Ja tu zinātu,

cik tas akmens

ir tukšs,

uz kuŗa stāvēdams

rokas izmisumā

izsvied pretī

tavām acīm neredzamām

nezināmām debesīm,

varbūt paliktu tev vieglāk

un to nastu,

kas plecus tagad

tev tik nežēlīgi

noliec, beidzot

pacietīgāk nestu

tavs jaunais

nepierastais augums,

nojauzdams, ka varbūt

sēkla esi

jaunā labā zemē,

pāri kam jau rītu

varbūt tavas rokas

viegli izplauks

jaunā spirgta

rīta pilnā gaismā.

Zinādama, ka

zvaigžņotais ugunskurs strauji

bēg, dzirkstelēm sakrītot

pelnos,

            sapņu kārā

acs maldās tālu, bet

neredz atvērtu vārtu

rīta gaismas pārlietiem

dārziem.

            Kāpēc atslēgu

sargs savu darbu

nedara gaidītā laikā?

Varbūt ir jāiet vēl

tālāk,

          jeb varbūt

nekas nav bijis

aizslēgts nekad – ej,

grūd vaļā ar drosmi

kārotos vārtus,

gaismu un rītu

dzer, lai atdzimst

zvaigznēm dziestošā sirds.

BRĪNUMU ACIS

Laika noganītais aploks

brīnumu lielās un klusās

acis vairs nepūlas saistīt.

Pie vārtiem

klusi un noliektām galvām

tie gaida

vakarā vērēja soļus.

Ir jāpaliek pamazam kurlam,

lai dzirdētu jauno vārdu,

ir jāaizmirst redzēt,

lai atrastu ceļu uz mājām.

Aiz sevis jāatstāj

saule, draugi un dziesmas,

krāsainās, skanīgās dienas.

Ir jāiegrimst pamazām naktī

bez zvaigznēm, bez vējiem,

bez putnu ceļiem, pērkoniem spējiem,

bez ūdeņiem un slāpēm,

prieka sīka, dziļākām sāpēm.

Lidojums naktī jāvada akli:

vārda jaunā pavedienā planē,

viegli aizturot elpu pa agro

sākumu saspriegto telpu,

līdz abi stari – gals un sākums –

sakrīt kliedzienā vienā:

jā, tas tu esi,

tas tu biji,

tam ir jābūt.

Grimst starmešu kūļi,

kas kādreiz tumšzaļos džungļos

meklēja brīnumu acis.

Tumst ritošu domu troksnis.

Ne vēlies, ne nīsti.

Dzīves duļķainā straume

skalojas tālu aiz tevis.

Asaras nemoka tukšās acis,

smaids sakrīt ap gurušiem kauliem,

Kas pacels šo putekļu sauju?

Kam rūpēt var zaudētais, gūtais,

grūti cīnītais, vieglumā plūktais?

Viss pelēki putekļi, pelni,

nav tevis, nav nekā tava.

Ai vēji, tie blāzmainie vēji!

Tiem nāves un nīcības nav.

Tiem mūžības mākonis zilgans

ir dzīve un miršana tava.

Kam taujāt, kur izbrīnā griezties –

vai esi tas tu, vai sieties

liesmās citādās, jaunākās sākas

dienu pelnu apraktās ilgas;

bet mūžīgā kūrēja skatā

dzirkst pelēko putekļu sauja.

Valdis Arvis

Kad vientulības ķēdes

Ap mani sienas

Debess tad vienmēr

Ir mēma akla un kurla

Virs krūtīm krustotām rokām

Kā zaglis slēpjot kas zagts

Ceļos slīgstu Lācera atmiņas lūdzu

Noslāpst klusumā kurlā

Lūgšana mana

Debess ir mēma

Aiz loga stikla mākoņi melni

Kā aizplīvurotas atraitnes raud

Izmisums akls lauskās šķaida

Smilšu pulksteņa stiklu

Satraukts klausos vai pēdējais

Smilšu grauds man stāstīs

Kam dzimu, kurp eju, kam miršu

Bet debess ir mēma akla un kurla

Sodrēja asaras tumšas

Pilsētā raudāja migla

Krēslainās ielās

Iedegās reklāmu sveces

Piespiedies laternas stabam

Reibu ostmalas smaržās

Un gaidīju laimi

Varbūt atbrauks tā

Limuzīnā melnā

Adas cimdos pie stūres

Varbūt atjās tā

Stalta uz policijas zirga

Ielasstūŗu meitene liesa

Pūdeŗslotu slaucītu seju

Pienāca klusi

Solīja laimi par naudu

Aizdrāzās autobuss zaļš

Sacēla putekļus krūtīs

Šķaudīdama saplīsa

Mana vientiesīgā sirds

Vakar,

Sanaidojies ar savu egoismu

Es ardievas teicu,

Savam pilnbārzdu zodam

Tukšu un pilnu pudeļu grēdām

Un kaņepju pīpei sausai

Šorīt,

Es dzīvi nenīstu vairs

Bet mīlu to kā meiteni daiļu,

Kas smaidot ļaujas

Un raudot aizliedz prieku

Vakar,

          Vēl sekoju dzīvei

          Kā karogs pēc zaudētas cīņas

Šorīt,

          Sveicu to

          Ar lauskās plēstiem laimes mirkļiem

          Un putnu svilpieniem jautriem

Pie asfalta spoguļa melnā

Savus matus kuplcekulotus

Cauri pirkstiem laižu un smaidu

Jo šonakt ne frakā bet kreklā

Ar vaļēju krūti

Es pilsētu dejot lūgšu

Pat nerātns kļūšu

Kā Grīziņkalna zēns.

Bezbēdīgā priekā mēs leksim polku

Pa platāko ielu

Lai taures kliedz un bremzes spiedz

Tad izslāpuši pie strūklakas skriesim

Un ielas nemieru

Iesaiņotu avīzē vecā

Kā pašbrūvētu spirtu dzersim

Jānis Imants Sedliņš

Bēthovens un vīns,

Dieva svētītās dāvanas

ar ko gremdēt un remdēt

sāpes un slāpes.

nāc, draugs.

iedzersim saldrūgtās skaņas

neaizmirstamās skaņas –

dzīvības vīnu –

mūžības asinis.

atceries vecos laikus?

„uz krodziņu līdzens ceļš,

uz krodziņu līdzens ceļš...

tik Dieva dēļ.

neesi atturībnieks!

          ...uz baznīcu grumbuļains,

          uz baznīcu ...”

atturībnieks,

ķēms!

tad atceries manu Bēthovenu,

manu vīnu.

tie šeit būs.

pats esmu ierāvies aizmirstībā.

SATIKŠANĀS

AR LABU DRAUDZENI

3 ½ REIZES

          liekas pirms neilga laika,

kad sasveicinājos ar telefona staba laistītāju.

          un tāpat pirms neilga laika

kad dienas iegrima iedomātā sniega putenī.

„HEJ SIRDS! MĀCIES PRIECĀTIES!”

          vai tas varētu būt,

ka tavās „overall” kabatās ir viss?

          gribēju klausīties

tavos sestdienas vakara vārdos,

          tavu balsi atkal iespēlēt

          galvas lentē,

          bet atmiņas neatļāva.

          vilciens,

stūrī –

          vecs, aizmidzis, aizmirsts

cilvēks?

          kā sačunkurots kožamgumijas papīrs

          kādās salāpītās, pelēkās biksēs

          kabatā taupīts.

ko taupi?

gumija izspļauta –

sen jau.

tas jau nu nebūtu nekas,

ka nevarējām satikties pusceļā.

klaidoņi ne vienmēr grib kur tikt.

bet kāda velna pēc

tev bija jāizrauj

tik daudz manu sirds sakņu?

to taču grūti no jauna ieaudzināt.

nekas.

neesmu dusmīgs.

tik vēl neesmu atkopies no ceļojuma.

Juris Zommers

Tagad griež rozes

pumpuros

sārtas sārtas

gaŗiem kātiem

ūdenī mērcot.

Pēc pirmās dienas

tās plaukst brīnišķas

ziedot

tādā krāšņumā

gan divas dienas tikai

līdz vīšanai.

Tā ir īslaicīga

puķe pēc dabas

vispār.

TIEM NEBIJA BALSS

Neizpērkamās grēdās

tev piedāvā šos

automata veidojumus

roku neskartus

neiedzīvinātus

parastās Vulvorta bļodas

zupas un putras podus.

Parasti podi

diendienas vajadzībām

tie dara savu darbu

ne vienreizēji

ne izcili

pietiekoši.

Ir visādas prasības.

Tu stāvi te

pie Vulvorta trauku galda.

ZIEMAS VAKARS

Tas varbūt ir tikai mānīgs šķitums,

liekas visi ielas trokšņi rimuši,

automašīnas klusināti šad tad tikai piedod basu,

gandrīz var dzirdēt ikkatras sniega pārslas

nosēšanos pa vienai, bezbēdīgi, pagaidām,

līdz pēkšņi visas asās kontūras, stabi un sētas,

atkritumu tvertnes, automašīnas ielmalās, klusi

valkā baltas pūsmu cepures, un jābūt piesardzīgiem

lai gaŗām ejot visu nesajauktu gaisīgā dūmu mutulī.

Ārā krēslo un lēni snieg.

Ēnains logs. Piespiedies pie vēsās rūts,

es meklēju vislielākās sniega pārslas virmojošās debesīs.

Nāk arvien jaunas, vēl lielākas, lēni griezdamās.

Es esmu apstājies. Spiedīga vēlēšanās iegrimt

tumšajā naktī, slīdēt līdzi debess dejā.

Debesis sakustas. Pārslu menuets sagriežas vērpetēs.

Gājējs ieraujas sevī, saliekdamies pretvējā.

Pamazām viss apstājies uz manas ielas.

Mēs paliekam savās vietās nesasniedzami.

Pamestais lauks pārvērties baltā tuksnesī, neskarts, bezgalīgs klajs.

Atrakšanas darbs sākās norīta.

Dziļās redutēs grimušās automašīnas

lēnām atbrīvo, kaut dažas liekas nekad vairs neizcels.

Tas nu ir pārdzīvots. Lielās šķūres atbrīvo ceļus,

smagās kolonnās aizved sniega kaudzes,

un beidzot, zilām ugunīm blisinot, sāls mašīnas

pārvērš pēdējo ledus kārtu netīrā putrā.

Pie tā ir pierasts. Šad tad vēl uzkaisa

dažas pārsliņas, bet ļaunākais ir gaŗām.

Baltais sniega lauks atkal pilns visvisādas ielas drazas,

līganās kupenas pilsētas gaisa saēstas. Cilvēki domīgi

cilā sniega lāpstas, un klausās laika pareģojumus.

Sagaidāma caurmēra ziemas pelēcība,

bet neviens gluži nespēj tam paļauties.

Es redzu dienu uzziedam,

saules vējā,

spārnus izplešam

pāri zvaigžņu tālām jūŗām

sudrabainas ēnas slīd

un pa manu logu ienāk –

R Ī T S –

kad klusām dziedu

savu dziesmu

tiem kas nejautā

no kurienes

es pārnācu ...

No veciem kokiem

zelta lietus līst,

lapas virpuļo,

uzliesmo

un vīst.

Dziesmu vainagam

skaņas birst,

smiekli izskan naktī,

un vasara mirst.

Gaisā spoki māj,

un veļiem viegls miegs;

bezmierā jāvaid zemei –

līdz uzsnieg pirmais sniegs.

APRĪLIS SIDRABENĒ

Bāli ledainā

Porcelāna zilumā

Pavasaŗa debesis izplešas.

Pret viņām

Tīri iezīmēti koku silueti

Sniedzas.

Pāri apvārsnim

Pārlījusi zeltaina saule

Uzliek pēdējo glazūru.

Miers – vistīrākās krāsās,

Ir pavasaris,

Aizturējis elpu.

Miers ?

Melnie koku zari,

Pilni dzīvības sulas,

Baro sīkos pumpurus,

Kas plīsīs

Ar nedzirdamu troksni.

Saknes stiprāk ieķeras zemē,

Dzīvā un smagā,

Kā māte ar bērnu.

Ir pārziemots.

Dieva roka noglāsta

Katru putnu,

Kas kailos zaros

Meklē lizdām vietas,

Katru iesārtu asnu

Un mani.

Es

Nekad nebiju

Ieskatījusies pavasarim

Acīs.

Un nu, pievakarē raugos –

Viņš ir iekāpis visos kokos.

Pieliec ausi pie zemes

Un klausies –

Zeme dun.

Saknes izplešas.

Gāju putni atgriežoties

Ieraksta

Saules zīmes debesīs,

Un manam dēlam

Ir dubļaini ceļi

Un pirmie krokusi rokā.

SAPNAM

Ar zaltu un purpuru

rudins vācynoj rūkas,

atvodas vosorai,

posokai...

Kreitušu lopu putins

zaltā un purpurā zib.

Gaistušu sapni

dvēsele aizkavēt gryb.

SVĒTDIENA

Puteklis.

Drupača.

Papīra gabals.

Veca avīze.

Izsmēķēta cigarete.

Netīra glāze.

Tukša pudele.

Pelēks mākonis.

Divi pelēki mākoņi.

Klasiska mūzika.

Opera.

Istabā

iestājas

svētdienas pēcpusdienas

melancholija.

Es rakstu dziesmu,

                          dzeju,

                                    dzeloni.

Kam vajadzīgs?

Kā slimība, depresija, ienadzis,

Sāp.

Slimnīcas baltā istabā guļu,

Tikai nesūtiet man tukšās grāmatas

un nokrāsotās rozes –

Man nav vajadzīgas.

Labāk vēl vienu reizi pārlasīšu kādu sapni:

ātrā vilcienā

baltā zirgu karietē

mani aizved

mani atvieglo

no miegu miglām

jukumu dejām

un iešūpo mani rītā

pa mežu

pa rasu tīmekļiem

pa zirnekļu tīkliem

          gaismā.

Francis Svilāns

Saule manā logā arvien vēl silda

Jau tagad maigāk

Un ēnas aug, un istabu ar tumsu pilda.

Ko varētu tev teikt šai mierā nepacietīgajā

Caur kuŗu tikai tukšums skan?

Saule manā logā, negrib projām iet

Tai zelta sejā lūgums pēdīgais: –

Jel vēlreiz pamēģiniet

Jo nākot vakaram šis brīdis mierīgais

Var palikt brīdis bēdīgais

Saule manā logā, jau projām taisās

Mēs sēžam acīm nolaistām, un nesaprotam

Kāpēc tās neizteikto vārdu važas

Pašas neatraisās

Tik daudz to vārdu sirdī nemierīgi dun

Bet lūpas negrib laist tos gaŗām –

Ko mēs šeit īsti darām?

Saule manā logā vairs nepaskatās

Un projām ejot līdzjūtīgi dziest

Tik tumsa briest

Un tumsā katrs otram savas rokas sniedzam

Bet sirdis savas otram liedzam

* * *

Cik laimīgi ir tie,

Kam koka sirdis

Jo, savām sirdīm līdzīgi

Tie viegli peld, kā liepu laivas

Negrimdami

Pa asaru okeāniem buŗojot

Un buŗu vietā lietojot

Sausos kabatlakatiņus

Neraudi neraudi neraudi

Jo es vēl nemāku peldēt

Laiks ņem un sagrauj sastingušus svētumus

Un sagatavo jaunus svētkus mums...

Kur teicām: „Nevar! Nē! Nav iespējams!”

Tur veŗas necerētas iespējas:

„Vēl tapt. Vēl pārradīt. Vēl pārveidoties

Un tālāk doties.”

Ir grūti sasniegts viss, kas sniegts,

Tāpēc to svētu dēvēt mēdz,

Bet runā darbs, sirds, saule, sniegs –

Viss tālāksolis necerēts,

Dzejas diena, Liesma, 1976.

Apdzēst jau visu var –

kvēlošas ogles, dzirksteli saujā.

Un akmeni ceļmalā

arī var apdzēst.

Apdzēsiet lāpas –

lai neliesmo naktī.

Apdzēsiet upi –

tā degoša lokās.

Apdzēsiet mani –

es gruzdoša esmu.

Tikai atstājiet

lūdzu, neaizmirstiet –

pāris smilšsaujas,

Kapraci saudzējiet.

Vienu vienīgu spīdošu nieku –

Vienu zvaigzni atņemšu naktij

Kādam būs nolaupīts naktsmiers.

Bet manā kabatā,

Mutautā ievīstīta,

Dvesīs pirmā nozagtā zvaigzne –

Garantija

Manam naktsmieram.

Slinks sikspārņa spārnu vēziens,

Tāls, aizsmacis, suņa rējiens

Un vienmuļi vientuļš pūces brēciens

Vienmēr. Vienmēr.

Vienmērība.

0, svētā, apdziedātā nakts,

Kā lai tavai apnicībai iekož.

Maza jauka micīte –

Silta ausainīte

Vēl ar širmīti –

Actiņām priekšā

Tā nu mēs ejam –

Klusi, klusi –

Nedzirdami, neredzami,

Nedzirdoši, neredzoši –

Uz priekšu vien, uz priekšu vien

Gan jau aiziesim –

Gan nepaklupsim.

Visām trepēm ir margas

Un kāpt lejup

Nav grūti.

1975.

Zibošas spuldzes

Lūša acīm

Dzeltenām un kārām

Tvarsta tevi

Kā mušu zirnekļa tīklā.

Simtiem, tūkstošiem zibošu spuldžu

Gaida tevi –

Tavu vājumu un aizlūšanu

Nešķied spēkus, meklējot ēnu –

Mierīgu ēnu nav.

Ir tikai vienmuļi spīdošs,

Bezgalīgi mirdzošs,

Apžilbinošs

Staru loks ap tevi

Kā aureols.

Ēnu vairs nebūs,

Tu visu mūžu paliksi

Nemierīgā, vaicājošā

Prožektoru gaismā.

1975.

Ai, cik man grūti,

Ak, cik man smagi,

Pacilāt roku,

Piesist ar kāju.

Ai, cik man grūti

Ak, cik man smagi,

Sokrāta piere

Drusku par lielu.

Ai, cik man grūti,

Ak, cik man smagi

Dvēselē plosās

Cilvēces ilgas.

Ai, cik man grūti,

Ak, cik man smagi,

Ilgas pēc ļaudīm

Ilgas pēc vienatnes

Ai, cik man grūti,

Ak, cik man smagi,

Palīdziet taču,

Lieciet man mieru

Ai, cik man grūti,

Ak, cik man smagi,

Cik gan vēl ilgi,

Nāksies man gaust tā?

1977.g.