Jaunā Gaita nr. 130, 1980. g. 4. numurs

 

KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

 

MĪTI, SIMBOLI UN ATKĀPES

(Impresijas par LARA-s rakstnieku nedēļu - 80)

LARA-s RN-80 notika Gaŗezerā no 1980. g. 22. līdz 29. jūnijam. Salidojuma norise sīkāk atreferēta laikrakstos un LARA-s Lapā.

 

Mums ir mīti un neaizkarami mīti. Vērojot tautiešu reakcijas pēc Varoņdarbiem, ir skaidrs, ka Lāčplēsis, Spīdola un Laimdota pieder pie pēdējās kategorijas. Arī Kangara mīts ir dzīvs; to allaž meklē un sameklē, tāpat kā leģendāro Melno Pēteri. Lai salīdzinām tikai R. Krodera 1934. g. lieluzvedumu ar dažām mūsu sabiedrības un preses izdarībām šodien. Mīts ir kļuvis par tradicionālo realitāti. Interesanta ir arī šāda vēsturiska vizuāla liecība: Saeimas laikā Māte Latvija attēlota kā sieviete laivā; Ulmaņa laikā pie stūres piestājies vīrietis!

*

Ir problēmas, kas eksistē tikpat kā pagrīdē. Latviešu un žīdu situācija vācu okupācijas laikā ir viens piemērs. A. Ruņģa „Salaspils” un V. Nollendorfa „Rūgtā pelavu maize” ir mēģinājumi konfrontēt šo problēmu. Tāpat pienācis pēdējais laiks pārrakstīt Latgales vēsturi. Līdzšinējais populārais Latgales mīts neatbilst patiesībai, kā to illustrē V. Krāslavietis ar dažām trāpīgām Krāslavas bērnības atmiņām.

*

Vai rakstniekam draud pasaku stāstītāja liktenis? Mākslinieks nevar norobežoties no tautas, nedz radīt pēc pasūtinājuma vai bez pārliecības, saka A. Beldava. Agrāk radīšana nebija izolēts process. Varbūt arī mums derētu pievērsties hepeningu principiem, lai atdzīvinātu kā folkloru, tā literātūru. Domāts, darīts. Jāņu vakarā pie Kaugariem līgotāji veļas no spēkratiem, līgodami ceļā sacerētās laikmetīgas vārsmas. Bet cik ilgi? Drīz parādās pavairotas lapas ar reglamenta tekstiem, un mēs atkal citējam, ne dzīvojam.

*

RN-80 visbiežāk dzirdētais vārds ir „atkāpe”. Vai tā izcelsme meklējama Belševicas drūmajā dzejolī „Nakts atkāpes”? Pirms gadiem 10 „Nākotnes-70” ietvaros Valters bija izveidojis uzvedumu par mīlestības dzeju četros (cik atceros) kritienos. Tātad, no kritieniem uz atkāpi ir dekadu gaŗš solis. Bet kad apziņu sāk bombardēt „asiņholiķi”, „šie slīpētie zeļļi”, Ņiru (kas varbūt dzenā Sietiņu „zvaigzņup”), „Kortizona līnija” un „Viļa Lāča sanitārais mezgls”, tad zinām: atkāpe ir, lai atvilktu elpu!

*

Kā visi saieti tā arī RN-80 dod ierosmes, atklāsmes, pārsteigumus. Iepazīstamies ar Eža Kažociņa Alvilu − kvintescentu klaidoni. Launagu Freda suņa dēļ nonākam spraigās debatēs līdz pat kaulam. Atklājam, ka Teksasā bez Ilzes un Almas vēl dzīvo trešā latviete Zuze ar moto: „Kā nu ne. Kas par to. Ko nu tu”. Maija Meirāne „iznāk no skapja”. Laimas Ieva pamesta liktenim ar Čūsku, tās vietā parādās Cibras kundze ar problēmām telefona būdiņā. Jāņa Ieva, turpretim, metamorfozējusies Biminitā, vai vismaz savos paredzētajos ietvaros paredzēti neparādās. Jānim Turbadam, alias Jukumam Mītam-Mietam, atkal manāms pēkšņs pietātes trūkums, liekot cerēt uz ilgstošu pietātes deficītu un raženu blēņu gadu. Valijas erudītais referāts un īsluga dod iedvesmu 1) spēlēt teātri, kā to darīja Grieķijā 5. gs. pr. Kr. un 2) dzirdot vārdu „furgons”, krist histērijā. Runā, ka protagonists drīz pretendēšot uz Lisistratas lomu!

Esam bagātīgi apveltīti ar vizuālās uzskates klāstiem: 2 īsfilmas (Z. Lazda un latviešu vecmeistari), 2 gleznu skates (Aistara un Ēŗa), ceļojošais archīvs, Gaŗezerā senmantu krātuve, skices, plakāti. Labākais vēl ir tas, ka daļa no šīs bagātības ir pērkama, laimējama, vai sadzenama veiklām kājām. Tikmēr katrs pārdomāts un neapdomāts vārds tiek ieskaņots LARA-s skaņu lenšu krātuvei. „Meklējiet kasetēs!” skanēs nākotnes lozungs.

*

Gvīdo Augusta divu referātu skrējieni cauri vēsturei, aizvēsturei un aizapziņai informē, intriģē, nogāž mītus, aizkaŗ sensibilitātes, aizkaŗ un uzkaŗ jaunus mītus, un atstāj klausītājus bez atkāpes. Varam tikai minēt kādas būs sekas „Zemes mātes kulta saulgriežu svētkos” publicēšanai periodikā. Avens vairs negleznos durvis (vai gleznos tās maratona tempā). Bērniem aizliegs šaut ar lingām; šo nodarbību vispār apzīmēs ar R. Tauta turēs lingvistus vēl lielākās aizdomās kā līdz šim. Un visi Jāņi kā viens mainīs savus vārdus uz daudz vīrišķīgākiem Valdmieriem, Varaidošiem, Vismantiem vai Vairoņiem.

*

V. Zantes Spīdolas dimants izraisa karstas pārrunas un atkārtotu jautājumu: KAS IR ROMA? Pa starpu uzrodas Jungs, Kalipso, Natālija Nagliņa un Laimdota ka tīrā anima.

Par Uguns un nakts V cēlienu manās piezīmēs ir tikai pazīstamās ziņģes pārfrazējums: „To vienu tev būs mīlēt, to otru neatstāt”. Tas laikam būs bijis brīdinājums Lāčplēsim, ko viņš, simbolos runājot, nelika aiz auss un tā pazaudēja arī to.

*

Cilvēks nedzīvo no gara vien, pat ne literāti pēc gaŗā vakara cēliena. Vakara maltīte tad jau ir kļuvusi par tālu atmiņu līdz ar launaglaika augsto sauli. Dilemmu, atrisina nākamais cēliens − naksniņas, kas risinās un ritinās Ruņģa kabīnē. Šie sava vārda cienīgie mājas gariņi ir rūpējušies par latvisko rupjmaizi, pīrāgiem un pavalgu, bet pārējie par to, lai netrūktu dziesmu.

*

Kas ir Gaŗezers? Gaŗezers ir simbols, mīts un reālitāte reizē. Gaŗezerā zem kājām smaržo meža zemenes, un virs galvas dzied rekurir putns. Gaŗezerā kož odi un no sienām tevi novēro simtiem gaŗkājaino zirnekļu. Tur cilvēki mielojas pie mīkleņu kokiem un kļūst mīklaini. Tie atklāj izstādes pirms un pēc īstās atklāšanas, jo labs laba nemaitā, dubults neplīst, un trejkāršs ne tik. Gaŗezerā tagad ir Kārļa Skalbes taka; tur arī esot Ezeriņa ezers, Pļavkalna pļava, Doku Aša doks... Tikai simboli? Un kas par to?

 

Nora Kūla

 

 

 

LATVIEŠU VALODA UN TAUTAS DEJAS

Kopš Viljemstaunas IV Vispasaules latviešu jaunatnes kongresa pagājuši gandrīz divi gadi, bet visas tur pieņemtās rezolūcijas nav pazīstamas vairumam trimdas jauniešu. Var rasties jautājums, vai vispār šīs rezolūcijas ir jāpazīst un kāpēc?

Aktīvā un, manuprāt, arī domājošā latviešu jaunatnes daļa tiekas, runā, diskutē un spriež vispasaules kongresos. Pieņemtās rezolūcijas izsaka šī foruma domas un vērtējumus par trimdas sabiedrību, tās darbību, panākumiem un neveiksmēm.

Viena no tām rezolūcijām IV VLJK skāra trimdas jauniešu „pretlatvisko uzskatu”. Lielam vairumam mūsu jaunatnes ir tāds pats uzskats attiecībā pret latviešu valodu, kā bija kādreiz mūsu apspiedējiem − vācu baroniem un kāds tagad ir latviešu tautas apspiedējiem − Vosam un Co. Rīgā! Ja cilvēks grib izlikties svarīgs, sabiedrībai pieņemams, tad jārunā kādā lielā „kultūras” valodā, bet nekādā ziņa latviešu valodā! Tāds arī ir uzskats vairumam trimdas jaunatnes (16-25 gadu vecumā). Pat izsludinātos latviešu jauniešu sarīkojumos un latviešu jaunatnes aktivitātēs vairums nerunā latviski.

Lielākie farsi mūsu trimdā ir dziesmu svētku tautas deju lieluzvedumi. Kamēr publika līdz asarām aizrauti priecājas par jaunatnes nacionālo apliecinājumu, šie dejotāji ģērbtuvēs pirms un pēc uzstāšanās runā tikai angliski, vāciski utt. Nesaredzu nekādu nacionālo apliecinājumu. Tautas tērpus varētu uzvilkt mugurā vienalga kādas tautības dejotājiem un arī varētu iemācīt vienalga kādas tautības dejotājiem latviešu tautas deju soļus un tūres.

Ja šī tradicija nerunāt latviski neizzudīs, tad pamatu saite jauniešiem ar latviešu kultūru −valodu − izzudīs uz mūžīgiem laikiem.

Tāpēc IV VLJK pieņēma šādu rezolūciju:

IV VLJK pilnsapulce domā, ka latviešu jaunatnes apvienības sarīkojumos būtu lietojama tikai latviešu valoda un tamdēļ ieteic apvienībām izsludināt savus sarīkojumus tikai tām personām, kuŗas neatsakās lietot latviešu valodu. Sarīkojumi, kas domāti sveštautiešiem, būtu kā tādi izsludināmi. IV VLJK pilnsapulce ieteic visām turpmākām dziesmu svētku rīcības komitejām pieņemt tikai tādas tautas deju kopas, kuŗu sarunu valoda ir latviešu valoda!

Šī rezolūcija pieņemta ar redzamu balsu vairākumu. To piesūtīs dziesmu svētku rīcību komitejām ar lūgumu ievērot prasību, ka tautas deju grupas lieto latviešu valodu.

Lai nebūtu pārpratumu − šī rezolūcija uzsver tikai to, ka NAV NEVIENA IEMESLA; KĀPĒC KĀDS JAUNIETIS NEVARĒU IEMĀCĪTIES UN LIETOT LATVIEŠU VALODU. Ja jaunietim ir pretīgi iemācīties un lietot latviešu valodu, viņu nevar uzskatīt par latviešu tautas mākslas ticamu pārstāvi! Ja kāds vēlas pārstāvēt vienalga kādas tautas kultūru, primārā prasība ir zināt to valodu, lai „pārstāvis” nebūtu liekulis vai diletants!

Ceru, ka šis raksts izraisīs pārrunas ne tikvien tautas deju dejotāju, bet arī citu jauniešu starpā. Varbūt šīs diskusijas panāks to, ka jaunatne pievērsīs vērību savām latviešu valodas zināšanām un arī latviešu jaunatnes sarīkojumos latviešu valoda kļūs par sarunu valodu!

ELJA-s valdes uzdevumā
Mārtiņš Zandbergs

 

 

 

2x2 = 91.20.

Divi 1980. gada notikumi, kuŗiem pamatā bija mērķtiecīga plānošana un neatlaidīgs darbs ir 2x2 nometne un Daiņa Kūlas uzvara olimpiadā.

Augšējā uzņēmumā: pieci priecīgi preses nozares dalībnieki 2x2 nometnē. Un kā lai viņi nepriecātos − nometne bija labi noorganizēta. Bez tam − viņu redakcijas darbu netraucēja lietas, kas daudzus jauniešus ierosinājušas atmest ar roku latviešu sabiedrībai: neuzticības sēkla, bailes, skauģi, superpatriotu vaimanas, profesionālie trimdas šķēlēji, ‘atklātās vēstules’, boikotu organizētāji, neprofesionālu cilvēku plātīšanās, tāpat „tuvāka informācija par klu-kluks-klana organizāciju”, ko pēdējā laikā piedāvā mūsu „nacionālākais” laikraksts.

*

Par trešā tēvadēla triumfālo atgriešanos mājās jau daudz rakstīts latviešu pasaku sējumos. Bet 1980. gada variants par trešo brāli, kas pierādīja pasaulei, ka mūsu pašapziņa ir augsta un latviešu gars dzīvs, ir šāds. Reiz Ventas krastā dzīvoja puisis. Bija palaidnis, neko negribēja darīt, neklausīja ne mātei, ne skolotājiem. Kādu dienu puisis redzēja vīru, kas meta šķēpu.

„Tu esi dūšīgs puisis, nāc pamēģini,” vīrs teica.

Šis pamēģināja − patika.

„Māt, es gribu mest šķēpu,” puisis teica.

Sacīts, darīts. Māte nodeva dēlu mācībā pie desmitcīņnieka Māra Grīvas. Sākumā puisim bija bailes bet kad viņš bija kādu laiku trenējies un iemācījies šķēpu piezemot, viņš izdomāja, ka esot jau diezgan varens. Tāpēc iešot pasaulē laimi meklēt un varoņdarbus veikt. „Nekur tu vēl neiesi,” teica treneris, „laime ir jānopelna darbā.” Un viņš lika Daini pie darba atkal un atkal − pie svariem, pie stieņa, pie ūdensnēšiem, mežā, skrejceļā un stadionā. Gudrie dēli par Daini zobojās: „Ar šķēpu atomlaikmetā! Nāc labāk iemetīsim!” Dainis trenējās pa visu Latviju. Divus gadus vēlāk puisis varēja pārmest šķēpu pāri Ventas upei tur, kur tā ielocījās no Lietuvas Latvijas zemē.

„Vai nu varu iet pasaulē?” Dainis prasīja. „Nē, vēl nevari. Bet iesim tur, kur upe platāka.” Divus gadus vēlāk puisis pārmeta šķēpu pārī likteņupei Ventai pie Skrundas, kur no krasta līdz krastam bija gandrīz 80 metri. Tā strādājot un trenējoties pienāca 1980. gada 26. jūlijs. Pasaules labākie satikās finālā. Puisis no Ventspils stāvēja lielā stadionā ar šķēpu rokā. Pie televīzijas ekrāna sēdēja viņa māte. Puiša vienaudži, ar kuŗiem viņš bija makšķerējis grunduļus Ventā, viņa skolotāji un pasaule. Saucējs izsauca latviešu vārdu: „Dainis... no Ventspils... Lai nāk uz priekšu un rāda, ko spēj.”

Tik tālu pasaka. Turpinājumā Gunāra Jākobsona, Latvijas žurnālista un aculiecinieka stāsts par notikumu 26. jūlijā:

... Un visbeidzot 21 gadu vecais ventspilnieks Dainis Kūla. Gaišs matu cekuls, ventiņiska runāšana, neviltots dabiskums, vēss prāts un pārliecība par savām spējām. Lūk, šķēps viņa rokās. Ieskrējiens. Nekā. Otrs − arī tāpat. Atmiņā atplaiksnī Melburna, kur uzvar Inese Jaunzeme, nāk prātā Elvīras Ozoliņas triumfs Romā, Jāņa Lūša panākumu sērija Tokijā, Mehiko un Minhenē. Vai tiešām Daini piemeklēs Afanasija liktenis? Nekā nebij... Enerģisks, drošs ieskrējiens, krustsolis − 88 m 86 cm! Bet tas vēl nav viss. Cīņā ar visiem pasaules izcilākajiem šķēpmetējiem Dainis sasniedz rezultātu 91 m 20 cm, un meitene latviešu tautas tērpā, vairāk nekā 100.000 skatītājiem aplaudējot, pasniedz viņiem olimpiskā čempiona zelta medaļu.”


Pirms izšķirīgā metiena...

Un tā Ed. Keišs redzēja Daiņa šķēpu...

Laimīgas beigas! Un ko mēs no tā varam mācīties? Vispirms jau to, ka, aizgājuši ir laiki, kad laimi varēja meklēt. Šajos laikos pirms laimes meklēšanas pasaulē jāveic daudz darba pašu mājās.

Otrkārt, to pašu, ko mācījāmies no Ulža Gravas lekcijas 2x2 nometnē: vajadzīgi rosinātāji, kas var baiļu vietā veicināt drosmi, neuzticības vietā sēt uzticību un pārliecību par mūsu spējām un tiesībām uzvarēt.

L. Zandbergs

 

Jaunā Gaita