Jaunā Gaita nr. 131, 1980. g. 5. numurs

 

Lia Šmite

ČESLAVS MILOŠS UN IVARS IVASKS

 


Vidū: Česlavs Milošs (Czezław Miłosz), no viņa pa kreisi: Ivars Ivasks (Ivar Ivask) − World Literature Today redaktors, pa labi: Astrīde Ivaska − JG prozas daļas redaktore.

(Foto: World Literature Today)

 

Vai lasītājiem bieži nav pārsteigums, dzirdot Nobela literātūras balvas paziņojumā kādu pavisam nepazīstamu vārdu? Tas tagadējā informācijas izplatīšanās laikā ir gaužām bēdīgs fakts. Gēte jau 1827. gadā domāja, ka ir pienācis laiks iepazīties ar pasaules literātūru un visiem to vajadzētu veicināt, bet līdz šim ārpus Nobela prēmijas maz kas ir darīts, lai to īstenotu starptautiskajā forumā.

Tomēr pēdējā gadu desmitā aina manāmi uzlabojusies, par ko varam pateikties igauņu dzejniekam un kritiķim Ivaram Ivaskam (University of Oklahoma) žurnāla World Literature Today (līdz 1976. g. Books Abroad) redaktoram. Prof. Ivasks, kuŗa mātes valoda ir latviešu, ir vairāku grāmatu autors. Viņš rediģējis monumentālo un katrā labā bibliotēkā atrodamo krājumu World Literature since 1945. Ungar, 1973. (pieejama arī vācu un spāņu valodā.) Viņam ir arī izcila loma Neištata balvas piešķiršanā (Neustadt International Prize for Literature), jo viņš izrauga fonda divpadsmit kritiķu starptautisko žūrijas komiteju, kuŗas locekļi proponē kandidātus godalgošanai.

Šī balva $10.000 apmērā ir pašreiz nozīmīgākā aiz Nobela prēmijas. Sākot ar 1976. gadu, to piešķiŗ ik pārgadus. Līdzšinējie laureāti: itālietis Džuzepe Ungaretti, kolumbietis Gabriels Garsija Markezs, francūzis Francis Ponžs, amerikāniete Elizabete Bišopa.

1978. gada balvu piešķīra poļu rakstniekam Česlavam Milošam (Czezław Miłosz). 1975. gadā Books Abroad veselu izdevumu veltīja grieķim Odisejam Elitim (Odysseus Elytis), iepazīstinot angliski runājošo pasauli ar viņa darbiem. Šie abi rakstnieki ir pēdējie Nobela prēmijas laureāti, tā kā varam ar zināmu pamatu secināt, ka Ivars Ivasks laureātus „atklājis”. Šo faktu 1979. gadā apstiprināja Nobela komitejas oficiālais ielūgums Ivasku pārim piedalīties balvas piešķiršanas svinībās 10. decembrī Stokholmā. Dzejniece Astrīde Ivaska šo impozanto notikumu saistoši aprakstīja Laikā un citur.

1980. g. 9. oktobrī Nobela prēmiju piešķīra Česlavam Milošam. Ar priecīgu lokālpatriotismu lasām, ka viņš pēc izcelsmes ir mūsu kaimiņš, jo dzimis Šeteiņā, pašā Lietuvas sirdī 1911. gadā. Viņa priekšteči nāk no dižciltīgas lietuviešu dzimtas (Milesius), un viņa tēvocis Oskars Milošs bija brīvās Lietuvas sūtnis Francijā, savā laikā Parīzē plaši pazīstams dzejnieks. Arī Česlavs kādu laiku pēc 2. pasaules kaŗa darbojās diplomātiskajā laukā un bija Polijas kultūras lietu atašejs Vašingtonā un Parīzē. 1951. g. viņš tomēr Poliju atstāj, jo nevar samierināties ar faktu, ka pat māksla ir komūnistu doktrīnas kalpībā. „Sociālais reālisms ir tikai cits apzīmējums vārdam ‘meli’,” viņš saka. Tagad Kalifornijas Universitātes slavu literātūras profesors, viņš raksta dzeju, romānus, esejas, tomēr uzskata sevi galvenokārt par dzejnieku. 1953. gadā iznāca viņa eseja Sagūstītais prāts (The Captive Mind), kas guva lielu ievērību. Šī grāmata norāda uz bezdibeni, kuŗā viegli iekrīt Austrumeiropas intelliģences pārstāvji, pieņemot jauno ticību − komūnismu. Tajā pašā gadā viņš saņēma godalgu (Prix Littéraire Européen) par romānu Varas pārņemšana (Seizure of Power), kas pieskaŗas tam pašam konfliktam vēl spilgtāk un dziļāk, jo parāda atsevišķu cilvēku agoniju. Milošs izcilā stilā parāda Rietumu pasaulei tik maz pazīstamo Austrumeiropas polītisko traģēdiju. Visumā rakstnieka pasaules skatījums ir universāls.

Viņš uzskata, ka tikai cilvēka gars un intellekts var padarīt dzīves absurdumu panesamu.

Kritiķi Miloša darbus vienmēr vērtējuši augstu, bet brīdinājuši, ka to lasīšana prasa piepūli. Sevišķi tas attiecas uz dzeju, kur viņa pasaules uzskats izpaužas visietekmīgāk. Jāzeps Brodskis (Joseph Brodsky), krievu dzejnieks un disidents, kas Milošu proponēja Neištata balvai, saka, ka cauri Miloša dzejai vijas traģiskā apziņa, ka cilvēks īstenībā nav spējīgs pilnīgi aptvert savu esmi un likteni. Dzejnieks redz sāpju un ekstāzes, ļaunā un labā biežu mijiedarbi un saskata dzīvības akli instinktīvo turpināšanos pāri mūsu civilizācijas robežām. Pēdējā laika dzejā it kā ieskanas baltiešu pagānisma mistika, kas paceļ drūmi tverto esošās un nākošās pasaules sabrukuma pareģojumu apskaidrības vīzijā.

Česlavs Milošs ir īstens sava gadu simteņa bērns − bārenis, saka Brodskis. Dzimis Lietuvā, kas ar varu pārņemta un iekaŗota, viņš raksta poļu valodā, kaut Polija arī ir sadalīta un kuŗas neatkarības dēļ izceļas Otrs pasaules kaŗš. Bet viņš nedzīvo nevienā no šīm zemēm, ir trimdinieks, kas ir rakstnieka lielākā traģēdija, ko tikai retais var pārvarēt. Milošs to ir iespējis.

Šogad iznāks angļu tulkojumā Miloša romāns Isas ieleja (The Valley of Issa), kuŗā attēlota viņa bērnība Lietuvā.

Ir interesanti vērot arvien lielāko World Literature Today ietekmi starptautiskā jaunrades forumā.

Ivara Ivaska redakcijā šis žurnāls sniedz vienreizēji vispusīgu pārskatu par jaunākajiem strāvojumiem pasaules literātūrā. Apmēram divi no četriem gadā iznākošiem numuriem ir veltīti speciālam tematam, apskatot vienu atsevišķu rakstnieku vai atsevišķu literatūru vai tās novirzienu. Liekas, ka Nobela prēmijas žūrijas locekļi to cītīgi lasa, tāpat uzmanīgi seko Neištata godalgas piešķiršanai, ko šogad saņēma čechs Josefs Skvoreckis.

Ivars Ivasks par starptautisko literātūras izplatīšanās mērķi uzskata tautu un atsevišķu indivīdu savstarpējās saprašanās veicināšanu un kulturālu apaugļošanos. Šis mērķis pārliecinoši izpaužas viņa izcilajā erudīcijā un nemaldīgajā intuicijā, kas mūs iepazīstina ar tagadnes rakstniecības dižgariem. Ivaska lielais un svētīgais darbs vainagojas šiem rakstniekiem piešķirtajā atzinībā.

 

 

REDAKCIJAS PIEZĪME

1981. gada pavasaŗa numuru WLT plāno veltīt zviedru rakstniekiem, bet 1982. gadā viens no zviedru akadēmijas locekļiem darbosies Neištata balvas žūrijā. Sākot ar 1982. gadu Neištata balva paaugstināta uz $25.000.

 

 


 

 

IVARS IVASKS PAR ČESLAVU MILOŠU

Redakcijas aicināts JG lasītājiem izteikties par Česlavu Milošu Ivars Ivasks sacīja:

Piešķiŗot Nobela prēmiju Mīlošam zviedru akadēmija ir izcēlusi rakstnieku, kas ir sarežģīts un daudzšķautņains un kam piemīt bezkompromisa godīgums. Savos rakstos viņš ir vārda meistars, bet tulkojot Dāvida dziesmas un evaņģēliju viņš mēģinājis tuvoties VĀRDAM. Tā mākslas aistētiskā dimensija viņam ir nešķiŗama no ētiskās atbildības sajūtas un pravieša rūpēm par visas cilvēces tagadni un nākotni.

Milošs ir tikai piektais Nobela prēmijas saņēmējs no Austrumeiropas un pirmais dzejnieks. (Pirms viņa prēmijas saņēma 2 poļu, 1 somu un 1 dienvidslāvu romānu rakstnieks.) Tas liekas pārsteidzoši, jo bez šaubām dzeja allaž bijusi Austrumeiropas literātūras dižākais veikums.

Mums, baltiešiem, ir vēl cits iemesls priecāties; tāpat kā Ādams Mickevičs pirms viņa, Milošs lepojas ar to, ka dzimis Lietuvā. Abi rakstnieki ar lielu sirsnību attēlojuši Lietuvas ļaudis un dabu tās gadskārtās. Sākot ar savu darbu Sagūstītais prāts (1953) un beidzot ar Nobela runu Milošs arvien atgādinājis pasaulei baltiešu valstu traģisko likteni arī tad, kad par to vispār klusēja. Tādēļ nepārspīlējam sakot, ka izcilajā poļu dzejniekā 1980. g. Nobela balvas piešķīrēji arī atzinuši visu baltiešu dzimtenes īpatno daili un traģēdiju.

 


 

 

 Fragments no WLT atbildīgā redaktora Ivara Ivaska ievadraksta WLT 1978. g. vasaras numurā:

...Indeed an essential part of Milosz’s work has been that of mediator in his essays and translations (which activity has added more voices to his already polyphonic poetry). Few introductions surpass those offered by Milosz in his Native Realm and The History of Polish Literature not only into Polish literature and culture but into the entire complex national-cultural kaleidoscope we call Eastern Europe. He has translated Polish poetry into English and has rendered English, American and French authors into Polish (Shakespeare, Milton, R. Browning, Whitman, T.S. Eliot, Auden, R. Jeffers, Baudelaire). His essays are animated by a continuous dialogue between European and American spiritual values, between the tragic world view of Eastern Europe and that of the so-called West. And this is not merely a dialogue of literary comparisons, for Milosz draws upon history and politics, philosophy and theology, anthropology and art with an equally passionate concern in his truly wide-ranging discussions. Yet always the humanist and moralist is balanced in both essays and poetry by an essentially lyrical temperament: „Although I am a Polish writer, I do not forget that I was born in Lithuania and that in my works are to be found traces of a typically Lithuanian if not pagan mysticism (Lithuania is after all the most poetic country of Europe next to Ireland),” Milosz himself has pointed out. Perhaps nowhere does this mythical-sacral foundation of our laureate’s existence emerge in its totality so purely as in the novel „The Valley of Issa,” an almost Proustian revivification of a long-ago East European childhood.

That same Eastern Europe which stretches between Germany and Russia from Finland down to Yugoslavia is a colorful spectrum which shades into Scandinavia in the north and into the Mediterranean world in the south (see „Eleven Modern Poets of Eastern Europe,” BA 43:1, pp. 5-69, which includes an essay by Zbigniew Folejewski on Milosz). This is the way Milosz evokes his place of birth in Native Realm: A Search for Self-Definition:

For many centuries, while kingdoms rose and fell along the shores of the Mediterranean and countless generations handed down their refined pleasures and vices, my native land was a virgin forest whose only visitors were the few Viking ships that landed on the coast. Situated beyond the compass of maps, it was more legendary than real...

 

 

 



 

Česlavs Milošs (Czezław Miłosz)

 

 

LOGS

Rītausmā es palūkojos pa logu
            un redzēju jaunu ābelīti caurspīdīgu gaismā.

Un kad es atkal ausmā paskatījos ārā,
            tur stāvēja augļu pilna ābele.

Daudz gadu laikam pagāja, bet es neatminos neko
            kas notika manā miegā.

 

 

PĀRSTEIGUMS

Kas par rītausmu logos! Lielgabalu salūti.
Mozus grozs peld lejup pa zaļo Nīlu.
Gaisā nekustīgi mēs lidināmies pār puķēm:
neļķes un tulpes virs zemiem, gaŗiem galdiem.
Var pat dzirdēt mednieku taures izkliedzam hallali.
Zemes substancēm ne skaita, ne gala.
Zāles smarža, egļu nokrāsa, balta sarma,
dzērvju dejas.
Un viss vienā reizē.
Un viss laikam mūžīgi.
Neredzēts, nedzirdēts, tomēr ir.
Mēles neapdziedāts. tomēr pastāvēs.
Aveņu saldējums. Mēs iekūstam debesīs.

 

 

PIERĀDĪJUMS

Un tomēr tu piedzīvoji elles liesmas.
Tu vari pat pateikt, kādas tās ir: īstas,
ar asiem kāķiem galos, lai spētu miesu plēst
gabalu pa gabalam, līdz kaulam.
Tu gāji pa ielu
un tas notika: pletņu sitieni, asiņošana.
Tu atceries, tādēļ tev šaubu nav: elle
patiesi pastāv.

 

 

DĀVANA

Tik laimīga diena.
Migla agri pacēlās, es strādāju pa dārzu.
Kolibriji apmetās biškrēsliņos,
Neko vīrs zemes nevēlējos sev iegūt.
Neviena paša, ko būtu vērts apskaust.
Viss ļaunais, ko izcietu, aizmirsās.
Doma, ka biju reiz tas pats cilvēks, neapkaunoja.
Savā ķermenī nejutu sāpes.
Izslējies. redzēju zilo jūŗu un buras.

 

Atdzejojusi no angļu valodas Aina Kraujiete

 

 

Jaunā Gaita