Modris Zeberiņš

VIRGO INTACTUS

Foto: A .Ezergailis

Nāk miegs,

Bet pūš un spēlē...

Reizēm pūš

Gluži kā bullāns mautu:

Mēģinot izpūst vai nopūst

Jaunkundzi daiļu no kaimiņu

Mājas trešā stāva.

Katru vakaru cits

Konvertīblis gaida pie durvīm.

Tādās reizēs, ai, mūza.

Atceros laikus, kad gludi cirptu galvu:

Virgo intactus – aetatis decimae suae –

– tāds, kas pedāļus min, bet vēl neprot

spēlēt –

– notis gan lasa, bet taustās

Trejām vien balsīm gar korāli senu

Vītola grāmatā mūžīgi jaunā:

Ak, kaut man tūkstoš mēles būtu!

Cilvēkam nava, bet harmonijam gan iraid:

Vijoles, flautas,

Burdons un Unda Maris,

Bet visam pāri

Voces celestae.

Burdons? Diapazons uz četri?

Divas balsis

iet

kā Tenis ar Annužu

Blaku pa taku,

Burdons rūc

Kā dižais dundurs sprediķi gaŗi

Debesīs lirina cīruļi.

Dakteŗa dīķī

Peld zilas debesis, peld balti mākoņi

Nārsto ir karūsas, nārsto ir līņi.

Makšķerēt liegts, bet manai mūzai ir

Astoņi gadi un zivju smeļamais tīkliņš.

Karūsas treknās un līņi, ai, mūza,

Toreiz skriedami skrēja

Tavā zvejnieces tīklā

Uguns ratiem kad paveda tēvs

Tavs manējo tēvu

Birzēs i norās laukskatus gleznot.

Pastorāta virtuves pusē

Ziedēja mežrožu krūms.

Ziedēja driģenes bāliem zaļzelta ziediem.

Plētās pagasta

Grantsbedres lielas

Kā pasaules kaŗa tranšeju lauki.

Lasīju oļus tur sīkus,

Mīcīju mālus, un teici, ai, mūza:

– Dienās būsi tu mūrnieks?

Kas gan ir sirds?

Mācītājs teiktu.

eče ku steno-

grafa Rozes brālis,

pats ar Roze, lai Dievs viņa dvēseli mielo,

mācītājs teiktu vecā Mīlenbacha vārdiem:

Tad, kad darbība

Noņēmusies gar lietām pilnīgi

Līdz apnikumam;

Tikai tad, kad viszemīgi

Senču priekšā

Ģimeņu dārziņš stādīts;

Tikai kad

Tumsā

sisina, čirpst un irrina tūkstoš balsīm

mirstošas vasaras, iesākam brīnīties

Iesākam minēt:

– Kas gan ir sirds?

Mācītājs teiktu:

– Kas dara tās mazās lietas.

Citādi skudras mūs ēd te kopā.

Mācītājs teiktu:

– Mīlestība ir kā vētraina debesu ķēve,

Mīlestība ir līdzīga lietainai Jāņu naktij

Mīlestība ir telefona zvanīgais zvārgulis,

Mīlestība ir skanīgais vaŗš:

Dimdot kur Augusta Ģiezēna pantmērus

Skaldīt.

Bijis jel spogulis vaŗa!

Bet spoguļa vietā ir bļoda

Un abrā sūra raugaina mīkla.

Izcept ar godu un maizē saēst?

Un vienmēr vēl

Pūš un spēlē!

Redz kur nāk

Dāma daiļa

Sentimentālām

Gana Matīsiņa nātna biksēm kājās.

Ielāps

Uz viena ceļa

Ielāps

Uz otra, bet ir saules zeltā

Mirdzoša galva.

Rīmē mācītājs: .... Mātīsiņam

Dziedāt vīs negribējās...

Viņa dzied Orfeju teātrī dikti slavētā

                             alta balsī.

Viņai taisīju kokli.

Zelta lielceļu rakstu darbos

Salauzu krēslu.

Iznāca dubultā žīdu arpa

No salauztā krēsla.

Uz tās var

Loreleju spēlēt;

Valdteifeļa Slidotājus,

High above Cayuga's Waters;

Dvoržaka Piektās saulrieta toni

Čaikovska klarnetes solo

No Patētiskās.

Un kad būs darbība noņēmusies

Vecā Mīlenbacha vārdiem

– gar lietām pilnīgi,

līdz apnikumam

Vēlu viņai

Katru vakaru citu

Zilu dīvānu nomodam, zilu dīvānu sapņiem.

Zilzilas vijolītes Vidberga vāzē

Sidraba mēnesi, Spīdolas spoguli.

Sidraba flautas balsi tumšām orķestŗa trīsām

                                                pāri.

Zvaigznes mirgas met kā zivis.

Jūŗas zaļā maurā

Redzu mūzas mēnesi, zilzilas sapņu egles...

Virginitate Lalagen

Lalagen dulce ridentem, dulce loquentem

Lalagem quodlibet loquaturus...

2.6.75.

Andrejs Irbe

SENLEJA

Grāvis zvana ar vilkuvālēm,

grib zemesvēža dziesmu

sapārot ar apīņu spirālkāpēm,

ar cūkpupu meijām izmeijot;

lai pa tām kaza

varētu debesīs kā karietē iekāpt

pie

     Tēva

            Labās

                      Rokas.

Bet zeme plaisā.

                        Stāvu, kur reiz

kurši un ugauņi pa vēl nenoplakušiem

ūdeņiem braukuši,

                          kur vīkingietes

sirds drebējusi. Vai aiz bailēm

vai mīlestības, to tagad vairs

                          nepasacīt.

                      Un vilkuvāles zvana

zvanāmo, un zem to saknēm

ir ieži, zivju asakas un varbūt vēl

kāda māla lauska.

Ar akmeņiem kronēts

stāv pilskalns aiz pļavas līkuma,

un no tās klints vēl šodien var

tālu redzēt.

Tālumā ir apvārsnis.

                      Jūŗa vēl tālāk.

Tur plaiksnī zili zibeņi.

                      Ugauņi ir tālu.

                      Un Kursā

kāds staigā pa nakti

it kā pa ūdenszālēm.

Baiba Rirdāne

 ... Daidals? Nu dulls!

Vecais sasitis galvu.

Uz putniem traks.

Sēž pie galda bez šlipstes.

Panadžos vasks.

Pilna azote putnu spalvu ...

          * * *

Priekšvakars.

Kamēr Ikars bez domas

savu kluso melnaču locekļos lolots silst,

jūra milzt un dveš.

          * * *

Bet Broigela arājs, citu ainavu ardams pie spožas jūŗas,

acu nepacēlis no zirga un zemes, mana mākoni pārskrejam saulei,

dzird kaiju virs ūdens kliedzam, zivi lecam.

Un vēlāk tajā dienā, acu nepacēlis, viņš dzird un aizmirst

    strazdus     kameni     kaut kādu pogotāju

    trīs suņus     lapsu māti     balodi

    aitas     septiņpadsmit kaijas

un daudz ko vēl. Grūta, silta un salda gulst vasara vagā.

          * * *

Ne jau mēs skrējām

asfodeles pasniegt,

ne jau mēs gavilējām

                 kad spocīgs putns, ne putns

                 spalvu metot, zemē nolaidās uz veča kājām.

Ne jau mēs gājām

apsveikt.

Mēs nezinājām

                   kas mānās tur spārnos,

                   kas paliks, kas sāļā vaskā var augt.

          * * *

Tas ir stils! Būtu nu plecs, uz kā sist.

Viņš māk krist!

Ko tur daudz lidot? Viņš neaizmirstamāk krīt.

(Liliju neder apzeltīt).

          * * *

       Lūk, debess virs jūŗas

       aizvēžas kā spārni,

šausmīgs dzejolis

ar šausmām

tu Pēter tu Millij

un Kārli un Cillij

vien tādi atkašņi esat

un neba jau māsas un brāļi

iekš tā ētisko normiņu

(un Normundiņu un Normiņu)

kunga (ne tā ar to lielo burtu)

un aistētisko

aistu pēcteču un pakaļteču

slaistu šaustītāju reglamenta

laistu pasaulē par šausmām

netikumīgiem nelikumīgiem

Pauļiem un Ausmām

nē neba jau māsas un brāļi

iekš tā

bet drīzāk iekš plika sūda

bez svārkiem

(pat ne zīda zeķē kā teicis Voltērs)

un grabošiem sāniem

kā tukšiem zārkiem

grafiski pornogrāfiski

purnu grābstiķi tādi

(un vēl citu lietu)

ne jau nu literāri sajēgas

kas ož ko no Mākslas

(šīs mūziskās Sievietes Dievietes)

(jūs teiktu skaidrās bietes)

un no Sv. Gramatikas

būtu labāk nesaldējuši

savas pačiņas plikās

un metušies plunkš āliņģī iekšā

ja vajadzīgs pastutēsim jums

vēl savu peciņu priekšā

mēs nebrēksim jums pakaļ ak un vai

lai tikai slīkst

lai slīkst

lai

PASTAIGA AR

VIKTORA IGO

NOŽĒLOJAMIEM

Palēnām vien –

soli pa solim

klīst visas pasaules

nožēlojamie.

Dienu pēc dienas

gadsimtiem pāri

sauc šaustie un spīdzinātie

visas elles izbridušie mocekļi

Palēnām vien –

es jums piebiedrošos.

visas pasaules nožēlojamie.

Aiz Berlīnes mūŗa

izciļņos krustus neslien

Vaid kapenes Maalotā,

sten Sinajas smilts

Ai, gaismas Dievs,

kā var bendes

mīlēt un žēlot?

Kāds nokliedzas:

Nāvi varmākām.

Palēnām,

            pa-

                 lē-

                      nām-

Saspriegtā kāsī

baltas meža zosis –

visas pasaules nožēlojamo

sapņi traucas tām līdz.

Kad es zvaigžņāju naktī

pēc bezlaicības slāpstot

saulēm un planētām pretī

kā zivju vanags riņķoju apļos,

man atklājas jaunas pasaules

                 ar citām planētu sistēmām,

                 ar nepazītiem atomiem,

                 ar neapjaustiem ķermeņiem,

                 ar nenoģiestām krāsām

Mani uzlūko zvaigznes

novēro saules un plašais universs –

varavīksnes un ziemeļblāzmas

Bet manī dzied neaptveŗamais tālums

ar astrālo starmešu šautrām,

ar apdzīvotām planētām,

ar neatšifrējamām kodām

Un citas radības

sevī nes citas pasaules –

Kristus piedzimst, māca,

tiek krustā sists.

Šai brīdī dzimst neskaitāmas saules

planētas izdziest un pazūd,

bet izplatījums sapni neiznīcina –

griezdams dzīvības ratus

no pasaules sākuma

līdz šaidienai,

pielej sirdis ar visuma alkām,

ar nīcības,

ar baismas,

ar atdzimšanas skārienu.

GARSIJA LORKA

ANDALŪZIJĀ

Nupat mēs ar tevi

pa tējrožu gatvi –

Garsija Lorka.

Spānija, saki,

kāpēc šai zemē

izaug tik diženi gari?

Taču ne tādēļ,

ka Granādas rozes

reibina skaudrāk

par Orienta smaržām.

Garsija, Garsija,

pat nāvē

tu esi skaistāks

par Žana Kokto

Anabellu.

Sī, sī, sī

Anabel, Ana–belī

                 vous etes encore belī...

Bet Garsija ēnā

grandi un negrandi

priecīgiem pirkstiem

ģitaras strinkšķina

Malagas vērsis Pikaso

un Salvadors Dalī

strūklakās nemieru

gremdēja.

Goja, Velaskezs

kā dzēlīgi dunduri

no pašas Barselonas līdz Seviļai

firziķu snaudienu pārtrauca.

Garsija Lorka –

viss vēl kā toreiz,

Granādas dārzos

seņoras smaidot

matos sprauž rozes

                          Olē

Garsija mīļais, viss ir kā toreiz.

Ir svelmains jūlijs –

tu nāc man pretī

pusbalsī dziedot:

Vai vēlies rozi no augstā dārza,

Salvador Dalī, tava olīvas balss

Un Granāda, Granāda sirmā.

Bet no pazarēm atšķind balsis,

pērkons dārd, raķetes kosmu piedzied.

Nava, na-va pasaulē miera,

Raud Katalonijas sirds

Imants Barušs

    šodien esmu sarūgtināts

    šodien tavi mīļie vārdi ir tik glumi

aiz kuŗiem tu slēp savus grēkus

    man gribas vēl asāka tukšuma

  man gribas sāpju kas

              griež tik dziļi

  ka nekas neatliek

     kā vien stāvēt plikam un jēlam

  kur elles suņi joko

     un tad tu atrastu smaidu

  uz manām lūpām

            ne jau lai vaimanas dziedātu

  tās tu tad nekad nedzirdēsi

  bet gan lai nāvē mirtu

              un pavērtu dvēselei durvis

  un to dziesmu dziedāšu

    un tad tu klausies

     un atkal skaties

  un cilvēks kā bijis nokāries svariem

              no nāves atgriezies

     tomēr nomiris

     tukšiem vārdiem Dievu slavē

    jo sāpes atņems mūžīgais glāsts

     priekā aizmirsts ceļš uz mokām

              un tiklīdz bij vieglāk

                        pavirši pirksti

                         ar aizmiegtām acīm sev auda sāpes

     un atkal karājas pustumsā

            tāpēc vairs nepērku krietnākas sāpes

     tāpēc riju ar mazākiem kumosiem

            tagad mācos smaidīt pat pēcpusdienā

     kas nāks ar mani šai rīta stundā

ilgi pirms saule vēl lēks

     griež aukstums un asins starp kauliem

dun pilsēta parastā tempā

     aiz loga spuldzes sadegtas ielās

          spēkrati lien un sagriežas vējš

starp celtnēm

     un visur kur griežas

     sienas un rētas

apvilktas pelēkas melnākās drānās

          mēs elpojam stundā

     kad tu gribi aizmigt

          mēs pārdzimstam asi un skaidri

          šis laiks nav rotaļām veltīts

              vai nopietnām domām

     šai laikā mēs sastopam

              elpu un elli

     un kopībā saudzējam mūžības atslēgu

1975. g. jūnijā

Aivars Ruņģis

KOKLĒTĀJS

SANFRANCISKO

Veltījums Austrim

viņš mēģināja

no kokles kā dziļas akas

izcelt apsūbējušas melodijas

sēras skaņas

koda kā sadegot sērs

no rīta

pār pilsētu gulēs

smaceņa pelēkais maiss

koklētājam

asaroja acis

LATVIJĀ

Anno 1975

Rainim saceltie pieminekļi

kliedz

mēmām gūstekņu mutēm

akmens stingums trīc

kā uzvilktas bultas

zem granīta ādas

mezgloja nervi

pulss

laužas pasaulē

no vārdu cietuma

vecām dziesmām par spārniem

pieaug jaunas skaņas

marmora audus

bezjūtīgos

silda asiņu straumes

dzīvība

laužas akmenī

no mūsu acīm kā avotiem

cik savādi pavasaŗi

ar melniem gulbjiem pamalē

kā orchidejām logā:

lazdu ziedu dzirksteles

sarūsējušas melnas

melna rasa

nožūst uz rokām

kā odekolons bez smaržas!

saules ripa

līdz izmisumam vientulīgs

punkts

sastingušā izplatījumā –––

melnos putnus

aprij negausīgs tālums

smags kā dzirnakmens

virsū uzgāžas

klusums

no kurienes

šī krīta baltā gaisma

Jānis Peters

DĒLS VECĀKU MĀJĀS

(Pirmpublicējums

LuM, 30.8.75)

Es pošu mājas, un gumijkoks

vēdina glancētas lapas.

Mazliet zeltītas, mazliet štancētas

ir manas mājas. Bet labas.

Manas mājas nav veltītas

nevieniem svētkiem par godu –

krustiņdūrieniem sedziņas,

vecāsmātes piņģeroti,

jā, un vēl – izbāzta pūce

mirkšķina stikla aci,

30. gadu gramofons

spēlē vairs nosacīti.

Es pošu mājas. Un neizsviežu

pa logu nevienu mantu,

kaut zinu – tās neatbilst

interjeriem un standartiem.

Nu rau par piemēru: izrakstīts

uz sedziņām sentimentāli:

„No rīta celies, auni kājas.”

(Ai, cik tās kājas ir gājušas tālu!)

Visa mana tauta ir cēlusies

agri un gājusi nepagurstot

un – apbrīnojami nesentimentāli

uzvedusies.

Nu rau atkal par piemēru –

vectēvs saliek sirdi ar vecomāti,

un iznāk mans tēvs no sirdīm

un pasaulē aiziet ar prātu.

Neko es te nepārstādu, –

sapošu, ceļos un auju kājas,

jo es arī esmu salicis sirdi

ar kādu.

Un man ir mājas.