Richards Rīdzinieks

(1925−1979)

RĪGAS BRAUCIENA CIKLS

(Pirmie astoņi cikla dzejoļi un

epilogs publicēti JG 109. numurā)

(Dzejnieks Juris Kronbergs ar kundzi

Regīnu 1975. gadā no 24, janvāra līdz

PIE RAIŅA

PIEMINEKĻA

Celties gribi jaunai dienai,

saulei pretī?

Ja tu celtos, ieraudzītu

savu tautu iebaidītu,

zemu liektu, izraidītu.

Satiktu to kur vien ietu,

katru soli, katru vietu!

Manītu tu žņaudzējpirkstus,

moku rīku ugunsdzirkstis,

redzētu tu miroņkaulus,

dzirdētu tu mīļo vaidus,

bērnu balsis, kuŗi gaida

lecam neredzētu sauli.

Visai tautai vienas alkas

dzīvot cilvēcisku dzīvi,

celies, dzejniek, nāc mums talkā

cīnīties un atgūt brīvi!

CIEMOS

PIE PIRMĀS

MĪLESTĪBAS

Tev skaista māja,

tev labi iet.

Man?

                 Man grūti nav bijis.

                 Tik garlaicīgi.

                 Kaut piedzīvots daudz un redzēts.

                 Vienīgais, ko pats

                 jebkad esmu izšķīries,

                 bij kaŗā iet.

                 Cits viss bijusi sagadīšanās.

                 Tādēļ jau arī tagad pie tevis

Vai stāstīt, cik ļoti,

pirms vairākām dzīvēm un mūžiem,

mīlēju tevi?

Tu taču zini!

Tev sejā veŗoties

minu domas un jūtas,

mēs runājamies par bērniem,

salīdzinu tevi ar brīnumaino būti

četrdesmit pirmā gada maijā.

       Neuztraucies!

                 Gruzd, gruzd jau spītīgā mīlestība

                 un prāts ir mīlīgs un paijā!

Darbs tev svarīgs, tev labi iet,

tu skaisto pasaulē mīli.

Ir labi ar’ tā. Man laiks drīz iet,

līdz nesot ozola zīli.

KOKLĒTĀJAM

(28/1−75)

Dzintara kokli paņem klēpī,

stīgas lai liegi vaid,

atdod visu, ko gadu no gada,

esi dvēselē slēpis.

Slāpušas dvēseles, kas tev ir rada

māmuļas sveicienus gaida,

tās − kas, pēc mūža gaŗa un sūra,

ar saulīti grimusi jūŗā.

Spēlē, koklētāj, mūžu savu,

mīlestību un sapņus

un tevi no sāpēm un posta austa

visbaltākā villaine apņems.

KONFRONTĀCIJA

AR VECIEM

DRAUGIEM

Ilgi šīs acis būs atmiņā manā,

ilgi skanēs šī balss:

„Mums jau bij vieglāk Kazachstanā,

retam tik pienāca gals.”

Durns jau galvā, es draugos raugos

glāzēs Kaukaza vīns,

atceros dienas, kad kopā augām

un sejā man nevarīgs smīns.

Klausījies ilgi un atbildējis,

jēla man sirds kā vāts,

ikviens ir brīnums, kurš izdzīvot spējis,

kā parādnieks jūtos kāds.

Labāk par kurpju cenām lai jautā,

cik maksā autiņš un svārki,

citādi šķiet, ka pasaulē kautā

būtu tik līķi un zārki!

Labāk par saviem bērniem lai stāsta,

ko tie domā un kāpēc;

nākotne nav vēl pagātnē bāzta,

atcerieties to − tāpēc!

Pagātne apmēslos nākotnes audzēm

augsni sulīgu, stingru,

izaudzēs rītdienas latviešiem daudziem

stāju un gaitu vingru !

Nespēju tomēr šo sarunu uzsākt,

cigaretes tik dūmo,

jāļauj pieklājīgi ir nomākt

sevi ar laikmetu drūmo.

Šodien sapnis jau pusē,

Šodien ir pelēka diena,

pelēkie Rīgas nami

pagātni stāsta un klusē.

Šodien sapnis jau pusē,

jāsteidzas izskatīt acis,

jāuzmin dārgums zem bruģa,

ko kāds lībiet’s reiz racis.

Šodien sapnis jau pusē,

gar Pulksteni ļaudis iet,

pelēkā janvāŗa dienā

bulvāŗu liepas zied.

Šodien sapnis jau pusē,

šodien steidzas un joņo,

Doma ērģelēs atskan

sapnis varenos toņos.

Šeit dusat jūs.

Pārgalvji, pienākuma cilvēki un sapņotāji,

varoņi un gļēvuļi,

dažs aiz pārskatīšanās,

dažs tādēļ, ka pacēlis galvu par ātru.

Dažu atcerējās ilgi,

par dažu neviens pat neraudāja;

tik Māte Latvija novembŗa dienā

nevienam neredzot, norausa miglas asaru.

Bet varēja iziet vēl ļaunāk.

Jūs guļat dzimtenes smiltīs.

Sniega pārslas, laidelē, guļas

jo mākoņu daudzums ir mainīgs.

Tā kā man nepatīk lāga dzert,

tad jūtos es mazliet vainīgs.

Visi, ko satieku, taču ir

ļaudis mīlīgi, labi,

bet ar katru, ko parunāt iznāk,

vienmēr jāsadzer šņabis.

Tagad arī, kad būtu uz Šmerli

jāsteidzas slēpēm laisties,

armēņu konjaks jālej iekšā

un tu nedrīksti skaisties.

Rietumos arī dzeŗam kā lopi,

bet ne vienmēr un visur;

toties šeit laikam pieder pie stila

no sākuma dzert līdz dzisai.

Varbūt izdzīvot vieglāk tā,

ja bēdas, vai Daugavā lēksi?

Bet mans veselais saprāts teic:

no sevis jau neizbēgsi.

Un sniega pārslas aiz loga snieg

ar maigumu mitru un saltu

Pelēkai Rīgai pāri klāj

segu tik mīkstu un baltu.

Paulis pazudis. Tāpat Janka.

Miervaldis nepārnāca.

Trāpīja Ansis pa ģīmi no tanka

un Marta vecīšus vāca.

Nu jau ilgi tie kapos,

vasarā skaisti tur lapo.

Meita Maskavā skolā

uz Lieldienām apciemot solās.

Strādāju vēl cik varu.

Bet toreiz bij baigi pēc kaŗa!

Tu zini − sūdzēties nav manā dabā

bet tagad ir labāk.

MANI KAIMIŅI

BLAKUS NUMURĀ

Blakus numurā Juris un Regīna,

diez’, kā viņiem nu iet?

Kaut tie justu, kur noraktas mīnas,

vēlāk, lai vieglāk smiet.

stāstot par redzēto, labajiem jokiem

(par nopietnām lietām jau nesmej).

Varbūt tie staigā starp Basteja kokiem,

varbūt kur līksmo un dej.

Varbūt tiem Rauls savu pasauli rāda,

īgni runādams pats,

gan tas tam uzdots no ierēdņa kāda,

kam jāzin, kur nokrīt ik mats.

Gan jau atkal Stokholmā tiksimies,

izturēts kad būs viss,

redzēs, cik saites tad garu sies

un vai kas būs izdzisis.

Neteikšu, ka šī luga man patīk,

tā ir pārāk vienkārši konstruēta fikcija,

un, kaut katrā izrādē vienmēr ko skatīt,

lielākais baudījums man bija − perfektā dikcija!

Starpbrīžos toties baudīju visu:

sejas, drānas un čalu,

beigu beigās atnācis taču

biju uz dzimto malu.

Nekurienes Rīgas brīnišķie ļaudis,

no Priekules, Līvāniem, Tirzas?

Lai piedod, ja kādreiz tos esmu skaudis.

Jau prom tie uz izeju virzās!

Ja būtu vasarā nācis tos satikt,

jūnija vakarā maigā,

tad varētu uzsmaidot uzrunāt,

zem liepām aicināt staigāt.

Bet tagad paliek tik žēlums strups,

ka pārāk ātri viss beidzies,

ārā ir tumšs, var viegli klupt,

un atkal tu tālāk steidzies.

Un lai ko daru, lai kurpu ietu,

visur ir pētošas acis,

it kā es būtu razbainieks briesmīgs,

kuŗš tikko vēl cietumā smacis.

Visur ir acis, kā lomā zivis,

no acīm pat tapetes sastāv,

un nepaspēj pamanīt manējās divas

tās, kas aiz muguras stāv.

Bet lai jau skatās, ja viņām patīk,

man neritēs asaras žēlas,

lai izmēģina kāds kabatas kratīt,

vai noklausās kāds, ja vēlas.

Sakosts trīs reizes, sen immūns jau

par čūsku indi tik smejos,

man tramīgi nervi, bet baiļu nav,

es redzu un tālāk eju.

Bet brīžiem kaitina acis šīs,

ik pāris cilvēks reiz bijis,

un varbūt to cilvēkā pārvērtīs,

kad Līgo nakts lietiņš būs lijis.

Vēlreiz jūs sirdi man izraut gribat −

šoreiz to ņemšu sev līdz,

taksīša uguņi zaļgani zibsnī,

pārējo paturēt varat.

Ja gribat Jaungada eglītēs kaŗat,

domāšu, sūtīšu, rakstīšu jau.

Sejas tik mīļas, nopietnas, asaras,

ak, cik daudzas mums atņemtas vasaras!

Taksīša uguņi zaļgani zibsnī,

atgādina, blāzmo un urdī,

jāpārcērt mezgls, jāpārrauj sajūtas,

ko es ar ziediem, lai bērēm tie paliek!

Rokas vēl vicina, sejas kļūst tālākas,

dodos es atkal,

atkal

svešumā.

Šī lidmašīna daudz lidojusi,

nolaidusies, cēlusies un aprasojusi.

Vēl jātiek cauri muitai

− tie somi, ne suitu sievas.

Mana dvēsele ir izāzēta

un sirds − izdzerta glāze,

manas domas − trīsoša liesma.

Kā bija teikts dziesmā?

                 Solīt sola, bet nedeva?

Kas solīja, deva?

Kas nosapņots?

Kā dzīvošu tālāk?

Varbūt

viss rītu kļūs bālāks.

Juris Mazutis

Stacijas tumšos ēntraukos

eļļas un ozona marināde

raibi meiteņu salāti

pa tupenim − ierēdnim

miglas majonēze

sliežu naži

gaida ...

... gaida

elektriskās filetes izslīdēšanu

no tuneļa

virtuves

krāsns

Saulē čūlo miglas plīvurs

Bez lāpu un ieroču šķindas ieraksta

krustnešu cirstām rētām

Tu tupi

       kā smaga baravika

       eļļainu viļņu gredzenā

Tevi 600 gadus ezers slavē

Un tev nav pat skumjas mīlas leģendas atbalss

Es ziedoju santīmu vēstures skolai

       un domāju:

Vai visas jūs tuklās

       esat vienas Kokneses, Tālavas

              vērts?

Šveicē 1979. g.

TAGADNE,

PAGĀTNE,

NĀKOTNE...

Zirgs skrien lejā pa ielu kā sirdspuksts.

     Viss salīdzināms...

Kā putas

            ar

              putām !

Man vienalga,

            es esmu šeit, ne tur.

                      Šeit ir labāk...

Nav kā sapnis, kur notiek kā teikts,

            šeit, tur − viss salīdzināms.

Ēd pienenes,

            un tu zināsi, ka tev garšo sviests,

            ja tu kļūsti dzeltens sejā.

Sešos no rīta busu piestātnē sēžu ar savu biļeti −

Es ceļošu.

Kāda sieviete noliek mēteli uz grīdas un guļ −

Viņa ir jau tālu ceļojusi.

Citi ēd brokastis, dzeŗ melnu kafiju,

Es gaidu.

Kad buss izveļas uz lielceļa, mēs braucam pustumsā

Gaŗām melniem laukiem, pelēkām debesīm, tukšām mājām,

Gaŗām pilsētai, kur piedzimu,

                      bet nevaru parādīt to māju,

                      kur spēru pirmo soli, kur teicu pirmo vārdu −

Nezinu.

Busā daudz cilvēku: viens lasa, otrs guļ, cits stāsta.

Es klausos

Mūžīgos jautājumus: no kādas pilsētas tu esi?

                             uz kurieni brauc?

Mēs ceļojam, mēs ceļojam ...

Un cilvēks vaid, cik vēl tālu jābrauc?

       (Kaut mēs varētu tur jau būt!)

Kur?

Ak, mīļais cilvēk! Mēs ceļojam, mēs ceļojam.

Un gala piestātnē tu izkāpsi, bet nezināsi,

Brauc pilsētas autobuss pa pilsētas nakti,

Uz ielām atspīd blāvas dzeltenas gaismas

no trūcīgiem dzīvokļu namiem,

cauri ieplīsušām logu rūtīm.

Tālumā rit satiksmes gaismas signāls:

sarkans, zaļš, dzeltens, sarkans,

                 zaļš, dzeltens,

                      sarkans −

Buss piestājas.

Gaŗām iet melna ēna, saliektu muguru,

šļūkst pa pelēko trotuāru.

Kur iet cilvēks naktī?

Kur pazūd nakts?

Nodilušas zīmes rāda krogu tumšās ieejas,

kur veci strādnieki sūkā

glāzes tukšumu − nav cerības

vecā ēnā.

Tikai jau vienreiz cilpa ap katra kaklu

savelkas tā,

ka vairāk cilpu un sienā vadžu

nav jāgādā.

Bet daudzreiz ikvienam ar pasmakšanos

ir jāpacīnās,

ar izbīli lielu, ar kāju patirināšanu,

to visi zinām.

Citam cilpu ap kaklu pasteidzas apvīt citi,

un naski vien.

Vairākums tīšu prātu, labāko cerēdams,

pats tajā lien.

Visu visādas putras no dzīves putraimiem

savārīt protam,

Pastrēbties, piestrēbties, pārstrēbties no tām

arī pa godam.

Ko tur nu runāt par visu to ...

Ko tur nu daudz ...

Jāzina tikai −cilpā, ja ielienam paši,

nav jākliedz ja − žņaudz.

Nedzīve notrulina.

Notrulina garu un miesu.

Pārpurvo. Pārpelno. Pārakmeņo.

Ar Dieva vienaldzību

visā var noskatīties,

visā noklausīties,

visu nogaržot,

pielikt pie nāsīm,

aizkārt ar roku,

aptaustīt.

Nekas vairs nemirdz.

Nekas vairs neskan.

Ne salds ir, ne sūrs.

Ne smaržo, ne dvako.

Ne auksts ir, ne karsts.

Ar Dieva vienaldzību

visam var paiet gaŗām

stāvot uz vietas.

Pārāk ilgi,

ilgāk par pusi no mūža

(tas − septiņdesmitiem tuvu),

neesmu redzējis − purvu:

dzērvju un lāču sūnu,

akačus,

odžu riteņus, odžu vijīgās gaitas,

tvanīgos vaivarājus,

odu mākoņus,

kroplos bērziņus, priedītes panīkušās,

dzērves un dzērvju kāsi.

Pavasaŗi nākuši,

pavasaŗi gājuši,

rudeņi nākuši,

rudeņi gājuši

bez dzērvju klaigām,

bez dzērvju atnestā,

dzērvju aiznestā launaga.

Varbūt tādēļ

pats esmu −

pārpurvojies.

Kļuvis par staignu dzērvju un lāču sūnu,

akaci melnu un dziļu,

cini ar vienu brūnu, otru pelēku odzi,

tvanīgu vaivarāju,

odu,

kroplu bērziņu, priedīti panīkušu,

dzērvi ar aizlauztiem spārniem,

dzērvi − bez klaigām.

Dzērvi,

kuŗai nav vairs kur lidot,

dzērvi,

kas nevar vairs nekur aizlidot.

BRĪDINĀJUMS

Tavs rādītāja pirksts

velk brīdinājuma apli

tukšā telpā...

                 Mēms vārds,

straumes dzīts,

aizslīd nemanīts.

Nevienam neaizraujas elpa.

Ugunssārts met dzirksteles

dzīvības laukos.

Deg,

sadeg radības miesa

pasaules acu priekšā.

Nevienam nesāp.

Tavs rādītāja pirksts

velk brīdinājuma apli

tukšā telpā ...

Lielā laiva jūŗā.

Būs lietus.

Aizskalos aizsprostus.

Pa sudraba vagu

viens otram pretī bridīsim,

sasauksimies.

Skanēs vārds.

Viens pats

vārds.

Nē, kāpēc! kur man jāiet! − −

Pilnīgi pietiktos ar palikt,

bet nav kur parkot.

Kāds dzeltenas strīpas savilcis viscaur.

Nu mētājos pa ceļu.

Bez vajadzības patiesi.

Nav jau kur un pēc kā.

Bet tad piesitas sirds.

Sirds sameklē ceļu pa prātam −

sirds piejūt ceļu pilnīgi pilnu.

Nē, stāvvieta neesot domāta nevienam.

Palikšanai telpa

radīšanā paredzēta neesot.

Nekur nevedošais esot īstais

gājiens gājējam,

un bezizejā ejošajam izeja.

Tas pienākoties aplamībās pienāktajam,

kam nekas nepienākoties

ne panākt šeit, ne nonākt citur.

Jo taču cilvēks, kas gan cits

par palikšanu ceļā atbildēšot,

un par ceļa novešanu galā. − −

Cik sajūtams − uz ceļa. Neko jau nevar redzēt.

Ek, iedos ceļam sirdi! Gan piejutīs kaut kā.

Piejutusi sauks, ka īstais. Vienalga kāda maza.

* * *

Vakarā vēlu bāliņš iet mājās

Pa zvaigžņu tiltu

Ar basām kājām.

Nesīs viņš mājās cerības dzirksti

Zvaigznes duŗ kājās,

Deg viņam pirksti.

Ticis viņš galā ņemas tiem rādīt:

Nu varēs mūsmājās

Cerību stādīt!

Citi tam atcērt: Kas mums par daļu?

Kam mums tā cerība?

Mēs gribam gaļu,

Mēs gribam maizi, mēs gribam sieru,

Un tu tagad atļaujies

Traucēt mums mieru?

Bāliņš tiem novēl, lai tie iet peklē −

Cerība tikai būs

Tiem, kas to meklē.

Pavērtas durvis

svaiga vēsma ieplūst

sadugušā dzīves telpā −

vienas mātes bērni

dziļi elpo −

tālums − tuvumā

dižā putnā pārvarēts −

esmu ciemos

          (uz ceļiem gribētos

stāvēt)

          bet

pjedestālā pacelta

es − brīvas vēsmas sūtne −

kā piemineklis

slīkstu asaru aprasotās

puķēs −

Kādēļ nolemts tā

ka sveša vieta

tagad jāgodā

par mājām?

Pilna pretrunas

sirds dauzās

solīdamās palikt tur −

ziemciešu varoņu zemē −

kur augu −

Saulei siltums izstaro −

dvēselei tiekšanās un ilgas −

visam mūžam

zeme piesildīta.

Pilsētā ik nams, ik akmens

apglāstīts un silts,

ielas apaugušas liepām,

saknes dziļi saaudušās

visās šķirbās.

Nemest skatu atpakaļ,

uz priekšu iedams, teici −

aizmirst!

nedomāt!

Namu sienas piesūkušās siltas,

liepām saplaukušas atvases −

          siltums staro,

          garo smaržas

nedomādams −

sajutīsi.

Kad dvēsele badā,

piesitas vadātājs.

Iznāk starp cilvēkiem ielā

kā pļavā.

Redzams uzreiz,

ka nav svešinieks;

bāliņ, kur biji,

kam kavējies!

Viņš atceras

tavas bērnības lācīti,

vienas skolas jūs mācīti,

viņš arī ir minis to mālu,

zin tavu dzīvīti komunālo −

savējais.

Un kā tavas mājas,

viņš pazīst i tavas vājības.

Viens kairina

sevi ar bairīti,

citam ar šņabi

ir labi,

bet tavā ziedošo izjūtu birzī

viņš tūlīt atradīs īsteno virzību.

Viņš zina −

vērsim, tam var pie ragiem.

Cilvēkiem

tas ir par smagu,

cilvēkam vajag,

lai paņem, aiz nadziņa.

Tā kā pa diedziņu aizvedīs −

nemanāmi,

pa jokam −

noplātīsi vien

savas iekšējās rokas.

Viss ir pazīstams un zināms,

un, ja zināms,

atrisināms.

Kā zāles pārzinis

ievedīs tevi galdiņu dārziņā.

Un te priekš tevis

uz galdiņa −

saldiņais.

Mīlestībā ievedīs

kā pa dziju.

Baidies!

Mīliet dakterītes un medmāsas −

viņas zin anatomiju!

Tā vēl neviens

tevi nav nesis.

Brīžam tu pazaudē viņu

un iebļaujies

(negaidot):

ai, kur tu esi!

Un, kaut tās vēl ir tavas

plaušas, kas elš,

tas sen vairs nav tavējs −

vadātājceļš.

Un tev pat nav jāmaksā −

tu esi nemanot samaksājis.

Kas nu kuŗam −

citam − griba,

tev − pateicībiņa.

Uzpūš vējš.

Atkal dvēselei vēss!

Esi gatavs!

Nāk vajātājs tevi nest.

TAVĀ LOGĀ

DINOZAURS

Ko nu par profilu tavu,

būtu kaut leduspuķi...

Bet sals caur vēja auru

zīmē logā man dinozauru.

Kāpēc viņš smagumu atnesis

mums savā kupra maisā!

Kā iestīvinātas bantes

kuprī tup teleantenas.

Bet kaut kas mīlīgi kamielīgs,

kaut kas naivs viņa bizonismā,

mūzika vibrē no muguras,

gaišums pa aci vizinās.

Atlido balodis melns,

elegantāks par kraukli.

Bet, antikraucēju nojautis,

laižas uz ašāko projām.

Katrs savu kupri nes −

mugurā vai zem lāpstiņas.

Nes gliemezis mugurā māju,

šis − stereoatskaņotāju.

Neizvaicājams ceļš,

smags stiepiens pa salu un sauli.

Bet kas tur citam par dalu,

kā atkal tu tiec pie zaļuma.

Galvenais, ka tu tiec.

Kā ar stikla griežamo iegriez.

Bet kāpēc tu aizpeldi miglā!

Kā paturēt tevi un izglābt!

Pārāk ilgi tu viņu esi

sildījis ar savu elpu.

Un tas ir tik nepasakāmi,

kad atnāks viņš reizi nākamu.

Beidzas papīrs, un tupele mēdās,

Rīgu redzēt grib manas pēdas.

Un, pēc taisnības, ar vienu

                                      torneni

man ir Vecrīgā satikties norunāts.

Kur un kad, tas gan jau ir

                                    piemirsies.

Rīga, Rīga, es esmu tavs

                                    gliemezis.

Nenozogot nevienam ne grama,

es uz muguras nesu tos namus,

parku šūpoles, smilšu kastes

un pat baložus riebīgi astainos.

Vienā sirdī, kā bija man zināt,

tik daudz ļautiņu var sasēdināt!

Un, jo tālāk, jo vairāk, kā korī

                                      nāk...

Bet man bija ar torneni norunāts!

Varbūt nebraukt, ja esi to

                                  piemirsis!

Bet bez papīra dzīves nav

                                  gliemezim!

KAFEJNĪCĀ

ZEM KĻAVĀM

Kafejnīcā zem kļavām

spiedīgs pusdienas laiks.

Saule bliež šlezlongiem cauri,

kur zināmi, mīļi, savi,

bet pavisam bez ēnām,

neiespējami cilvēki sēž.

Bet mēs taču viņus ... Klusāk,

Daugava šļakst kaut ko tādu,

ko i mums nekaiš dzirdēt.

Sveloša roka uz pieres.

Laiks, iestrēdzis savā plaisā.

Re, zēniņi kaifojas kafijā,

re, Uldis sūc savu vīneli,

re, kricelē kaut ko uz salvetes,

re, slepkava čurā pavārtē.

Kas tur − vai Daugava vējoja! −

melni vakara mati,

dzijas vakara acis,

un tomēr encore − Maija.

Tava monēta Tipāzas akā,

tavs augums − Latvijas zemē,

bet nenorokamā Pati

kafejnīcā zem kļavām.

Kafejnīcā zem kļavām,

kur katrs var šalkt savā lapā,

katrs uz savu ir notiesāts −

vai nu kaifoties kafijā,

vai nu salvetēs kricelēt,

vai arī čurāt pavārtēs.

Kafejnīcā zem kļavām

Daugavu vienmēr var dzirdēt.

Songu par Kristapu zinām,

kas pateiks par Maiju un Uldi!

Kafejnīcā zem kļavām

krīt tasītēs agras lapas.

Lapotnē nočaukst kā pēdas,

debesīs baltas švīkas.

Daugava viļņo kā mirāža,

bet uz lielgabala kāds jāj.

Mīļie, tas taču Neibarts −

bārdains un silts pavisam!

Ēna no viņa bārdas

lielāka par viņu pašu.

Tātad pusdienslaiks cauri

kafejnīcā zem kļavām.

Literatūra un Māksla 13.num, 1.4.1977

ALEKSANDRS ČAKS

ŅUJORKĀ

PIE CENTRĀLPARKA

ORMAŅIEM

( Otrs sapnis )

Pavisam atklāti saku,

ka sapņi var arī turpināties.

Tā man bija ar Aleksandru Čaku:

Jau otrā vakarā viņš sāka ar ormaņiem sarunāties,

Centrālparkā, no raķetes izkāpis:

„O, džentelmeņi!”

Čaks sauc kā izslāpis:

„Jūs mani paziņas seni!

Mēs iepazināmies Rīgā uz ielu stūŗiem,

kad nācu mājā no krogiem.

Bet te jūs starp debesskrāpjiem

iespiesti kā prusaki starp mūŗiem,

te saule netiek pie logiem,

te zāli no ielām skrāpē.

Brauksim, kur vējam ir vaļa,

kur priekšā nomale zaļa,

kur ābeles pretī klanās,

kur kazas gar žogmalēm ganās!

Ko? Jūs braucat tikai pa Centrālparku?”

Čaks brīnās un piedāvā ormaņiem smēķi :

Maikapara Rīgu − vislabāko marku. −

„Mēs braucam arī uz Elles ķēķi,

kad pienāk vakars.” −

„Kāds jums ar Elles ķēķi ir sakars?

Vai pazīstat latviešu dzejnieku jaunu,

kas visu redz greizi,

bet ne nepareizi?” −

„Jā, tas mūsu kaimiņš Linards Tauns”,

ormaņi piemetina,

šo dzejnieku jauno viņi labi zina.

„Tad ņemiet mani līdz!” Čaks priecīgi sauc.

„Es Taunu gribu redzēt vaigā.”

Kad pienāk vakars, viņi visi brauc:

ormaņi uz staļļiem, Čaks pie Tauna.

Zirgu pakavi vienmuļi klab,

no staļļiem smakas drīz pretī tiem staigā,

kādā dzertuvē sērīgi plēšenes čīgā.

Čaks pielec kājās:

„Es esmu piedzimis atkal no jauna,

Es jūtos atkal kā Rīgā,

kā Marijas ielā, kā tēva mājā!”

1978.

ALEKSANDRS ČAKS

DEBESSKRĀPĪ ... UNO

( Trešais sapnis )

Es nezinu, kā viņš augšā tika :

vai ar celtni brauca,

vai ar kioska raķeti sevi tur uzvest lika,

bet nu viņš stāvēja uz debesskrāpja jumta un sauca,

izstiepis roku kā Kronvaldu Atis :

„Ei, saule, tu debesu dzeltenais sviests,

ko Dievs tik apaļā ritenī sakult ir pratis,

kad zaigo uz balto mākoņu biezpiena ziests,

pasaules lielajā cibā

tik tuvu, man jautāt tad gribas:

„Kā neizkūsti,

ar lietu neaizplūsti?

Vai tevi aukstums dzesina no abiem poliem,

kad zemei pāri lēkā

kā futbola bumba starp diviem goliem?”

Saule neatbild,

tikai dzejnieka apaļo, gludo galvu

kā Osrāma spuldzi uz pleciem silda.

Čaks pavelk žokeni dziļāk pār acīm,

tad saulei sacīs:

„Ar tevi man neiznāk ne draudzīga runa, ne ķilda.

Es nebraucu debesskrāpī kā akmens sūnot.

Raķete, ved mani tagad uz UNO!*

Uz to stikla skapi,

kas mazo tautu brīvībai kapi!

Es tur ar laķeni gribu izspert kādu logu,

lai ieplūst svaigāks gaiss,

un salamāt tos gļēvos žmogus,

kuŗiem galvā ir uzbāzts maiss!”

Šai brīdī es atmodos

un nezinu, vai Čaka drošsirdīgais spēriens

UNO atmodu dos.

1978

* UNO − Apvienotās Nācijas.

Ar kulbu kratīties, traukties

pāri miglājam

nav, protams, tas pats, kas braukties

ciemos gaidītam.

Bet tālumā redz jau ezerus krītam.

Viss liekas sakrītam

ar apvārsni tālskatā

piecpadsmit gadus vecam −

saule spīd pāri plecam,

ieķeras miglājā,

gaišreģim viss pa vecam:

kulba virs pelēkas pļavas,

virs pērnās Labradoras

nāk lejā pie Ņūkaledosas.

Viss sakrīt uz mata ar apvārsni.

Tagad tam piedāvā biļeti

no Kaledosas augšā uz Zebrigāmu

un uz Otavu:

pa stikla spraugu

vēl redzama gaisa aka.

Viens piedāvā gaisa biļeti,

otrs saka :

− Kungs, brauciet ar autobusu.

Gaišreģis stāv un cieš klusu:

pa mākoņiem klaiņots jau

un dzelzceļa, protams, nav

viss sakrīt uz mata ar priekšstatu

par Jaunās pasaules iekārtu:

caurules, spirāles,

torņgals zem acuskata −

viss sakrīt uz mata.

Gaiši brūns kapars un mākslota zāle,

ieslīpa tāle,

svešs caurvējš, pelēki vāli,

straumes no Grenlandes,

straumes no Labradoras.

Vai kāds mani gaidīs,

paklāju ritinot,

koši sarkanas neļķes

kaisot?

Vai kāds mani gaidīs

augšpus Labradoras,

augšpus Kaledosas,

kur ezeri krīt

kā viņgad spogulī −−

− Kungs, kāpiet autobusā,

mēs braucam tūlīt.

Ziemeļamerikā 1979. g.