Jaunā Gaita nr. 129, 1980. g. 3. numurs

 

KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

CEPLIS

Rīgas kinostudijas krāsu filma, 1972. g.

Pievīlās tie Toronto un apkaimē dzīvojošie klaida tautieši, kuŗi iedomājās, ka redzēs filmu ar kariķētu kapitālisma izpausmi. Daudzi domādami, ka filma uzņemta ar sociālista lēcu, neaizgāja to skatīties. Taču filma bija pagalam interesanta ar dēkainu kolorītu.

„Es, zārkā gulēdams, spļauj griestos svilpodams!” − šīs mazliet vulgārās, mūsu populārās dzērājziņģes pantiņš atbalsojās mūsu ausīs, dzirdot to daždažādās Marģera Zariņa variācijās pēc tam, kad acu priekšā bija aizslīdējusi Rīgas kinostudijas 1972. gadā ražotā filma Ceplis, bāzēta uz 1928. gadā publicētā Pāvila Rozīša romāna.

Satira par raibajiem Saeimas laikiem, par jaunās valsts „biznesmeņiem”, viņu laimēm un nelaimēm, viņu sievām un mīļākajām, par machinācijām un bankrotiem.

Te, Ziemeļamerikā dzīvojot, kur „biznesi” bankrotē katru dienu, šī filma liekas it kā būtu darināta šajā krastā. Skatoties uz greznajām viesībām, uz bagāti klātajiem galdiem zem kristalla lustru spuldzēm, uz kungu smokingiem un getrām un uz atkailinātajām sievietēm īsajos tērpos, likās, ka redzam kādu internacionālu „džet-setu”, kas neparastā veidā runā latviski.

Vai tad nacionālisms ir tiešām tuvu provinciālismam? Vai divdesmito gadu kosmopolītisms Rīgā bija sava veida reakcija pret kumeliņu un bāleliņu laikmetu? Par šo tematu jau Vācijas nometņu laikā lauza šķēpus K. Dziļleja u.c. un nu, Ceplī raugoties, bija atkal jāpadomā. Vai Kārlis Ulmanis ar savu saimniekošanu neatņēma sava veida dekadenci, kas iet kopā ar „brīvās tirdzniecības” dzenuli?

Viena lieta bija skaidra − redzot entuziasmu, ar kādu labākie Rīgas aktieŗi: Cilinskis, Pāvuls, Dancberga, Siliņš, Freimane u.c. iejutās savās lomās, varējām saprast, ka 20.-to gadu trakumi vēl dzīvi glabājas jutoņā ar visu to, kaut arī pagājuši ir nu jau savi 60 gadi. Toreiz, kad

Pornogrāfiju pa slejām dikti lutināja,
Kas lasītājiem nervus ļoti kutināja,

toreiz, kad zēla lubu literātūra, pastāvēja krāsoto lūpu kvartāls, toreiz daudz kas notika krāsaini. Krāsainība, kas atviz filmā, labi norāda uz dzīvi kā laimes spēli, kur katrs cer izvilkt lielo laimestu. Te nāk prātā centība, kādā te, Kanadā, ļaudis pērk loterijas lozes.

E. Pāvula tēlotais E. Ceplis man zināmā mērā atgādināja kādu paziņu, kas te, Kanadā, strauji cēlās, gandrīz jau kļuva par miljonāru, bet tad ievārīja „šūmes”, ar lielu troksni krita bankrotā; sieva atstāja, bērni nozuda, draugi novērsās, un arī pats pazuda no apvāršņa, bet jau dažus gadus vēlāk sāka knubināt citu „biznesi”...

„Paraujamās” meitenītes filmā bija latviski seksīgas skaistām kājām, vidukļiem un sejām, un rūpīgi izgaismotajās ainās sijājās blonds perlamutra kolorīts, filmai piešķiŗot žanrisku vieglumu un stila vienību. Filma bija mazāk satiriska, bet gan ar zināmu izceltu iejūtu pagājušajā laikmetā, par ko mums Rīgā ir tik daudz liecību; dekoratīvais jūgendstils un „deko māksla”, kas atplauka iekštelpu dizainos. Viss tas bija filmā labi iekļauts, lai radītu rēgonīgu gaisīgumu, kas brīžiem jau tuvojās sublimētam sirreālismam. Nav šaubu, ka autors, Pāvils Rozītis, bija labi sajutis un fiksējis savu laikmetu, tāpat kā vēlāk to darīja Ēriks Ādamsons lugā Mālu Ansis un Anšlavs Eglītis romānā Līgavu mednieki. Individs cenšas pēc bagātības un laimes, − tā tas bijis vienmēr. Filma Ceplis bija ieskatīšanās mūsu divdesmito gadu „labāko familiju” buduāros, kas viens otru pārspēja greznībā un krāšņos kostīmos. Tāpēc arī virsnieka Edmunta Sausā māte, no nabadzīgām aprindām nākusī Sausene, nedaudzajās ainās nekādas sevišķas asonances neradīja, bet atmiņā tomēr atsauca ainas, kad mūsu ģimnāzisti Rīgā izlikās uz ielas neredzam savus laucinieku vecākus, tāpēc ka kaunējās pēdējo apģērba.

Šīs nedaudzās ainas filmā norādīja, cik sevī iekšupvērsta un ar naudas kaitēm aizņemta bija mūsu toreizējā (un droši vien arī tagadējā) mietpilsonība... Ceplis bija dzīvs spogulis mūsu nesenajā pagātnē un pie tam vēl negaidīti objektīvs un parallēls mūsu dzīves veidam jaunajā kontinentā.

Tālivaldis Ķikauka

 

 

LITERĀTŪRAS PĀRRUNU GRUPA ČIKĀGĀ

Čikāgas Latviešu jaunatnes pulciņa valdes locekļu Ilzes un Ritas Sprūdžas ierosināta, pagājušo rudeni Čikāgā iesāka darbību literātūras pārrunu grupa. Ieinteresētie jaunieši vienu vakaru vai pēcpusdienu mēnesī veltī kādam iepriekš izraudzītam literāram darbam, gan lasot tā izvilkumus skaļi, gan informējoties par autoru un tā stila īpatnībām. Pārrunas rit neformāli, nepiespiesti, un tās ievada un papildina profesors Paulis Anstrats, mācības spēks Čikāgas DePaula universitātē un Čikāgas Krišjāņa Barona latviešu skolas skolotājs. Apskatītās literātūras diapazons ir visai plašs: sākot ar Blaumani, nobeidzot ar Belševicu. Ir lasīta modernā drāma − Zīverta Tīreļpurvs un Minchauzena precības un arī klasiskā − Raiņa Krauklītis. Pārrunāto dzejnieku sarakstā: A. Čaks, F. Bārda, J. Peters un V. Belševica. Prozu pārstāvējuši R. Blaumaņa Purva bridējs, J. Ezeriņa Mērkaķis, Anšlava Eglīša Līgavu mednieki un V. Belševicas Tās dullās Paulīnes dēļ.

Sīkāk informēties par literātūras pārrunu grupu var pie Ilzes Sprūdžas Čikāgā, īpašas priekšzināšanas nav nepieciešamas. Ja kādam nav pieejama latviešu bibliotēka, tam labprāt sagādā attiecīgā darba kopiju.

R.R.

 

 

 

REDAKTORA PIEZĪMES

1. Spodra Klauverta darbu JG redakcijā, vadot teātŗa nodaļu, turpina teātŗa kritiķe Ņina Luce.

2. JG pirmo 100 numuru satura rādītājs, papildināts ar portretu rādītāju, tiks iespiests un izsūtīts šogad. Ļoti atvainojamies iepriekš pasūtinātājiem par kavēšanos. Bibliotekāre Sulamīte Ozoliņa apsolījusi sastādīt satura rādītāju arī JG 101.-130. num.

3. JG tekstu pārrakstīšanas mašīna klibo. Saremontēt to ir grūti, jo vajadzīgās mašīnas daļas vairs nav dabūjamas. Apgāda „Ceļinieks” padomes priekšsēdis Dr. A. Olte drīz lūgs JG un Mazputniņa lasītājus atbalstīt modernas tekstu saliekamās mašīnas iegādi, kuŗu bez apgāda „Ceļinieks” varēs izmantot Latviešu Fonds, jaunatnes svētku rīkotāji, 2x2, latviešu jaunatnes organizācijas un citi .

4. JG lasītāju kommentāri uz saimniecības daļas izsūtītajām abonementa pagarināšanas lapām pēdējā gadā dod šādu ainu:

− 1% JG abonentu neatjaunoja savu abonementu (līdzīgam amerikāņu žurnālam nobirums ir 35% gadā). galvenie iemesli: cena un vecums. („Man ir 90 gadi, esmu noguris, dēli.”)

− 4% lasītāju vēlētos redzēt: 1. kritiskāku pieeju trimdas un Latvijas kultūras dzīves apskatos; 2. vairāk polītiskus rakstus. (... „kaut arī kultūra un valoda ir tā, kas mūs vieno.”)

− 95% no vērtējumu iesūtītājiem ir apmierināti ar JG saturu un virzienu. („Labi, ka ir neatkarīgs izdevums, kam visi strādā par brīvu..., kas nav spiests rēķināties ar partiju, organizāciju vai saimnieciskās dzīves spiedieniem.”)

5. Gluži tik liela ‘vienprātība’ par JG satura un virzienu pareizību nav JG redakcijā. Kā paruna saka: „Daudz galvu, daudz prātu.” Redakcijas lēmumi dažreiz jāpieņem ar vienkāršu balsu vairākumu. Bet tas ir labi. Kamēr citi par demokratiju runā, JG redakcija demokratiju praktizē darbā.

Laimonis Zandbergs

 


 

SVARĪGĀKĀS JUBILEJAS 1979. GADĀ

Valdim Kalnrozem 85 (LuM 3) − 17. janvārī
Mākslas akadēmijai 70 (LuM 18)
Pēterim Upītem 80 (LuM 39) − 27. septembrī
Eduardam Kalniņam 75 (LuM 42) − 25.oktobrī

Miruši 1979. gadā

Kārlis Sūniņš (LuM 7) − 13. februārī
Kārlis Baltgailis (LuM 8) − 15. februārī
Emīls Melderis (LuM) − 29. aprīlī
Rita Einberga (LuM 35) − 26.augustā

 


 

Jaunā Gaita