Maija Meirāne 

Debesu durvis stāv atviru 

Valdu Dreimani pieminot

(1932. 21. V - 1994. 18. XI)

 

Kopš Valdas aiziešanas pagājušas tikai dažas nedējas, bet tas ir pārāk īss laika sprīdis, un viņa aizvien nāk mums pretim. Viņas melodiskā balss skaņu ierakstos, viņas dvēsele, kas mēģināja saskatīt katra cilvēka iekšējo telpu, patvērusies dzejoju krājumos, rakstos un draudzības veltījumos. Mūsu pēdējo trīsdesmit trīs gadu literatūrai cauri - kā ceļa zīmes kādam pārāk strauji aprautam mūžam - valdzina viņas vārdi un atziņas. Ir jāpagūst sakārtot Valdas literāro mantojumu, jo tas ir neikdienišķs. To mēs esam viņai parādā, no viņas saņemdami tik daudz.

*

Valda Dreimane-Melngaile piederēja zvaigžņuticīgajiem. Bieži mēdza atgādināt, ka izredzētiem un laimīgiem atnākšana un aiziešana ir jau iepriekš nolemta zīmīgās dienās. Valdas nolemtība piepildījās mūsu valstssvētku 75. gadskārtas vakarā - tieši divus gadus pēc tam, kad viņa šajā pat datumā (1992. g.) saņēma Kr. Barona balvu paidagoģijā. Toreiz viņa bija tikko pārbraukusi no Minsteres Latviešu ģimnazijas, kur veica direktores un literatūras pasniedzējas pienākumus. Valda atlicināja naktsstundas un brīvos brīžus (vai tādi vispār ir?), lai uzrakstītu tēzes biezuma nākotnes "vadlīnijas" MLĢ - kā turpmākai vairākvalodu skolai (Gymnasiale Oberstufe - Richtlinien: Lettisch als weiterführende Fremdsprache und Muttersprache). Tas viss - lai paglābtu MLĢ.

Arī šoreiz Amerikas austrumos Bostonā ir aizdegtas svecītes Latvijas valsts svētkiem. Koncerta beigās nāk paziņojums: Valda aizgājusi. Ļaunās slimības sāpes atstātas zem akmens, bet viņa pati beidzot ir - te putns, te sanoša pļava -

noslauki sniegu, laiks, no maniem spoguļiem, atver

stiklus kā sapņus, kur saskarties putnam, mākonim, kokam, atkausē

manas upes, atslēdz jūras, kuŗās ieplūst:

man atkal jāizlīst pa kādiem vārtiem!

"Kokam ir lapu sapņi" (Kad bēg putni)

*

Valda Dreimane, latviešu trimdas sirds dzejniece, bēgļu meitene no Rīgas un Dunalkas, no Kurzemes senčiem saņēmusi izturību, bet pūrā viņai dots dvēseles dzijums un zinātkārs prāts. Divpadsmitgadīgās meitenes Rīgas ziemas, Kurzemes vasaras - ar vectēva - kalēja smēdi, svētkiem un pļavu smaržām, Vācijas pēckaŗa bēgļu nometnēs nonākot, atstājušas pārdzīvotu latviskas pasaules izpratni. Tur "vienos piecniekos" pabeigta Volterdingenas tautskola un Hanoveras latviešu ģimnazija (1950). Gadu vēlāk Dreimaņu ģimene - tēvs - kara invalīds, māte, Valda un jaunākā māsa Maira - ieceļo Bostonā. Sākas studiju posms, kas nav viegls. Gleznotāja Maira Dreimane-Reinberga atceras, kā toreiz abas meitenes pelnījušas kabatas naudu, strādājot kā mājkalpotājas.

Sešdesmitie gadi, Rilkes un Eiropas iespaids, Bostonas universitātē maģistratūra ar magna cum laude (par 20. gadsimta vācu literatūru), docentes darbs Harvardā un Velslijas koledžā. Phi Beta Kappa un Fulbraita stipendija tālākām studijām ģermānistikā Minchenes universitātē. Valda veŗ durvis uz vecās Eiropas kultūras bagātībām, bet tas nav viss. Uzdrīkstēšanās un asinsbalss saukta, tā gatavojas braucienam pāri nešķērsotai robežai. Minchenes latviešu studente kļūst protagoniste Valda Dābola Pāvila Klāna romānā "Rīga retour" (Grāmatu Draugs, 1961), jo kopā ar studiju biedru A. Kadeģi pieder pirmajiem gājputniem, kas nolaižas Rīgā. Tur redzētais un pārdzīvotais summējas dzejoļos. Pēc tam viņas vārds ir nedalāms no "jaungaitnieku" saimes.

*

Valda ir latviešu, bet arī Eiropas dzejniece. Vācu valodas un literatūras studentiem Bostonas koledžā (tur viņa māca jau kopš 1968. gada) tā kļūst viena no mīļākajām profesorēm, latviešu studentiem, draugiem, savam dēlam un meitai - garīgā mentore. 1967. gadā Ph. D. grads Harvarda universitātē par disertāciju "Edvarda 11 dzīve: Bertolds Brechts un Kristofers Marlovs". Šim darbam seko raksti un grāmatu atsauksmes par tagadnes literatūru izdevumos: Books Abroad, Ierosmei, Jaunā Gaita, Journal of Baltic Studies, Laiks, LaRAs Lapa, Lituanus, Zintis. Dziļi pārdomātie un neaizmirstamie priekšlasījumi: "Krišjānis Barons un tautasdziesma" (piecos latviešu centros), par Fr. Bārdu, E. Virzu, par I. Šķipsnu, V Belševicu, I. Ziedoni, folkloras scenārijs "Bālēliņš-kaŗavīrs" un citi. Kad Valda runā par sešdesmito gadu trimdas latviešu dzeju 3 x 3 nometnē Katskiļos (1993), Zigmunds Skujiņš pēc referāta spontāni izsaucas: "Ja man būtu bijusi tāda literatūras skolotāja kā jūs!..."

Valda kļuva Jaunās Gaitas dzejas nodaļas redaktore sešdesmitajos gados, kur viņas pirmie dzejoji iespiesti jau 1961. gadā. Pirmo reizi lasa savus dzejoļus Čikāgas Latviešu jaunatnes svētkos (1962) - mūsu diasporas dināmiskākajā laikmetā - ar dzejisku uguņošanas atblāzmu vēl ilgi pēc cēlieniem, ar jauniem pilsētas mītu dzeju dārziem, ar G. Saliņa Melno sauļu interpretācijām, kas dzirksteļo arī jauno gleznotāju audeklos.

Viņas pirmais krājums "Ūdens raksti" (Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1970) sasien veselas dekādes dzeju ar tēmu - ūdens pārtapšanu, aizplūšanu, ar metafīzisku pārvēršanos jaunā formā. Tā ir brīvā pantā rakstīta dzeja ar savas apkārtnes, bet vēl vairāk par sava laikmeta izjūtām, kas sakņojas dziļi pārdzīvojuma sākuma punktā, atpakaļcelā uz atstāto. Tā ir viņa pati, kas brien ūdeņos, veŗas, spoguļojas; kas atraisa dabas mītu un iepin daudzveidīgā izjūtu pinumā, jo ūdens motīvs paliek nemainīgs, aptverot dzīvību un nāvi: "Ar mums / varbūt pat koki aizies / un zāle. / ... / Vien ūdeņi mūžam paliks. / Jūras un ezeri. Upes. Avots sīks. / Tāpēc / pie ūdeņiem allaž apstājos / kaut akas vai tērces malā / un, jauzdama galu, / jūsējo kopā ar savu, / tuvu jo tuvu pieliecos..."

Otrajā krājumā "Kad bēg putni" (Västeras, Zviedrijā: Ziemeļblāzma, 1978) ieskanas skaudrāka izteiksmes koncentrētība, mītiskas vārdu asociācijas un pa sirrealistiskam piesitienam, kas ierosina paralēles ar septiņdesmito gadu vācu līriku, it sevišķi Paula Celāna darbiem ("Todesfuge" un Valdas "Ceļā, 1944"). Tā jau ir polifoniska mirkļa mirdzumā tverta dzeja. Par šo krājumu viņai piešķirta Zinaidas Lazdas balva.

Trešais un pēdējais krājums - izlase - "Tam neaizsargātam namam, kas sirds" (Rīgā: Artava, 1992) slēpj tumšāko, dziļāko intonāciju. Šeit dzeja kļuvusi "nakšņaina, smeldzes pilna un necaurredzami dzija" (Gunars Saliņš, Laiks, 1994, 7. V).

*

Mūzika viņai tuva, tāpat kā dzeja. Tāpēc viņa tulkoja, atdzejoja: komponistiem Jānim Kalniņam Kanādā tekstu "Podnieka lauks" (no Dž. Oksenholma "Balādes par zudušām dvēselēm"), Pēterim Aldiņam un Bostonas "Kolibrī" ansamblim dziesmu tekstus folkloras un senmūzikas koncertiem. Vairākiem viņas dzejoļiem dotas mūzikālas apdares. Valda neatzina dienasgrāmatas, neatzina raudzīšanos pagātnē, bet ikviens no viņas dzejoļiem nes līdz gan dienasgrāmatas gan mūzikālas improvizācijas iezīmes.

*

Kad pagājušajā ziemā Jaunanglijā plosās astoņpadsmit sniegputeņi, Valda uzzin patiesību - laika atlicis maz. Palikušas ieceres - atlikušo mūža daļu piepildīt ar gaišumu. Tūlīt pēc Latvijas vistuvākā ir Itālija, Romas pakalni, pa kuŗiem vairākkārtīgi staigāts, apgūta melodiskā valoda. Tikai Latviju viņa vēlreiz pagūst apciemot.

Mirkļi. Baltie brīži. Tos viņa mudināja krāt sev pašiem un dot citiem. Tos esam no viņas saņēmuši - -

Ir Ziemassvētki, un mūsu kurpes

atkal sidrabotas. Viegli

mēs pārkāpjam tumšajiem sliekšņiem,

tad, lakatus norāvuši, klausāmies

kā skan debesīs zvaigzne.

Nemaz nav auksti.

"Siltā ziema"

LaRAs Lapa Nr. 44/45 (1994)
Laiks Nr. 6 (1995, 21. janv.)