JG133 Uldis Grasis, Maija Meirāne, Vizma Belševica, Margita Gūtmane

Uldis Grasis
ZEME, ZEME	Neraud, māsiņ, gan drīz nakšu, Varbūt būšu jau mājās rīt. Tālu jāsi. neapstāsi. Nevarēšu tev’ sagaidīt: Vēlos redzēt svešas zemes, Tur, kur saule spožāk mirdz, Tur, kur nekad netumst debess, Tur, kur brīva būt var sirds. Zeme, zeme, kas tā zeme, Ja tev īstas brīves nav? Brīve, brīve, kas tā brīve? Ja tev savas zemes nav ? Paliec, bāliņ , nesteidz projām. Viena būšu bez tevis es. Noriet saule, laiks ir klātu, Doties projām svešzemēs. Vēlos redzēt . . . Gaidu, gaidu, nesagaidu Dienu gaišo, kad būsi tu. Ceru, ceru, ilgi ceru, Cik vēl ilgi, to nezinu. Vēlamies mēs mūsu zemi Atkal brīvu redzēt drīz! Laime, lūdzams, mums to lemi! Kad to reiz kāds sapratīs? Zeme, zeme, kas tā zeme, Ja tev īstas brīves nav? Brīve, brīve, kas tā brīve. Ja tev savas zemes nav? Zviedrijā 1965. gadā, strādājot fabrikā, darba laikā
RUNAS LAIKS	Es vēlētos stāstīt par Tālavas biezajiem siliem par tevi un kalniem zaļgani ziliem Es vēlētos stāstīt par pastaigām raibām kas atmirdzot jūŗas zilgmē met zvirgzdošas ēnas dzeltainā rudzu laukā es vēlētos stāstīt par nedzirdētām salām vienmuļām par tālajām taigām un sajūtām maigām Es vēlētos stāstīt par plastmasas eglītēm par Ziemsvētku svecītēm elektriskām par aizvestām birzīm un betona siliem par Čakstes kapu par Rīgas dzidro par dienišķām iešļircēm Ņujorkā par Martinu Luteru Kingu un Džonu Lenonu par Serbska psīchiatriskā institūta 4. nodaļu par apvērsumu Čīlē par rasismu Johanesburgā par Kremļa nemitīgiem meliem par Kampučijas beigtajiem un tomēr nerimstošo pasaules tirgu par lielāko klīniku pasaules telpā par zemes lodi Es vēlētos stāstīt tiem kas klausās runās sausās mēlēs miklās šodien bet rīt rītā lieciet lūdzu mani mierā jo katram stāstam katrai Vietnamai Afganistānai Polijai un pastaigai ir savs runas laiks. 10.2.1981

Maija Meirāne ŪDENSNĒŠI
I	Aukas vēveŗi vējspoles mētā; valdzenis, gaŗais vējš, paminas klaudzina. Ūdensmāte, tavos rakstos ledurgas tērces, zvirgzdupes pali, dūņupes zalkši lodā. Lietus segai aug gaŗas, pelēkas bārkstis.
II	Jūŗas lāšu galos anemones jūŗas lāšu galos putās sadzītie zirgi bez elpas bez pavadām – nāc, pieskaries viegli jūŗziediem, nāc, bez elpas, bez pavadām; jūŗas zirgiem šobrīd baltie anemoņu lauki jāizbrien.
III	Kāds kormorants mēģina salikt saplēstās ūdens zīmes nošu rakstā – velti – neizdziedama ir jūŗa, neuzzīmējami uznirs jauni varianti jūŗas zirgu auļos bez raksta bez ritma bez pavadām –
IV	Miglā kūp ezers, un brūnie lauki gul zaļganām biešu vagām. Timekļu krāsā guļ izaustie koki. Snaudošie ziedi elpu aiztur. Palsa kā taureņa kūna guļ diena, kam jādzimst. Domās par ezeriem kāpura miegā guļ spārni un acis. Vēl deniņos raibdzeņi klusē. Naktī dzimst ziedi no kūnām, kas lindvieļu krāsā.
*	Tad, kad sasauksies putni sadalot ausmu, salejot ausmu rītišķa malkos, modīsies dziesmas un izstaipīs žūstošos spārnus. Manu spārnu galos aug plaukstas – tās šorīt paceļas lūdzot: lai pirmie vienmēr nāk putni sadalot balsīs – salejot, atdodot ezeram Rāznai nolemtās dziesmas. Kad plaukstā ir ūdens Mēs paklustam, jo mežam naktī ir daudz vairāk vārdu kā mums. Mērcam pirkstus ezera mierā, bet sīkās lāses aiznes mūsu domu nospiedumus. Starp vārdiem ir klusums, bet vārdi izplūst kā akvarelējot mežu ar nakti – aizpeld vārdi pāri nakts degošai lapai, kopā ar savādo gaismu.

Vizma Belševica
*	Un tad lai par mani nāk ievziedu aukstums. Baltais un naidīgais: neaizskar. Trausli zari. Tik vieglu roku Veselu klēpi pieplūkt var. Bet sāpēs galva, un ausīs dunēs Ievziedu nicinājums. – Lauz, cik gribi. Nolauzto paturēt Būsi par vāju. Šī ir ievziedu zeme. Pat vīstošā zarā Nekādas pieļāvības un maiguma, Kā gulbji uz ziemeļiem dzestros spārnos Šalciet, ievziedu vēji, gar vaigu man.
*	Laiks dzīvot un laiks mirt. Un, ja ne mirt, Tad no tā laimes spaigā lidojiena Ar skroti spārnā krist un dobjā sāpē nirt Kā ezerā. Un slīkstot neatšķirt, Vai nāve tā vai pārdzimšana dienai, Kad augšāmcelsies. Stipra. Akmensviena.
KAMOLA TINĒJA	Ap to mirkli, ap skatienu vienu Savu dienišķo pavedienu Tinu nakti un tinu dienu. Nu mans kamols ir gadiem biezs. Kad jel reizi man pietrūks dzijas Kārtas šķiŗas un kārtas mijas. Un tas mirklis – vai vispār bija? Varbūt vienkārši izliecies! Es vairs nezinu. Rokas kustas. Gadiem pierasts tinums krustā. Nebijušā un neizjustā Dzīves bijumiņš ietinies.
MĪKLAS	Noput dadzis, noput smilga – Četras sievas miltus maļ. Četri vīri iet pa ceļu, Visiem bārdas atpakaļ. No tās taisnās piķa siksnas, Kas pār kalna krūti slīd, Sarūk, sarūk tēva josta, Drīz jau varēs salocīt. Ielikt vecās mātes pūrā, Bēŗu dvieli pāri klāt Un zem balta bērza loka Dziļi mežā apglabāt. Ne tas dzenis, ne tā dzilna Sausā kokā krustu kaļ – Četri vīri iet pa ceļu, Tie vairs nenāks atpakaļ. Literatūra un Māksla, 1980

Margita Gūtmane
*	mana valoda tevī neatgriezties tevī nebūt mājās tikai pieķerties gaŗāmejot tevī ieklausīties gaŗāmejot kad kāds pamet vārdu kādi šķēlumi tev starp rindām kāda puvuma smaka un dilsti un dilsti pārsteidzoši skaļi pārsteidzoši klusu tikai vairs nedzirdēt un tomēr vēl dzirdami meli vēl pēdējā elpas vilcienā tu melo apspied noklusē nāves klusums jau starp rindām un es nezinu no kurienes nezinu nekā teikt šinī valodā tik ātri vārdi kļūst meli jau uz lūpām jau mutes dobumā jau domās šinī valodā un kliedziens noklusē bēgošo un kas iekožas pārdzīvo kam pacieš kam ne aiz kauna, es klusēju meli arī tie tevī neatgriezties tevī nebūt mājās un pietuvojoties paliek tas pats atstatums dzīvošanai – tā sev saku palikt dzīvai un izturēt atstatumu un melus? un noklusēšanu? tie tuvojas arvien vairāk maniem vārdiem (tie likās jau sen manī) vai tādēļ šķietams gājiens un meklēšana un nevienu negaida valoda kas mani izdobj bez žēlastības es palieku pusceļā dienas vairs neatšķirt tevī neatgriezties tevī nebūt mājās viņi mani noklusē viņi mani nonāvē manā valodā
*	ne mājup neko paņemt līdz kurp izrautas saknes nekur iedēstījamas ne ar mani ne manā skatā kas paslīd gaŗām un pāri un atgriežas tukšs kas tomēr ar mani nāk piespiedies sienai ārpusē piespiedies logam no vienas nakts uz nākamo tikai tur slēpšanās – lai gan neviens nemeklē – ne mājup kas palicis vaļā durvis kuŗas neslēdzas neslēpj logi neaiztur balsis caur stikla lauskām vārdi un atmiņas abās pusēs no manas balss pazudis vilinājums samierinājies ar ceļu ne mājup tikai iešana
*	naktī kāds klusums kas uzliek rokas mutei un aizspiež muti un ausis klusums iekodies manī dienā tas atlaižas manas ausis ir kurlas mute mēma lūpas nejūtīgas bailes tur savu mitro roku pār maniem vārdiem klusēšanai atpakaļ sevī diena jau nolemta