Jaunā Gaita nr. 116, 1977

 

TRĪS GRĀMATAS PAR BALTIEŠIEM AMERIKĀ

Maruta Kārklis un Līga un Laimonis Streips, red. The Latvians in America: 1640-1973; A Chronology & Fact Book. Dobbs Ferry, N.Y.: Oceana Publications, 1974. 151 lp. $6, −

Jan Pennar, Tonu Parming & P. Peter Rebane, red. The Estonians in America: 1627-1975; A Chronology & Fact Book. Dobbs Ferry, N.Y.: Oceana Publications, 1975. 150 lp. $ 6, −

Algirdas Budrecis, red. The Lithuanians in America: 1651-1975; A Chronology & Fact Book. Dobbs Ferry. N.Y.: Oceana Publications 1976. 174 lp. $6, −

 

Šie publicējumi iecerēti kā rokas grāmatas vidusskolniekiem, divgadīgo (community) kolledžu studentiem, kā arī citiem interesentiem.

Visām "Ethnic Chronology" serijas grāmatām līdzīgs formāts; pāris lp. gaŗš ievads, chronoloģija, kas aizņem pusi vai pat divas trešdaļas, pēc tam dokumenti, kuŗos sastopam gan avīžu rakstus, to tulkojumus un citus līdzīgus informācijas avotus, arī starptautiskus līgumus un oficiālas vēstules kam seko pielikumi ar attiecīgo tautu lielāko organizāciju sarakstiem (igauņu un lietuviešu organizāciju vairumam pat uzdotas adreses), bibliografija (igauņiem tādas nav). Grāmatas nobeidz minēto personu rādītāji.

Apskatāmās grāmatas vērtēju dalītām jūtām. Priecājos par ik katru mēģinājumu populārizēt baltiešus un sniegt informāciju par mums sabiedrībai, kuŗas vidū dzīvojam. No šī viedokļa grāmatas apsveicamas, jo dod zināmu materiālu minimu, kas pieejams visiem angliski runājošiem.

Bet nevaru lāgā izprast, kā redaktori izvēlējušies grāmatās ietilpināmo materiālu klāstu. Vienā otrā gadījumā šaubos, vai tiešām izvēle bijusi tā labākā. Saprotu, ka šādos pasākumos vienmēr ir telpas trūkums un zināma izlase neizbēgama. Arī neiespējams visiem patikt. Domas vienmēr dalīsies par ietilpināmo materiālu.

Attiecībā uz latviešiem veltīto sējumu jājautā tomēr, vai patiešām no svarīgākajiem mūsu sadzīves notikumiem 1973. g. decembrī bija Andreja Karuliņa atgriešanās mājās Grandrapidos no turnējas, vai 1972. g. − ASV galvaspilsētas latviešu baznīcas 22 akru liela zemes gabala iepirkšana? Un šādu "svarīgu" faktu ir daudz − visos trijos sējumos. Brīžiem šķiet, ka redaktori mēģinājuši minēt pēc iespējas daudz organizāciju un personu cerībā, ka grāmatās pieminētie tās arī iegādāsies.

Neoponēju tik daudz šo cilvēku vai organizāciju pieminēšanai kā vispārīgai faktu izvēlei, vai, pareizāk sakot, kritērijam pēc kuŗa fakti izvēlēti. Savā ziņā "kalngalus" sasniedz igauņi. Savu chronoloģiju viņi ievada ar atzinumu, ka nav iespējams pierādīt, ka 1627. g. igauņi jau būtu bijuši apmetušies Amerikā. Kas par pieticību! Kādēļ autori sāk ar 1627. g.? Varēja taču tikpat labi sākt, teiksim, ar 40,000. g. pirms Kristus dzimšanas, kad pēc viena otra pētnieka domām pirmie cilvēki nonākuši šajā kontinentā.

Vietām šo grāmatu redaktori ir drusku "urrā patrioti" un savai tautībai pievelk vienu otru slavenību, tā sakot, aiz matiem. Piem., mācītāju Rebani atrodam minētu kā latviešu, tā igauņu grāmatās, Dr. Aleksandru Karolu-Kuršu (Kursius) sastopam gan starp latviešiem, gan lietuviešiem. Lietuvieši pieraksta sev arī Kostjuško gaitas Amerikā un viņa nopelnus brīvības cīņās un ASV armijas izveidošanā. Vienlaikus autors gan nenoliedz, ka viņš cēlies no pārpoļotas lietuviešu ģimenes.

Kas attiecas uz grāmatu par latviešiem, grūti izprast, kāds sakars ar latviešiem Amerikā ir vienam otram grāmatā ietilpinātam dokumentam, piem., Latvijas neatkarības deklarācijai, Latvijas Nacionālās Padomes platformai un Padomju Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līgumam (t.s. Molotova−Rībentropa paktam) u.c. No 15 iespiestajiem dokumentiem tikai trīs vai četri attiecas tieši uz latviešiem ASV. Jājautā, kādēļ redaktori nevarēja izvēlēties dokumentus, kam būtu tiešs sakars ar latviešiem Amerikā, piem., likumus, uz kuŗu pamata še ieceļojām, vai nozīmīgāko organizāciju statūtus. Lietuvieši un igauņi dokumentu izvēlē bijuši sekmīgāki.

Katrai no šīm trim grāmatām ir arī savas stiprās puses. Igauņi uzdod organizācijas un to adreses, kur interesentam iespējams gūt papildus informāciju, kā arī nupat iznākušo plašo bibliografiju. Arī lietuvieši ietilpinājuši savu organizāciju adreses. Latviešu grāmatai samērā laba bibliografija, kur cita starpā minētas pieejamās latviešu bibliografijas un laikraksti. Tādējādi eventuālais ziņu vācējs var griezties pie šiem avotiem. Igauņu grāmatai vislabākais ievads − četrās lappusēs izcelti igauņu sadzīves svarīgākie momenti ASV. Žēl, ka pārējo latviešu un lietuviešu grāmatu redaktori samierinājušies ar pārāk pieticīgiem ievadvārdiem.

Kopumā grāmatu visvājākā daļa ir chronoloģija. Kritērijs faktu uzņemšanā vai neuzņemšanā ir neizprotams. Varētu arī strīdēties par bibliografiskajā daļā ievietotajām publikācijām. Bet tur vismaz norādīts, kur pētniekam griezties tālāk − latviešu un igauņu grāmatās minētas dažas citas bibliografijas, bet lietuvieši atzīmējuši savu enciklopēdiju.

Visas trīs grāmatas apsveicamas kā mēģinājums populārizēt baltiešus un kā atsperšanās punkts turpmākiem pētījumiem.

 

Andris Skreija

Jaunā Gaita