Jaunā Gaita nr. 111, 1976

 

 

Autora piezīme; Šai īsstāstā minētās personas nav izdomātas, bet patiesi dzīvo. Tām tikai doti citi vārdi. Jā, ari bruņurupuča vārds ir grozīts, lai nevainīgo rāpuli neievilktu valodās.

 

Bija vēl ļoti agrs, kad Pēteris atbīdīja priekškarus un stikla sienu un izgāja uz sauļošanās jumta. Viņš paskatījās atpakaļ un pasmaidīja. Denisa vēl bija iemigusi. Mati iziruši pāri spilvenam, kreisās rokas pirksti savilkti, it kā viņa ko slēptu saujā.

Saule kāpa pāri sudrabaino vītolu gubām, un ūdens apakšā pēkšņi kļuva zils un atsmaidīja debesīm. Dažās minūtēs Pēteris paveica kosmiskās elpošanas vingrinājumus, tad nometās uz paklāja un dziļā koncentrācijā, visu aizmirsis, nodevās sarežģītām jogu disciplīnām. Pagāja gandrīz pusstunda, kad viņš sajuta atraisīto kundalini enerģiju, kas auļoja viņā ar bīstamu spēku. Viss cits pazuda. Viņš nedzirdēja putnu sakliegšanos neredzēja saulē salipušos kokus, neredzēja paklāja zilumu, ne kaktusu ķeburus, kas taustījās pāri dzeltānai smilšakmens terasei. Alkatīgā piepūlē viņš mēģināja tuvināties lielajam mērķim - sasniegt savas personas sadalīšanos un ieraudzīt sev pretim savu dubultnieku. Bet tas viņam vēl neizdevās. Varbūt vēl bija vajadzīgi vairāki gadi, lai to sasniegtu.

Skaļš ūdens plunkšķis apakšā baseinā viņu iztraucēja, un viņš piecēlās. Tā bija Denisa. Viņa peldēja emeralda zilumā, gaismas apskauta, un māja viņam. Brīdi Pēteris vēroja jaunās sievietes nekautrīgo, ūdenī ielipušo skaistumu, tad nosteidzās lejā. Viņa nāca tam pretim.

-Labrīt, Pēter, - viņa teica, pieglauda viņam slapjo ķermeni, slapjo seju, slapjos matus un lūpas. Viņi apmetās uz niedru paklāja, priecīgi par skaisto rītu un dienu, kas piederēs tikai viņiem.

- Tev ir skramba virs ceļa,- vīrietis teica un pārvilka ar pirkstu mazai rētiņai.

- Tava roka tik silta, paturi to.

Pēteris smaidīja un glāstīja viņas vēl mitro kāju, saņēma rokā vēsās pēdas.

- Vai mums nav labi,- viņa klusi teica.

- Nekas nav mainījies.

-Nē, nekas, Denisa. Saulainās dienas un lietainās dienas, tava māja, viss ir palicis tāpat. Vējš no okeāna mani uztrauc tāpat kā mūsu tuvības sākumā, vītolu šūpošanās, zilā putna svilpieni nav mainījušies. Un kad mēs viens otram pieskaŗamies, mēs jūtam to pašu. Tu teici reiz, tā ir Dieva dāvana. Bet vai tev nav vēlēšanās pēc atpūtas no šīs nerimtīgās jutekļu mijiedirbes? Vai tevi nepārņem nemiers, kad lasi manas domas, un es zinu visu, kas notiek tevī? Vai tev nav bailes no šīs neizbēgamās kopības, kas mūs padarījusi par kopā saplūdušām, kopā pulsējošām šūniņām?

Denisa smaidīja.

- Tu atkal dumpjojies?

Viņa pievirzījās tuvāk. Viņa pieskārās Pēterim viegli, gandrīz saudzīgi. Un viņš juta lūpu siltumu, kas pārstaigāja viņa mutei, viņa kaklam un pleciem.

- Nē, nekas nav mainījies, - Pēteris runāja. - Bet es vairs neesmu pats, bet daļa no tevis, daļa no taviem jutekļiem, tavām vibrācijām. Es vairs nezinu, kad sākas mana paša domāšana, mana paša griba. Vai man vēl ir tāda? Es sāku aizmirst, kas es biju agrāk, valodu, ko es runāju, cilvēkus, kas man darīja prieku, kādu tālu zemi, kas mani izauklēja. Es esmu kļuvis iegātnis tavā skaistajā mājā, esmu kļuvis priecīgs gūsteknis, kas nespēj aizbēgt.

- Reizēm tu esi aizbēdzis, - Denisa sacīja, un viņas acis savilkās šauras un nesalasāmas. Viņas rokas apstājās aiz viņa pleciem, un viņš juta Denisas pirkstu sāpīgo žņaudzienu.

- Un atkal atgriezies. - Pēteris tikko saklausīja savu balsi.

- Tu runāji par prieku, Pēter. Prieks ir katru rītu, kad mūs gaida uztraucoša satikšanās ar dienu. Prieks ir, kad spīd saule vai tuvojas mākoņi. Prieks ir, kad Ziemsvētkos peldbaseina vidū iesaldētā eglē mirdz zilās spuldzes. Prieks ir, kad lēni notumst ugunis lielā zālē un diriģents paceļ zizli. Un prieks ir, kad tu man pieskaries, saskaries ar mani, paliec ar mani un manī. Tas viss pieder mums.

Pēteris klusēja. Bet viņa roka pateicībā skāra Denisu, un viņš brīnījās, cik pazīstams bija viss, ko sajuta viņa roka.

- Nāc man tuvāk, Pēter, - viņa runāja. Apklāj mani ar savu nemieru, ar savu nepacietību. Paliec pie manis, paliec manī.

 

*

Zilie putni kliedza tik skaļi, ka iztraucēja viņus.

- Mums jāsapošas, - teica Denisa. - Nensija mūs tūliņ aicinās azaidā.

Viņi iegāja vēsajā priekštelpā un brīdi paniekojās pie milzumlielā akvarija, kuŗā rotaļājās plīvurzivtiņas. Četri balti ādas krēsli svinīgi rindojās gar zilo sienu, un vienā no tiem maza un sarāvusies pacietīgi gaidīja melnā virēja Nensija. Viņas grumbainās rokas slēpās zem sniegbalta priekšautiņa. Viņai nepatika abu nokavēšanās.

Pēteris un Denisa izgāja cauri bezjumta gaitenim, iznāca mazākā priekšnamā, kur zem stikla puslodes gulēja sarkanā samtā iesieta grāmata. Denisa ar pūlēm izcēla biezo sējumu un ielika to Pētera rokās.

- Vai atceries to dienu, kad tu pirmo reizi parakstījies šai viesu grāmatā? Tu, es un māmiņa atbraucām, un tu biji pirmo reizi mūsu mājā. Tu ierakstīji tur vienu rindu. Vai vari vēl to atrast?

Viņi meklējās vairāku gadu ierakstos un beidzot atrada meklēto Pētera rokrakstu: Keinen Weg bin ich gegangen./ Ich sprang, ich sprang von Traum zu Traum (Franz Werfel).

- Jā, es atceros, - Pēteris smaidīja. - Mēs visi bijām dzēruši vīnu, citādi es nebūtu rakstījis šādas rindas.

- Ak, mīļais, - Denisa pieglaudās vīrietim.

- Tiklīdz tu toreiz noliki grāmatu, tavi sapņi beidzās un sākās īstenība. Sapņi nāk miegā un aiziet ar atmodu. Mums šie gadi ir bijuši viena liela, saulaina diena.

- Un rītdiena nekad nenāks? - Pēteris teica, - vai tiešām nenāks?

*

 

Var jau būt, ka tas bija tās pašas dienas vakarā, kad Pēteris gāja pa attālas Ņujorkas priekšpilsētas kupliem kokiem apstādīto ielu. Tur bija glītas, koptas ģimeņu mājas, novakara saulē aizmirsts maurs, dienas siltumā pagurušas puķu skupsnas, sarkanas ozola durvis, melnas dzelzs kalumi, pagalmā aizsnaudies suns. Aizmugurē palika Svētā Vincenta konventa parks un aiz tā vijolīšu krāsās trīsošais Hudsonas līmenis. Viņš uzkāpa kādas mājas priekšnamā un piezvanīja.

- Es gaidīju tevi, - teica sieviete durvīs.

- Kāpēc?

- Es domāju, ka ir labi, ka tevi gaida no... turienes.

- Ginta, tu esi tik laba, tik ļoti laba. Es neesmu to pelnījis.

- Tu esi pelnījis tagad būt šeit.

Brīdi vēlāk viņi dzēra vīnu uz mazā balkoniņa. Kāds vīrs pretējā mājā aplēja puķes. Maza meitene uz kāpnēm rotaļājās ar kaķi. Rietošā saule pielēja sarkanas viņu glāzes. Un kad satumsa un kļuva vēss, viņi iegāja viesistabā, kur bija daudz puķu, daži eksotiski stādi, gleznas un grāmatas. Pēteris piegāja pie plaukta un pabīdīja sējumus. Tās bija latviešu grāmatas. Viņš uzsita ar pirkstu klavieru kauliņam. Skaņa aizmaldījās, sapinās krēslā. Šī bija cita pasaule, maza un mierīga, ar latviešu grāmatām, Dārziņa dziesmu lapām, Tones un Cielavas gleznām pie sienas. Pēteris soļoja pa istabu un brīnījās. Vai viņš te vēl iederējās?

Viņi sēdēja krēslā. Sarkans mākonis atvadījās no kokiem, no klusajām ielām. Dažas ēnas apsēdās viņiem blakus, vēroja viņus un tukšās glāzes. Pēkšņi Pēteris sarāvās un saspieda sievietes roku,

- Kas tas ir?

Viņš rādīja uz pelēku, plakanu plankumu, kas virzījās pa grīdsegu.

- Tā taču ir Sofija, mans bruņurupucis. Tu taču jau esi ar viņu iepazinies, ar manu vienīgo ģimenes locekli.

- Piedod, - Pēteris nopūtās. -Es biju to kukaini aizmirsis.

- Sofija nav nekāds kukainis, Pēter, Viņa ir ļoti intelliģenta. Stundām ilgi viņa kaut kur pazūd, un es to nevaru atrast. Bet dažreiz, kad skan mūzika, es dzirdu, kā viņa klusi klabina kājiņām pa gaiteni un atnāk pie manis. Varbūt viņa grib klausīties.

Pēteris savilka kājas zem vāļas un norūpējies vēroja rupuci.

- Tev bailes? - Ginta klusi runāja.

- Jā, mazliet.

Viņi apsēdās pavisam cieši, un Pēteris saņēma sievietes rokas.

- Paldies, ka es te varu atnākt, - Pēteris runāja. - Man ir tik labi. Es jūtu, ka lēnām atgriežos kādā agrākā, pusaizmirstā vidē. Es atkal dzirdu valodu, kas bērnībā mani modināja un vakarā iedziedāja miegā. Bet, vai es vēl spēšu būt tāds, kā biju pirms gadiem, pavadītiem citā dzīvē, citā dimensijā? Nu man ir gandrīz bailes no savas drosmes.

- Nebaidies, Pēter, Es tev noteikti palīdzēšu. Vienmēr, vienmēr tu būsi gaidīts.

Viņi glāstīja viens otru krēslā. Kāds putns iepīkstējās, naktsmājas meklēdams. Tad tumsa ienāca istabā tik klusiem soļiem, ka viņi to nemaz nemanīja, kamēr tā nomāca viņu balsis, aizspieda acis, un viņi juta tikai savu nakts sargāto tuvību.

Vēlāk Ginta iededzināja dažas sveces, un Pēteris atkal ieraudzīja Sofiju pavisam tuvu pie savām kājām.

- Ginta, es tagad zinu, kāpēc rupucis mani vēro, - Pēteris runāja mazliet nogurušā balsī. - Sofija ir mana sirdsapziņa, kas man seko. Jā, kāpēc es viņu neredzēju tur, laukā pie peldbaseina? Kāpēc viņa nebija tur?

- Ko tu atkal sarunā, Pēter, - smaidīja Ginta. - Tu taču neesi neko nodarījis.

- Es ik brīdi nodaru kaut ko, sev un citiem. Varbūt es to nejūtu, un citi to nejūt. Bet manu labo un manu ļauno, nepiesātināto un nesamierināmo vēlmju aura vibrē ap mani, un dažreiz tā sabiezē, parādās citos priekšmetos, citās dzīvībās, kļūst par man vien saredzamu fainomenu.

- Tu pārāk sarežģī lietas, - čukstēja Ginta.

- Tu tikai dažreiz apžilbsti no paša radīto mirkļu krāsainības. Nebēdā un nebaidies no Sofijas.

Viņas pirksti apglāstīja Pētera kaklu. Viņa nolieca tā galvu tuvāk pie sevis, un Pēteris atguva agrāko mieru un labsajūtu. Viņus apņēma tuvuma siltums. Rupucis bija pazudis. Jā, Sofija beidzot bija aizgājusi gulēt.

Jaunā Gaita