Jaunā Gaita nr. 246. septembris 2006

 

 

„ĶENGURIJAS” ATKLĀSMES

Lidija Dombrovska. Krāsu un ritmu lokā piektajā kontinentā. Atmiņu tēlojumi. Rīgā: Sol Vita, 2005. 224 lpp.

 

Rosīgā un ražīgā rakstniece un gleznotāja, atstājot daudzu citu profesionālu izdarību sasniegumus neuzskaitītus, piesakās ar atmiņu un atziņu krājumu, kas vairāk nekā iepriekš publicētie (tostarp dzeja un romāni, dāniski un latviski) izvirza mītnes zemi Austrāliju priekšplānā. Krājumā lasām autores „atklājumus” par Austrālijas pirmiedzīvotājiem − aborigēniem. Citviet un citos laikos to nosauca par asimilēšanos, ne jau gluži tādu, kādu mēs to sapratām un baidījāmies piedzīvot, ierodoties no bēgļu nometnēm jaunajās mītnes zemēs. Austrālija ir autores zeme, kuŗu nevajadzētu pazemot ar apzīmējumu „mītne.” Dzimtā zeme nav aizmirsta, tā iznirst iejūtu virspusē, reizēm izliekas it kā inerces dzīta, bez tās intensitātes, kas it bieži raksturoja trimdinieka nostāju. Dānija, kur autore ir vispirms piemetusies, studējusi, guvusi ievērību ar saviem mākslas darbiem un apprecējusies, ir kulturāli nozīmīgāka viņas dzīvē. Taču tās aizēno Austrālija, kuŗas mežonīgais „bušs” ir piesātināts ar lielāku radošo enerģiju, salīdzinājumā ar dzimtenes liriskām „tālēm.” Austrālijas saulainajā, gaismotajā vidē var viegli atrast atklāsmi, kuŗa ir katram radošam cilvēkam vajadzīga. Bušs var izsaukt epifāniskus momentus ar savām krāsu orģijām: Ziedu jūŗa − ziedoši puduŗi līdz potītēm, un smarža tik reibinoša, ka aizraujas elpa (..) Vieglajā vējā purinās sīkās, baltās sarkanvioletās, citrondzeltenās, gaišzilās, rožainās galviņas un zālāji sagriežas vērpetē, tad atslābst, māj pretim. Gribas iekrist ziedos, pieplakt smiltīm, aizmirsties. Līdz saule sāks dedzināt zemi un tveice nomāks prātu (188). Lasot šīs ekstātiskās rindas, nāk prātā Albera Kāmī Alžīrijas karstās saules apraksti, kas ļauj cilvēkam atdoties pirmatnējām dziņām un izdzēš kristietības iedvesto, alžīriešiem nesaprotamo grēka sajūtu.

Bet krājumā ne jau viss ir meditēšana par mākslu. Novārtā nav atstāta ikdiena un mākslas bizness. Uzzinām, cik svarīgi māksliniekam ir redzēt savus darbus izstādītus un tos pārdot. Autore alkst dzirdēt, it bieži paslepus un anonīmi, ko skatītāji izjūt, stāvot viņas darbu priekšā. Tāda taču ir katra radītāja mākslinieka vēlēšanās, viņa raison d’ętre apstiprināšana. Žans Pols Sartrs dažādi izteica domu, ka tikai caur otru cilvēku mēs varam sevi ieraudzīt. Bet otrs cilvēks var būt arī elle. L’enfer c’est autrui. Nedomāju, ka autore piekritīs šādiem prātojumiem, kas šodien zaudējuši savu rezonanci. Viņa ir dzīves apliecinātāja un optimiste mākslā un sadzīvē, kas viņas izpratnē nekontrastē. Šāda veida optimisms izpaužas arī ikdienas dzīves ieskicējumos, kur iezīmējas viņas draugi, paziņas, kaimiņi, arī latvieši un jaunieceļotāji, par kādiem Austrālijā vairāk vai mazāk skaitās visi tie, kas nav aborigēni. Atšķirība starp aborigēniem un baltajiem austrāliešiem ir tā, ka pirmie augstskolās mākslu neapgūst. Aborigēni mākslu mācās no Mātes dabas (169). Austrālijas daba ir dramatiska, kurpretim Latvijas dabai nav tik dramatiskas formas, nav ne lietusmežu, ne krāčainu upju, ne dziļu aizu (153). Bet dabas skaistums var būt viltīgs. Kādā lauku idilles ainā, piemēram, pēkšņi uzrodas skorpions, kas sadzeļ autores draudzeni: Tāda ir Austrālijas daba. Zem pārlaicības plīvura − briesmas. Nāve nekad nav tālāk par dažiem elpas vilcieniem. Mūsu mimozu ielejas pikniks beidzās ar Monikas ievietošanu slimnīcā, kur ārsti viņu pēdējā brīdī izglāba. Austrālijas bušs var būt pievilcīgs, bet arī nāvīgs. Tur tveŗas indīgas čūskas. Krūmāju tīmekļos tvarstās sirmi rēgi (52).

Dombrovskas stāstījums ir raits un saistošs, vietvietām aforistisks, bez liekiem metaforiskiem greznojumiem. Teksta nobeigums kļūst gandrīz teoloģisks, it kā savienodams debesis ar Austrālijas zemi: Šķiet, ka Radītājs, savdabīgās formācijas veidojot, domājis arī par māksliniekiem, lai tiem būtu daudz paraugu, vērpjot savus sapņus. Šīs pasaules saulē un smilšaina tuksneša vējā (216). Pa reizei lasītājs būs spiests piestāt un pārdomāt lasīto, varbūt nepievienojoties izlasītam. Bet tas jau nemazinās viņa joie de lire, vai varbūt delire, kur māksla rod savu sākumu.

Grāmatai priekšvārdu uzrakstījis Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Pēteris Zeile.

 

Juris Silenieks

 

Recenzijas autors ir emeritēts literatūras profesors.

Jaunā Gaita