Jaunā Gaita Nr. 10, jūlijā, augustā, 1957.

 

Antons A. Acuraugs I

 

EMIGRĀCIJAS APSKAIDROŠANA

Varoņredzējums vienā skatījienā.

 

Paceļas priekškars. Milzīga ļaužu masa, aiz kuras tālumā paceļas Baltijas ozoli un Ņujorkas debesskrāpji. Ļaužu masas pirmajā rindā stāv miera veči. Priekšplānā runas vīru grupa. Runas vīri ar seju pret tautu, diriģē.

 

Runas vīri (vienoti):   Mēs sīka tauta - -
Tautas balss (varena):   MĒS SĪKA TAUTA -
Pirmais runas vīrs (lietišķi):   Un tāpēc - -
Tautas balss (apjukusi):   Un tāpēc? - -
Pirmais runas vīrs (arī apjūk):   Āāāāāāā ...
Tautas balss (brāzmaina):   ĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀ!
Otrs runas vīrs (pagrūž pirmo):   Sīka mūsu griba.
Tautas balss (nepārvarama):   SĪKA MŪSU GRIBA.
Trešais runas vīrs (pagrūž otro):   Bet!
Miera veči (ieinteresēti atdzīvojas):   Bet?
Ceturtais runas virs (pagrūž trešo):   Lielas mūsu balsis.
Tautas balss (skaldīt skalda):   LIE-LAS MŪ-SU BAL-SIS
Runas vīri (iejūsminoši):   Lai saucam tā, ka zemi skalda!
Tautas balss (nedroša):   Lai saucam tā, ka zemi skalda!
Miera veči (soli uz priekšu, mierinoši):   Ai, ai, bāleliņi,
   Neceliet lielas balsis,
   Neceliet lielas balsis
   Lielu tautu ganībās.
    
(pret tautu, pamācoši):   Lielu tautu lieli vērši
   Jūs ar ragiem nobadīs,
   Lielu tautu lielas govis
   Jūs zem kājām samīdīs.
    
Tautas balss (zīmīgi):   āāāāā?
Runas vīri (pēc ātras apspriedes, cits caur citu):   Sīkai tautai sīkas balsis - -
                    sīkas balsis paceliet!
Miera veči (pirms tautas balss apdomājas):   Ai, ai, bāleliņi,
   Sīkas balsis neceliet,
   Sīkas balsis neceliet
   Lielu tautu ganībās.
    
   Sīku balsi dundurs dūca,
   Sīku balsi sisenītis,
   Sīku balsi tautu lopi
   Kuplu asti apsasita.
    
Runas viri (atkal pēc ātras konferences, droši):   Klusi, klusi, sīka tauta - -
   necel traci pasaulē!
Tautas balss (priecīga):   KLUSI, KLUSI, SĪKA TAUTA - -
   NECEL TRACI PASAULĒ!
Miera veči (ieslēdz runas vīrus savā vidū, triumfējoši):   Tautas griba piepildīta,
   Trimdas jēga apskaidrota!
Tautas balss (vēl priecīgāka un triumfējošāki.):   TRIMDAS JĒGA APSKAIDROTA !
Miera veči un runas vīri (ieplūstot tautas masā):   Turēt muti, sīka tauta,
(hipnotiski):   Lielu tautu ganībās,
   Klusēt, klusēt, dusēt, dusēt,
   Klusēt, dusēt - - nesākt krākt.
Tautas balss (iemiegot):   Klusēt, dusēt - - nesākt krākt!
Tautas atbalss (miegā) :   Klusēt, dusēt - - nesākt krākt!
Atbalss Skāņajā kalnā (tāla) :   ... krākt !
Senču balsis (ļoti tālas, dzied):   Aijā, žūžū, lāča bērni ...
 

Senču balsīm izgaistot nebūtībā, visas acis veselīgi aizvērušās simtgadu miegam. Pēkšņi kaut kur tautas masas vidū viena balss skaļi un neglīti iekrācas. Priekškars pēkšņā satraukumā strauji krīt.

 

 


 

.


Jāju dienu, jāju nakti,
Līgaviņas meklēdams.


Pulkiem redzu tautu meitu,
Tās netika pratinām.


Uzjāj’ mazu avotiņu,
Daiļmeitiņa mazgājās.


Aiz krūmiņa nolūkoju
Tās raženu augumiņu.


„Labdien, ciema zeltenīte,
Tu tīc manam pratinām.


Tu tīc manam pratinām,
Sniedz rociņu, saderam!”


Kur tu augi, daiļa meita,
Ka es tevis neredzēju?


Es uzaugu pie māmiņas
Tā kā viena mamzelīte:


Baltās diega zeķītēs,
Sarkanās kurpītēs.


Sniedz rociņu, dod mutītes,
Būsi mana līgaviņa.


Velti, velti, tu puisīti,
Uz manīm lūkojies.


Citam tēva dēliņam
Roku devu, solījos.

Pēc REIŅA BIRZGAĻA
„Latvju Dainas illustrācijās”

 

III

Kaŗavīru atgriešanās mājup

Sirojumus, uzbrukumus un pretuzbrukumus senlatviešu armijas izdarījušas uz visām debesu pusēm, un jāsaka, ka mūsu senči cītīgi gādājuši par to, lai vēlāku laiku vēsturniekiem nepietrūktu interesantu materiālu un – maizītes, un lai mūžam nebūtu miera zem Latvijas bērziem.

Tomēr, šad tad senlatviešu armijas atgriezušās savos novados. Tautas dziesma, ko apskatīju savu pētījumu II daļā, aizrāda, ka senlatviešu armijas ir arī mājās gājušas dziedādamas un spēlēdamas.

Jautājums: kāpēc senlatvieši lietājuši savu cīnās līdzekli – dziedāšanu – arī mājās ejot? Tam ir vairāki racionāli pamatojumi. Vienkārt, iespējams, ka senlatvieši, ienaidniekus ar dziedāšanu aizbaidījuši, turpinājuši, mājās ejot, dziedāt, tā sakot, inerces dēļ. Ka tas tā var būt, to novērojam pie cilvēkiem, kas, reiz runāt iemācījušies, inerces dēļ vairs nevar apklust līdz mūža galam.

Otrs iemesls dziedāšanas turpināšanai ir tikpat svarīgs: senlatvieši dziedājuši, lai baidītu plēsīgus zvērus. Vilkiem un lāčiem jau nu gan pat mūsu piena un medus zemītē nebūs bijis muzikālās izglītības. Taču, koris, kas ar savu dziedāšanu varēja aizdzīt kriviču armijas atpakaļ uz matušku un vikingus tā pārbaidīt, ka tie, bēgdami uz rietumiem, aizskrēja tik tālu, līdz nejauši atklāja Ameriku (vēsturisks fakts), domājams, spēja aizbaidīt arī plēsīgus zvērus.

Trešais izskaidrojums ir vistautiskākais: ja nu senlatvieši tiešām bija tikuši pie dainu pēdējā sējuma, tad viņi neapšaubāmi atklāja, ka dziesmas kļūst arvien interesantākas un ka nevar apstāties, līdz visas nav izdziedātas.

Bet kā ar spēlēšanu? Jāpieņem, ka daži izmanīgāki senlatvieši visnotaļ mēģinājuši citiem atspēlēt kaŗa lauku ieguvumus. Ir skaidrs, ka šai laikā cēlušās dažādās kāršu spēles. Nav tomēr pamata dažu zinātnieku uzskatam, ka kārtis tai laikā nosauktas par velna bībeli. Senlatviešiem ar bībeli toreiz vēl nebija nekādu darīšanu, jo tas bija labu laiku pirms Ernesta Glika. Vēlāk Gliks gan bībeli pārtulkoja, un labi ka tā, jo citādi Aleksandrs Grīns būtu bargi samelojies, savu triloģiju „Saderinātie” rakstīdams. Bez tam tautas teikās un pasakās ir papilnam piemēru, ka senlatvieši arī no velna nav baidījušies. Tāpat jāpiezīmē, ka senlatviešiem bijis daudz laika spēļu izgudrošanai, kā vēlāk apskatīšu.

Kāršu spēļu dēļ atgadījusies daža laba traģēdija. Pieņemsim, ka kāds senlatviešu kaŗavīrs atgriežas mājās tukšām rokām. Pārnākot pagalmā viņu sagaida visa cilts (kā vēlāk redzēsim, izņēmuma kārtā).

Norisinās šāda saruna: (tautiskāk izklausās, ja tās sākuma daļu dzied pēc meldijas: Sit, Jānīti, vara bungas, vai, Apsegloju melnu kuili, bet beigu daļu pēc: Jauns puika būdams.

Brālis: (par kā esamību pārnācējs vispār nekā nezina, rupjā balsī): Kur, brāl, blašķe Krimas vīna?

Māsiņa: (ko viņš atstājis šūpulī, smalkā balsī): Kur mans baķis krepdešīna?

Līgava: Namejgredzens, zelta pikas, Vests no pašas Amerikas?

Tēvs: Flāmu jūŗas putu pīpis?

Mazā māsiņa: (kā brālis, tikai smalkā balsi):

Mežģīņauts, ja mikls man snīpis?

Māte: (šausmās):
Vai, dēls, tu pat nepārnesi,
Caunenes, ne zobenspala,
Dēls, vai gluži apsēsts esi?
(uz tēvu): Prāta tam ne naža gala...

Ilgs klusums. Tad

Pārnācējs: (ar asarām):
Ak tavu negodu, ak tavu postu,
Tikko kā aizsniedzām Piltenes ostu,
Jaunu teic iemācīt Brencs kāršu spēli...
(pēkšņās dusmās):
Būtu tāds negantnieks norijis mēli!
(lēnāk):
Galva man pasmaga, spēle jo grūta,
Jo es jo bēdīgs, jo Brencs jautri pūta.
Galā ņirdz atklāti: tev, sābri, gana,
Par tavu gudrāka galviņa mana.
(saslejas):
Pagali viltniekam laidu pa aci,
Sacēlu nometnē nešķīstu traci.
(arvien klusāk):
No ciema uz ciemu būs valoda teikta:
Ir manta zaudēta, ir gods, slava... beigta...
(raud).

Tā dažs labs spēļu atgadījums radīja krizes ģimenēs, bet, kā visas lietas, par ko pārējie var pasmieties, popularizēja pašas spēles. Lieki pieminēt, ka šī gadījuma uztraucošā noslēguma dēļ, attiecīgā spēle vēl tagad pazīstama ar nosaukumu: acīte.

Protams, apstāklim, ka dažs senlatvietis no kaŗošanas pārnācis nabagāks, nekā aizgājis, mūs nevajadzētu uztraukt. Galu galā tas rūdīja mūsu tautu vēlākai eksistences cīņai dīpīšu laikos, kad tādas lietas kā mantas pazaudēšana, jau bija sasniegušas augstu klasi.

Tāpēc daudz vairāk nekā šie faktori manu interesi saista cits satriecošāks atklājums.

Folklorā ir ļoti daudz piemēru, ka senlatviešu kaŗavīri, reiz aizgājuši, nav varējuši, gribējuši vai spējuši atgriezties mājās. To pierāda tādi tautas dziesmu pantiņi, kā:

    Nu pārnāca bāleliņš,
    Kā Dieviņš sirm(i)s.
    Mūžam vairs (i) neredzēt...

un daudzi citi.

Kas spieda drošo latvju zemes sargu palikt ilgus gadus vai pavisam aiz svešām robežām?

Vienkārt, iemesls varētu būt tā pati vecā jaukto laulību lieta. Grūti saprast, kāpēc katra paaudze par to uztraucas no jauna, it kā tā tikko būtu izgudrota.

Nav šaubu, ka dažs labs tautietis, ieskatījies kādā glītā polockietē vai poņevežietē, palicis tais malās un vēlāk, pats savu sirdsapziņu klusinādams, mēģinājis ar neiespējamiem paņēmieniem uzzināt, kas notiek dzimtenē:

    Kalnā kāpu raudzīties,
    Kas ar manu tēvu zemi:
    Vai ar leitis, vai tatāris,
    Vai irbīte rubināja.

Šo hipotēzi papilnam pierāda latviešu kultūras un valodas iesakņošanās mūsu kaimiņu tautās. Kur gan citur krievi būtu dabūjuši vārdus „božnica”, „sorok-pieci” un savus lamu vārdus? Tie tik plaši izplatīti latviešu valodā, ka neapšaubāmi no tās cēlušies. Tāpat skaidrs, ka no latviešu valodas nākuši tādi vārdi kā igauņu „puika” un visa leišu vārdnīca.

Bet sāpīgi atzīt, ka sveštautietes bijušas vainīgas ļoti mazā mērā. Kardinālais un lielais iemesls tam, ka senlatviešu kaŗavīri gadiem ilgi vai nemaz nerādījušies mājās, atrodams šai tautas dziesmā:

    Mājās jāiet, mājās jāiet,
    Kas gan mani mājās gaid’?
    Mans sunītis, mans kaķītis,
    Tie vien mani mājās gaid’.

Tā visu vainu var tiešā ceļā uzvelt senlatvietēm. Kam gan patiktu nākt mājās ar apziņu, ka tikai suns un kaķis viņu sagaida? Tad jau labāk palikt svešumā un izdomāt kāršu spēles! Var iedomāties, cik suniska sajūta cilvēkam, kas pārnāk mājās pie līgavas un atrod, ka viņu sagaidīt skrien − Duksis. un saka „Vau!”

Var secināt, ka senlatvietes ar tādu rīcību lauzušas tautas dzīvos zarus. Senlatviešu kaŗavīri pēc pāris tādiem piedzīvojumiem vienkārši vairs nav mājās nākuši.

 

 

 

 


..

 

 

BEZ KOMENTĀRIEM

 

No Rīgas laikraksta „Padomju Jaunatne”

 

 

IESNIEGUMS AUGSTI GODĀTAM RAKSTNIEKU ORGANIZĀCIJAS DIREKTORAM

Humoreska

 

Vakar nejauši izlasīju „Padomju Jaunatnē” šādu paziņojumu − seminārs jaunajiem autoriem.

Es jau sen biju sapņojusi kļūt par ievērojamu personu − kinozvaigzni, rakstnieci vai
cirka artisti, jo rēķinvedes amats man apnicis līdz kaklam. Un te nu būtu izdevība.
Vecuma ziņā, šķiet, nekādi šķēršļi nevarētu būt, nesen nosvinēju savu deviņpadsmito dzimšanas dienu. Man kaimiņos dzīvo večukiņš − gadu sešdesmit septiņdesmit, un pat viņš kā jaunais autors pagājušajā gadā bijis uz semināru. Esot uzrakstījis kādu tur dzejolīti par pirmo mīlestību, aizsūtījis rakstnieku padomes Savienībai un, lūdzu, − pēc nedēļas vēstule, tāda ar zelta strīpu, aicina šo uz Rīgu. Viņš man pats stāstīja − dzīvojis viesnīcā, ēdināts četriem ēdieniem un rītā vakarā vizināts ar elektrisko vilcienu pa Rīgas Jūrmalu − knapi dzīvs pārbrauca mājās.

Kaimiņa brīnišķīgie piedzīvojumi, un lieliskās izredzes tikt uz augšu mani vēl vairāk pamudināja pievērsties rakstniecībai.

Rakstīt protu. Rokraksts man pirmklasīgs, tāds kā pirmskolniekam. Ir gadījies redzēt ari citu gudru vīru − ministru, direktoru un dažādu priekšsēdētāju rokrakstus, kuŗus neviens mirstīgais pat nespēj izlasīt.

Ar mūsu daiļliteratūru arī esmu pazīstama. Lasu katru svētdienu. Sevišķi cienu īsos stāstus. Romāni ir ļoti biezi, un aizgrābjošu garu gabalu mūsu literatūrā maz.

Lai tā īsti būtu lietas kursā, mēģināju iepazīties ar savu priekšteču − citu slavenu rakstnieku − biogrāfijām. No šā nodoma, diemžēl, bija jāatsakās, jo grāmatnīcā man piedāvāja latviešu rakstnieku biogrāfijas tikai krievu valodā. Es, protams, kā īsta latviete neprotu nekādas citas valodas kā tikai savu tēvutēvu mēli.

Šī mazā neveiksme nespēja iedragāt manu ciešo nodomu kļūt par rakstnieci. Ķēros vērsim pie ragiem. Steidzīgi uzsāku meklēt instrukciju jaunajiem autoriem vai arī kādu attiecīgu pieredzes apmaiņas nolūkā izlaistu brošūru. Grāmatnīcā man piesolīja instrukciju jaunajiem kombainieriem, pieredzes apmaiņas brošūras cūkkopēm un vistu perinātajiem. Tas viss.

Devos tālāk uz rakstāmlietu veikalu. Pirmkārt, vēlējos iegādāties pildspalvu. Gribēju sarkanu, bet sarkanas nebija. Nopirku melnu. Drūma krāsa, bet es ceru no tās neiespaidoties, jo sacerot romānus, jau nav jāskatās uz pildspalvu, bet griestos. Starp citu, es esmu dzirdējusi, ka mūsu literatūrai jābūt optimistiskai − neko melnu, tumšu un bēdīgu!

Otrkārt, man bija nepieciešams papīrs. Vispiemērotākās būtu viegli ietonētas rožainas loksnes. Cik atminos, uz tādām esot rakstījis kāds no mūsu vecajiem meistariem. Ja nu nav tieši tādu, tad varbūt varētu iztikt arī ar zilām loksnēm. Nē, arī zilu neesot. Es smagi nopūtos un beigu beigās samierinājos ar baltām līniju loksnītēm. Kad nav, kā grib, tad jāgrib, kā ir (redakcijas retinājums).

Vēl bija jāiegādājas pats svarīgākais − rakstāmgalds, jo kas gan tas par rakstnieku − bez rakstāmgalda? Uz visām jubilejas fotogrāfijām rakstnieki redzami pie rakstāmgaldiem, un aiz muguras katram grāmatām piestūķēts grāmatplaukts. Tur droši vien novietotas pašu sarakstītās. Tā kā man tādu pagaidām vēl nav, tad vajadzēs iztikt bez plaukta, bet rakstāmgalds jau nu vajadzīgs katrā ziņā.

Iegāju mēbeļu veikalā. Pāris guļamistabas iekārtu, ledusskapis, bērnu ratiņi un gludināmais dēlis.

Rakstāmgaldi?... Ak, jā! Pagājušajā gadā bijuši un šinī būs trīsreiz vairāk, bet pašreiz nav. Pienāciet mazliet vēlāk, varbūt būs jauns sūtījums...

Devos mājās. Lielā sajūsma par pāris grādiem jau bija noslīdējusi. Pirms sēdos rakstīt, liku mātei uzvārīt kastroli labi stipras pupiņu kafijas − tā palīdzot izraisīt iedvesmu un miegs nenākot. Nosēdēju gandrīz līdz ritam, bet nenāca ne miegs, ne iedvesma.

Šodien ķēros no jauna pie spalvas. Vispirms izgudroju skanīgu pseidonīmu. Arī romāna beigas un virsraksts man jau ir. Ap pēdējo nopūlējos krietni vien. Ilgāku laiku nevarēju izšķirties, vai likt „Ziemeļaustrumu vējš” jeb „Vējš no dienvidrietumiem”, bet galu galā paliku pie virsraksta „Aizvējā”.

Beigas varētu būt šādas:

„Viņu skatieni bija pievērsti tālēm, kur aiz apvāršņa grima saule. Pāri viņu galvām plīvoja karogi un plakāti ar uzrakstu „Mēs − par mieru!” Viņš maigi pieskārās viņas rokai, un viņi abi laimīgi aizsoļoja pa plato ceļu.”

Ceļa vietā varētu būt arī iela. Varbūt es nobeigšu arī citādi, jo pēdējā laikā visi sākuši stāstus nobeigt tā, ka neviens lasītājs nevar saprast, kas tur tālāk iznāks.

Sižets būs tāds:

Kādu stalti noaugušu puisi kastaņbrūniem matiem un zilām acīm ietekmē slikts draugs. Varonis sāk dzert, nevīžīgi strādāt un pamet iemīļoto meiteni. Reiz puisis, kuŗu nevar pāraudzināt ne komjaunatnes sekretārs, ne partorgs, iekrīt ūdenī, tur pāraug un, kad biedri viņu izvelk, mudīgi aizsteidzas pie savas meitenes.

Bet varbūt būs apmēram tā:

Viņš un viņa dzīvo pilsētā. Vīru aizsūta darbā uz kolchozu. Sieva nebrauc. Starp citu, viņa ir ārste. Viņš aizbraucis mokās, skumst un beidzot netīši sagriež pirkstu. Atbrauc sieva, izārstē. Tad priekšsēdētājs nobrāž roku, vēl kāds ierauj skabargu, un trešais uzsēstas uz sarūsējušas naglas. Viņa visus izārstē un redz, ka ir šeit nepieciešama.

Būs kodolīgi, audzinoši un, galvenais − aktuāli, īsums ir ģenialitāte − teicis, liekas, Reiņu Kaudzītis.

Mani turpmākie nodomi: esmu nolēmusi uzrakstīt kādu vēstuli draugam. Kad uzrakstīšu, tad aizsūtīšu arī Jums, jo tagad esot modē tās iespiest.

Tā kā nepārprotami jūtu, ka mana dzīves sūtība ir rakstniecība, es paredzu, ka tiešais darbs traucēs iedvesmu. Kā Jūs domājat, vai nebūtu lietderīgi iesniegt darba vietā atlūgumu?

Esiet tik laipni un padomājiet, lai varētu atbildēt, kad tiksimies seminārā, uz kuru, esmu pārliecināta, Jūs mani uzaicināsiet!

Ar biedrisku sveicienu

 


 


 

Toms Bezmērs

Mīlestības burvju loks

/Variācija par temu/

 

Reiz bija puisis vārdā Ģirts,
Kas Minnu gauži mīlēja.
Bet Minnai citur traucās sirds
Un Ģirtu mokas spīlēja.

Jau meitu Minnu pazīstam.
Tā Janku iegūt gribēja.
Bet to lai gudri atzīstam −
Par velti smaids tai zibēja.

Jo puisis, vārdā Janka saukts,
Pavisam citur cielēja.
No Matildes, kā prātā jaukts,
Tas mīlestību tielēja.

Bet Matilde (tai cieta sirds)
Tā Jankam teica: atšujies.
Bij pašai prātā puisis Ģirts.
Bet Ģirts? Ģirts Minnas dēļ pat nāvē ies!

- - - - - - - - - - - - - - - -

Vēl šodien bieži notiek tā,
Kā augšminētā dziesmā teikts:
Dažs burvju lokā savādā
Tiek mīlestības griezts, līdz beigts.

 

 

 

 

 

KĀ MANI GLEZNOJA

 

Katram cilvēkam ir savs draugs. Dažam to ir pat vairāki. Man reiz bija viens tāds draugs, kas ne tikai uzdevās par gleznotāju, bet arī uzvedās kā gleznotājs un bija pilns ar savas nodarbošanās niķiem kā suns ar blusām.

Ir zināms, ka katra draudzība prasa nodevas no abām ieinteresētām pusēm. Ja par šādām nodevām no mana drauga puses varēja uzlūkot viņa neatslābstošo interesi atkal un atkal mani uzmeklēt, tad es no savas puses mūsu draudzībai meslus maksāju vaigu sviedros. Un proti, mūsu draudzēšanās pašā sākumā mans draugs cītīgi vien noņēmās gar auguma studijām dažāda veida sporta nodarbībās. Tā dažreiz man bija jāsadūšojas it kā trakam skrējienam: jāsagāžas uz priekšu, jāsaspīlē rokas gatavas vēzienam un tad − jāpaliek tā uz vietas vai veselu stundu. Nekad neesmu bijis lodes grūdējs, bet gribas apgalvot, ka man pieder pasaules rekords lodes grūšanā uz ilgumu, jo ne reti vien, kad biju krietnu brīdi stāvējis, uz priekšu sagāzies, paprāvu akmeni izstieptā rokā turēdams, es aiz pārpūlēšanās vienkārši novēlos smiltīs gar zemi. Un ja vien būtu iespēts iekārtot, ka pakārtu mani gaisā ar ieplestām kājām un rokām, es būtu, tā gaisā karādamies, pozējis 110 metru barjerskrējēju, kas slaidā lēcienā veic pēdējo šķērsli pirms mērķa.

Taču šāda veida draudzības nodevu maksāšanai pienāca gals, jo kādu dienu mans draugs izsaucās: − Vai zini, Tom, es skatos un skatos − tev ir ļoti latviska seja. Tāpēc esmu pavisam nopietni nolēmis tevi gleznot! −

Pārgājis mājās, es ilgi un pamatīgi apskatīju sevi spogulī. Es nemaz nenojaudu, ka šai brīdi sākās viena no mana mūža vislielākajām nelaimēm − vientulības sajūta. Jo toreiz pie spoguļa rūpīgi un līdz sīkumam iegaumējis savas sejas vaibstus, kas, kā draugs teica, ir ļoti latviski, es tagad, lai kur vien skatos cilvēkos, neredzu neviena latvieša. Vismaz pēc sejas spriežot ne! − Bet tas tā!

Draugs piezvanīja jau otrā dienā: − Norunāts, − viņš īsi teica. − Šovakar ierodies uz pirmo seansu! −

Man jāpaskaidro, ka šī saruna notika tajā laikā, kad es vārdam − seanss − zināju tikai vienu nozīmi, proti, kino izrāde. Tāpēc kļūst saprotams, ka taisnā ceļā devos uz to kino, kuŗā mēs ar draugu parasti satikāmies. Nosēdēju tur visu pirmo seansu, kamēr filma bija cauri, bet draugs neieradās.

Otrā rītā viņš piezvanīja jau agri, agri: − Kur tu biji vakar, ka neatnāci, kā norunāts? −

− Redzi, − es atbildēju, − es vakar aizgāju gan kā norunāts uz pirmo seansu, bet tu neatnāci. −

Brīdi mans draugs uzvedās kā apmulsis un klusēja. Tad viņš prasīja: − Kur ta’ tu vakar biji? −

− Ķinītī, − es teicu.

Tad es uzzināju, ka par seansu sauc arī zināmu laika sprīdi, ko gleznojamais nonīkst mākslinieka priekšā. Šis piedzīvojums iemācīja mani ir uzmanīties ar svešvārdiem, ir lietot tos tad, kad negrib vai nemāk pateikt, ko īsti domā.

Jau tās pašas dienas pievakarē devos tieši uz sava drauga darbnīcu, lai varētu sākties pirmais seanss vislatviskākās sejas gleznošanā.

Ir iespējams − lasītājs jau nojauž, ka šis atgadījums notika vēl Latvijas laimīgajās brīvības dienās, un mans draugs, mākslinieka vārdā Vilis Vilnis Villainis, bija tikpat pilns jaunu, kūsājošu ideju kā pati dzīve toreiz. To es arī tūliņ izjutu.

− Tu esi ēzelis mākslas lietās! − Vilnis apliecināja, steigā vien veikdams pirmos ogles vilcienus uz audekla. − Tāpēc klausies gan nu uzmanīgi! Paraug’ pats! Tu te sēdi man priekšā, izbolījis acis, kā mātes pērienu gaidīdams, un nemaz nezini, ka tevi var sadalīt trīs daļās: redzamais, neredzamais un patiesais, ko redz tikai mākslinieks. Redzamais nav svarīgs − tas esi tu pats. Neredzamo piemin tikai tāpēc, lai būtu vairāk ko pieminēt. Galvenais ir tas, ko redz mākslinieks. Tas arī ir tas − patiesais, īstenais. −

Lai nepaliktu, kā saka, atbildi parādā, es prasīju: − Kāpēc tu, Vilni, domā, ka redzi manā sejā vislatviskāko ģīmi? −

− Tāpēc, ka tu ne pēc kā neizskaties! − viņš atbildēja.

Tas bija tikai joks, un es arī tikai joka pēc iekrāvu draugam pa ausi. Kad viņš joka pēc bija atdarījis to pašu man, ķērāmies pie manas sejas apgaismošanas gleznošanai, jo uzmetums ar ogli jau bija tapis.

Vilnis piekāra man pie labās auss kabatas laternīti. Tā bija diezgan smaga. Brīdi pūlējos noturēt galvu taisni, bet laternīte ar savu svaru lieca to uz sāniem. Arī draugs to pamanīja un mirkli vēroja manu izmisīgo cīņu patiesā labsajūtā. Es lēni, lēni uz sāniem nošķiebto galvu ar uzmanīgu kustību tā, lai nenogāztu laternīti, lūkoju pacelt atpakaļ taisni. Bet pēc brīža tā bija noliekta uz sāniem par jaunu. Beidzot Vilnis teica: − Ei, Tom, vai tu neslimo ar galvas vājumu? −

− Nē, − es atbildēju.

− Pareizi! − viņš tad piepeši iesaucās. − Mēs taču esam aizmirsuši ievērot līdzsvara principu. −

Viņš paņēma āmuru, jo tas pirmais bija gadījies pa rokai, iesēja to diegā un piekāra man pie otras auss.

Brīdi es cietos, tad lēni, bet neatturami sāku slieties stāvus un, liekas, manā latviskajā sejā bija iezīmējušies tik nelatviski vaibsti, ka draugs, paceltām rokām aizsargādamies, kāpās atpakaļ istabas kaktā. − Labs ir, Tom, − viņš čukstēja. − Ja tev tā neērti, ņem tos daiktus nost. Vienkārši, ņem tik nost! −

Atmetis domu par latviskākās sejas atveidošanu uz audekla, Vilnis otra seansa laikā nodevās dažādu manas sejas izteiksmju gleznošanai. Tai dienā Viļa Viļņa Villaiņa darbnīcā bija ieradies arī kāds mākslas kritiķis, lai pavērotu, kā saka, jauno, daudzsološo mākslinieku uz vietas. Tāpēc saprotams, ka Vilnis tīšu prātu bija izvēlējies grūtāko un atbildīgāko darba veidu − šausmu efekta pārņemtas sejas gleznošanu. Lai panāktu pēc iespējas pilnīgāku šausmu efektu manā sejā uz audekla, Vilnis bija atzinis, ka šausmas jāpārdzīvo pašam māksliniekam. Tāpēc durvju tuvumā pie savas darbnīcas griestiem viņš bija izveidojis savādu ierīci, ko dēvēja par šausmu mašīnu. To varēja iedarbināt, paraujot saiti, kas karājās blakus topošai gleznai. Ja rāva, tad zemē gāzās tukšas skārda un stikla burkas, atsvaru bumbas, nolietoti naži, dakšiņas, karotes, dažādu metallu lūžņi, vecas auto taures, no apgrozības izņemta sīknauda, ko beigās visu ar varenu ūdens šalti apveltīja krītošs spainis. Blīkšķa radīto šausmu pārņemts, mākslinieks, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, tad triepa uz audekla īstus īstu šausmu radītus triepienus. Lūk, tā to bija izdomājis Vilnis.

Gadījās, ka mākslas kritiķis kā katrs gados vecāks vērotājs piegāja mana savkārt gados jaunā drauga darbam ar zināmu atturību un tāpēc bija palicis stāvam jau pie darbnīcas durvīm. Kad nu viss bija sagatavots, lai sāktu: es biju nosēdināts uz paaugstinājuma, Vilnim palete vienā, ota otrā rokā, viņš pameta draudzīgu uzvarētāja skatu uz mākslas kritiķa pusi un parāva auklu.

Vislielāko un īstāko šausmu efektu pārdzīvoja mākslas kritiķis pie durvīm, pār kuru nu piepeši grabot un klabot sagāzās visa šausmu mašīna un spainis auksta ūdens turklāt. Arī manas šausmas nebija mazās. Ne vārda nebildis, metos ārā pa pēdām pakaļ līdz ādai samērcētajam mākslas kritiķim. Vilnis, kā tas jau saprotams, mūsu aiziešanu nepamanīja, jo strādāja gar audeklu.

Otrā dienā viņš piezvanīja un izklausījās mazliet saguris kā katrs pēc liela pasākuma. Viņš arī errojās nedaudz: − Ta’ ta’ stulbs vecis, tas mūsu mākslas kritiķis! Ienāk gan otra cilvēka istabā, bet paliek kā ērms pie durvīm. Ak, tā jau iet, ja pārāk neuzticas jaunajiem. − Beigās viņš piebilda: − Zini ko, Tom, aiziesim šovakar uz pirmo seansu; zini, tepat stūra ķinītī. −

− Labs ir! − es teicu.

Vēl var piemetināt: pirmo seansu mēs vienmēr izvēlējāmies tāpēc, ka tas bija lētāks nekā pārējie.

 

 

Toms Bezmērs

 

 

 

 


...

 

 

Redakcija : Pēdējā ALJAs valdes sēdē jūlijā Grandrapidos informācijas nodaļas vadītājs ziņoja, ka „Amerikas Vēstneša” redaktors Oļģerts Liepiņš savkārt viņam paziņojis − uzskatot ALJAu par naidīgu organizāciju, jo tās vadoņi pusvācietis Nollendorfs, namsaimnieks Ruņģis un citi nelasot viņa avīzi. Viņš arī neievietošot „Amerikas Vēstnesī” nekādu informāciju par JAUNO GAITU, jo pēdējā ņemot nost viņam maizi. Vai tas varētu būt tiesa?

M.A.R. Grandrapidos, ASV.

 

Red. atbilde: Tas ir tiesa, ka šāds ziņojums pēdējā ALJAs valdes sēdē bijis gan, bet ka Nollendorfs, Ruņģis un citi nelasa „Amerikas Vēstnesi”, tas nav tiesa. Bez tam, Nollendorfs nemaz nav pusvācietis, bet pilnīgs vācietis, jo universitātē sācis mācīties vācu valodu un apguvis to tik labi, ka varēs darboties par vācu valodas mācības spēku. Ruņģis atkal nav nekāds namsaimnieks, bet ir kārtīgs namu saimnieks: dzīvo vienā namā, strādā citā, bet „Amerikas Vēstnesi” abonē uz trešā nama adresi. Tā radusies mūsu cienījamā kollēga kļūda par to, ka ALJAs „vadoņi” nelasot „Amerikas Vēstnesi”. Ziņa, ka JAUNA GAITA ņemot nost Oļģertam Liepiņām maizi, mūs pārsteidz, jo nu esam pilnīgā neziņā par to, ko tad ēd mūsu kollēga, jo JAUNAI GAITAI, neievērojot maizes nost ņemšanu citiem, kā zināms, pašai tik tikko iznāk nabagmaize. − Skabargu redakcija tāpēc aicina pieteikties visus, kam JAUNĀ GAITA vēl ņem nost maizi. Ja radīsies vajadzīgais cietušo skaits, JAUNO GAITU varēs iesūdzēt bāriņtiesā.

 

Red.! Lasīju, ka ALJAs valde pieņēmusi lēmumu par goda biedru kadra radīšanu. Man tas ir kaut kas pilnīgi jauns!

A.S. Augustdorfā, Vācijā.

Red. paskaidrojums: Mums tas atkal nepavisam nav kaut kas jauns! Kas gan būtu viena kārtīga latviešu organizācija bez goda biedriem? Spļāviens sejā mūsu tradīcijām!

 

„Skabargu” red.! Uzzināju, ka JAUNĀS GAITAS atbildīgais redaktors Aivars Ruņģis, kad bijis atlūdzies no amata, esot skaidri un saprotami pateicis ALJAs valdei tā − jūs esat tie paši vecie! Ko gan viņš ar to domājis?

G.Š. Ņujorkā, ASV.

Red. atbilde: Tikai labu, tikai labu vien!

 

„Skabargām”! Ļaudis man stāsta, ka kāda latviešu grāmatrūpnieka kundze nemīlīgākos gada laikus pavadot kubā /?/, Kubā /?/. Tagad gribu zināt, vai „kubā” raksta ar lielo vai mazo sākuma burtu?

P. Z−ņš, Ņujorkā.

Red. atbilde: Jūsu jautājums mums ir − jautājums kubā!

 

Redakcijai! Nu ar skumjām ziņoju, ka vecāki man stingri
noliedza iet latviešu jaunās paaudzes sabiedrībā, teikdami, ka
nevarot laist savu bērnu tādos ļaudīs, kas citu neko nedarot,
kā tikai meklējot iespēju, lai latviešu laikraksti par viņiem
smietos, aprakstītu un apzīmētu bildēs. Amerikāņu sabiedrībā
nevaru lāga iejusties. Ko man tagad darīt?

Jānis Ozoliņš, Rivertaunā, ASV

Red. atbilde: Mums tiešām grūti pateikt, ko Jūs varētu darīt. Varbūt tomēr mēģinait ieaugt amerikāņu sabiedrībā, jo savu „godu” jau ar nav vērts pazaudēt − varat pat iekļūt avīzēs.

 

 



 

 

 

 

      

 

 

 

Nāk un aiziet redaktori,
Mainās kļūdi korrektori.
Es vien esmu nemainīgs,
Protu palikt nevainīgs.
 

 

Jaunā Gaita