Jaunā Gaita nr. 110, 1976

 

VĒLREIZ PAR LATVIEŠU VALODAS "IZTEIKĀM".

Valodniece mag. phil. E.Hauzenberga-Šturma JG 107. numurā, rakstot par viņai svešu valodniecības nozari, min veselu virkni aplamu faktu, bet arī vienu otru it vērtīgu norādījumu, ko derētu pārrunāt JG slejās.

1. Vispirms, varu pilnīgi pievienoties kolēģes domai, ka "principā zinātniskā terminoloģija mums var būt tikai viena, un principā tai jāveidojas Latvijā, kur pastāv centrālizētas iespējas, ir pietiekami apmācīta darbaspēka, un, par visām lietām, ir plaša saskare ar runātāju tautu (...)" (49. lpp.). Tūlīt gan gribu piebilst, ka ieteikt jaunus terminus taču nav liegts nevienam, lai kurā pasaules malā viņš patlaban atrastos. Mūsu dienās pāri tālēm sasaucas ne vien īsta dzeja, bet arī mierīga, skaidra doma. Ar laiku viens otrs no šādiem ieteikumiem varbūt arī ieviestos. Jo sevišķi auglīga šāda sadarbe terminoloģijas laukā varētu būt, runājot par apzīmējumiem tādām parādībām, kam sakars ar svešuma zemes īpatnējo dabu, paražām un sabiedriskiem iestādījumiem un kas tās zemes latviešiem daudz labāk pazīstami nekā Latvijas tautiešiem. To pašu varētu teikt par nosaukumiem modernām tehniskām ierīcēm, kas Latvijā vēl nav pazīstamas. Tomēr arī šais gadījumos ierosmei būtu jānāk no speciālistu vides, kas zina, par ko viņi runā, un jauno terminu lietojums jāparāda latviski rakstītā tekstā. Ar paviršām "izteikām" vien te maz kas līdzēts. "Izteika" ir skaists vārds, bet tas labāk iederas dzejas vārsmā ("Izteika, atteika atsper ar izrunas izmaņu īsu", Velta Toma) nekā zinātniskā terminoloģijā.

2. Kā katram runātājam ir savs vairāk vai mazāk atškirīgs vārdu krājums, tāpat nelielas individuālas novirzes var būt ari terminoloģi jā, pat vienas un tās pašas nozares darbiniekiem. E.Hauzenbergai-Šturmai nepatīk "noriseņi", "apstākleņi" un "frazeoloģismi", es pati labprāt nelietoju ne "noriseņus", ne "apkārteņus", ne "vēres" un pēdējā laikā, mūžīgo pārpratumu dēļ, vairos arī no "cilmes". Tomēr arī H-Št. taču nevarēs noliegt, ka tieši gramatikā mums ir jau daudz iesakņojušos terminu ar -enis, kaut vai "skaitlenis" (kas taču arī ir gramatiska kategorija!), tāpat daudzie "svelpeņi", "šņāceņi", "berzeņi" "aukslējeņi" un citi skaņu grupu apzīmējumi. Taisni pēdējos gadu desmitos -enis kļuvis par ļoti iemīļotu izskaņu jaunvārdos, kas izskaidro arī faktu, ka šādus darinājumus viegli pārņem jaunieši, daudz negudrojot, kas ir atvasinājuma pamatā. Arī "frazeoloģismi" nav nebūt tik izolēta parādība latviešu valodniecībā, kā dažam varētu likties pēc H-Št. apgalvojumiem. Tiem blakus jau no senākiem laikiem ir neoloģismi, un jau 1938. gadā A.Jansons (Ramaves "Ceļu" 8.sējumā) publicēja apcerējumu par brachiloģismiem (Blaumaņa darbos), ietilpinot tajos arī daļu tādu izteicienu, ko tagad sauktu par frazeoloģismiem. Starptautiskajā aroda žurnālā Proverbium (Bulletin d'information sur les recherches parémiologiques) sastop arī pareoloģismus, ne tikai frazeoloģismus vien. Jau 1970. gadā Zviedrijā dzīvojošais igauņu valodnieks J.Mägiste rakstīja par "fraseologismidest", šo terminu lieto arī Somijā, tas sastopams daudzos Polijā publicētos pētījumos, un nopietnas apceres, kā arī "frazeoloģismu" krājumi izstrādāti Austrumvācijas universitātēs, tāpat tie nav sveši arī Zviedrijas un Rietumvācijas valodniekiem. Mēs būsim tuvāk godīgai patiesībai, ja teiksim, ka frazeoloģismus (un citus speciālistiem nepieciešamos terminus kā: frazeoloģiskos salīdzinājumus, frazeoloģiskos saaugumus, frazeoloģismu variantus, sinonīmus frazeoloģismus, frazeologoīdus u.c.) pazīst Eiropas lielākajā daļā - visos tais pētniecības centros, kur vispār kāds darbojas šai jaunajā valodniecības nozarē. Ja, piem., Rietumvācijā šī terminoloģija vēl pasveša, tad, starp citu, tādēļ, ka vairākas lingvistikas nozares (transformācijas gramatika, matemātiskā lingvistika, arī leksikoloģija un leksikogrāfija) Austrumvācijā pēckara gados attīstījās straujāk nekā Rietumvācijā, kur modernās valodniecības metodes ilgi kavēja Veisgerbera skolas ietekme. Neredzu arī nekādas īpašas vajadzības par vari censties pēc oriģinalitātes, gudrojot jaunus terminus, ja pēc tiem nav spiedīgas vajadzības. - Ja kāds gribētu sekot Latvijas laika tradīciju aizmetņiem, tad visdrīzāk būtu jāapstājas pie termina "idiotismi". 1934. g. E.Ozoliņa-J.Endzelīna Svešvārdu vārdnīca par vienu no "idiotisma" nozīmēm min "zināmas valodas savādību" (108. lpp.); šo apzīmējumu savos rakstos lietojis arī K. Dziļleja, un pati atceros "idiotismus" no latviešu valodas stundām Rīgas ģimnāzijā. Šķiet, ka mūsu dienās tos nevēlētos atdzīvināt pat ne konservatīvie vecākās paaudzes baltologi.

Angliskās "idiomas" un "idiomātiskie" savienojumi man neliekas izdevīgi divu iemeslu dēļ. Vienkārt, spriežot pēc nozīmes paskaidrojumiem svešvārdu vārdnīcās, latviešu valodā tie bija jau paguvuši iegūt pavisam citas nianses. E.Ozoliņa-J.Endzelīna Svešvārdu vārdnīcā (1934. g.) "idiōmatisks" paskaidrots kā "kādai izloksnei īpats" (108. lpp.), bet 1969. gada Svešvārdu vārdnīca (278. lp.) saka, ka "idioma" ir "tikai attiecīgajai valodai raksturīga" nedalāma vārdkopa. Tas nozīmē, ka latviešu valodā ar šiem terminiem varētu modināt nevēlamu priekšstatu it kā par kādiem dialekta vārdiem vai (tautiskā romantisma garā) par vienīgi latviešu valodai iespējamu izteiksmes veidu.

Otrkārt, "idiomu" vārds kā termins ir jau aizņemts, jo vismaz dažās valodnieku skolās to lieto blakus frazeoloģismiem, katru ar savu īpašu nozīmi. Vispārinot, idiomas" abām jēdzienu grupām viegli rodas nevajadzīgi pārpratumi. Tieši tas ir noticis H-Št. neveiksmīgajā mēģinājumā uz savu roku vispirms definēt savas "izteikas" apmēram šo idiomu garā, bet pēc tam atskārstot, ka Prokrusta gultā nevar iespiest visus konkrētos frazeoloģismu piemērus. Būtu bijis gudrāk un cienīgāk palikt pie tā, kas grāmatā atrodams un atstāt teorētiskos prātojumus (kā to darījusi autore) vēlākam laikam, kad cik necik iepazīta attiecīgās nozares zinātniskā literatūra.

3. H-Št. izteiktā vēlme par nepieciešamiem paskaidrojumiem grāmatas sākumā liek domāt par citu svarīgu valodas kultūras jautājumu. No pieredzes zinu, ka īsāki vai garāki paskaidrojumi grāmatas priekšvārdos maz palīdz lasītājam terminoloģijas izpratnē. Nemākuļa rokās arī vislabākā vārdnīca paliks neizmantota, vai arī tiks muļķīgi pārprasta. Tāds, kas visu mūžu nav galvu lauzījis ar teorijām vai kas 30 gadu laikā nav "ne acu galā redzējis" modernās valodniecības darbus, netiks gudrāks arī pēc vislabākajiem paskaidrojumiem. Tā, piem., retā kādā citā vārdnīcā atradīsim tik pamatīgas un sarežģītas norādes par vārdnīcas iekārtojumu kā Mīlenbaha-Endzelīna -Hauzenbergas Latviešu valodas vārdnīcas Gada vārdos, un tomēr pat dažs labs no JG autoriem man kādreiz sašutumā sūdzējies, ka vārdnīcā esot sabāzti visvisādi mēsli (ķezināt, ķeziņš, ķezis, ķezīgs, ķezīt, ķezt, ķēbelis, ķēblis, ķēburains, ķēcināt utt), bet ka tur nevarot atrast nevienas jēdzīgas norādes, kuras formas tad īsti lietojamas koptā literārā valodā! Arī manā Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīcā jau pirmajā teikumā skaidri sacīts: "Vārdnīcā nav uzņemti visi rakstu valodas vārdi, bet tikai tie, par kuŗu rakstību vai formu rakstītājam var rasties šaubas", un tomēr vēl nesen kāda JG līdzstrādniece man atzinās, ka neesot varējusi šai vārdnīcā sameklēt vairākus mūsdienu valodā plaši pazīstamus vārdus un secinājusi, ka no tiem tātad jāvairās (runa bija par derīgiem un parastiem jaunvārdiem, kuru rakstībā nav nekādu īpašu grūtību un kuri tādēļ minētajā vārdnīcā dabiski nav uzņemti). Piemēru rindu es varētu turpināt ar kāda JG redaktora kļūmēm, interpretējot Sinonīmu vārdnīcas materiālus, taču pietiks, jo mans nolūks nav ironizēt par rakstniekiem nelingvistiem. Liels rakstnieks var būt arī bez jebkāda augstskolas diploma, un brīnum jauks lirisks dzejolis var rasties, arī nezinot neviena vienīga gramatikas termina. Tomēr augstāk minētie fakti neliecina nekā laba par valodas kultūru Latviešu sabiedrībā vispār. Šis līmenis nebija sevišķi augsts jau Latvijas laikā (pietiek atcerēties gāganu karus ap J.Endzelīna zinātnisko darbību), un emigrācijā tas slīd uz leju strauji un nepārtraukti (par to vien, kas dzirdēts sakarā ar "instrumentāļiem" un "frazeoloģismiem", varētu pierakstīt veselu humora un satīras žurnālu!). Var tiešām nopietni jautāt, vai vismaz kādos Latviešu valodas kursos nederētu dalībniekus iemācīt lietot vārdnīcas un gramatikas, nevis tādiem, kam Latviešu valodā vēl grūti izteikties kaut cik saprotamā veidā, nepārtraukti skandināt (manas un J.Endzelīna Valodas un rakstības jautājumos 1940. g. pavisam citiem apstākļiem domātās) norādes: nedrīkst "nākt pie slēdziena", nedrīkst "vest miera sarunas", nedrīkst "strādāt kā skolotājs", nedrīkst kaut ko "uzņemt dienas kārtībā", nedrīkst "ieņemt amatu" utt. Tikpat smieklīgi man šķiet, ja, raksturojot kādu tikko iznākušu daiļdarbu, īsajā apcerē recenzents ne ar vārdu nepiemin rakstnieka stila iezīmes, bet katrā ziņā uzsver viņa "valodas kļūdas" (kas pie tam nereti izrādās par pilnīgi pārprastām pamācībām).

4. Svarīgs šķērslis lietišķām pārrunām, protams, ir tas, ka mūsu dienas izveidojušās stipri atšķirīgas dažādu arodgrupu "izloksnes", kas neļauj pilnīgi izprast citas nozares pārstāvjus pat tad, ja visi runā to pašu dzimto valodu. Dažās zemēs šīs grūtības kļuvušas jau par polītisku problēmu. Demokrātiskās valdības šo plaisu starp iedzīvotāju slāņiem un grupām mēģina mazināt ar īpašiem priekšrakstiem, lūdzot rīkojumos, pavēlēs un uzskatu formulējumos izteikties tik vienkārši un skaidri, cik vien iespējams. Šai sakarā man gribētos zināt, vai kāds no JG lasītājiem, ja viņš nav studējis moderno lingvistiku, būs kaut ko sapratis no recenzentes gudrā mudinājuma nopietni diskutēt, "cik noderīgs klasiskā struktūrālisma korpusa princips idiomatikas pētīšanā" (50. lpp.). Kā kolēģei uz šo jautājumu var atbildēt ar noteiktu "tas ir nepieciešams!" Valodiskajam un situācijas kontekstam frazeoloģismu izpratnē ir daudz svarīgāka loma nekā pētījot atsevišķos vārdus, un kontekstam tur jābūt krietni plašākam. Tieši tādēļ (kā izrādījās, pārbaudot studentu zināšanas vairākos testos) tie frazeoloģismu piemēri, kas sameklējami Mīlenbaha-Endzelīna-Hauzenbergas vārdnīcā, grūti izmantojami praktiskiem nolūkiem - pārāk nepilnīgo norāžu dēļ. Uzticams materiāls pētniekam jāmeklē pašam no pirmavotiem.

5. Nezinu, ko īsti recenzente domājusi ar jautājumu, vai studentiem izskaidrota darba "teorētiskā un terminoloģiskā baze". Ja ar to lūgta informācija par studiju iespējām Skandināvijā, tad - arī citu interesentu zināšanai - varu paskaidrot, ka Stokholmas universitāte laikam ir pirmā Rietumu universitāte, kur jau pirms vairākiem gadiem bija noorganizēts seminārs salīdzināmajā frazeoloģijā (jeb kontrastīvajā idiomatikā) un kur arī baltu valodu studiju ietvaros notiek īpaši kursi frazeoloģijā, lai studenti pētniecības pakāpē iepazītos gan ar dažādajām teorijām, gan praktiskos vingrinājumos salīdzinātu frazeoloģismu paveidus, brīvos un saistītos vārdu savienojumus, un pārejas formas, frazeoloģismu apkaimi, cildenā un vulgārā stila piemērus, frazeoloģismu vecumu un to eventuālo izcelsmi utt. Šai valodniecības nozarē tiek rakstīti arī studiju darbi un iespējams, ka no tiem ar laiku izveidosies arī kāda doktora disertācija.

6. H-Št. prātojumi par to, cik vāciska ir latviešu valodas frazeoloģija, ka J.Neikena lietotais frazeoloģisms varētu būt ar dialekta iezīmēm, ka viņas un manā valodā parastais frazeoloģisms ir labāks vai sliktāks par kāda rakstnieka darbos sastopamo, pašas par sevi ir interesantas pārdomas, tikai nesaprotu, ar kādām vēja dzirnavām H-Št. īsti cīnās, jo - nekur grāmatā ne ar vienu vārdu neesmu mēģinājusi apgalvot, ka tā nebūtu. Tā vien liekas, it kā recenzente krājuma "praktiskos nolūkos" patvarīgi ietulkojusi vienkāršotus normativus priekšrakstus, gluži tāpat kā savukārt citi viņas pašas un Endzelīna sakārtotajos Papildinājumos Mīlenbaha vārdnīcai dusmodamies meklē (un neatrod) modernajā valodā ieteicamus jaunvārdus. Valodnieka pirmais un svarīgākais uzdevums taču ir vispirms noskaidrot, kas ir teikts (vai rakstīts) un tikai pēc tam gudrot, vai rakstītājam, saskaņā ar pašreizējām gramatikas normām, nevajadzēja izteikties citādi, "smalkāk". Vārdnīcu praktiskais uzdevums ir palīdzēt saprast tekstu, lai lasītājs to neiztulkotu ačgārni (vienalga, vai runa ir par tulkojumu kādā citā valodā jeb vienkārši par autora domas un nolūka pareizu interpretāciju). Dažs labs pārpratums būtu novērsts arī pašreizējā jaunatnes un t.s. vecākās paaudzes dialogā, ja vecākajai paaudzei būtu zināma modernā terminoloģija un ja viena puse īsti saprastu, ko otra grib teikt. Tieši šeit sākas lielās grūtības, jo mums joprojām nav tik pilnīgas vārdnīcas, kur varētu atrast visus kāda mūsdienu rakstnieka vai zinātnieka darbos sastopamos vārdus. Vēl grūtāk ir ar stabīlajām vārdkopām, tā ka reizēm izdodas gan sameklēt atsevišķos vārdus, bet ne visa šo vārdu savienojuma īsto jēgu. Ja viens otrs vērtīgs daiļdarbs līdz šim palicis nepārtulkots citās valodās, tad bieži vien ne tādēļ, ka citās zemēs, piem., Japānā nebūtu intereses par mūsu rakstniecību, bet tādēļ, ka tulkotājam nevaram sagādāt pietiekami plašu latviešu-angļu, latviešu-vācu vai latviešu vienvalodas skaidrojošo vārdnīcu. Bet vārdnīcas savukārt nerodas vienā dienā, un to izstrādāšana un iespiešana prasa milzu līdzekļus. Ja to varētu veikt tik vienkārši tad mums sen jau būtu bijuši pieejama arī H-Št. pirms daudziem gadiem ar valsts līdzekļiem sāktā Sinonīmu vārdnīca, kas tagad būtu liels palīgs arī tagad, pētījot frazeoloģismu sinonīmiju.

Atgriežoties pie manas grāmatas, mēs abas ar recenzenti jau varam, tāpat kā līdz šim, atkārtot pamācības, ka latviskāk teikt "ausīties", nevis "spicēt ausis", taču negrozāms paliek fakts, ka - par spīti nežēlīgi stingriem redaktoriem gan Padomju Latvijā, gan Jaunajā Gaitā - iespiestos tekstos tomēr laiku pa laikam parādās kāds, kas "spicē ausis", ja vien autors pats nav jau laikus pamanījies to "pārlatviskot" par tādu, kas "smailē ausis"! Bet lasītājam tomēr ir jāzina, ko un kādu niansi rakstītājs domājis, tādu izteicienu lietodams. Tikai pēc tam recenzente var viņu pamācīt, ka latvieši gan tā runā, bet ka īstenībā viņi to nedrīkstētu darīt! Bez tam paturēsim prātā, ka tas, kas, H-Št. stilā runājot, šķiet "draņķi" septiņdesmit- un astondesmitgadniekiem, varbūt liekas drusku citādi septiņpadsmit- un astonpadsmitgadīgu latviešu uztverē.

7. Latviešu frazeoloģijas pētniecībā pagaidām vēl ir tik maz priekšdarbu, ka pēc manām domām vispār ir pāragri spriest par normatīviem ieteikumiem latviešu rakstu valodai. Bet vismaz pieredzējušam valodniekam krājuma materiāls rāda ne tikai recenzentes pieminēto lielo līdzību ar vācu valodu, bet arī lielo atšķirību no zviedru valodas, kā arī somugrisko vecāko, tagad arvien vairāk atmirstošo, frazeoloģismu slāni, un ar krievu valodu saskanīgo frazeoloģismu vai to variantu pieaugumu dažu (bet nekādā gadījumā ne visu!) Padomju Latvijas autoru darbos, tāpat arī dažu bīblisko frazeoloģismu sīksto dzīvību cauri gadsimtiem līdz visjaunākajiem laikiem. Jau savāktais materāls dod arī norādes uz t.s. centrālo frazeoloģismu skaitu un apjomu latviešu valodā (līdzīgi tam, kā katrā valodā ir visbiežāk lietojamo vārdu t.s. "centrālais" vārdu krājums), kā arī uz šo "centrālo" frazeoloģismu ciešo saistību ar vidus dialekta (galvenokārt Vidzemes) tautas valodu. Tas arī atļauj jau lielos vilcienos vērot latviešu frazeoloģijas attīstības virzienu, sākot no fokloras īpatnējiem izteicieniem līdz mūsdienu, modernajai prozai. Jaunie materiāli frazeoloģismu krājumā otrajā daļā, kas patlaban top, dos vēl vairāk faktu materiāla drošākiem spriedumiem par latviešu valodas izteiksmes bagātību, īpatnību un pašreiz notiekošām pārmaiņām. Taču skanīgie smiekli, kas allaž pavada jauniešu nodarbības ar frazeoloģismiem, liecina, ka var mierīgi iztikt arī bez visiem šādiem (recenzentes uzspiestiem) zinātniskiem spriedumiem (kam īstā vieta būtu aroda žurnālā) un ka var vienkārši baudīt mūsu tautas atjautīgo izteiksmi, kurā bieži vien kā dzintara graudā iekļauti tālās pagātnes latviešu darba un kultūras dzīves fragmenti.

 

Velta Rūķe-Draviņa

 

Redakcijas piezīme; Šim rakstam paturēta autores pareizrakstība.

 

 

 

PIEBILDES PIE AUGŠĒJA RAKSTA

 

Rakstīdama savu necilo recenziju par grāmatu Vārds īstā vietā, uzsvērdama rakstīšanas iemeslu un recenzentes maz piemērotību, es tik tiešām nebūtu domājusi, ka rakstiņam būs efekts kā dūrienam skudru pūznī. Bet priecājos, ka šādā kārtā radusies izdevība uzzināt ko vairāk par autores interesantajiem vērojumiem idiomatikas laukā.

1. Pro domo sua. - Man jāprotestē pret V. Rūķes-Draviņas pretraksta tendenciozo virsrakstu, kas izskatās tīri vai pēc piesmiekla. Izteikas vārdu neesmu nedz izgudrojusi, nedz cēlusi to termina godā. Negribēdama lietot "frazeoloģismu", latviskoju autores angļu idiomatic expression un "izteiciena" vietā lietoju vieglāko, glītāko variantu, nesaklausīdama tajā nekā specifiski dzejiska. Savā tekstā trīsreiz esmu rakstījusi par idiomatiskām izteikām, bet trīsreiz, ar kontekstā noprotamu stilistisku elipsi, vienkārši par izteikām. Kā man vispār lai būtu nācis prātā gudrot terminu jēgumam, kas man nav skaidrs. Neesmu tad arī, protams, kā autore saka, "mēģinājusi uz savu roku definēt savas izteikas" - JG 107, 49.-51. lp, katrs var pārliecināties, ka esmu atkārtojusi izplatītu "idiomas" skaidrojumu un tālāk konstatējusi, ka materiāls V.Rūķes-Draviņas grāmatā šai definīcijai nav pakārtojams. Tagad autore saka, ka, "vispārinot 'idiomas' abām jēdzienu grupām (domātas idiomas un frazeoloģismi), viegli rodas nevajadzīgi pārpratumi". Un ja vispārina "frazeoloģismu" abām jēdzienu grupām? Grāmatā Vārds īstā vietā taču īstu idiomu netrūkst. Atkārtoju: "frazeoloģisma" jēgums un lietojums grāmatā katrā ziņā bija lasītājiem jāpaskaidro.

2. Par terminiem. - Teikdama recenzijā, ka principā zinātniskai terminologijai jāveidojas Latvijā, domāju par sistēmatisko terminoloģiju (rakstot, prātā bija trimdas techniskā vārdnīca). Atsevišķu jaunvārdu, tamlīdz arī atsevišķu terminu, darināšanu ārpus Latvijas neviens negribēs noliegt, bet gan, otrādi, apsveiks.

Palieku pie uzskata, ka -enis nav piemērots vārddarināšanas līdzeklis gramatisko katēgoriju apzīmējumiem. Tādēļ arī nožēloju, ka rīdzinieki no šīs nelaimīgās terminu serijas "skaitleni" piepaturējuši. "Svelpenis" un "šņācenis", kaut gramatikā sastopami, nevar būt paraugs katēgoriju apzīmējumiem.

"Frazeoloģismi", kā jau tiku recenzijā plašāk izteikusies, ir izolēta parādība tai ziņā, ka tie asociējami ar zinātnes nozari "frazeoloģiju", un šādi pāŗi nav parasti zinātņu nomenklātūrā. Autores parallēlei minētā "brachiloģisma" (ar ko mūs iepazīstinājis jau Lautenbachs) izejas punkts - sengrieķu brachilogeia - īsa izteiksme - sen aizmirsts, bet "neoloģisms" laikam ir izolēts. - Kas attiecas uz "frazeoloģisma" izplatību, tās rietumu robeža nepārsniedz t.s, dzelzs priekškaru. Atsevišķi šīs robežas pārejas gadījumi ļaujas no reizes reizē konkrēti izskaidroties. Tiesa: ģeografiski tā, diemžēl, ir krietna Eiropas daļa. Uzsveŗu: ģeografiski.

3. Trimdas valodas labā. - Kas attiecas uz manu šķietami "normātīvo" pieeju valodas materiālam, tāds nepareizs ieskats var rasties tādēļ, ka es trimdas vajadzības redzu specifiskā, atšķirīgā gaismā. Nekāda lielā normētāja neesmu, izaugusi kopš jaunām dienām iekšējā pretestībā pret valodas normēšanu. Nedomāju arī, ka idiomatikā normēšanas jēdziens vispār varētu būt vietā. Tiku izteikusi nemieru ar šādiem tādiem V.Rūķes-Draviņas grāmatā ieklīdušiem vācismiem. Nav noliedzams, ka ļaudis pašmāju brīvībā reizēm izsakās vulgārāk, t.s. "ķēķa valodā". Mūsu laikmeta iezīme ir, ka šādus valodas elementus rakstnieki diezgan labprāt pārnes savos daiļdarbos. Ja nu kāds Latvijas stāstnieks to dara, tad viņš to dara apzinīgi, brīvprātīgi, pēc savas brīvās izvēles; viņš varētu izteikties arī citādi. Bet, trimdas jaunietis? Ne katram ir laime studēt Stokholmā frazeoloģiju, ne katram stāv klāt skolotāja, kas pamācīs: vai un kad kādu stilistiski ļodzīgu izteicienu lietot. Viņš var iekrist. Un kam tas vajadzīgs? Problēma ir pavisam cita: kā paplašināt efektīvi jaunā ārzemnieka normālo, vispārderīgo izteiksmes līdzekļu krājumu. Pie tā pieder tikai tāda veida idiomatika, ar ko - nevar iekrist. Pārējam materiālam vieta zinātnieka kartotēkā.

 

Edīte Hauzenberga-Šturma

Jaunā Gaita