗ plastmasas maisiņā. Pa ceļam vēl paķeŗu viršu medu un pussačervelējušu citronu (milzīgi dārgu!) un, siekalas rīdāma, skrienu uz viesnīcu. Kad istabā salasās draugi, tie gardos kāpostus burtiski aprij, jo visiem sagribējies kaut kā skāņa. Citronu un medu gan izdodas saglabāt Laimonim, bet nekādas brīnumzāles šī kombinācija neizrādās.

Vakarā slimība ir pārgājusi laringītā, un tā kā pirmā izrāde ir nākošajā dienā, Laimonim līdz ir nobažījies arī Arnolds Liniņš. Viņam raksturīgā lielā gādībā tas aizdrāžas un atgriežas ar kādu ziedi, kuŗas noslēpumaina sastāva cita starpā esot sveķi, bišu mātes nektārs, šādi tādi augi un, ja nemaldos, ari petroleja. Zāles varot lietot pēc vajadzības − gan smērēt uz kakla, gan bāzt degunā, gan sūkāt kā mentola konfekti. Laimonis drošības dēļ zāles lieto visos trīs veidos un vismaz viens no tiem iedarbīgs, jo zāles tiešām līdz.

Virpuļojot cauri dienām, ķeŗot iespaidus, dzenājot atmiņas, iznāk arī šad tad, šur tur uz brīdi ciemoties: pie draugiem, radiem, aktieŗiem.

Kā kontrapunkts miglainajai, drūmajai decembŗa dienai jautrs bariņš dodamies uz Lidijas Freimanes mājiņu Baltezerā. Pēc neilga brauciena ierodamies pie apledojušu peļķu un taciņu ielenkta vasarnīcu puduŗa, kuŗa dārzi robežojas ar gumušu niedru blīvēto krastu.

Kā visur, arī šeit mūs cienā ar visādiem gardumiem, taču šoreiz ēšanas rituālā patīkama variācija. Paši uz iesmiem kamīnā cepjam desiņas, piekodām šmakstinām pašskābētus gurķus un treknas, marinētas baravikas.

No veca šķūņa dēļiem un baļķiem darinātā mājiņa (pamazināmo formu lietoju vienīgi salīdzinājumā ar tiešā kaimiņa, Raimonda Paula, lielo vasarnīcu) ir celtne, pret kuŗas neēvelētajām sienām kā dārga, īpatnēja rota izceļas antīku, jūŗas putu zaļuma porcelāna podiņu darināts, brīvstāvošs kamīns.

Nevilšus jādomā, cik līdzīga savai mājai ir pati Lidija Freimane. Tāpat kā dabīgā harmonijā sadzīvo Meisenes porcelāna krāsns ar vienkāršajiem koka dēļiem, arī viņas šķietamā divdabība − cēlā aristokrātiskā stāja un zemnieces sirsnība un vienkāršība − sintezējusies skaistā personībā.

Ir cilvēku izdarības, kas atsvešina jau pirms iepazīšanās, un ir arī tādas, kas apzinātu vai neapzinātu iemeslu dēļ tuvina un sakausē savstarpējā draudzībā.

Māru Zemdegu satiekot, spontāni jutos viņai tuva − uzticējos un, kaut gan pirmo reizi tiekoties apmainījām tikai dažus vārdus, nedz vienai, nedz otrai to apzinoties, no tā brīža mūsu draudzība dīga, līdz uzplauka Mārai Amerikā viesojoties. Viņa bija iejūtīga, saprotoša, neuzbāzīga. Iejūtīgi tā piemērojās maniem emociju bemoliem un diēziem, kas ar metronoma precizitāti no stundas uz stundu (dažreiz pat no minūtes uz minūti) mainīja manu garastāvokli.

Saprotoši tā panesa manas kaprises, ko izraisīja konflikti ar manām iedomātām, personīgajām prioritātēm. Neuzbāzīgi tā piedāvāja savu atbalstu, kad tas apmulsuma brīžos man bija vajadzīgs. Māra − likteņa nolemta, bet nedzimušā māsa − draugs! No viņas mājas kā atmiņas līdz paņemu gaišumu, baltumu un kādu neparastu savdabīgumu. Kā dāvanu līdz nesu viņas tēva skulptūras lējumu, kam atļauts izceļot vienīgi dokumentu pavadībā. Tagad šī dižciltīgā skulptūra novietota uz kamīna dzegas un savā nesamākslotā vienkāršībā ir simbols mūsu draudzībai.

Iešana ciemos pie Kārļa Sebra man saistās ar lielu nostalģiju, jo nams celts tieši uz tās pašas vietas, kur bērnībā bija mana māja. Tā atradās Vāgnera dārzniecībā Nītaures ielā un robežojās ar plašajiem ģimenes dārziņiem aiz tās. To vietā tagad ir Vesetas iela un puķu dobju vietā − daudzstāvu nami. Nav vairs svešzemju eksotisko koku, nav vairs kuplo jāņogu krūmu − nav vairs „laubītes” lielā zāļāja vidū... Ko var darīt, progress! Kalifornijā Kārlis no mūsu Latvijas ciemiņiem visvairāk ilgojās pēc mājām, it sevišķi pēc savas sievas Nellijas. Ciemojoties pie viņa, ir uzreiz skaidrs − kāpēc. Gleznām un impozantiem portretiem apkārtās sienas, skaistu porcelānu rotāti plaukti − ērts un „ievalkāts”, dzīvoklis sastādās no izmeklētu mantu kollekcijas, kur veco laiku godībā gādīgi darbojas omulīgā Nellija. Šo mājīgo harmoniju nobeidz bokseris Dollija, nemitīgi aicinot mani uz sunisku rotaļu. Kad neielaižos, jo tiekam sēdināti pie galda, viņa aizvainojusies palien zem tā un pīkstina kādu pīkstuli. Man šī jau piektā maltīte šodien, bet arī šeit obligāti jāēd un tā ļauju savu šķīvi uzpildīt vēl un vēl vienu reizi.

Laimīgā kārtā nav jāēd Kultūras sakaru namā, kur esam ieradušies noklausīties Ojāra priekšlasījumu. Klausītāju nav daudz, bet to starpā ir vairāki ievērojami literāti. Temats − „Subjektīvā kritika” − ir ļoti interesants un pārdomu ierosinošs; pats lasījums atraisīts, saistošs. Tikai aizejot uzzinu, ka mans blakus sēdētājs ir bijis Alberts Bels, kuŗa darbu Būris Ojārs tulkojis angliski.

Cilvēku no labi radīta tēla atšķirt nevarēdama, nebiju pārāk sajūsmināta par Elzu Radziņu, jo pirmoreiz! viņu redzēju filmā nesimpātiskajā Oļiņmātes lomā. Otru reizi viņai kā cilvēkam varēju jau vairāk pietuvoties. Šoreiz aktrisi redzēju uz skatuves ar iedzimtu šarmu tēlojot bārdāmu T. Viljemsa lugā Putns ar saldo balsi. Loma bija maza, bet spilgti iespiedās atmiņā. Tikpat spilgti atmiņā palika pēc J. Druces lugas Zemes un saules vārdā pirmizrādes publiski izteiktais sašutums: „Ja Astrīdai tagad nepiešķirs ‘Nopelniem bagātā’ titulu, tad es viņai atdošu savu!” Šis žests mani dziļi aizkustināja, jo aktierim augstu novērtēt un vēl pie tam publiski atzīt kāda kollēgas spējas ir reta parādība.

Pirms mākslinieces viesošanās Amerikā, kāds man rakstīja: „Elzai sirds ir īstā vietā!” Kopš augšminētā notikuma to nojautu, pa viņas turnejas laiku par to pārliecinājos, bet mums Latvijā viesojoties to pilnīgi izbaudīju. Neviens − nedz radi, nedz draugi, nedz pazīstami par mani tā nerūpējās, kā to darīja Elza. Tādēļ uz viņas mājokli Elku ielā devos ar sevišķu pacilātību. Tur viss ir taisni tā, kā es to biju iedomājusies: dzīvoklis ļoti mājīgs, ar emocionālai dzīvei svarīgām lietām iekārtots. Dominējošais priekšmets ir viņas vīra Oļģerta paša būvētais grāmatskapis ar stikla vitrīnām, konkrēts liecinājums viņa mākai darboties ne tikvien režijas laukā, bet arī praktiskajā dzīvē.

 

Šorīt eju apmeklēt Tēva kapu. Naktī ir snidzis un mūsu, Laimona brāļa un manas ir pirmās pēdas jaunajā sniegā. Mūžīgā liesma šai austošai rīta stundai piešķir sevišķu svinīgumu, bet blāvi zilganā ziemas gaisma rada mazliet baigu sajūtu. Ir tik vienreizēji kluss... Nedzird pilsētas, nedzird balsu − pat mūsu soļiem nav skaņas.

Baltais klusums − veļu stunda. Apsniguši koki, apsnigušas takas, apsnigušas kapu plāksnītes, un pēkšņi mani pārņem pilnīga dezorientācijas panika. Neredzot vārdu, nemāku atrast Tēva kapu! Ar cimdu attīrām plāksnītes no sniega, bet apledojumu zem tā mēģinu noskrāpēt ar savu piezīmju blociņu. Kad mans blociņš gandrīz iziris, atrodam Tēva atdusas vietu. Nē, viņš neatdusas vairs! Viņš ir visumā.

Pēc brīža dodamies atpakaļ uz mašīnu, Aiz mums balts klusums, sērojošā Māte Latvija un 3 kallas uz mana tēva kapa...

Nemanot pienāk izrādes diena. Šī ir pirmā reize, kad uzstāsimies ar Raimonda lugu Sasalšana Rīgas publikas priekšā un tādēļ mūsu trupas liktenis nezināms. Vai tiksim slavēti, pelti, saprasti, nesaprasti vai uzņemti ar autoram un aktierim nāvējošu vienaldzību?!

Katrs drusku nervozējam. Laimonis par savu aizsmakumu bažīdamies − visvairāk.

Kā pelēka parādība uz brīdi ģērbtelpā ieslīd Vizma Belševica. Milzīgā bijībā pret lielo dzejnieci apmulstu. Reaģēdams uz to mans skaidrais saprāts noskrien no sliedēm, un es, saprotams, izdvešu kaut ko gaužām aplamu. Kad cik necik sakārtoju domas kaut kam prātīgākam, viņa jau nozudusi un vēlāk viņu neizdevās vairs sastapt.

Citādi viss rit bez starpgadījumiem. Zāle pilna skatītāju: dzejnieku, rakstnieku, žurnālistu, kā arī sabiedrisku un polītisku darbinieku, kas, pēc aplausiem spriežot, mūsu samērā viduvējo izrādi uzņem atzinīgi.

Daudz gludāk, profesionālāk nospēlējam Drāmas teātrī pretēji amerikāņu māņticīgam pieņēmumam, ka otra izrāde vienmēr ir tā sliktākā. Kāpēc notiek pretējais? Pirmkārt, šoreiz skatītājos ir mūsu draugi, radi, teātrinieki: otrkārt, „labu vibrāciju” kūlī ieslēgti, esam spraigi un pilni radošas enerģijas. Tikai pēc izrādes, pēc apsveikumiem un atzinīgo vārdu veltēm ļaujamies patīkamam atslābumam. Šis vakars − kulminācija mūsu visu ilgajam darbam − piepildījums mūsu iecerēm.

Man tomēr daudz svarīgāka izrāde ir Laimona uzstāšanās Skrodeŗdienās. Ticu viņa spējām ļoti, tikai drusku bažas par viņa varēšanu pēc tikai diviem daļējiem mēģinājumiem iekļauties ansamblī, kuŗā viņa pretspēlētāji būs Lidija Freimane, Elza Radziņa, Velta Līne, Astrīda Kairiša un Ģirts Jakovļevs. Tādu kombināciju viņš pat sapņos vēlēties neuzdrīkstējās un kur nu vēl dzīvē piedzīvot. Un tomēr tagad tā ir īstenība.

Pirms izrādes režisors Jaunušans iznāk skatuves priekšā un publiku iepazīstina ar Laimoni un Mazā teātŗa darbību. Labais, pašaizliedzīgais Jaunušans! Kaut gan ne visai sen ir pārcietis smagu operāciju, kaut gan pats ir ārkārtīgi aizņemts ar sava teātŗa darbiem, viņš nav taupījis nedz laika, nedz darba, nedz enerģijas, lai šis pasākums varētu īstenoties. − lai Laimonim dotu iespēju kļūt daļai no šī vienreizēji izcilā sastāva.

Pēc izrādes aplausi, ziedi, runas un veltes: sirsnīgas, asprātīgas un tādas ar vēsturisku nozīmi. Kā neaprakstāmi dārgu piemiņu pārvedam tautiski iesietu Drāmas teātŗa pirmā Skrodeŗdienu iestudējuma eksemplāru, kā arī kūju, ko līdz šim lietojuši visi Drāmas teātŗa Ābrami. Skaists apliecinājums uzticībai Laimona talantam, par ko pateicība pienākas teātŗa direktoram Šponam. viņa palīgam Kalniņam un mūsu labvēlim un draugam − Jaunušanam!

Biju privileģēts bērns: man bija divas vecmāmiņas. Ar Blīdenes vecmāmiņu lasīju Bībeli, un viņa mācīja ticēt labajam, mīlēt savu tuvāko, savu tautu un savu zemi. Kopš mūsu Latvijas brauciena ir radušies soģi, kas patriotisma vārdā šo mīlestību ar milzīgu dedzību cenšas manī iznīcināt. Kā teteri auru laikā, citu viedokļus nedzirdēdami, tie rubina tikai vienu patiesību − savējo. Respektēju viņu viedokli; kāpēc viņi nerespektē manējo? Bez tam, ja viņi ir tik loti pārliecināti par savas rīcības pareizību, kādēļ tie bieži vien publicējas anonīmi? Šiem mazdūšīgajiem gribētu citēt Lilijas Dzenes vārdus:

Kaunēties vajadzētu vienīgi no anonīmajām, ļaunajām vēstulēm, kuŗās bezvārda cilvēks mēdz pacelties tik liels savas patiesības principos un ir tik sīks savā gļēvumā. (Māksla. 3, 1980)

Man ļoti patika, ka ar Ventspils vecmāmiņu kopīgi lasījām „Ķipariņus”, „Klānu Kluksti” un klausījāmies gliemežvāka klusajā, mistiskajā šalkoņā. Ne vienmēr man bija atļauts šo milzu gliemežvāku (ko tajā mājā sauca par mušeli) noņemt no „etažēra” − tikai tad, kad biju sevišķi laba vai atkal, kad, slimības gultā gulēdama, biju visiem gaužām apnikusi. Par jūŗām, koraļļiem un vaļiem stāstīdama, vecmāmiņa mani ieveda fantāzijas pasaulē, no kuŗas ikdienā atgriezos kā laimīgāks bērns. 

Un tad man vēl ļoti patika brīnumsvecītes, kas pēc vecmāmiņas nostāstiem bija dabūjamas tikai Ziemsvētku laikā un domātas tikai labajiem bērniem, kuŗu vārdi bija zināmi tikai pašam Ziemsvētku vecītim. Kad reiz aiz veča lielās bārdas šķitu sazīmējam savu onkuli, ar ko man ticība Ziemsvētku maģijai manāmi saļodzījās, mana vecmāmiņa to atkal atjaunoja, jo veselu nedēļu katru dienu pie lielās mušeles atradu pilnīgi jaunu, neattaisītu brīnumsvecīšu paciņu. Tad nu abas tās dedzinājām, un vecmāmiņa teica, ja kaut ko vēlēšos pirms kāda dzirkstelīte dzisīs, tad vēlēšanās piepildīsies. Tas nemaz nebija tik viegli, jo nezināju, uz kuŗu no daudzajām dzirkstelītēm koncentrēties. Bet kādreiz tas laikam izdevās, jo atkārtoti vēlējos, lai Ziemsvētku vecītis atkal pie manis atnāktu un lai tas nebūtu mans onkulis. Un pāris gadus tas tiešām tā notika.

Šo stāstu Kalifornijā stāstīju Elzai Radziņai. Es nezinu, vai tā bija tikai sagadīšanās vai viņa stāstu bija atcerējusies, bet dienu pirms svētkiem viņa bija atskrējusi uz viesnīcu un atnesusi svecīti, piparkūkas, paradīzes ābolīšus un − brīnumsvecītes.

Ir Ziemsvētku vakars. Kur nu kuŗais. Draugi pie radiem. Laimonis pie savējiem − Igaunijā. Esmu gluži viena, bet man nav skumji. Ap mani ir daudz draudzības un mīlestības. Tā izstaro no ziediem, no veltēm, labiem vārdiem, bet par visu visvairāk no atmiņām par daudzu cilvēku labestību.

Iededzinu svecīti, dzeŗu konjaku un pavisam proziskā kārtā klāt piekožu paštaisītu medinieku desu. Tad pirms gulētiešanas aizdedzinu vienu brīnumsvecīti, kas kā bērnu dienās kļūst par visa maģiskā metaforu...

Kad dzirkstelītes dziest it kā lēnāk, es kaut ko vēlos un zinu: ja ticēšu, tas piepildīsies!

 


Laimoni Siliņu apsveic Dramas teātŗa galvenais režisors Alfreds Jaunušans. Aiz viņa daļa no 75 aktieŗu lielā Skroderdienu ansambļa. Priekšplānā: Juris Lejaskalns, Astrīda Kairiša, Ģirts Jakovlevs, Lidija Freimane, Māra Zemdega, Elza Radziņa, Velta Līne. (Foto: V. Gulbis)

 


 

1980. gada decembrī Sanfrancisko Mazais teātris viesojās Rīgā, spēlējot Raimonda Staprāna sapņu lugu Sasalšana. Izrādē noskatījās pāri par 450 cilvēku. Laimonis Siliņš savukārt spēlēja Ābrama lomu divās pārpildītās Skroderdienu Silmačos izrādēs Drāmas teātri. Pirms izrādes jaunieši drūzmējās teātŗa priekšā, mēģinādami nopirkt kādu pārpalikušu biļeti par jebkuŗu cenu. Pēc izrādes lietpratēji apbrīnoja L. Siliņa spēju iekļauties ansamblī tikai ar diviem mēģinājumiem. Publicējam fragmentus no R. Staprāna pašintervijas, kas publicēta LARA-s Lapas 22. numurā.

 

Jautājums: Bet izrādes taču redzēja tikai „funkcionāri un pakalpiņi”...?

Atbilde: Laikam arī tie, kaut gan daudz tos netiku redzējis. Skatītāji galvenokārt bija aktieŗi, abu teātŗu režisori, dramaturgi, rakstnieki, dzejnieki un mākslinieki. Bez tam vēl katram Mazā teātŗa loceklim bija iespēja uzaicināt uz izrādēm visus savus draugus un paziņas.

 

J.: No dzirdētā liekas, ka apstākļi uzlabojušies. Vai nākotnē varēs sagaidīt atklātas izrādes?

A.: Nedomāju, ka varēs. Rīdziniekos valda uzskats, ka, ekonomijai pasliktinoties, polītiski skrūves tika pievilktas arvien ciešāk. Sakaru komitejai, kaut arī „čekas filiālei”, varas maz. Un tā kā pat tās bijušajam ilggadīgajam priekšniekam, sirds trimdiniekam Lešinskim savos valdīšanas gados nebija izdevies komitejas varu palielināt, tad nedomāju, ka šinī ziņā kas mainīsies. Latviešu tautas sakaru ciešumu ar trimdiniekiem diktē Maskava, ne Rīga. Īstie kultūras sakari iet caur Kremli. Šo faktu mēs piemirstam...

 

J.: ...turnejas augstākais punkts...?

A.: ...Apmeklējuma kulminācija bija viesizrādē Skroderdienas Silmačos, kuŗā Laimonis Siliņš spēlēja Ābrama lomu. Publikai atvēlētās biļetes tikušas izpirktas stundas laikā. Pirms izrādes bars jauniešu drūzmējās teātŗa priekšā, mēģinādami nopirkt kādu pārpalikušu biļeti par jebkuŗu cenu. Siliņa parādīšanos uz skatuves sagaidīja ar aplausiem. Pēc izrādes skatītāji, kājās piecēlušies, sveica viesi ar nerimstošiem aplausiem, kas sevī ietvēra ne tikai atzinību par Siliņa artistisko sniegumu, bet ari šķita simbolizējam skatītāju nacionālo identificēšanos ar to tautas daļu aizokeāna zemē, kuŗu viņš šoreiz netieši pārstāvēja. Lietpratēji teātŗu jautājumos apbrīnoja Siliņa spēju tikai ar diviem mēģinājumiem iekļauties Drāmas teātŗa ansamblī, aktieŗa prasmi un iedzimto humora izjūtu, kas ļāva precīzi sabalansēt nopietno, šim tēlam pat dramatisko ar komisko.

 

J.: Un nobeidzot nevar nejautāt vai tas bija vērts?

A.: Vismaz tie skatītāji, kuŗus es izjautāju Rīgā, domāja, ka bija vērts. Man stāstīja, ka par Mazā teātŗa viesošanos esot zinājusi „visa Rīga”. Un teica, ka šis apmeklējums būšot „karstu” sarunu viela nākošajiem mēnešiem − vismaz tiem latviešiem, kuŗi ierobežotos apstākļos mēģina uzturēt dzīvu tautas radošo garu. Man arī stāstīja, ka pirms kāda laika Maskavas valdošās aprindas bija priecājušās, ka − Latvijas brīvvalsts paaudzei izmirstot − trimdas balsis pašas apklusīs desmit gadu laikā. Ar nodomu tika izplatītas valodas, ka trimda ir jau asimilējusies, grāmatas neiznāk, kulturālās nodarbības apsīkušas.

Mazā teātŗa apmeklējums, tāpat kā citi šāda veida pasākumi, atgādina, ka esam vēl dzīvi, ka vēl šur tur varam latviešu valodā izteikt nozīmīgas, radošas domas, un ka, ja paši savos iekšējos strīdos neiznīcināsim sevi, tad pastāvēsim varbūt ilgāk nekā kompartijas paredzētos desmit gadus.

 

Jaunā Gaita