Briesmīgā nakts,

necaurredzami dziļa

kā sāpe ––

zirgi tevī noslīkst, viņu acis

vēl ilgi atvērtas, tumsa

kā asins ielipusi skropstās,

smagi

viņi noslīd līdz tām sirdīm,

kas jau gaida.

Šī tik bezgala ilgā

nāvēšana, asinīm nav laika

sarecēt...

Briesmīgā nakts,

tai tukšumā, kas ap mani,

vietas veseliem karapulkiem,

tepat blakus

viņi viens otru iznīcina jau tūkstoš dienu,

mēs visi te asinīs

līdz ceļiem, sāls

grauž vātīs.

Bet paretam sastopas divi acupāri

un saskatās tā,

ka aiz tuvuma aizsitas elpa ––

tas notiek tieši tad, kad tu ieķēries tam zirgam krēpēs,

kas slīkst, acis

vēl ilgi atvērtas, asins

kā nojauta skropstās.

Zirgi nakts tumšajās upēs...

Tad viņi sadreb, pēkšņi

viņi lido kā no sapņa, pļavas uzzied

tiem krēpēs, zivis

spurdz cauri puķēm, viss, kas bijis,

pārtapis gaismā, savijušās

mūsu rokas.

Redzi, kā viņa izkāpj

no ziemas āliņģiem

un nobrauka no krūtīm ledu?

Apsēdusies uz mana sliekšņa

viņa vēl žāvē matus, bet skropstas

jau sausas, āda

siltumā staro kā mīlot piepildīta.

cik nejaušami viņas delnā jasmīns

salapo, cik mierīgs atraisa savus baltos ziedus...

RĪT MĒS SVINĒSIM

ASTERES

Rīt mēs svinēsim asteres,

turpat pie dobēm

plīvos mūsu rudens krāsās ietērptie stāvi,

turpat tais rudens narcisēs

mēs apmetīsimies un tērzēsim,

bet pašā jautrākajā brīdī

kāds no mums sacīs: lai tagad pieceļamies,

lūdzu, piecelsimies un nolieksim galvas,

ar klusuma brīdi pieminēsim

mūsu aizgājušo

vasaru.

Valgā tīrumā, brūnā zemē

viņa lasa uz ceļiem

tupeņus pītā grozā.

Zemā debess kā skatuvē

nolaistais audekls, krunko

un atbalso suņu rejas.

Masteglēs čiekuri zvana:

rau, kas par ražu, par ražu –

Tie dimd pār randu pļavām

uz jūŗas, uz vakaru pusi.

o   

Atmatā aitas

un magones smilgās,

Hapsalu.

Mēļos smieklos

smej ziemeļu dadži

Hapsalu.

Kāpēc acīs krīt sūrums?

o   

Brienu, mirkļiem tik īsiem

pie tupeņu groziem,

pie aitām, caur smilgām.

Kājām jau skrienu, acīm:

pirkstos pļavzāles

randu pļavā, līdz jūŗai

just

krastu un zemi:

tālzemi, salmalu tavu

un tuvu.

(1979.)

Sveicinu tās puķes,

kas aug pie dzelzceļiem,

visādām pārbrauktuvēm,

tiltiem, uzbērumiem,

starp cementu un akmeņiem,

ar slāpēm mūžīgām

zem skarbuma,

bet ar – daudz saules...

Ne skats tur neapstājas

no acīm meklētājām,

kas klīst pa lielceļiem

pēc daiļuma, pēc brīnumiem.

Jūs, puķes,

starp cementu un akmeņiem

saule zem putekļiem

man dažreiz maigu gaismu

sejā iešūpojat,

sirēnu vējos liecoties un –

pieceļoties, ritmā pacietīgā.

Sveicinu Jūs, mīļās,

mazās puķes,

pie pasaules dižceļiem,

vēju sētas

uz akmeņiem.

Austrālijas vasara pie auss man ierunājās.

ausī iečukstēja,

ar sauli te brīdi ciemos atnākusi:

– Nebēdājies, par daudz,

neskumsti –

dzied, zied zaru galotnītes,

katrs savu laiku atrod.

Un ja kas ne – krīt

       Dieva rokā.

Kā vilnis atpakaļ jūŗā slīd,

un kaut kur visa vidū

arī viņa nodoms pavīd.

Ceļos, eju.

Zied, dzied visas galotnītes.

Un kas krīt,

krīt atpakaļ mūžības lokā.

Un kaut kur te –

vēl viņa nodoms pavīd.

Mūžība ir – tagad!

Rīts man teica,

mozdamies pirms savas gaismas,

vēl ar zvaigzni vaigā.

Mūžība ir – tavas rokas visu satikdamas,

acis, tavas, – redzēdamas,

tavi soļi – zemi skardami un jūŗu,

domas – augdamas caur dienām, naktīm

atrazdamies tuvu, tāli...

mūžība ir – tagad,

nākšana un aiziešana

kad – tu esi.

Zied nakts – zils taurenis aiz loga stikla.

Starp parka kokiem mēness izaug lēns.

Kāds izdzēš sveci – vējš vai elpa bikla,

Un tumsā senatnīgi skan Šopēns.

Gulst vecā namā dienas svelme mikla,

Krīt šur tur mēness mirdzums paslepens.

Pār klavierēm gaist ēnās roze tikla

Un smaržu vilnis tumsa aizdreb lēns.

Zied nakts – zils taurenis aiz loga stikla,

Un telpā senatnīgi skan Šopēns.

Es nezinu, ko debess slēpj

Aiz bieziem miglas dūmiem –

Es esmu zemei pieķēries

Kā dadzis savam krūmam.

Arvien kāds pumpurs vai kāds zieds

Šais zemes dārzos raisās,

Skan ūdeņi un dziesma skan

Un putni lido gaisos.

Te vēji vieglprātīgie

Man prātu jauc un matus,

Aizvien vēl visos apvāršņos

Redz zemes ceļus platus.

Te meži apvij pamales

Kā tumšas matu pīnes,

Šķiet mūžs par īsu – atdzerties

No skarbā zemes vīna.

Te upes dzelmē saule grimst

Kā dzīva zelta kapā,

Un šķiet – pats Radītāja vaigs

Dus ūdensrožu lapās.

Es nezinu, ko debess slēpj

Aiz bieziem miglas dūmiem,

Es esmu zemei pieķēries

Kā dadzis savam krūmam.

Leons Briedis

Kā lapa es esmu, kā lapa,

kas mūžīgi pūlas saprast

gan zaru, uz kuŗa tā dzīvo,

gan koku, pie kura tā plīvo.

Un nomirst, un augšāmcēlās,

un vienmēr atrodas ceļā

uz lapu, uz līdzās lapu,

lai kaut viņu pagūtu saprast.

Balss,

       es tev paklanos...

                        Kad mani

būs pametuši itin visi, –

tu manas lūpas nedzirdami

vēl katru nakti noglāstīsi.

Tur,

     kur nevienam neies taka,

kur pretī bezdibenis stāvēs,

tu mani gaidīsi kā aka,

lai mani paglābtu no nāves.

Tu man kā alga –

                        necerēta,

tā ilgota kā atzīšana.

Nedz tāpēc, ka tu būtu svēta,

bet tāpēc, ka tu esi mana.

Tas ir augstākais, ko tu vari, –

tavas miesas un asins sūtība –

brist šo tūkstošiem mezglu grūtības

un palikt tīram kā nēzdoga stūrim.

Ik lietu,

       ik cilvēka sirdi

ar savu klātesmi nenoniecināt,

kaut arī neviens nespēs liecināt,

ka tu tiešām tas esi bijis.

Ļauj, lai zvaigzne ienākas pilna,

kas par tevi nakti ir skrējusi,

arī tā tomēr reiz ir spējusi

apart tīrumu,

       nezinot, ko tas audzēs.

Par augli uz gadskārtu ābeles –

un pergamentā skan metalls.

Es taču esmu no vasaras ieradies,

un nevis no Nācaretas!

Pie tās upes kā mūžības pienācis,

pār kuŗu man tagad būs irties.

Un ir grūti,

              tik bezgala sāpīgi,

it kā nāktos no sevis šķirties.

Mani pleci ir visu redzīgi,

kaut arī apmaldās gaišā dienā.

Ak, ja spētu es atpakaļ atgriezties!

Bet aiz manis jau paceļas siena.

Rimti, rimti šaipus līgano ūdeņu

noliektām galvām sastājas koki.

Un virs atvara, kurš mani pieņēmis,

vēl viļņojas saspringti loki.

(Literatūra un Māksla, 15, 1980.)

Nakts klusumā

ieslīdu palagos –

izģērbju domas

brīvas lai rotaļājas

mīksta spilvena dūnās –

dienā aizvadītie mirkļi

sadodas rokās ar jūsmu,

ar vēlmēm – to,

kas varētu vēl būt –

domas kā smiltis vējā

vērpetēs satinas,

pārvēršas sapņos

miegā.

Rīts ar gaismu,

gaiļa dziesmu modina –

iejūdz atkal darba ratos,

pievelk grožus –

gultu klādama,

izģērbtās domas

ieloku pidžamā un

paslēpju zem spilvena –

nakts klusumā atkal

tās atbrīvošu.

PĀRDOMAS

(Rothko

retrospektīvā

izstādē ) *

                        Kas tevi,

vecā Daugavpilī dzimušais,

šodien slavinātais brāli,

bezlaicīgi dzina steigties

pārbraukt Stigai?

Vai saules krāsu pārbagātais

žilbums, bezgalībā pludinātais,

acis aklināja –

              dvēs'li savainoja –

nogremdēja mēļi melnās pārnākts

tumsā sevī spoguļoties?

                        Universā

                        gaisma – tumsa

                        līdzsvarojas –

vai tumsā pazaudēji

gaismas ceļu?

Aina Kraujiete

Jau atkal vecā nemirstīgā tema –

Aristotelis kontemplē

ar galvaskausu, –

tikai Rembranta vietā

šoreiz rīkojies vietējais

fotogrāfs –

                 attēlā

            neandertāla

       galvaskauss

          zinātnieka

              plaukstā –

cilvēka –

pirmcilvēka galva, apaugusi ar

stalagnītu lāsteku bārdu,

no zemes dziļumiem pacelta,

izcelta

civilizācijas vienpadsmitajā slānī:

trīssimt piecdesmit tūkstoš gadu bārda

septiņsimt piecdesmit tūkstošgadīgai galvai.

Kas gausie gadu tūkstoši šai kaula

čaulai?

plūstoša smilts

pār izlobītu čaumalu.

Ai, Aristoteli,

jautājums

bez atbildes vēl –

kas pāri

                             no dzīvā gara?

TAUJĀJOT

Vai domā par

to rāmi, reti

diendienas mērītās atstarpēs?

Jeb aizliegtās atmiņas

aumaļām veļas

nakts atvērtos dobumos?

Varbūt esmu caurspīdīgs

mākonis bez ēnām, kas

pārslīd ierastās dzīves

pakalniem,

pulsa tik-tak

nejaucot?

Kādi auri un

gaviles piepilda

ilgoto telpu?

Nākotne ir zaļš

auglis

ziemas apdraudētā zarā,

bet pagājība

neizraujamām saknēm

atmiņās ieaug.

VIENRADŽA DEJA

RAKSTNIEKU SAIETĀ

Viņi dzied

universa noslēpumu dziesmas –

          zvaigznes un likteņi

          uzzibsnī dzejā.

Vērojam

          Unikorna deju ap apaļo galdu,

plašiem lokiem līdz mūžībai.

          Katra balss paceļ

          patskaņus pāri apvārsnim

          citādā leņķī.

Vecs vīrs trinkšķina balalaiku,

murminot savas jaunības

dievekļu vārdus.

VĒL PAR UNIKORNU

Rāmo gremotāju grupai

nepiederīgs – dzejnieks

       mūžam cīnītājs,

       mūžam meklētājs,

       zilo sapņu tulks

       un nākotnes saucējs –

ar vienu cīņās dragāto,

       bet ne nolauzto,

ragu.

NO IZMISUMA

DIENASGRĀMATAS

(trešais ieraksts)

Naids tos iekaŗoja,

     karogu sarkanām mēlēm plīvojot –

dzeļot un duŗot

dzīvības serdē,

     krustnešu dedzībā

     cirta un cirta, līdz

pagānu laimes dziesma

liesmojot izplēnēja

un pelnu pelēkās plēnes –

kā bālie veļu auti –

slāpējot tinās.

     Zuda

miglainās nākotnes vālos

     reiz kopējā

     ceļa zīmes.

Kad atmodos, jauna

saule – ar blāvāku gaismu –

jau dzisa.

Zvaigžņu gaisma,

pat tuvāko zvaigžņu gaisma, ir pagātnes gaisma.

Gaismas gadu, dažu vai tūkstošu gaismas gadu

vakardiena un aizvakardiena.

Dzīvojam šodien.

Bez rītdienas gaismas dzīvojam šodien,

jo baltās Betlēmes zvaigznes

un sirpja un āmura sarkanās zvaigznes mirdzums

ir illūziju mirdzums tagadnes nakti.

Esam tumsā. Esam nepieredzētā tumsā.

NEPIESĀRŅOTAIS

SAPNIS

Invalidu Domā

raugos lejup uz eņģeļu sargāto

sarkanā marmora sarkofagu.

Napoleona Pirmā impēriju

pēc Austerlicas, Jēnas un Frīdlandes,

Borodino, Leipcigas, Vaterlo.

Pēc Elbas un Svētās Helēnas salām.

Lielais sapnis, par vienotu Eiropu sapņotais sapnis,

palika nepiesapņots. Lai – daudzvalstu Eiropas kaklam

no murga murgā ciešāk arvien apvītos Āzijas cilpa.

Baušļi un baušļi visapkārt. Likumi, paragrāfi, panti.

„Tev būs!" Un – „Tev nebūs!"

Vidū cilvēks kā ļaundaris mūžīgās bailēs no soda,

mūžīgi lūgdams kā ubags pēc žēlastības.

Labais un ļaunais ir divas puses vienībā vienā,

un vienā vienīgā bauslī, bauslī bez apkārtceļa,

ir cilvēces glābšanās ceļš un cilvēces pestīšana:

Viss ir atļauts,

Nelietojot

varu un viltu.

Andrejs Eglītis

TĒZES UN SARKANĀS ANTITEZES

(2.Mozus grām. 20.1–17–)

I

– Es esmu Kungs, tavs Dievs, tev nebūs citus dievus turēt

manā priekšā –

Es esmu pats pirmais bauslis. Es esmu dzemdēts

barikāžu šūpuļos, izgavilēts karātavu pūļa gavilēs,

lāstos izlādēts cietumu debesīs, mātes klēpja izgrūsts

iznīcībai, iznīcināšanai, esmu uzslepkavots vienīgais

kungs un dievs ar miljon sātanīgām sumpurņu galvām,

apēd kas viena otru un vienmēr izvemj jaunu vienīgo

dievu – Bezdievi.

II

– Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi velti

valkāt, jo tas Kungs to nepametīs nesodītu, kas viņa vārdu

nelietīgi valkā –

Es esmu noteicis otru bausli: Ej pāri Tā Kunga vārdam

pa šausmu izģērētu cilvēka ādu un valkā to savu kāju

nenoslaukāmo mēslu noslaucīšanai Viņa dusmu bīstību

mēdīdams, jo es nepametīšu nesodītu, kas manu vārdu

nelietīgi velti valkā – dieva Bezdievja sarkanā.

III

– Tev būs svēto dienu svētīt –

Es noteicu svēto dienu un visu svēto par nesvēto un

iedzenu bauslībā sagraušanai Izkāmējušus žurku barus

un apšņākšanai odžu dzimumus – es, bezdievju dievs

Bezdievis.

IV

– Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas

un tu ilgi dzīvo savā zemē –

Es esmu radījis ceturto bausli: Tev būs nodot savu tēvu

un māti kopš esi iznācis no viņu sēklas augļa, lai

negods būtu viņu gods un tev labi klātos savā zemē,

kuŗas tev nebūs nedz piedzimstot, nedz mirušos ejot

– tavs dievs sarkanais Bezdievis.

V

– Tev nebūs nokaut –

Es pavēlu piektajā: Tev būs nokaut. Nokaut ikvienu

dzimumu, kas netur manu mācību pa labo un kreiso roku,

kā to vairs nevar saskaitīt šausmu apdzēries kapracis.

Un tautas nokaut asiņainos zirnekļu tīklos izbalinot

– dieva Bezdievja vārdā.

                      Laimīgie nedzimušie un mirušie.

VI

– Tev nebūs laulību pārkāpt –

Es atceļu visus lilijām nospraustos tikumus un sasitu

šķīstības sudraba traukus un salaužu derību gredzenus.

Es esmu pasludinājis sesto bausli par pūļa visu lielo

miesas un dvēseļu maucības bausli. Lai laulības gulta

kļūst par visu gultu dieva Bezdievja vārdā.

VII

– Tev nebūs zagt –

Tev būs zagt un apzagties pie dzimšanas un nāves robežām,

tumsām un gaismām mainoties, apzagt miroņu valstības,

balto un melno līdz apvāršņu malām, izzagt tautām

smadzenēm domas; Tev būs apzagt pašam sevi, līdz tu

nonāksi mūžīgajā zagļu valstībā pie dieva Bezdievja

zaglīgās rokas.

VIII

– Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko –

Un astotajā bauslī es saku: Apjozieties sarkanie melu

tempļi apkārt zemju un ūdens robežām un zvēriet melīgos

nepatiesu liecību zvērestus pret ikvienu dzimumu, kas

staigā patiesības drānās pie tuvākā un tālākā un iznīcināt

tos kurlumā, aklumā un mēmumā sitot – lai tie nobeigušies

vairs nevar liecību dot, patiesības balto liecību liecināt.

Mans draugs un mans mīļotais uz nāves dzenokļa gala dus

– Tu esi patiesi darījis to nododams – nepatiesu liecību

zvērējis Biezdievju templī.

IX

– Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu –

Un devītais pavēl: Tev būs cita namā ienākt ar slepkavnieka

soļiem un piebriedušu laupītāja klēpi to atstāt un nolīdzināt

to zemāku par pelnu pelēko vaigu, lai ikviens izdeldētais

atskatīdamies matītu dieva Bezdievja bezdievīgo brīnumu

darbus.

X

– Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu, kalpu, kalponi, lopu,

nedz ko citu, kas viņam pieder –

Tev būs iekārot kā lopam lopu, cita sievu, kalpu, kalponi;

lai tavas iekāres netīrajam pirkstam nav novilktu robežu

ļaudīs, lai mūsu pēdējais bauslis māca: Viss iekārojams,

kas nepieder un apzieģēlējams ar apgānīšanas zīmogu no

dzimuma uz dzimumu dieva Bezdievja sarkanā vārdā.