Jaunā Gaita nr. 105, 1975

 

DAŽOS VARDOS

Pretrunīgām izjūtām un chaotiskas rīcības pilnā 1944. g. vasara Latvijā, ar "lielo izklīšanu" pēc tam, vēl joprojām "meklē autoru" mūsu prozas rakstniecībā. To šis laika posms laikam gan atradīs tikai kādā no latviešu rakstniecības nākamajām paaudzēm, kad ideoloģiskā noslāņošanās nepārosies ar cenzūru vai pašcenzūru, un pārdzīvojumu sakrālizētā kollektīvā versija vairs nebūs aizsprosts, kam, kā līdz šim, autori tiek pāri tikai atsevišķos epizodos. Arī Lūcijas Bārenes romāns Ardievas (Grand Haven: Aka, 1973. 285 lp. $6.-) ir par dažiem cilvēkiem laikā no 1944. g. pavasaŗa līdz pirmajām dienām pēc Vācijas kapitulācijas. "Šī grāmata ir nozīmīgs jau pagātnē nogrimuša laikmeta literārs dokumentējums", teikts apgāda reklāmā. Ja izlaižam vārdu "literārs" (vai aizstājam to ar "literārizēts"!), tad apgāda teiktajam varētu pievienoties - ar piebildi, ka līdzīgi, un nereti labāki, "dokumentējumi" glabājas anonimi šo laiku pieredzējušo pieliekamajos kambaŗos, kur noslēptas toreiz rakstītās vēstules un dienasgrāmatas. B. romānā ir visi tradicionālu reālistisko romānu elementi. Bet šo elementu "māla piku" viņa nepagalam nav jaudājusi pārvērst literārā darbā. Izlasot Ardievas, pāri paliek tikai ieskats kāda laika posma cilvēku likteņos. Un nojauta, cik sprieguma pilna viela guļ, literāri neatmodināta, šajā latviešu tautas vēstures slānī.

(G.I.)

 

Eiropas drošības un sadarbības konference, kas savu darbību uzsāka 1973. g. Helsinkos, pamudina vairākas baltiešu trimdas organizācijas informēt delegātus par Baltijas valstīm, to pašreizējo stāvokli. Šis apsveicamais pasākums īpaši nozīmīgs tādēļ, ka padomju Baltijas republiku iedzīvotājiem liegts konferencē pārstāvēt sevi. Turklāt, jārēķinās ar to, ka tieši vai netieši tiks iztirzāts vai pat izšķirts Baltijas valstu un tautu liktenis. Brošūra The Baltic States 1940-1972: Documentary Background and Survey of Developments Presented to the European Security and Cooperation Conference (Stockholm: The Baltic Committee in Scandinavia (P.O. Box 16042, S-103 21 Stockholm), 1972; 2. izd. Abo, 1973. 122 lp.) aplūko Baltijas iekļaušanu PSRS. Vēsturnieks šeit jaunatklājumus neatradīs, bet iecerēto mērķi publicējums veic teicami: labi sistēmatizēts saturs, kuŗā nezinātājs spēj viegli orientēties: veiksmīgs angļu valodas stils. Lai arī padomju vara apsūdzēta tieši, bez aplinkus vārdiem, tukšas polemikas šeit tikpat kā nav. Teksts iespiests bez vērēm. Toties pievienotajā bibliografijā atzīmēti 70 publicējumi angļu valodā un aptuveni 50 - zviedru, vācu un franču val. Vārdos neminētie autori pelnī lietuviešu, latviešu un iģauņu pateicību par veikumu.

D.A. lēbers (Loeber)

 

Albums Dekorātivā skulptūra Latvijas parku un dārzu ainavā (Rīga: Zinātne, 1973. 88 lp. Rbl. 1,44) aplūko Latvijā atrodamos parkos, pilsētu laukumos un privātajos dārzos novietotās skulptūras, strūklakas un citus objektus nevis no mākslinieciskā, bet gan dekorātīvā viedokļa attiecīgā novietojuma kontekstā. Autore I. Dāvidsone uzsveŗ, ka nekādā ziņā nevarot uzskatīt šo darbu par tādu, kur "ietverti visi republikas parki un citi apstādījumi, kur uzstādītas dekorātīvās skulptūras," Parku vēsture skarta minimāli un tikai tad, ja tā atspoguļo kompozīcijas izmaiņu dažādos laika posmos.

Apmēram puse no visiem foto attēliem ir krāsās. Tie uzskatāmi demonstrē sava laika mākslas kustību pēdas, ieskaitot mūsdienu modernismu, dekorātīvajā skulptūrā, un, protams, arī neiztrūkstošo pašmāju "daiļamatniecības baroka" iespaidus, piem., dekorātīvā vāze pie atpūtas nama Siguldā un lielā sakta ar uzrakstu "Rīgas kultūras un atpūtas parks". Kā nozīmīgākos modernās dekorātīvās skulptūras paraugus varētu minēt keramikas grupu "Brīnumputni" kanālmalas apstādījumos Rīgā un dekorātīvo konstrukciju Vecrīgā.

Laimonis Mieriņš

 

Alberta Spoģa dzejoļu krājumā Dzagyzes lineni (Minchenē: Latgaļu izdevnīceiba, 1972. 101 lp.) dažs atsevišķs vārds pat latgaļu dialekta pazinējam paliek daudz mīklaināks nekā svešvārdi galeone un krāls, ko pats Spoģis kādā recenzijā apzīmēja par nesaprotamiem. Ļaudis, kas nepazīst latgaļu izrunu un rakstību, droši vien ir nemēģinās rūpīgi izlasīt šo krājumu. Tādēļ jāšaubās, vai tiešām vērts publicēt grāmatas dialektā, kas trimdas latviešu vairumam diezgan svešs. Kādēļ nepietiek ar visiem novadiem kopēju literāro valodu? S. dzeja nav bez svaiguma un labākajos darbos mazliet atgādina klasiskās ģitaras mūziku. Vājākie sacerējumi līdzinās diezgan paviršai strinkšķināšanai. Liekas, ka autoram ir vairāk talanta nekā paškritikas - mākslinieciskā ziņā te ir gan darbi, gan nedarbi... Labākie dzejoļi saistās ar bērnības un agrās jaunības atcerēm, piem.,"Lelceļa molā","Syunu syltumā", "Slidinējom".

Gundars Pļavkalns

 

Prof. Leonīds Slaucītājs (1899-1971), starptautiski pazīstams zinātnieks, aktīvs latviešu sabiedrisks darbinieks un arī skaņu mākslinieks, ir atstājis trīs atmiņu krājumus: Zinātnes darbā - draugos ar mākslu, ceļojumu impresijas Sešos kontinentos un Kādreiz un tagad. Stāstījumi par redzēto, sastapto un dzirdēto (Västerĺs: Ziemeļblāzma, 1973. 168 lp.$6.50). Lasot pēdējo, rodas iespaids, ka autors ir "notīrījis" savu rakstāmgaldu un grāmatā rūpīgi saglabājis visu agrāk neizmantoto, kas, tā sakot, uz galda virsas bija palicis pāri. Grāmatas 1. daļā "Kādreiz bija un tagad ir" prof. S. sniedz sava dzimtā apgabala ģeografisko un kultūrāli vēsturisko aprakstu, brīžiem ietveŗot tajā pat ekskursijas Latvijas vispārējā vēsturē, kas lasītāju vairākumam labi zināmas. 2. daļā "Satikšanās" ietilpst dažādas kvalitātes atmiņu fragmenti - par vairāk vai mazāk ievērojamām dažādu tautību personībām, kuŗas autors labi pazinis vai ar kuŗām sadarbojies. Tikai autora intimākie paziņas varbūt varēs pateikt, kādēļ zināmas personas ir sevišķi izceltas, bet citas, kas pieder pie viņa tuvāko līdzstrādnieku saimes, nav minētas ne ar vārdu. Rakstu vairums apzīmējami par īsbiografijām. Dažas būs nozīmīgas latviešu kultūras dzīves dokumentācijā. Pēdējā daļa "Kādreiz redzēts, dzirdēts" ir kvalitātīvi un kvantitātivi necilākā. Tur atrodam pat prātulas un jociņus no Reader's Digest un citiem līdzīgas kvalitātes izdevumiem, tur izpaužas tieksme "ieknābt" vienam otram īstam vai iedomātam nelabvēlim. Daļu ievietotā materiāla S. būtu varējis iekļaut savās iepriekšējās grāmatās, daļu pavisam nepublicēt. Ne visiem papīriem, kas atrodas uz zinātnieka rakstāmgalda, ir dokumentācijas vērtība un vieta grāmatā.

Edgars Andersons

 

Var rakstīt:

Pēkšņi vienā naktī visas koku galotnes bij zaļas.

Vai arī tā:

Pēkšņi
Vienā naktī
Visas koku galotnes
Bij zaļas.

Dzejoļu krājumā Atspulgu nams (Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1974. 109 lp. $5,00) Zenta Liepa daudzus dzejoļus rakstījusi tā, kā redzam otrā piemērā (citāts). Uzrakstītais izskatās pēc dzejoļa. Un nestrīdēsimies par to, ka tā arī var rakstīt, un tā raksta. Bet tā ir pati vienkāršākā "metode", kā radīt "moderna dzejoļa" iespaidu, esot jūdzēm tālu no mūsdienu dzejas būtiskās savdabības. Uz galējo modernismu, saprotu L. nepretendē. Tas arī nav vajadzīgs. Bet tikpat nevajadzīgi šķiet publicēt krājumu, kuŗā ir daudz lappušu "nedzejas", vai - citiem vārdiem - salauzītu teikumu, kas tipografiski izskatās pēc dzejoļa vai panta. Citādi L. pārējo dzeju viscaur raksturo viegla, pagaiša nostaļģiska noskaņa, apmēram kā tā pasentimentālā, bet izjūtās tomēr īstā, "seno" jaunības dienu, izmīlēto mīlestību un dzimtenes "labogadu" atcerēšanās, kas arī ikdienā šad tad piesitas ikvienam, kam ir ko atcerēties, kad reālās ikdienas ritmā rodas kāds atelpas brīdis. Piemēram - mijkrēšļa stundās.

Un kaut arī Zenta Liepa raksta:

Nepasargās grezns nams,
Nepaslēps silts jumta drošums
(..)
Visu mūžu žēlot sauks
Bāŗu dziesmas atbalss tāla,
Modinās un žēlot sauks

- tad tomēr liekas, ka dzejolis rakstīts "greznā namā" pēc koncerta ar gaŗi stieptu "Tek saulīte" ...Skaisti, iejūtīgi, turpat vai īsti.. Bet "Tek saulīte" var skanēt arī pavisam citādāk. Nesauc žēlot, cērt, it kā mezglus vaļā raisa ... Neiejutīsimies pārāk dziļi savās pažēlotāju lomās!

(G.I.)

 

Ar pag. gs. 20. gadu decembristu protesta vārsmām sasaucas Achmatovas, Achmaduļinas, Vozņesenska, Okudžavas, Čudakova, Batševa, Homina, Sabgira, Jaskolka un vēl citu mūsdienu padomju dzejdaŗu 52 dzejoļi un poēmas, kas veido divvalodu antoloģiju Poetry from the Russian Underground (New York: Harper & Row, 1973. 251 lp. $8.95). Gandrīz visi ietilpinātie darbi (to sakārt. un tulk.: Joseph Langland, Tomas Aczel, Laszlo Tikos) jau agrāk lasīti Frankfurtē publicētajā krievu literārajā žurnālā Graņi.

R.E.

 

Neraugoties uz samērā mazo igauņu polītemigrantu skaitu, no 1944.-1972. g. trimdā laistas klajā apm. 600 oriģināldarbu grāmatas - to starpā vairāk nekā 100 dzejoļu krājumi un ap 300 īsās un gaŗās prozas grāmatas. Panorāmisku ieskatu svešatnē sarakstītajā literātūrā dod Eesti kirjandus paguluses 1944-1972 (Lund: Eesti Kirjanike Kooperativ, 1973. 180 lp.). Kritiskā biobibliografiskā sējuma autori: Arvo Magi, Karl Ristikivi, Bernard Kangro. Tā beigās pievienota citās valodās tulkoti daiļdarbu bibliografija.

R.E.

Jaunā Gaita