Latvija būs

 

            Runa nolasīta 1962. gadā 14. jūnija atcerē Bostonā.

 

"Posts un nelaime nav diezgan stipri vārdi, lai attēlotu mūsu stāvokli..." ar jaunas 1941. gada 14. jūnijā izsūtītās vārdiem sākas Ilonas Leimanes darbs "Kailā dzīvība". Posts un nelaime šiem 50 nelaimīgajiem aizrestotajā vagonā. Posts un nelaime, mēs lasām, un skaitlis aug, un nelaimīgie esam mēs, latvieši, visi - šeit un dzimtenē. Un 14. jūnijs no īsas nakts ir pārvērties gados, kuŗu skaitu mēs pat nezinām un baidāmies minēt. Posts un nelaime mums visiem. Jums, kam sirds palika Latvijā un kas, pat mēģinādami pie svešuma pierast, atrast mieru, to nevarētu kaut kādas dzijas, asas smeldzes dēj. Un jums, kas šeit svešā zemē esat atraduši jeb atradīsit mieru un mājas, jo, svešatnes apmierinātību iegūstot, jūs zaudēsit cīņas skaistumu un ticības skaistumu kaut kam labākam - jūsu dzīves ir jeb būs kļuvušas nabagākas, virspusējākas, tukšākas. Un jums, kam pat lāga atmiņu nava par Latviju, kāda tā reiz bija, bet ir ilgas un ir mīlestība uz šo savu zemi; mīlestība, kas ir pat smagāka nekā jūsu vecākiem, pat vēl grūtāka, jo jūs nepiederat nedz svešai zemei, nedz tik tīri vairs Latvijai. Un pēdīgi, protams, posts un nelaime latviešiem dzimtenē, neziņā, nebrīvībā. Vieniem nav Latvijas, otriem brīvības.

Bet apstāsimies pie šiem pašiem vārdiem - posts un nelaime. Dziļš pārdzīvojums mums bieži liek kļūt subjektīviem, impulsīviem. Mēs aizmirstamies sāpēs un skumjās par dzimteni un tautu tur, mēs aizmirstamies naidā pret režīmu tur. Sāpes ir un ir naids, un tā ir jābūt. 14. jūnijs ir sāpju diena; mēs to atceramies un mūžīgi atcerēsimies, posts un nelaime ir piederīgi vārdi šai dienai, bet mēs dažreiz aizmirstam to pacelt pareizā plāksnē, aizmirstam, ka ir pagājuši gadi, kad šis tas ir mainījies; aizmirstam, jā, aizmirstamies nereti arī frāzēs un klišejās, aizmirstam, ka tikai ar naidu un nožēlu un asarām mēs valsti neuzcelsim.

Ja mums dažkārt ir šī kļūda pārspīlētībā, tas ir saprotami un dabīgi - boļševiki ne tikai mūsu zemi atņēma, bet to izdarīja neiedomājami necilvēcīgā veidā - nodarītai netaisnībai pievienojās nežēlība un spīdzināšana - tūkstošiem mūsu brāļu un māsu ir miruši mocekļa nāvē; ikkatram no mums šeit viņu starpā ir bijuši radi vai draugi. Mums sāp un nebeigs sāpēt, un mūsu naids pret komunismu, pret krievu uz kundzību ir dziļš un taisns - 14. jūnijs ir simbols tam.

Bet tikai sāpēm, tikai naidam piemīt kas negatīvs, un tie spēj dažkārt mūs padarīt aklus. Sāpes un naids mūs nedrīkst novest stāvoklī, ka mēs vairs necīnāmies ar prātu, līdz ar to reizēm nedarīdami to pareizāko Latvijas nākotnei. Mēs pat no visvienkāršākiem ikdiena, piemēriem zinām, ka sāpes un naids noved pie neracionāliem un pie neiespaidīgiem cīņas veidiem.

Tādēļ man gribētos sākuma vārdus "posts un nelaime" mazliet mīkstināt. Varbūt tagad pēc tik daudz gadiem ir reize blakus negatīvajam, skumjajam mūsu tautas gaitās mēģināt saskatīt, vai ir arī kaut kas pozitīvs, kāda cerība, kāda ticība, kas, faktu balstīta, paceļas pār frāzēm. "Latvija būs," mēs sakām. - Vai ir pierādījumi, ka Latvija būs? "Mēs par to cīnāmies," mēs sakām. - Vai mēs par to vienmēr cīnāmies prātīgi, jeb vai ir arī kāds līdzeklis palicis neievērots, nelietots mūsu dziļo sāpju un naida dēļ?

Manas piezīmes, dabīgi, balstītas uz novērojumiem Rīgā, kur pavadīju divas nedē1as 1960. gada vasarā. Faktus jeb specifiskus piemērus jūs atradīsit pareizi atstāstītus Klāna grāmatā "Rīga retour". [Pāvils Klāns. Rīga retour. Apmeklējums dzimtenē. - Bruklina, Ņujorka: Grāmatu Draugs, 1961.] Es arī neiztirzāšu praktiskās dzīves puses - ne jau ka vienpusīga pārtika un nabadzīgs apģērbs būtu nesvarīgi, bet idejiski. Kad man reiz prasīja tik sarežģīto jautājumu: "Kāda bija sajūta būt Latvijā?", man acumirklīgi radās atbilde - tas bija reizē kā 14. jūnijs un 18. novembris.

14. jūnijs - to jūs sapratīsit - nospiestība, nepanesama propaganda un meli, gara nebrīvība.

18. novembris - man parādījās ne tikai manis pašas personīgajā brīnumainā pārdzīvojumā redzēt Latviju un to mīlēt pat svešas valsts apspiestu, pat pēc tam, kad redzētas tik daudzas ārpusēji lielākas un it kā iespaidīgākas zemes un pilsētas. Nē, par 18. novembri man lika domāt arī cerība un ticība tur, pierādījumi, ka kaut kā tomēr tur vēl, paldies Dievam, var dzīvot un dzīvo, un - galvenais - lielais tautiešu latviskums un patriotisms (kaut arī te, kā visur, ir izņēmumi).

Es ceru, ka tas nav pārdroši un pārprotami teikts, ja šķietos tur piedzīvojusi, ka vismaz tik nežēlīgas deportācijas Latvijā vairs nenotiek - šo faktu pieminot, šī 14. jūnija diena nekļūst mazāk svinīga jeb nozīmīga. Jo mēs, dabīgi, zinām, ka deportācijas vēl vienmēr notiek, tikai tagad tās ir it kā "brīvprātīgas" - jaunieši brauc celt jaunas pilsētas Sibirijā un citos apgabalos - un rezultāts jeb mērķis ir tas pats - mūsu un citas mazās tautas iznīcināt, apspiest, novājināt. Bet būsim pateicīgi, ka, par "mocekļiem" dzimtenē runājot, mums nav vairs jāiedomājas tikai čekas pagrabi, pateicīgi, ka daudzi vēl dzīvi palikušie no Sibirijas ir atgriezušies, kaut arī salauzti.

Bija liels brīnums un reizē prieks redzēt, ka tautieši dzimtenē ne tik sevišķi vairījās sastapties ar mums, diviem latviešu studentiem no ārzemēm. Vienkārši ļaudis pavisam nē - kad ieminējāmies par uzmanību, tad tie atbildēja, ka viņi esot pārāk nesvarīgi; par tādiem niekiem vairs čekā netiekot.

Cilvēki atbildīgākās vietās baidījās vairāk - ne tik daudz no apcietināšanas, kā no briesmām pazaudēt darba vietu; kad vēlējāmies sastapt kāda žurnāla līdzstrādnieku, tas bija teicis no sākuma jā, bet tikai kādam lieciniekam gan jābūt klāt; beigās arī tas izjuka. Tātad - represijas ir, bet bailes par dzīvību ir pārvērtušās bailēs par eksistenci, kas ir jau drusku labāk un lika manīt, ka Latvijā cilvēki dzīvo un kaut kā var dzīvot - Latvija nav tikai viena liela vergu nometne. Tur ir cilvēkiem rūpes un prieki kā visur, režīmu viņi iemācījušies nest ar smīnu sejā, ar mazu ironiju - sak, lai jau - mēs nogaidīsim.

Visaizkustinošākais fakts, protams, bija latviešu latvietība. Par uz Krieviju pārvietotajiem runājot - atcerēsimies, ka tie vismaz aizsūtīti cilvēcīgākā veidā, ka viņi tur var dzīvot ciešamu dzīvi, un galvenais, ka viņu nacionālais gars ir vairumā gadījumu apbrīnojams - tik tiešām, mēs šeit, zemē, kur mums labi klājas, esam lielākās briesmās. Labklājībā ideālisms palaikam diemžēl zūd, grūtībās tas aug, un tagad taigā izsūtītie nav vienmēr mūsu tautai zuduši, viņu dzimtenes mīlestība šķiet nenonāvējama.

Un šī dzimtenes mīlestība ir, protams, vērojama it sevišķi Latvijā pašā - reizēm liekas, ka mums šeit ir priekšstats, ka, ja būtu iespējas, no Latvijas vai visa tauta bēgtu - nevienā no latviešiem Rīgā es neatradu apstiprinājumu šai domai, un no viņiem lielākā dala nebūt nedzīvoja labos apstākļos. Šeit ir mana dzimtene, un šeit es palieku, lai cik grūti. "Arī tagad katra aizbraukuša latvieša vietā sēž viens krievs" utt.

Jūs teiksit - bet paskataities uz mātēm un tēviem, kas no Latvijas izlaisti, tie tomēr gribēja izbēgt. - Jā, bet vai tā vairāk nav bijusi vientulība un ilgošanās pēc tuviniekiem, nekā bēgšana no Latvijas? Ir pat tādi gadījumi, kad viņi atkal atgriežas - lai kā, dzimtene ir vismīļākā - doma, kuŗu katrs Rīgas apciemotājs, kā es, dzirdēs vēl un vēl - dzimtene, te ir manas mājas.

Jeb varbūt jūs teiksit - kā ir ar neskaitāmajiem Austrumvācijas bēgļiem, viņi bēg. - Jā, viņi bēg un vēl bēgs, bet atcerēsimies, ka tie bēg no Vācijas uz Vāciju, uz paši savu zemi. Liels faktors ir jau valoda vien, kas viņiem nav jāzaudē.

Vienmēr nojautusi un ticējusi, ka valoda ir varbūt svarīgākā tautas un nācijas dala, es to it sevišķi izjutu Rīgā (par spīti visām krievu valodas skaņām, Rīga ir latviski runājoša pilsēta). Visdziļāko aizkustinājumu un piederības sajūtu izsauca iespēja visur runāt latviski - tieši dzīves ikdienas situācijās: stjuartese lidmašīnā no Maskavas uz Rīgu, kasiere autobusā, apkalpotājs restorānā, svešie tramvajos un uz ielām.

Nē, latvieši visumā negrib bēgt. Un priecāsimies par to - ne materiālās grūtības, nedz terrora režīms nenokauj viņos dzimtenes mīlestību.

Es labprāt šai sakarībā būtu sīkāk izklāstījusi latviešu valodas nozīmi šeit trimdā. Bet laika trūkuma dēļ es arī tikai it kā garāmejot varu pieminēt vēl vienu nopietnu pozitīvu iezīmi Padomju Latvijā - blakus nacionālismam tur pastāv cieša draudzība ar Igauniju un Lietuvu; ciešanas mūsu tautas ir savedušas kopā - vai katra viesošanās izraisa kādu demonstratīvu izpausmi pret krievu okupāciju. Atcerēsimies, ka daļa mūsu nelaimes varbūt būtu varējusi tikt novērsta, ja tik cieša un īsta saprašanās būtu pastāvējusi 1940. gadā un pirms tam. Un, šo parādību Latvijā vērojot, padomāsim arī, kā mēs šeit svešumā varētu vēl ciešāk, vēl plānotāk, mērķtiecīgāk sadarboties ar igauņiem un lietuviešiem - tam nākotnē var būt bezgala liela nozīme.

Un, lūk, mēs jau esam mīkstinājuši šos vārdus - posts un nelaime, sāpes. Neraudāsim vien par tautiešiem tur, apbrīnosim viņus un gūsim mazliet pat optimismu - dzimtenē ir nesalauzti latvieši un īsti un īstie latvieši.

Tālāk - NAIDS; kas man dzimtenē lika analizēt šo naida izjūtu. Naids pret krievu okupāciju bija visur: bērns, kas neiet uz vasaras nometni tādēļ, ka tur tik daudz krievu - nelaipnība tirgū pret krievu pircējām, Igaunijā pat atsacīšanās runāt krieviski.

Bet par mums šeit runājot, Rīga man lika atzīt vienu kļūdu, kas kādreiz ieviešas mūsu domāšanā šī naida dēļ. Ne viss, kas dzimtenē notiek, ir krievu režīma darbs, un tas mums būtu objektīvāk jānovērtē. Gandrīz tikpat sāpīgi, kā latviešiem tur ir dzirdēt naivu un komunisma apmulsinātu tur pastāvoša režīma slavināšanu, tikpat sāpīgi viņi uztver mūsu visa latviešu celtā noniecināšanu un jūtas nesaprasti, aizmirsti, pazemoti.

Rīdzinieki, piemēram, ir lepni uz savu jauno staciju, bet mēs te iespiežam tās attēlu ar daudzām izsaukuma zīmēm un kodīgām piezīmēm. - Cik viņi to lielajās grūtībās var, latvieši strādā un cīnās par nākotni, bet mēs to izsmejam, aizmirstam, ka arī viņi ir latvieši - jā, tik ļoti bieži mēs savā aklajā naidā pret komunismu kļūstam naidīgi arī pret savu zemi un tautu. Ne tikvien mēs viņos ar to radām rūgtumu -nē, arī paši sev mēs darām pāri. Lai varētu palīdzēt nākotnes Latvijai, mums jāpazīst šodienas Latvija.

Katra saskare ar Latviju mums šķiet komunistiska - pirkt viņu grāmatas komunistiski, braukt uz Rīgu komunistiski - reizēm ir tā, it kā mēs paši gribētu pārcirst saiti, kas mūs vēl sien pie mūsu zemes. Tautas lielā daļa un daudzā ziņā arī dzīvākā daļa ir tur - mēs nevaram eksistēt vakuumā, mēs nedrīkstam iesalt tikai atmiņās, kļūt stagnanti.

Mācīsimies atšķirt latvisko no polītiskā.

Ir viens fakts, ko mēs nedrīkstam neredzēt - kopš boļševiku pirmās okupācijas ir pagājuši divdesmit divi gadi, 22 gadi. Mums ir vesela jauna paaudze, kas vairs nezin to, kas bija. Šeit un dzimtenē - tur vecāki pat nedrīkst runāt par pazaudēto brīvību - jauna tautas daļa tur ir augusi citā skolā - domas ir citas un gars cits un citi mērķi. Gan vēsture, gan aktuālie pasaules notikumi tiek sagrozīti līdz nepazīšanai. - Komunistu gudri vadītā infiltrācija un propaganda nav palikusi bez sekām, tāpat kā svešās zemes skolas un iespaids atstājuši pēdas mūsu jaunatnē.

Bet šī jaunā tautas daļa ir tomēr latvieši - ne vairs ar veciem uzskatiem, ne vairs, piemēram, ulmanieši - varbūt viņi ir pat komunisti. Labi, šai jautājumā mēs viņiem nepiekrītam - mēs zinām, ka komunismam ir ļauni mērķi. Bet atcerēsimies, ka komunisms ir arī pa daļai tikai ideoloģija, ka tas neizslēdz latviskumu. Vienās jūtās viņos tur ir pilnīga saskaņa ar mūsu nostāju - viņi ir latviski un grib atbrīvoties no krievu varas.

Viņi varbūt tic sociālismam, bet viņi ceļ savu valsti un vēlas to neatkarīgu, vēlas atsvabināties no Maskavas uzkundzības.

Un vai mēs tiešām esam tik akli jeb egoistiski, ka nespējam saprast - tauta ir tur, ja un kad reiz būs brīva neatkarīga Latvija, galvenie lēmēji būs tur. Ko līdz tas, ka mēs tagad raudam par savu likteni, jeb ka mēs praktiski vai jau dalām amatus, kādi mums būs politiskajā dzīvē, kad atgriezīsimies Latvijā. Ko līdz tas, ka mēs esam tik krasi pret visu, kas notiek Latvijā. Kā jau es minēju, vai tas nav akls naids - naids pret svešo uzkundzību, kas reizēm negribot pārvērties nicināšanā pret latviešiem pašiem. Mūsu cīņas mērķis ir tik patiess un tik vēlams, bet vai mēs cīnāmies ar pareiziem līdzekļiem?

Vai mēs dažreiz nerunājam tikai naida diktētos jaunos vārdus - Padomju Savienības valdoņi ir varmākas, barbari, un neaizmirstam rīkoties.

Ķēdēs kaltā tauta, mocekli - jā, viss tas jau ir patiesi, bet vai mūsu darbam vairāk nepalīdzētu iepazīt - kas tad vēl ir šī ķēdēs kaltā tauta. Ko viņi domā, ko dara. Vai mēs vēl varam ar viņiem saprasties?

Latviju brīvu mēs, abas tautas daļas, vēlamies, bet jāsastrādājas mums būs nevis ar latviešiem, kādi viņi bija pirms 20 gadiem, bet ar latviešiem šodien un pēc 10 gadiem.

Viens pareizais ceļš tādēļ šķiet - kaut kā stāties sakaros ar jaunatni dzimtenē - mums vajag uzturēt saites ar viņiem, kopīgi strādāt, kaut vai aizmirst uz brīdi politisko. Es ceru, ka šīs piezīmes visā pilnībā netiks atreferētas avīzēs, un gribētu minēt specifisku piemēru. Latvijā mums, abiem studentiem, bija nemeklētas, bet neizbēgamas sarunas ar diviem komunistiem. Viens bija naida vērts - bez mazākā patriotisma, tīrs komunists, krieviski noskaņots, kas runāja kā no avīzēm. Un naidu viņš arī dzirdēja katrā mūsu vārdā. Otrs bija citāds - komunists laikam gan, bet viņš šķita arī latvietis; viņā bija nojaužama arī personīga vēlēšanās uzņemt sakarus ar mums šeit. Labi, mēs teiksim, varbūt tā bija tikai gudra taktika - izlikties paļāvīgam, saprotošam, latviskam - bet vai varbūt tomēr nebija nepareiza mūsu automātiska pilnīga pretestība jebkādu sakaru uzturēšanai? - Mēs komunisma ļaunumu pazīstam - vai mums tiešām jābaidās no infiltrācijas? Varbūt, ka mums kaut kā vajadzēja vairāk reaģēt uz, piemēram, Berklavu, kas kaut uz īsu brīdi mēģināja mīkstināt krievu kundzību un darboties Latvijas pašas labā. Komunistiski un sociālistiski - jā, bet vai tas nebija jau mazs solis uz brīvību.

Ar šīm piezīmēm es nedomāju slavināt jeb veicināt koeksistenci, bet gan lēnu, nemanāmu infiltrāciju no mūsu puses un līdz ar to arī pierādījumu latviešiem dzimtenē, ka mēs viņus neesam aizmirsuši. Ļoti lielu lomu šeit spēlē jaunatne - te un tur.

Visdzīvākais un man, protams, vispazīstamākais piemērs ir mana ciemošanās Latvijā pirms divām vasarām.

Latviete no jaunākās paaudzes, dziļi patriotiski un nacionāli noskaņota, ar visu mūsu naidu un lielām bailēm no komunistiskā režīma tīras dzimtenes mīlestības dēļ aizbrauc apciemot Rīgu. Jā, patiešām, nepārzinādama apstākļus, es pilnīgi pieņēmu, ka nobeigšos Sibirijā. Bet Latvija būs bijusi redzēta - vai manai dzīvei ir jēga bez tās. Atgriežas un tiek no daža laba kritizēta, uzskatīta par komunisti, par burtiski "trimdas morāles grāvēju", pat Amerikas valsts pamatu ārdītāju. Līdz ar savu ciemošanos viņa it kā esot atzinusi režīmu Latvijā, ar zemi, ar tautu tātad, kāda tā tur ir tagad, mums nav, mums nedrīkst būt nekā kopēja. Mums jācīnās un jāstāv par brīvu Latviju. Un tā mēs "cīnāmies" - nomelnojam visu dzimtenē bez atšķirības, ieslīkstam frāzēs. Ne vienmēr - bet tiešām ļoti bieži. Bet kādēļ es braucu? Un, ja es saku "es", tad es atļaujos pārstāvēt arī dažu labu citu. Ko man šis brauciens deva? Vai tiešām bija vērts?

Un atbildē es līdz ar jaunieti šeit gribu pārstāvēt arī jaunieti dzimtenē. Bija vērts, bija jābrauc.

No mūsu puses: vai jūs to varat iedomāties, ko nozīmē redzēt savu dzimteni tādam, kas to maz atceras, ko nozīmē satikt vēl pilnīgi īstus, savā zemē iesakņojušos tautas pārstāvjus pēc reizēm nedabīgas sabiedrības emigrācijā?

Nevienam man vairs nav jāsaka, ka Rīga ir skaista - es zinu, ka Rīga ir skaista. Man vairs nav tikai jāmin, vai Latvija ir zeme, kur es piederu - es zinu, ka es tur piederu. Nav vairs jāšaubās, vai neesmu kļuvusi savai tautai sveša - es zinu, ka es ar savu paaudzi dzimtenē varu saprasties, ka mēs runājam vienu valodu. Jā, un nav arī vairs tikai jānojauš un jālasa par nebrīvību zem komunisma, par mūsu tautas traģēdiju - propaganda, meli un ienīstais svešums Rīgas ielās manī nospieda katru vēlēšanos tur palikt, lai arī šķiršanās bija nezcik grūta.

Vēlēšanos palikt - jūs varbūt izbrīnā jautāsit. Jā, brīžiem tā bija. Agrā, klusā rīta stundā pa Vecrīgu staigājot, diskusiju naktīs ar jauniem Latvijas latviešiem, Brāļu kapu šūnakmenim bijīgi pieskaroties.

Bija impulsīvs prieks un gandarījums reizēm riskēt - "Cīņas" pārstāvim neslēpt mūsu nacionālismu, jeb reiz četros no rīta Bastejkalnā sākt dziedāt "Lai līgo lepna dziesma".

Jā, tāds Latvijas braucējs - es esmu vairāk latviete nekā jebkad, esmu ar mieru darīt un riskēt vairāk nekā jebkad - katrs Rīgā pavadītais mirklis ir svēts brīnums.

Bet pieņemsim, ka tas ir subjektīvi. Jūs varbūt sacīsit - ir jau skaisti, ja kādam jaunietim tāds brauciens vēl padziļina nacionālismu un daudz dod, bet principā tas ir nepareizi un mūsu cīņai nepalīdz.

Vai tiešām? - Ko no mūsu brauciena dzimtene ieguva? Tas ir stundām gaŗš stāsts, bet pieminot tam bija divas sekas.

1. Pretkomunistiski.

Īstie komunisti, varas pārstāvji sarunās ar mums redzēja, ka mēs esam krasi nacionāli, ka viņiem nekad un nekādi nepalīdzēsim, ka nepārstāsim atgādināt rietumpasaulei komunistu netaisnības, kas Padomju Savienībai ir daudz nepatīkamāk un lielāks šķērslis, nekā mēs kādreiz pesimisma un niecīguma sajūtā nojaušam.

Viņi, galvenais, redzēja, ka viņu lolotās cerības nepiepildās - jaunā paaudze šeit latviskumā un pretkomunismā neatšķiras no vecās. Redzēja pat varbūt, ka mēs esam vēl bīstamāki - akla naida vietā mēs katru savu pretestību jeb kritiku spējam pierādīt faktiem, citātiem no marksisma teorijas - mēs bijām pretnieki, kas ienaidnieku pazina, un tāds ienaidnieks vienmēr ir bīstamākais.

Vēl pretkomunistiski.

Katrs redzēja un dzirdēja, ka mēs labi ģērbjamies, ka mēs labi dzīvojam, iegūstam izglītību (svarīgs faktors tādēļ, ka, pie propagandas pieraduši, viņi reizēm netic, piem., Amerikas balss raidījumiem, kamēr dzīvs cilvēks un vēl rads jeb draugs ir dzīvs un ticams piemērs. Otrkārt - svarīgs faktors tādēļ, ka mūsu liecinājumi pilnīgai cilvēka brīvībai un sasniedzamai labklājībai pat dažam labam komunistiski noskaņotajam lika padomāt par to, ka viņu sistēmā laikam tiešām kaut kas nav kārtībā.

2. Nacionāli.

Īstie latvieši redzēja, ka nav aizmirsti. Viņi dzirdēja, ka mēs visiem spēkiem cenšamies uzturēt latviskumu, turamies kopā. Redzēja, ka te aug arī latviska jaunatne, ka mēs runājam vienu valodu, domājam vienas domas.

Mēs runājām varbūt ar kādiem diviem dučiem cilvēku, vēl daudz vairāk par mums dzirdēja un runāja, un runā vēl tagad. Rīdzinieku vārdos un sejās un paši savās sirdīs mēs redzējām, ka bijām gaismas stars, kāda cerība, jauna ticība un spēks cīņai.

Jā, arī šāds brauciens var būt ierocis pret ienaidnieku un balsts latvietim tur.

Ticība un cerība - tur un te. Tādēļ es varēju teikt, ka Rīga bija 14. jūnijs un 18. novembris reizē. Tādēļ es neklāstīju daudz dzirdētos datus par deportācijām. Posts un nelaime latviešu tautai - jā - bet saklausīsim balsis no Latvijas cauri sāpēm un gūsim prieku viņu dzimtenes mīlestībā: "Šeit ir mana dzimtene, un es ticu Latvijai" - man teica Rīgā. Stāstiet par mums ārzemēs, stāstiet, ka mēs vēl neuzdodam. Saklausīsim cauri savam naidam mazu kritiku, mēģināsim atšķirt komunistisko un politisko no nacionālā savās attiecībās ar Padomju Latviju: "Jūs mūs esat aizmirsuši jeb jums nekas nav diezgan labs, ko mēs šeit savā zemē darām."

"Mēs jūsu ciemošanos nekad neaizmirsīsim; tā mums deva jaunu spēku" - man teica Rīgā.

Un tai pašā laikā arī paturēsim savas sāpes un naidu.

Komunisma pusē stāv laiks - mūsu pusē mūsu mīlestība dzimtenei un stipra griba. Komunisms cer salauzt tautas nacionālismu Latvijā, bet tas viņiem neizdodas, vēl nav izdevies.

Tas cer, ka, jaunai paaudzei nākot, tas salauzīs mūsu nacionālismu, ka mēs pārstāsim ticēt brīvai Latvijai jeb komunisma ļaunumam, ka mēs vairs nevēlēsimies citiem atgādināt apspiesto zemi. Dzīvosim tā, lai arī tas viņiem neizdodas.

Atcerēsimies deportētos ne frāzēm un ne viņus apraudot, bet gūstot spēku un piemēru no viņu ciešanām un nesalauztās ticības un mīlestības Latvijai. Vai mums šī ticība un mīlestība vēl ir? Ieklausīsimies šais vārdos ko, vēl tagad [1962. gadā] Sibirijā būdams, mums velta 1941. gada jūnijā (..) izsūtītais:

Man gribētos

Kad svešu vizuļu lietus līst
un dvēseles apžilbt jau grasās,
kaut spētu tad slāpes jums iemācīt
pēc Jāņu nakts sidraba rasas!

Kad māņu reklāmas debesīs spīd
un spokojas tukšumā baigā,
kaut varētu visus jūs sasildīt
pie dvēseļu gunskura taigā!

Ja tomēr arī tā vēl par maz
un svešums jau sirdīs jums nācis,
ar ūdeni smeltu iz Daugavas
jums izmazgāt gribētu acis.